Topošās grāmatas–mozaīkas “Tavi bijām, tavi esam. Rīgas Valsts tehnikums” otrā, papildinātā izdevuma manuskriptu pārlapojot

No paaudzes paaudzē. Skolēni un skolotāji

Turpinājums. Sākums “LV” 1.03.2002., Nr.34

Labā kolēģu un absolventu atmiņā palicis arī Mehānikas nodaļas speciālo tehnisko priekšmetu pasniedzējs Jānis Bērziņš, kurš RVT strādājis no 1964. gada 1. septembra līdz 1984. gada 23. jūnijam, bet pirms tam — ražošanā un konstruktoru birojā. Bērziņš bijis augstas klases speciālists, reizē prasīgs un iejūtīgs pedagogs, audzinātājs — zēniem autoritāte. Mācījis nopietnu attieksmi pret ikvienu uzdevumu, atbildību, nežēlojot arī savu brīvo laiku pēc mācībstundām — strādājis ar audzēkņiem savā kabinetā. Bērziņš izveidojis fotolaboratoriju, kurā izgatavotie diapozitīvi izmantoti gan jaunās mācībvielas izklāstā, gan sekmju pārbaudē. Bērziņa diapozitīvus iecienījuši arī kolēģi — Cifersone, Žīgurs, Līde u.c. Jānis Bērziņš bijis radošiem talantiem bagāts — vaļas stundās gleznojis, spēlējis klavieres, piedalījies vai visos tehnikuma pasākumos.

Filgita Cifersone pēc RPI beigšanas vienpadsmit gadus strādāja instrumentu ražošanas specialitātē gan rūpnīcā, gan konstruktoru tehnologu birojā. 1972. gadā viņa pārnāca uz RVT Mehānikas nodaļu, sāka mācīt ar jaunu specialitāti “Stanču un presformu izgatavošanas tehnoloģija” saistītus dažādus speciālos priekšmetus, vadīja kursa darbu projektus, diplomprojektus. Pasniedzējas darbs nav atdalāms no audzinātājas darba — tikai kopīgi strādājot praksēs, kursa darbu un diplomdarbu izstrādē, veidojas tiešais kontakts gan ar grupu, gan katru audzēkni individuāli. Filgitas Cifersones audzēkņi kļuvuši par izciliem speciālistiem, izraudzītajā darbā guvuši un gūst sekmes, ar pateicību atceras savu audzinātāju, kura RVT atdevusi 23 sava mūža gadus. 7. Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs apcerē “Mans mīļākais skolotājs” (“Slavenību dzīve”, 2001.) raksta: “Mana kursa audzinātāja RIP (RVT) bija Filgita Cifersone. 15 — 18 gadu vecumā mēs bijām ļoti dažādi, tomēr viņa prata ar mums tikt galā. Viņa atrada pieeju pat tiem, kas nemācījās, un psiholoģiski spēja ietekmēt mūsu attīstību. Skolotāja ar savu humoru prata novērtēt tik vienkāršas lietas, ka pusaudžu vecumā gribot negribot vajadzēja klausīt. Sekmju ziņā biju viens no labākajiem audzēkņiem, par uzvedību nerunāsim. Tas man bija lielo pārmaiņu laiks, kurā Cifersone iemācīja celt savu pašapziņu. 15 gadu vecumā es biju 160 cm garš “sīcis” ar visām no tā izrietošām sekām, kad sāku stiepties garumā. Cifersone prata radīt attieksmi pret sevi gan kā skolotāju, gan kā sievieti, tāpēc paši lielākie delveri viņu cienīja.”

Skolai mūžam uzticīgie. Jaunajos laikos

Dieviņš deva, Dieviņš deva, Vajag čaklu roku, kāju,

Dievs rokā neiedeva. Vajag gudra padomiņa.

1954. gads	1932. gads     Foto: no RVT muzeja arhīva
Rīgas Valsts tehnikuma Ķīmijas nodaļas 2.kursa audzēkņi tehnikuma pagalmā. Pirmais no kreisās Mārtiņš Kalniņš (tagad — habilitēts tehnisko zinātņu doktors, LZA īstenais loceklis); jūras karaspēles Liepājā. Otrais no labās — leitnants Hugo Legzdiņš, ar transportētāju rokā — jūras kapteinis Teodors Spāde

Absolvējusi Rīgas Pedagoģisko institūtu 1958. gadā, Jadviga Ceplīte kādu laiku strādāja Naukšēnu profesionāli tehniskajā skolā par ķīmijas skolotāju, bet 1962. gadā pārnāca darbā uz RVT, mācot ķīmiju, ķīmijas tehnoloģiju. No 1976. līdz 1982. gadam viņa prasmīgi vadīja Ķīmijas nodaļu, apliecinot organizatores dotības. Pēc grūtas slimības Ceplīte 1983. gada 17. augustā šķīrās no dzīves. Viņas darbu tehnikumā turpina māsa Anna Tarvīde, pēc Jadvigas nāves uzņemots rūpes arī par viņas bērniem. Sevišķi par jaunākajiem — Aigaru un Ivetu. Jadvigas Ceplītes trīs dēli beiguši RVT Automobiļu nodaļu: Ivars — 1975., Andris — 1979., Aigars — 1986. gadā. Andris un Ivars strādā firmā “Cido”, Aigars pēc karadienesta turpināja mācības Lorensas universitātē, pēc tās absolvēšanas 1994. gadā palika strādāt ASV.

Anna Tarvīde 1958. gadā beidza RPI Fizikālās ķīmijas katedru, līdz 1976. gadam strādāja institūtā, bet 1976. gada 1. septembrī pārnāca uz RVT — mācīt ķīmijas speciālos priekšmetus, vada ķīmiķu metodisko komisiju, laboratoriju. Visu šo laiku audzinātāja Ķīmijas nodaļā, 2000. un 2001. gadā apbalvota ar “Grindeks” prēmiju. “RVT skolotāja Anna Tarvīde — viena no septiņiem ķīmijas skolotājiem, kas par izcilu ieguldījumu skolēnu sagatavošanā ķīmijas nozares studijām saņēma ikgadējo 100 latu lielo uzņēmuma “Grindeks” prēmiju.” (“Diena”, 2001.g. 4. dec.). Anna Tarvīde mīl savu profesiju, daudz pūļu ziedo mācībpriekšmeta apguvei, ar cieņu nosauc Intu Bombizu, savu laboranti — ilgu gadu palīdzi skolotājas darbā Rimu Razuvajevu, kā arī daudzus citus darbīgus RVT kolēģus, kuri strādājuši un tagad strādā kopā ar viņu.

Rasmas Cinovskas (viņa ar vēstures skolotājas diplomu kabatā atnāca strādāt RVT 1962. gadā) pirmie audzēkņi bija tā dēvētie “kūdrinieki” — III kurss (kūdras ieguves speciālisti).

Gāja jautri, atceras Rasma, jo jaunieši viņu uzskatījuši par savējo, savu biedru. Audzināmie bijuši arī ķīmiķi — “plastmasnieki”. 1973.gadā Rasmu Cinovsku paaugstināja amatā — vispirms par Mehānikas nodaļas vadītāju, bet no 1975.līdz 1980.gadam par direktora vietnieci audzināšanas darbā. Visu vajadzējis veikt pašai, jo sekretāres nebija. Līdztekus to gadu režīma uzspiestajiem pasākumiem Rasma centās meklēt plašākas iespējas organizēt māksliniecisko pašdarbību, rīkot saturīgus atpūtas vakarus — “zilās uguntiņas”, iepazīšanos ar interesantiem, radošiem cilvēkiem — aktieriem, žurnālistiem, zinātniekiem. Šie pasākumi tika iecerēti un rīkoti, cieši sadarbojoties ar grupu audzinātājiem un nodaļu vadītājiem. Talkā nāca Livars Jankovskis, Erna Muraško un Biruta Kļaviņa — it īpaši Baltijas republiku festivālus organizējot. Saņemta aizrautīga audzēkņu atsaucība, taču daudz pūļu un diplomātijas prasījusi šo pasākumu saskaņošanu ar vadošām partijas instancēm, “augstām iestādēm”, kur kontrolēja, uzmanīja katru RVT soli. Pēc pārtraukuma — sešiem darba gadiem Pārtikas rūpniecības tehnikumā — Rasma Cinovska 1986.gadā atgriezās RVT — ir skolotāja, audzinātāja “visburvīgākajiem” audzēkņiem — birojniekiem, savā ziņā arī priekšniece — organizē metodisko darbu. Sirsnīgas ir absolventu atmiņas par Rasmu RVT 2001.gadā rīkotajā aptaujā: “Cinovsku atceros kā mazu, smaidīgu saulīti, ko kursa biedri nosaukuši par “čiepiņu” (Jānis Krēsliņš, 1972.gada absolvents). “Labāku, mīļāku un izpalīdzīgāku cilvēku neesmu sastapusi” (Maija Meijere, 1999.gada absolvente). “Rasma Cinovska bija kā otra māte” (Laila Doriņa, 2000.gada absolvente).

Tagad Jekaterina Ložkina stāsta:

“Uz RVT (toreiz Rīgas Industriālo politehnikumu) strādāt atnācu 1958.gada oktobrī pēc mācībām universitātē. Tehnikums bija mana vienīgā darbavieta. Jauniešu vidū laiks rit ātri. Tikai izlaidumi liek pamanīt, ka pagājuši jau četri gadi — tavi “bērni” izauguši un kļuvuši diplomēti speciālisti. Par grupas audzinātāju strādāju tikai Ķīmijas nodaļā — savus bijušos audzēkņus visbiežāk sastapu Rīgas porcelāna rūpnīcā. Par pasniedzēju strādāju gan latviešu, gan krievu grupās: mācīju krievu valodu latviešiem, bet krieviem — latviešu valodu. Tehnikuma dzīve bija ļoti spraiga un daudzpusīga. Atmiņā palikušas skaistās darba jubilejas, Baltijas tehnikumu festivāli, ekskursijas, dažādi pasākumi. Tāpēc šodien, kad jau esmu pensijā, atskatoties varu droši teikt, ka tehnikums četrus gadu desmitus bija arī manas otrās mājas.”

Krietns darba stāžs RVT ir arī Dainim Līdem, kurš Automobiļu nodaļā strādā jau 38 gadus. Viņš 1957. gadā beidzis Mehānikas nodaļu, iegūstot specialitāti “Darbagaldu tehniskā apkope un remonts”. Absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāti 1962. gadā, Dainis ar automobiļu inženiera diplomu kabatā pēc gada sāka strādāt RVT par pasniedzēju automobiļu specialitātē — bijis labs, ierosmēm bagāts audzinātājs daudzām automobilistu grupām, vadījis praksi, sešdemsito gadu vidū kopā ar audzēkņiem tehnikuma darbnīcās konstruējis divas sporta automašīnas un vienu bagi (sporta māšīna PSRS Tautsaimniecības izstādē godalgota ar bronzas medaļu). Dainis Līde ar mīļu vārdu min savus skolotājus Veinbergu, Poišu, Stalšānu, Šķerbergu.

Indulis Zeltiņš, absolvējis RVT Ķīmijas nodaļu 1937. gadā. Pēc 18 gadiem — studijām LU Ķīmijas fakultātē, pēc sarežģītā kara laika, mācībām neklātienē Ļeņingradas Industriālajā institūtā, pēc darba finiera fabrikā, uzņēmumā “Latvijas bērzs”, kā arī LA (bijis pasniedzējs Mežtehnikas fakultātē) — pārnācis 1955. gadā strādāt RVT Mēbeļu nodaļā. Viņš kļuvis par mēbeļu nodaļas galveno mēbeļu ražošanas speciālistu, ar savām zināšanām, inteliģenci — arī par autoritāti audzēkņiem. Indulis Zeltiņš publicējis vairākas grāmatas: “Koka būvdetaļu ražošana”, “Mēbeļu ražošana”, “Mēbeļu konstrukcijas un veidi”, “Mēbeļu tapsēšana un apdare”, “Mūsdienu dzīvokļa iekārtošana” u.c. Pensionējies 1978. gadā, Zeltiņš turpinājis strādāt tehnikuma kokapstrādes darbnīcā, kopā ar meistaru Vanagu un audzēkņiem prakses laikā iekārtojis latviešu valodas, kā arī vairākus citus kabinetus. Tehnikuma muzejā novietoti Zeltiņa vadībā meistariski darināts ozolkoka galds un 4 krēsli — absolventi, sapulcējušies pie šī galda, kavējas mīļās atmiņās par RVT pavadītajiem gadiem, saka: “Paldies jums, skolotāj Zeltiņ!”

Pēc LLA Mežtehnikas fakultātes absolvēšanas un darba konstruktoru birojā, kopš 1980. gada RVT jau 22 gadus koku izstrādājumu konstruēšanu un citus kokapstrādes specialitātes priekšmetus māca Ina Migla: “Šis darbs man joprojām patīk. Izjūtu prieku ne tikai jauniešiem iemācīt, bet nemitīgi mācīties arī pašai un sekot līdzi visam jaunajam.” Inas Miglas konstruēšanas kabinetā bieži līdz vēlai naktij mirdz gaisma — notiek intensīva kursa darbu un diplomdarbu izstrāde, viņa neskaita kopā ar audzēkņiem papildu nodarbībās pavadītās vakaru un brīvdienu stundas. Gandarījumu dodot diplomdarbu aizstāvēšanas augstie novērtējumi, audzēkņu siltie vārdi, pateicības ziedi izlaidumos. Ina bijusi audzinātāja daudzām “kocinieku” grupām — it sevišķi mīļa 1988. gada izlaiduma grupa, kura neaizmirstot savu audzinātāju 1. septembrī, Skolotāju dienā… Ina Migla lepojas ar saviem bijušajiem audzēkņiem — daudzi turpinājuši studijas LLA, LU, ieņēmuši vadošus amatus lielos uzņēmumos, nodibinājuši savas firmas. Gandrīz vienlaikus ar Inu arī Margrieta Jemberga (Induļa Zeltiņa studente LLA) RVT Kokapstrādes nodaļā sāka strādāt par pasniedzēju 1981. gadā. Daudzi bijušie audzēkņi aptaujās skolotājai Jembergai veltījuši teicamas atsauksmes: “Ļoti labi mācīja. Bija stingra, prasīja darbu, bet tas atmaksājās.” “Audzinātāja Jemberga ir iejūtīga un atsaucīga,” atceras Māris Saukāns. RVT muzeja stendu konstruēšana ir tehnikuma absolventa Raimonda Reinusa diplomdarbs. Arī Jembergas bijušie audzēkņi veiksmīgi mācās augstākajās mācību iestādēs, ieņem vadošus posteņus kokapstrādes firmās un uzņēmumos.

Ilga Vandere 1961. gadā, pārnākot no Stāmerienas uz dzīvi Rīgā, RVT sāka mācīt latviešu valodu un literatūru, bet galvenokārt strādāja par audzinātāju Kokapstrādes nodaļā. Pedagoģe ar savu augsto profesionālismu, sirsnību un labestīgumu, uzticību tehnikumam ieguva kolēģu un audzēkņu nedalītu cieņu un mīlestību. Pēc 29 raženiem darba gadiem Ilga Vandere, grūtas slimības salauzta, 1990. gada rudenī aizgājusi mūžībā, taču viņas gaišais, latviskais tēls palicis kolēģu un daudzu jo daudzu audzēkņu sirdīs.

Kopš 1940. gada RVT Elektrotehniskajā nodaļā mācījās Oļģerts Roze, vairākkārt apbalvots par teicamām sekmēm. Pēc tehnikuma beigšanas viņu 1944. gadā iesauca Latviešu leģionā, kur pēc smagām kaujām nokļuva padomju gūstā — pārsūtījumā uz filtrācijas nometni tika nosaldēti abu roku pirksti. Invaliditātes dēļ atsvabināts, Oļģerts 1950. gadā atgriezās tehnikumā — sāka strādāt par laborantu elektrotehnikas laboratorijā, kaut gan pēc pirkstu zaudēšanas darbs prasīja divkāršas pūles un enerģiju, skolas kolektīvs pārliecinājās, ka Oļģertam Rozem ir ne tikai zelta rokas (tās prata tehniski rakstīt, labot durvju slēdzenes, elektroierīces), bet arī zelta sirds — visu savu darba mūžu veltīja tehnikumam — elektrotehniskajai laboratorijai, vēlāk saimnieciskajam darbam. Daudz mīļu pateicības vārdu skolas Baltais tēvs saņēma savā 70 gadu jubilejā (1994), pēc trim gadiem ar lielu godu un cieņu tehnikuma saime viņu pavadīja aizsaulē.

Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija 2000. gada 28. jūnijā ar Atzinības rakstu par ilggadēju radošu un kvalitatīvu pedagoģisko darbību profesionālajā izglītībā apbalvoja RVT elektrotehnikas skolotāju Ilzi Brūnu, kura tehnikumā sākusi strādāt 1972. gada 1. septembrī — divus gadus pēc RPI beigšanas, mācījusi elektrotehniku, elektroniku, automātikas pamatus. Kopš 1983. gada Ilze daļu priekšmetu mācīja gan latviešu, gan krievu valodā. Darbā, stāsta Ilze, ievadījis Oļģerts Roze un pasniedzējs Kārlis Dommers. Tie ir divi izcili kolēģi, kam viņa esot ļoti pateicīga. Tādu RVT esot ļoti daudz. Ilzei Brūnai patīkot radošais audzinātājas darbs, kā sirdij tuvākos, gudrākos atceroties savus pirmos audzināmos no 1974. līdz 1978. gadam, ar kuriem izbraukātas Latvijas upes gan palos, gan zeltainā rudenī, kopīgi pārdzīvojot jauniešu pirmo mīlestību, apspriežot dzīves ceļa meklējumus. Audzinātājam jāprot atšķirt audzēkņu bieži vien ārišķīgās darbības izpausmes no patiesā rakstura, saka Ilze Brūna. Vispatīkamāk esot strādāt ar datortehnikas grupām, tās dziļāk izprotot vispārīgas izglītības un izraudzītā atsevišķā priekšmeta nepieciešamību. Ikvienai tehnikuma grupai Ilze Brūna atdod visas savas zināšanas, enerģiju, sirds iejūtu.

RVT Skaitļošanas tehnikas nodaļā 1975. gadā darbu sāka Brigita Lisovska, pirmajos gados mācot programmēšanu, matemātisko statistiku, informātiku, tagad māca dažādus speciālos priekšmetus, kas saistīti ar datortehniku (elektronu tabulas, E kul, grafisko redaktūru Corel). Brigita bijusi audzinātāja 7 grupām (gan grupām ar vidusskolas, gan ar 8 klašu izglītību). Darbs ar jauniešiem, nemitīgi atrodoties viņu pulkā, “uzlādējot” — sniedzot radošu prieku un enerģiju.

Savukārt Arturs Adukovskis kopš 1978. gada datortehnikas nodaļā māca “Perifērās ierīces” un automatizēto projektēšanu (taču galvenais audzēkņu uzdevums esot — apgūt darbu ar datoru), arī citās nodaļās māca informātiku. Arturs Adukovskis bijis arī audzinātājs vairākām tehnikumiešu grupām — biroju meitenes viņu mīļi dēvēja par “mūsu papu…”.

Atgriežoties no karadienesta, 1973. gadā no Nacionālā (Drāmas) teātra uz RVT stradāt pārnāca Livars Jankovskis un izveidoja dramatisko ansambli. Nelielā trešā stāva telpā pie durvīm tika piestiprināta koka plāksne ar zīmīgu uzrakstu “Dialogs”. Šis nosaukums nav nejaušība — šeit pulcējās jaunieši ne tikai apgūt teātra spēles pamatus, bet arī apmainīties domām: raisījās Livara un jauniešu dialogs par dzīvi, cilvēka vietu pasaulē. Savas jaunības un brieduma 28 gadus Livars cieši saistījis ar tehnikumu. No 1977. gada divpadsmit vasaras viņš ar dažādām tehnikuma grupām brauca strādāt uz Čečeniju — Ingušiju, Kabardu — Balkāriju, arī Latvijā vadīja lauksaimniecības studentu vienības. 1988. gadā Livara izveidotais etnogrāfiskais ansamblis jau pēc dažiem mēnešiem 23. jūnijā RVT kolektīvu vestibilā sagaidīja ar skanīgām līgodziesmām. Pēc neatkarības atjaunošanas Livars Jankovskis ar lielu enerģiju un pašaizliedzību iekārtoja RVT unikālu “Kristīgās ētikas kabinetu – muzeju”, kura uzkrātās vērtības apceļojušas Latviju, ASV, Dāniju, priecējušas tūkstošiem apmeklētāju Pētera baznīcā izstādē “Latvijas baznīcas”, kuru atklāja toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Izdotas četras Livara Jankovska dzejas grāmatas, sagatavošanā — vēl divas. Savus dzejoļus Livars lasa dažādos tehnikuma svinīgajos pasākumos. Viņš regulāri uz RVT ziņojumu dēļa īpašā nodalījumā izkar zīmīgi izraudzītas atziņas, kas audzēkņiem un kolēģiem sniedz padomu, rosina pārdomas par dzīves jēgu, cilvēka atbildību.

Turpmāk — vēl