Kauja pie Airītēm, no pretinieka liecībām

Ilgus gadus uzskatīja, ka traģēdija pie Airītēm 1919.gada martā notikusi apstākļu sagadīšanās dēļ, taču pēdējā laikā vairākas publikācijas pauž citu viedokli. Vismaz aktīvā zemessarga Oskara Grīga pētījumi par šo notikumu, kas ļauj apgalvot: sarkanie zināja par vācu daļas atrašanos paredzētajā atkāpšanās ceļā.

Oskaram Grīgam ir taisnība. Tā apgalvot varu arī es, tādēļ ka esmu redzējis un vairākkārt pārlasījis Kriša Ķezberes vēstules savai māsai Sapai Saulītei, kura bija mana vecāmamma.

Kriša Ķezberes tēvs Jēkabs Ķezbere bija Tukuma apriņķa Zantes pagasta Smilgāju māju rentnieks un, kā man stāstīja māte un vecāmamma, ļoti noraidoši izturējies pret sava dēla — Krievijas armijas štabkapteiņa — vēlmēm dienēt latviešu strēlnieku pulkos, jo uzskatījis, ka šīs daļas dibinātas latviešu izkaušanai. Pēc neveiksmīgajām cīņām pie Ķekavas un Tīreļpurvā līdz pat sava mūža beigām viņš pazīstamos domniekus, kas bija šīs idejas autori, dēvējis par slepkavām.

Pēc revolūcijas dēls tomēr nav vairs paklausījis tēvam un kļuvis par vietnieku savam draugam Paulam Matisonam, kas bija uzaudzis kaimiņos esošā Remtes pagasta Vīndedžu māju lielsaimnieka ģimenē.

1919.gadā viņu komandētais pulks iebruka tikko proklamētajā Latvijā. Pēc kaujas pie Auces pulka komandieris apciemoja savus radiniekus Remtes pagastā, bet viņa vietnieks atbrauca uz Zanti. Tā bija pēdējā sastapšanās ar māsas ģimeni, jo 1919.gada martā atkāpties no Skrundas nācās ļoti strauji. Tālākā sazināšanās notika ar vēstulēm. Sūtījumu bija daudz, un es puikas gados tos ar lielu interesi pārlasīju. Sākums bija tradicionāls: “Sveiciens Jums Latvijā ar manu klases biedru Zigi priekšgalā!” (Krišs Ķezbere bija Tukumā mācījies vienā klasē ar Zigfrīdu Meierovicu.) Tikai ārlietu ministra bojāeja mainīja šo uzrunu.

Vairākās vēstulēs bija minēti 1919.gada notikumi, bet vienā no tām bija plašāka atcere par Airītēm. Nevaru garantēt simtprocentīgu atbilstību, taču apgalvoju, ka bērnības notikumi no atmiņas parasti iznirst daudz skaidrāk nekā aizvakardiena. Vienā vēstulē bija rakstīts: “Pauls (sarkano pulka komandieris — V.P.) zināja, ka vācieši mūs apgājuši un nogriezuši ceļu uz Saldu. Mēs abi puišu dienās bijām šos laukus un mežus krietni vien izstaigājuši, aši novērtējām stāvokli un pa vienu no ganu ceļiem nogriezāmies pa kreisi. Straujais vidzemnieku pulkvedis šo pusi tik labi nepazina, nepamanīja ceļa galu un aizdrāzās tam garām. Pēc kāda brīža saklausījām dūšīgu šaudīšanos un domājam, ka tur savaņģota kāda mūsējo grupa. Pauls pat izdarīja pārbaudi, taču visi bija uz vietas. Tikai vēlāk uzzinājām, ka baltie saskrējušies ar vāciešiem.”

Vēstules pazuda 1945.gada pavasarī reizē ar vecāsmammas pierakstiem par bēgļu gaitām Pirmajā pasaules karā un dzīvi Valkas pievārtē, kā arī citiem dokumentiem, jo Lielvācijas karavīri mūsu ģimeni no četrām istabām satilpināja vienā, kur varēja izvietot tikai nepieciešamākās mēbeles. Kad maija sākumā Hitlers bija sakauts un arī Kurzemes vācieši kapitulēja, konstatējām, ka gandrīz vai visi karavīru rīcībā pabijušie trauki ir saglabājušies, bet vēstules un klades pazudušas. Vai nu iekuram izmantotas, vai kādai vēl prozaiskākai vajadzībai. Žēl gan, jo vairāku tā laika rakstnieku biežā viesošanās Ruķeļu mājās bija aprakstīta ļoti kolorīti.

Vēstuļu rakstītāju, kas pēc demobilizācijas piedalījās Maskavas metro celtniecībā un tā atklāšanā brauca pirmajā vagonā, vēlāk skāra komunistu genocīds pret latviešu tautu. Viņu arestēja 1938.gadā, un tikai daudz vēlāk viņa dēli Leopolds un Valdemārs saņēma izziņu, ka Krišs Ķezbere 1941.gada pavasarī miris ieslodzījuma vietā pie Kuibiševas no nieru vēža. Līdz kara sākumam pietrūka dažu mēnešu. Iespējams, ka tad strēlnieku komandieris būtu reabilitēts un izsaukts frontes saglābšanai.

Savās vēstulēs Krišs Ķezbere nepaskaidroja, no kurienes Pauls Matisons saņēma ziņas par vācu izvietojumu. Ļoti iespējams, ka tie bija vācu sagūstītie un atbrīvotie sarkanie izlūki, par kuriem rakstīja Oskars Grīgs.

Uzskatu, ka par šīm vēstulēm bija jāraksta daudz agrāk. Tagad saprotu, ka vilcināties vairs nedrīkstu, jo nesen Aizsaulē aizgāja mans brālēns Ilgonis Saulītis un es paliku vienīgais liecinieks, kurš tās lasījis. Tiesa, vēl ir mana māsa Dzidra Rijniece, taču Baltā māte nupat atzinās, ka tajā laikā viņa interesējusies tikai par “Čigānmeitēnu Ringlu”, “Mazo ganiņu” un “Jauno piensaimnieku”, ko viņa gatava citēt arī pašlaik.

Visvaldis Pirksts  — “Latvijas Vēstnesim”