Dr. hist. Gvido Straube:

Kāda tad bija Vidzeme, kad to aprakstīja Broce

No 3.sējuma ievada

Ceļavārdus jaunajai lielgrāmatai saka Vēstures institūta direktors Andris Caune; apgāda “Zinātne” vadītājas Ievas Jansones pateicība līdz ar grāmatu — visu trīs sējumu māksliniekam Georgam Krūtojam (augšējos attēlos); Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam Jānim Stradiņam; LZA ārzemju loceklim Dītriham Andrejam Lēberam (apakšējos attēlos) Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Trešajā sējumā ievietotajos materiālos redzamā Vidzemes daļa toreiz jau apmēram gadsimtu bija Krievijas impērijas sastāvdaļa (kopš 1710.g.) un ietilpa Rīgas jeb Vidzemes guberņā. Šajā guberņā ietilpa arī Igaunijas dienviddaļa. Guberņa bija sadalīta apriņķos, kas savukārt tālāk tika dalīti draudzēs. Vidzemes latviešu daļā bija 4 apriņķi — Rīgas, Valmieras, Cēsu un Valkas. Vidzemes guberņas centrs un visu varas institūciju sēdekļi atradās Rīgā. Rīgu bieži apmeklēja muižnieki un mācītāji, bet zemnieki reti mēroja ceļu uz šo skaisto un tiem laikiem jau lielo pilsētu. Biežāk Latvijas pamatiedzīvotāji devās uz apriņķu centriem, jo tajos, piemēram, atradās zemes tiesas, kurās tika skatīti zemnieku jautājumi. Vēl tuvāk viņiem bija draudžu centri, bet faktiski lielākajai daļai latviešu zemnieku visa dzīve aizritēja vienā vietā, reti kad pārkāpjot pagasta vai muižas robežas. Draudze bija pakļauta divām varām — laicīgajai un garīgajai. Pēdējo reprezentēja draudzes mācītājs, un tā materializējās draudzes dievnama ēkās, ko tik daudz zīmējis Broce. Ar mācītāju starpniecību zemnieki kārtoja ļoti daudzus savas ikdienas dzīves jautājumus — sākot ar jaundzimuša bērna kristīšanu līdz pat mirušā apbedīšanai. Nereti zemnieki griezās pie draudzes gana arī tad, ja bija jāsūdzas par muižnieku, un, kā liecina arhīvu materiāli, bieži mācītājs bija tas, kurš iesniedza tālāk sūdzību attiecīgajām valsts vai baznīcas institūcijām. Laukos tieši garīdznieki bija vietējās inteliģences, humānistiski domājošās iedzīvotāju daļas pārstāvji, kas nereti aizstāvēja pamatiedzīvotāju tiesības. Vairākas baznīcu draudzes veidoja prāvestiju jeb prāvesta iecirkni, un par prāvestu tika izraudzīts viens no cienījamākajiem attiecīgā iecirkņa mācītājiem. Prāvesti piedalījās Konsistorijas darbā kā piesēdētāji.

Laicīgā vara draudzē piederēja tās laicīgajam kungam, uz kura zemes atradās draudzes dievnams. Ja tas bija uzbūvēts uz kroņa zemes, tad draudzes priekšnieka tiesības bija Krievijas caram, kuru pārstāvēja kāds pilnvarotais, parasti kroņa īpašuma nomnieks vai pārvaldnieks; ja baznīca atradās uz privātās zemes, tad tās īpašnieks muižnieks bija laicīgais draudzes priekšnieks. Vidzemē draudzes locekļu skaits parasti svārstījās pusotra — trīs tūkstošu robežās.

Tālāk teritorija jau dalījās muižās, kas bija privātās — muižniecībai piederošas, gan kroņa jeb valsts muižas. Pēdējās Vidzemē bija mazākumā. Muižā bieži bija vairāki pagasti, kuros dzīvoja zemnieki, pamatā viensētās. Vidzemes pilsētas, kas parasti bija apriņķa, bieži arī draudzes centrs, bija nelielas un ar savu provinciālismu krasi kontrastēja ar Rīgu.

Vidzemi, jo sevišķi šajā sējumā ietilpinātos novadus ap Valmieru, Rīgas apkārtni (Doli, Salaspili), Turaidu un Krimuldu, Limbažiem, Burtniekiem un Matīšiem, 18. un 19. gadsimtā bija pārņēmusi īpatnēja kustība, kas sākumā izpaudās kā tipiska reliģiska parādība, bet ļoti drīz kļuva par plašu sociālu kustību. Tā bija Broces tekstam pievienotajos vēsturnieku komentāros vārākkārt minētā hernhūtiešu brāļu draudžu kustība. Tā aizsākās 1729.gadā, kad Vidzemē ieradās pirmie atjaunotās brāļu draudzes misionāri no Hernhūtes — kustības centra Augšlauzicā. Broces darbības laiks Latvijā saistās ar diviem posmiem kustības vēsturē, un proti — t.s. kluso gājienu, kas sākās 1743. gadā ar carienes Elizabetes Petrovnas izsludināto brāļu draudžu darbošanās aizliegumu un turpinājās līdz 1817. gadam, un ir uzskatāms par otro posmu kustības vēsturē; kā arī trešo posmu, kura sākuma robežšķirtne bija 1817. gadā izsludinātā cara Aleksandra I “Žēlastības vēstule” hernhūtiešiem.

Tā kā šajā laikā Vidzemē norisinājās vairāki sociāli saspringti notikumi, jāpiemin arī tie. Pirmkārt, te ir runa par 18. gadsimta 70. gadu nemieriem Vidzemē, kas izraisīja satraukumu ne tikai laukos, bet arī Rīgā. Zīmīgi, ka šie notikumi pamatā risinājās tajos Vidzemes novados, kur jo aktīvi rosījās hernhūtiešu brāļu draudzes. Kā liecina virkne norāžu, tieši tie zemnieki, kuri bija iesaistījušies kustībā, bija aktīvākie nemieru dalībnieki un pat vadītāji. Otrkārt, būtu jāmin 1802. gada Kauguru nemieri, kas norisinājās Valmieras apriņķī. Arī tajos galvenā loma bija tiem zemniekiem, kuri bija nonākuši saskarsmē ar brāļu draudzēm, respektīvi, darbojās tajās. Diemžēl šie dramatiskie notikumi nav raduši atspoguļojumu Broces zīmējumos.

Broce piedzīvoja arī tos laikus, kad Vidzemē izvērsās ar likumdošanas izstrādāšanu zemniekiem saistīti procesi. Pirmie mēģinājumi reglamentēt zemnieku un viņu īpašnieku attiecības tika veikti jau 18. gadsimtā — 1765. gadā Vidzemes landtāgā ģenerālgubernators Georgs Brauns iesniedza patentu. Toreiz gan muižniecība boikotēja šo dokumentu, kas faktiski nāca no Pēterburgas un uzskatāms par pavisam nesen tronī kāpušās carienes Katrīnas II vienu no pirmajiem mēģinājumiem mainīt kārtību valstī un pakļaut savai varai samērā neatkarīgo Baltijas provinču bruņniecību. Nākamais solis sekoja 1804. gadā, kad spēkā stājās likumi, kas mainīja zemnieku statusu, piesaistot tos zemei, reglamentēja zemnieku attiecības ar muižu, kā arī sakārtoja tiesiskās institūcijas, kas bija kompetentas risināt zemnieku jautājumus; turklāt jaundibinātajās pagastu tiesās arī pašiem zemniekiem bija sava vēlēta pārstāvniecība.

Saimnieciskajā dzīvē Vidzemē būtiskas izmaiņas 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā īpaši strauji neienāca, un tas arī ir lieliski redzams zīmējumos. Joprojām dominēja muižas saimniecība, kas pamatā balstījās uz dzimtzemnieku klaušu darbu. Zemnieks strādāja gan savā laukā, kas ļāva viņam pabarot sevi un savu ģimeni, kā arī samaksāt nodevas naturālijās un naudā, jo daļu produkcijas viņš varēja realizēt tirgū, gan pildīja muižā klaušas. Parasti vidzemnieks, kam bija vienu arklu liela saimniecība, bija spiests sūtīt klaušās visu gadu vienu strādnieku ar zirgu un vasarā vēl vienu kājnieku. Tomēr Vidzemē lielākoties bija pusarkla un ceturtdaļarkla saimniecības, kurām klaušu apjoms bija attiecīgi reducēts. Populārākā lauksaimniecības nozare 3. sējumā ietilpinātajos novados bija graudkopība (rudzi, mieži, kvieši). Lopkopība bija vēl samērā vāji attīstīta, un tās galvenais uzdevums — nodrošināt zemnieku saimniecību ar darba lopiem, respektīvi, zirgiem. Tie tika izmantoti gan lauka darbos — aršanai, ecēšanai, mēslu vešanai, gan arī kā pārvietošanās līdzeklis. Govis turēja vēl samērā maz, jo piena ražošana un pārstrāde nebija tik izteikti orientēta uz tirgu, kā tas bija 19. gadsimta otrajā pusē. Izņēmums — Pierīgas saimniecības, kurās saražotajiem piena produktiem jau tad bija labs noiets pilsētnieku vidū. Broces laikos starp muižas un zemnieka saimniecību nebija īpašas atšķirības, jo kā vienā, tā arī otrā pamatdarbaspēks bija zemnieks ar saviem darbarīkiem, savām agrotehniskajām zināšanām un pieredzi.

Arī kultūras dzīve bija samērā statiska. Būtiska nozīme bija baznīcai, kas faktiski vadīja šo jomu. Tā gādāja ne tikai par zemnieku garīgo aprūpi, bet arī par skolu darbību, nodrošināja zemniekus ar lasāmvielu, kurā dominēja reliģiska rakstura grāmatas. Tā kā Broce bija skolotājs Rīgā, interesanti ieskatīties viņam tik tuvajā skolu darbībā Vidzemes laukos. Zīmīgi, ka, runājot par zemniecības izglītības līmeni, tieši šajā sējumā ietverto novadu — Siguldas, Valmieras, Burtnieku un Matīšu z— emnieki bija vieni no izglītotākajiem Latvijā un pat visas Krievijas impērijas robežās. Kam bija galvenie nopelni šajos sasniegumos? Vieni tos saista ar t.s. zviedru laikiem, citi — ar Vidzemes luterāņu baznīcas skolu politiku. Reāli kardinālas izmaiņas vērojamas 18. gadsimta 30. gadu nogalē, kad darbu bija uzsācis hernhūtiešu nodibinātais skolotāju seminārs (1738. gada 23. augustā Valmiermuižā) — dažu gadu laikā Vidzeme ieguva savus pirmos profesionāli sagatavotos zemnieku skolu skolotājus, kas bija cēlušies no pašu zemnieku vidus un kuru skaits sniedzās pāri simtam, turklāt piētiski noskaņotie muižnieki un mācītāji hernhūtiešu ietekmē uzbūvēja virkni pagasta un muižu, kā arī draudžu skolu. Šajā procesā pirmo reizi aktīvi iesaistījās arī paši zemnieki, gan atbalstot skolas materiāli, gan sūtot tur mācīties savas atvases. Šīs pozitīvās izmaiņas fiksējusi Vidzemes baznīcu vizitācijas komisija un ģenerālsuperintendants Benjamiņš Jākobs Fišers 1739. gadā. Vai tik iepriecinošs stāvoklis bija visa gadsimta garumā? Diemžēl ne. Pēc 1743. gada skolotāju sagatavošana tika pārtraukta, un pakāpeniski līdz gadsimta beigām aktīvi darbojošos zemnieku skolu skaits saruka. Tomēr bija arī tādas draudzes, kas spēja sekmīgi pārvarēt visas grūtības un nodrošināja savu zemnieku bērnus ar pienācīgu izglītību.

Broces krājumā ievietotajos Vidzemes laukos tapušajos zīmējumos galvenokārt aplūkojamas pilis un pilsdrupas, baznīcas un mācītājmuižas, kā arī muižas. Acīmredzot Broce bieži zīmēja tieši tos objektus, kurus apmeklēja savu ceļojumu laikā, kuros atrada naktsmājas, kuros dzīvoja viņa domubiedri, draugi, paziņas. Tā kā šajā izdevumā Broces zīmējumi ir sakārtoti noteiktā sistēmā — pa ģeogrāfiskām vietām, bet tiem klāt vienmēr pievienotas norādes par to atrašanos Broces manuskriptā (skaitliskās norādes daļskaitlī), kā arī zīmējuma tapšanas datējums, tad var lieliski redzēt to kārtību (hronoloģisko), kādā Broce fiksēja dažādos objektus, respektīvi — tos apmeklēja. Dažkārt vienas vietas vai celtnes dažādie attēli ir tapuši ar vairāku gadu atstarpi, kas arī pētniekam var sniegt interesantas liecības par visdažādākā rakstura izmaiņām.