Kad laiks skubina astoņreiz nemērīt

Roberts Zīle, īpašu uzdevumu ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV

— Saskaņā ar 2001. gada 6. novembrī Ministru kabineta (MK) akceptēto rīkojumu tika reorganizēts Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāts. Ar šā gada 1. janvāri daļēji tas tika integrēts Finansu ministrijā (FM), daļēji uz tā bāzes izveidota valsts pārvaldes iestāde — Reģionālās politikas un plānošanas pārvalde. Pārvaldē tika iekļautas arī citu ministriju atsevišķas struktūrvienības. Jaunā institūcija ir FM pakļautībā, un tā ir Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta tiesību un saistību pārņēmēja. Kāpēc bija jāveic šādas izmaiņas?

— Ņemot vērā tās iespējas, kādas mums dos pieeja struktūrfondiem pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), mums jāsaprot, ka svarīgākais uzdevums Latvijai šobrīd ir sagatavoties šo fondu lietošanai, kas galvenokārt nozīmē administrācijas sakārtošanu, racionalizējot funkcijas un nosakot turpmāko atbildības sadalījumu. Tāpēc 2000. gada decembrī valdībā tika pieņemts konceptuāls lēmums, kas noteica, ka jāveido jauna institūcija, kas sākotnēji bija iecerēta kā reģionālās attīstības un plānošanas ministrija. Pēc šī lēmuma pieņemšanas darba grupa līdz pagājušā gada jūlijam jau izstrādāja nepieciešamās likumdošanas izmaiņas. Koncepcija paredzēja jauno ministriju veidot uz Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta pamata, ietverot tajā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Reģionālās attīstības departamentu, Ekonomikas ministrijas (EM) Reģionālās struktūrpolitikas nodaļu, Teritorijas attīstības plānošanas centru un bezpeļņas organizāciju valsts SIA “Reģionu attīstība”, kas strādā ar īpaši atbalstāmajiem reģioniem. Respektīvi, bija plānots visas institūcijas, kuru kompetencē ir reģionālās politikas jautājumi un kuras nākotnē varētu strādāt ar ES struktūrfondiem, koncentrēt vienā jaunā ministrijā, nosakot to par vadošo iestādi struktūru fondu izpratnē. Katrā ziņā naudas pēc iestāšanās ES būs daudz vairāk nekā tagad, tādēļ bija nepieciešams izveidot vienotu un efektīvu institucionālo ietvaru ES strukturālo instrumentu vadībai un reģionālās politikas koordinācijai valstī.

Līdz pagājušā gada jūlijam pieeja jau bija apstiprināta MK Komitejas sēdē, bet tad politiski situācija krasi mainījās un vairāki koalīcijas partneri vairs neatbalstīja šo viedokli. Arī premjerministrs laikā starp MK Komitejas un valdības sēdi mainīja domas. Zinot, kā norit mūsu sarunas ar ES, es izteicu priekšlikumu visas struktūrvienības, ko bija paredzēts apvienot jaunajā ministrijā, iekļaut FM, reorganizēto FM nosakot par vadošo iestādi struktūrfondu vadības kontekstā.

Faktiski Latvijā izveidojies tāds Skandināvijas valstu, konkrēti — Somijas, modelis: vienā ministrijā strādā divi ministri. Finansu ministra “portfelis” saistīts ar jau tradicionāli ierasto atbildību, kamēr mans — īpašu uzdevumu ministra “portfelis” — ar iepriekš minēto jomu. Lai mainītu ministriju struktūru, MK veica grozījumus vairākos normatīvajos dokumentos.

Situācijā, kad vienu ministriju vada divi ministri, es nesaskatu nekādas problēmas. Līdz šim — nu jau divus mēnešus — neesam saskārušies ar īpašām grūtībām. Finansu ministram Gundaram Bērziņam un man ir viena valsts sekretāre — Valentīna Andrējeva. FM ir arī jauns valsts sekretāra vietnieks — Gints Freimanis, kurš vairākus gadus Briselē, Latvijas pārstāvniecībā ES, strādāja tieši ar ES finansu palīdzības un reģionālās politikas jautājumiem.

Iekļaujot manis minētās struktūrvienības Finansu ministrijā, tika izveidoti divi jauni — Starptautiskās palīdzības koordinācijas un Strukturālo instrumentu departamenti, kā arī jau minētā Reģionālās attīstības un plānošanas pārvalde.

Starp citu, Latvijā šī nav pirmā reize, kad vienu ministriju vada divi ministri — 1995. gadā vides un reģionālās attīstības ministrs bija Māris Gailis, bet VARAM kā īpašo uzdevumu ministrs, kura kompetencē bija pašvaldību lietu pārvalde, strādāja arī Ernests Jurkāns. Tātad tas nav nekas jauns mūsu valstī. Tikai tagad valsts pārvaldes iekārtā ir labāka reglamentācija.

— Vai pēc šīm institucionālajām pārmaiņām kaut kas ir reāli mainījies jūsu darbā?

— Izmaiņas izjūtamas vienīgi tiktāl, ka esmu atgriezies “lielā” iestādē. Tā kā es esmu bijis finansu ministrs, FM administratīvā spēja man ir zināma. Kā jau lielā institūcijā, darba organizācija ir stingri hierarhiska. Lai arī kā daudzi neviļus sarauc uzacis, iedomājoties birokrātisko sistēmu, tai ir savi plusi — lēmumu pieņemšana un dokumentu aprite ministrijas iekšienē notiek ātri un ļoti pārdomāti.

— Kāds ir kompetenču sadalījums valsts politikas īstenošanā ministrijā ar diviem ministriem?

— Manu kā īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām kompetenci reglamentē MK nolikums, kas tika apstiprināts pērnā gada novembrī: tā ir valsts politikas īstenošana ārvalstu finansu palīdzības līdzekļu koordinācijas, starptautiskās finansu sadarbības un reģionālās politikas jautājumos. Pēc būtības manā “portfelī” ir ārvalstu finansu palīdzības, tajā skaitā — ES sniegtās palīdzības PHARE un ISPA programmu ietvaros, koordinācija nacionālajā līmenī. Esmu arī Latviju pārstāvošā pilnvarotā persona starptautiskajās finansu institūcijās — Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā un Pasaules bankā. Viss pārējais ir finansu ministra kompetencē.

— Tātad reorganizācijas rezultātā nekādi jauni pienākumi jums netika uzticēti?

— Nē, jauni pienākumi klāt nenāca. Man ir jāturpina veikt šajā valdībā izvirzīto politisko uzdevumu. Vienīgā atšķirība ir tā, ka administratīvais izpildījums tagad ir Finansu ministrijā.

— Kā praktiski noritēja funkciju un resursu pārņemšana no EM un VARAM?

— Gan EM, gan VARAM nodeva FM attiecīgās budžeta programmas. Tās tagad ir finansiāli nedaudz ietilpīgākas, jo, lai varētu nostiprināt tā saukto administratīvo kapacitāti, šā gada budžetā Eiropas integrācijas jautājumiem gandrīz visām ministrijām tika piešķirts papildu finansējums.

No VARAM Reģionālās attīstības departamenta uz FM pārnāca galvenokārt tā dēvētās telpiskās teritoriālās plānošanas speciālisti, jo nesasaistīt Nacionālā attīstības plāna programmas un projektus ar telpisko plānojumu būtu maza jēga. Ja mēs kaut ko plānojam no ekonomiskās vai sociālās attīstības viedokļa, tam jābūt arī telpiski saprotamam — kur attiecīgais pasākums tiks īstenots. FM pārziņā nonāca tikai rajonu un reģionu līmenis. VARAM departamenta kompetencē palika ar būvniecību saistītais detālplānojuma līmenis.

No EM tika pārņemta tikai viena neliela nodaļa — Reģionālās struktūrpolitikas nodaļa, kura strādāja ar reģionu fondu jautājumu. Kā vēl viena struktūrvienība FM tika iekļauta EM pārziņā bijusī institūcija BO VSIA “Reģionu attīstība”, kas līdz šim deva tikai kredītprocentu subsīdijas īpaši atbalstāmiem reģioniem, apmēram 135 pašvaldībām. Tagad ar likuma grozījumu mēs vēlamies padarīt šo instrumentu mazliet elastīgāku. Šo fondu nākotnē mēs gribam redzēt kā Latvijas nacionālās naudas koncentrēšanas vietu — Reģionālo fondu, kas dos iespēju visus reģionālās attīstības atbalsta pasākumus finansēt arī tad, kad būs jāsniedz līdzfinansējums ES reģionālās politikas projektiem. Tā iecerēts turpmāk izvērst šī fonda darbību, tāpēc tas tika iekļauts FM. Bet tas nenozīmē, ka kāds no uzņēmējiem, kas ir kvalificējušies fonda projektiem, zaudēs solīto naudu un atbalstu.

— Raksturojiet, lūdzu, Reģionālās attīstības un plānošanas pārvaldes galvenās funkcijas!

— Reģionālās attīstības un plānošanas pārvalde izstrādās nacionālo reģionālo politiku, atjaunos Nacionālo attīstības plānu (NAP) un izstrādās Attīstības plānu, īstenos nacionālo un ES strukturālo instrumentu līdzfinansētos reģionālās attīstības atbalsta pasākumus, kā arī nodrošinās telpiskās plānošanas politikas izstrādi un īstenošanu nacionālajā, plānošanas reģionu un rajonu pašvaldību līmenī.

Reģionālās attīstības un plānošanas pārvalde pildīs arī Nacionālās reģionālās attīstības padomes sekretariāta funkciju. Reģionālās attīstības likumprojektā domāts noteikt, ka padomē būtu gan ministru līmeņa, gan plānošanas reģionu pārstāvji. Nacionālā reģionālās attīstības padome būtu kā neliela parlamentāra institūcija, kas lemtu gan par NAP būtiskākajām daļām, pirms MK to apstiprina, gan par programmām un projektiem, kādi tiks finansēti. Esam plānojuši, ka Reģionālās attīstības un plānošanas pārvalde kā Nacionālās reģionālās attīstības padomes sekretariāta funkciju veicēja “apkopos” projektus no to iesniedzējiem reģionos un ministrijā, sagatavos materiālus izskatīšanai un virzīs lēmumu pieņemšanas procedūru. Manuprāt, šī ir ļoti būtiska funkcija, jo tā nodrošina partnerību starp dažādu līmeņu pārstāvniecībām un centrālo varu. Tas ir partnerības un labi sagatavotas kompetences jautājums.

— 5. februārī MK sēdē tika akceptēts rīkojums “Par Eiropas Savienības struktūrfondiem un Kohēzijas fonda atbildīgajām institūcijām”. Šie fondi Latvijai būs pieejami tikai pēc iestāšanās ES, bet potenciālo līdzekļu administrētāji ir jau noteikti.

— Apmēram 30% no ES budžeta tiek tērēts strukturālajiem instrumentiem, līdz ar to no katras kandidātvalsts tiek prasīts pilnīgi skaidrs kompetenču sadalījums un skaidra sistēma — kā šī nauda tiks saplānota izmantošanai efektīvākajā veidā, kā — likta lietā un uzraudzīta. Ir tikai saprotams, ka ES jau šodien grib būt pārliecināta par šīs naudas izlietojuma atdevi. Struktūrinstrumenti ir ES budžeta otrs ietilpīgākais postenis aiz lauksaimniecības.

Iestāšanās ES sarunu sadaļu “Reģionālā politika un strukturālie instrumenti” mēs ceram slēgt Spānijas prezidentūras laikā, tātad šā gada pirmajā pusē. Lai to panāktu, līdz aprīlim valdībai jābūt pilnīgai skaidrībai par struktūrfondu vadības mehānismu, tajā skaitā jābūt izstrādātiem visiem ar to saistītajiem likumdošanas aktiem. Tāpēc valdībai ir jāsper ļoti strauji soļi, pieņemot lēmumus, kas ļautu pabeigt sarunas par šo ļoti nozīmīgo sadaļu. Pirmais no tiem bija 5. februārī akceptētais rīkojums, kas noteica ministriju kompetences struktūrfondu finansējuma vadīšanā. Struktūrfondi būs pieejami tikai pēc iestāšanās ES, bet mums jau tagad ir jānosaka atbildība starp ministrijām, lai varētu gatavot pārējās procedūras un paaugstināt cilvēku administratīvo kapacitāti.

MK rīkojuma būtība ir tāda, ka Finansu ministrija tiek noteikta par ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda vadošo institūciju. Tas nozīmē, ka šeit tiks organizēts viss darbs attiecībā uz šiem fondiem.

Ar MK rīkojumu tika nodoti deleģējumi arī vairākām ministrijām: par ES struktūrfondu vadošās institūcijas galveno partneri darbam ar Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fondu noteikta Zemkopības ministrija, partneris darbam ar Eiropas Sociālo fondu būs Labklājības ministrija, jo ar šī fonda atbalstu galvenokārt tiek risināti nodarbinātības politikas jautājumi, cīņa ar bezdarbu un tamlīdzīgi jautājumi.

Par ES Kohēzijas fonda finansēto pasākumu īstenošanu vides aizsardzībā būs atbildīga VARAM, bet transporta jomā — Satiksmes ministrija.

Tāds būs kompetenču sadalījums Latvijai orientējoši 2004. gadā.

— Tajā pašā dienā, kad tika akceptēts rīkojums par Īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām sekretariāta reorganizāciju, valdība nolēma lūgt Saeimu steidzamības kārtā izskatīt divus likumprojektus: Reģionālās attīstības likumu un Teritorijas plānošanas likumu. Kāda ir to virzība Saeimā šobrīd?

— Reģionālās attīstības likums ir jauns likums, kas faktiski nosaka ne tikai nacionālās valdības kompetenci, bet arī sadarbības principus ar reģionālām struktūrām, tādām kā Reģionālās attīstības padome, reģionālās attīstības aģentūras. Teritoriālās plānošanas likums aizstās 1995. gadā pieņemto, nu jau krietni novecojušo likumu.

Jau sākotnēji bija skaidrs, ka diskusijas būs ļoti garas un spraigas. Mēs gribējām pieņemt šo likumu līdz šā gada 1. janvārim, tāpēc valdība ilgstoši strādāja. Nopietnas diskusijas bija gan ar plānošanas reģionu pārstāvjiem, gan ar Latvijas Pašvaldību savienību. Likumprojekts jau netapa slepeni, to kopīgi — atbilstošu ministriju pārstāvju un arī reģionu līmenī — izstrādājam jau no 2000. gada decembra. Man par izbrīnu, “Latvijas ceļš” noraidīja priekšlikumu izskatīt likumprojektu Saeimā divos lasījumos.

Patlaban Reģionālās attīstības likums tiek gatavots trešajam lasījumam. Saeima sākotnēji lēma, ka priekšlikumu iesniegšanas termiņš būs 19. marts. Es nezinu, kas deputātiem ir jādara ilgāk nekā četrdesmit dienas, lai gatavotu likumprojektu trešajam lasījumam, kas parasti ir tikai juridiskās pieslīpēšanas lasījums. Ko tur vēl var tādu iesniegt? Diskusija bija pietiekami ilga pirms otrā lasījuma, un tā nebija viegla. Ar prieku varu teikt, ka 7. februārī tika pieņemts lēmums saīsināt priekšlikumu iesniegšanas termiņu, nosakot to līdz 18. februārim. Līdz ar to tiek iegūts laiks un iespējas šo likumu pieņemt līdz Lieldienām, kas arī būtu vajadzīgs no iestāšanās ES sarunu sadaļas “Reģionālā politika un strukturālie instrumenti” slēgšanas viedokļa.

Ar otru likumu situācija ir bēdīgāka. Tā, iespējams, izveidojās tāpēc, ka man kā īpašo uzdevumu ministram nav parlamentārā sekretāra. Tas tūliņ varbūt tiks labots likumdošanā. Teritorijas plānošanas likums ir nonācis citā komisijā. Saeima nezin kāpēc neņēma vērā to, ka no MK šie likumprojekti ir ienākuši kā savstarpēji saistīti, pieņemti vienā dienā ar vienu mērķi. Tā Reģionālās attīstības likums nonāca Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, bet Teritorijas plānošanas likums — Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā. Šis likumprojekts Saeimā otrajā lasījumā tika pieņemts tikai 28. februārī. Acīmredzot likuma pieņemšana stipri kavēsies.

Kaut gan svarīgāks ir Reģionālās attīstības likums, jo tas nosaka institucionālo ietvaru, tomēr arī Teritoriālās plānošanas likums daļēji ietekmē mūsu darbu, jo vecajā likumā ir ietvertas vairākas lietas, kas mums būtībā traucē strādāt. Piemēram, tur ir rakstīts, ka Teritoriālās plānošanas centrs atrodas VARAM. Kamēr jaunais likums nav stājies spēkā, esošā Teritoriālās plānošanas centra speciālistiem kaut kādā veidā no budžeta programmas, kas tagad ir FM, caur VARAM ir jāsamaksā, lai viņi varētu turpināt savu darbu.

Godīgi sakot, likumprojekti nav tik sarežģīti, lai tos lasītu tik ilgi. Protams, diskusijai jābūt, bet ir jābūt arī kādam saprātīgam termiņam, kad šo likumu pieņemt. Nevar noteikt pusotru mēnesi vai ilgāku laiku priekšlikumu gatavošanai.

— Tad kāpēc šī vilcināšanās tomēr notiek?

— Manuprāt, šobrīd ir īstais laiks deputātiem un ministriem skatīties vēsāk uz šo jautājumu, jo tuvojas vēlēšanas un mēs neviens nezinām, kur katrs būsim pēc tam. Līdz ar to šis laiks ir labs tādā ziņā, ka deputāts varētu krampjaini nedomāt par savu posteni un partija — par savu ministriju. Tas ir labs laiks, kad Saeima kopā ar valdību varētu normāli strādāt pie likumiem, izvērtējot tos tikai no būtības viedokļa. Pašlaik neesmu pārliecināts, vai daudzi to ir pārdomājuši. Ir jāsaprot, ka šie likumi sāks darboties ar nākamo gadu un pat ar 2004. gadu, tāpēc nevar vadīties pēc mirklīgiem apsvērumiem.

Marika Līdaka, “LV” tautsaimniecības redaktore