Vakar tika atzīmēta Latvijas armijas virspavēlnieka Oskara Kalpaka 120.dzimšanas diena

Foto: A.F.I. Airītēs, pie Oskara Kalpaka kapa, 6.martā: aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Valsts prezidentes adjutants kapteinis Arnis Lokmanis (augšējos attēlos); Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, 6.martā: Rīgas garnizona komandieris pulkvedis Juris Vectirāns, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Latvijas nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis, Saeimas deputāte Palmira Lāce un konkursa un viktorīnas “Kalpaka gars” dalībnieki (apakšējos attēlos)

Airītēs

Pieminot Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku pulkvedi Oskaru Kalpaku, Saldus rajona Airītēs uz atceres brīdi ieradās Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Pirms tam Valsts prezidente apmeklēja Zirņu pamatskolu, tikās ar skolotājiem un audzēkņiem, pārrunāja Latvijas vēstures un patriotiskās audzināšanas jautājumus, atcerējās kalpakiešus. Skolas zālē skanēja Jūras spēku orķestra koncerts. Kopā ar Valsts prezidenti bija aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris Zemessardzes pulkvedis Raimonds Graube.

Saldus rajona padome sadarbībā ar Kurzemes Valsts militārā dienesta pārvaldi, Kara muzeju un Saldus muzeju bija daudz darījusi, lai pasākums sasniegtu savus īstos adresātus — jauno paaudzi. Airītēs, par spīti stiprajam lietum, bija neredzēti daudz dažāda gadagājuma ļaužu, pie Airītēs kritušo karavīru pieminekļiem sagūla ziedu klēpji.

Uzrunājot klātesošos, V.Vīķe-Freiberga sacīja, ka Oskars Kalpaks un viņa cīņu biedri izpirka Latvijas brīvību ar savu dzīvību. “Mēs godinām šodien visus brīvības cīnītājus, arī tos, kas jebkurā citā laikā atdeva dzīvību par savu tēvzemi. Dzīvība — tā ir augstākā dāvana, ko kāds var dot saviem līdzcilvēkiem un savai zemei.”

Prezidente atzīmēja, ka O.Kalpaka laikā latviešu karavīriem pirmo reizi valsts vēsturē bija iespēja cīnīties zem savas neatkarīgas valsts karoga, kurai gan vēl nebija izcīnīta sava zeme. V.Vīķe–Freiberga uzsvēra arī to armijas virspavēlnieka nopelnu, ka viņš nebaidījās iet kaujā tad, kad citi atteicās pildīt pienākumu brīdī, kad bija šaubas, vai valsts vispār spēs izcīnīt savu neatkarību. “Viņiem bija tikai ticība Latvijas nākotnei, pienākums un mīlestība pret savu valsti un tautu un karavīra gods. Trīs mēnešu laikā viņi pierādīja, ka tā ir taisnīga cīņa, un ar šo laiku pietika neatkarīgai Latvijai.”

Valsts prezidente novēlēja, lai visiem tiem, kas “šodien esam šo cīņu mantinieki un izkaroto tiesību baudītāji, pietiek ticības Latvijas nākotnei un spēka izveidot to tādu, lai ar to varētu godam lepoties”. Viņa arī atzīmēja, ka O.Kalpaks un viņa cīņu biedri nejautāja, kādu labumu iegūs no šīm cīņām, bet darīja to tāpēc, ka to prasīja valsts, un aicināja ikvienu darīt savu darbu tā, lai tas nebūtu veltīgs un lai visa sabiedrība un valsts no šī darba arī gūtu labumu.

Kara muzeja vēsturnieki un Saldus Jaņa Rozentāla mākslas muzeja direktore Agrita Ozoliņa iepazīstināja ar atjaunoto ekspozīciju O.Kalpaka muzejā Airītēs. Pirmo reizi muzeja ekspozīcija tika izveidota 1937.gadā, tad atjaunota pirmajos neatkarības atgūšanas gados un tagad vēlreiz atjaunota.

Jaunā ekspozīcija ir komandas darbs, tomēr nozīmīgus pētījumus un sakārtošanu veicis Latvijas Kara muzeja starpkaru vēstures nodaļas vadītājs Egīls Gelderiņš. Viņš “Latvijas Vēstnesim” pastāstīja:

— Mēs būtībā neveicām jaunatklājumus, bet sakārtojām bijušo ekspozīciju. Jaunā ekspozīcija sastāv no četrām daļām, un katra daļa ir veltīta savai tēmai. Mēs neizcēlām Oskaru Kalpaku, bet ekspozīcijā stāstām par visiem Airītēs kritušajiem virsniekiem. Pirmā daļa ir veltīta Latvijas vēstures apskatam, jo nevaram 1919.gada notikumus izraut no kopējās Latvijas vēstures. Nākamā daļa ir veltīta pulkvedim Oskaram Kalpakam, diemžēl neko jaunu viņa biogrāfijas pētījumos mēs neatklājām un bija jāizmanto Kārļa Gopera kādreiz sarakstītā pulkveža biogrāfija. Vēl ir pieejamas tās virsnieku atmiņas, kas karoja kopā ar O.Kalpaku un viņa adjutanta Ķīseļa atmiņas. Turpretī to pulkveža biogrāfijas posmu, kas saistīts ar dienestu Krievijas armijā, mēs bijām spiesti saīsināt, jo tas ir pārāk plašs tik nelielai ekspozīcijai.

Nākamo daļu varam nosaukt “O.Kalpaka ceļš”. Tajā mēs iekļāvām arī Rīdigeru fon der Golcu, jo viņš tomēr bij to spēku pusē, kas cīnījās pret boļševistisko Krieviju, un O.Kalpaks pildīja viņa pavēles. Ja nebūtu šīs palīdzības, tad diez vai Oskars Kalpaks ar nelielu savu karavīru pulku būtu spējīgs stāties pretī boļševiku ordām. Protams, vāciešiem bij savi nolūki Latvijā, un viņi par velti nekādus pakalpojumus mums nesniedza. Esam ievietojuši arī Oskara Kalpaka vēstuli toreizējam apsardzības ministram Jānim Zālītim, kurā viņš skaidri un gaiši pasaka, ka viņš par Latvijas Pagaidu valdību cīnīsies līdz galam. Pagaidu valdība bija gatava kāpt uz kuģa un bēgt, bet tikai latviešu karavīru varonība cīņās pie Ventas viņiem lika mainīt šo nodomu atgriezties Liepājā un ķerties pie valstiskām lietām. Pēdējā ekspozīcijas daļa ir veltīta latviešu tautas atmiņām, kā arī O.Kalpaka un viņa cīņubiedru piemiņai.

— Vai ir jauni pētījumi, kas ievieš skaidrību, no kā lodes krita pulkvedis O.Kalpaks?

— Domāju, ka tomēr tā bij traģiska nejaušība, jo pretējā gadījumā — kāpēc latviešu virsniecībai būtu nepieciešams slēpt no sabiedrības patiesību, kaut vai 1939.gadā, kad baltvācieši devās uz “fāterlandi”. Ja Kārlim Ulmanim būtu kaut mazākās aizdomas, ka Oskaru Kalpaku vācieši tīši nošāva, viņš to nebūtu noklusējis, jo vēsturniekiem ir zināms, kāda attieksme Kārlim Ulmanim bij pret vāciešiem. O.Kalpakam mugurā bija krievu šinelis un krievu jērenīca. Turklāt, arī liecinieku atstāsti, jo sevišķi ložmetējnieku atmiņas, ka vācieši uz ceļa gaidīja parādāmies krievus, tāpēc piešaudes josla noklāja ceļu, uz kura arī notika traģiskā nelaime. Tā kā kritušie virsnieki tika ievainoti ar vairākām lodēm, armijas speciālisti lēš, ka tās bija ložmetēju kārtas, un līdz ar to atkrīt variants, kas minēts dažādos vēstures materiālos, ka tā bija apzināta slepkavība, kuru izpildīja snaiperi.

Atzīmējot Oskara Kalpaka piemiņu, par godu karavadoņa 120.dzimšanas dienai Madonas rajona Meirānu Visagala kapos svētbrīdī ieradās Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadība un kadeti. Piemiņas pasākumi notika arī Rīgā.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

Zirņu pamatskolā

Valsts prezidente viesojās Saldus rajona Zirņu pamatskolā, kur piedalījās Latvijas armijas virspavēlnieka pulkveža Oskara Kalpaka 120.dzimšanas dienai veltītā vēstures stundā.

Pasākumā prezidente runāja par Latvijas armijas virspavēlnieka varonību 1919.gada brīvības cīņās par Latvijas neatkarību, kā arī par to, ko šodien nozīmē būt varonim. Kā sacīja Valsts prezidente, šajā dienā bērni ir pulcējušies uz īpašu vēstures stundu un arī viņu skola atrodas vēsturiskas vietas tuvumā. Prezidente runāja par to, kāpēc valsts ir izraudzījusi dažādus atceres datumus un kāpēc bērni par to mācās skolās. Prezidente arī uzdeva jautājumu: kāpēc dažus cilvēkus atceras un godina vēl daudzus gadus pēc viņu nāves? Prezidente uzsvēra, ka 6.marts 1919.gadā bija gluži tāds pats kā citus gadus, tikai tas traģiski iezīmējās Latvijas vēsturē ar to, ka Latvijas armija zaudēja savu virspavēlnieku, kurš cīnījās jaunai valstij visai grūtos apstākļos. Latvijas valsts atceras Oskaru Kalpaku tāpēc, ka viņš palīdzēja Latvijai izcīnīt neatkarību skarbā dzīves īstenībā, kad valsts bija deklarēta, taču vēl nebija atguvusi savu zemi un nevaldīja pār to. Oskars Kalpaks ar nelielu sev uzticīgu vīru pulku izpildīja savu uzdevumu un līdz pašam nāves brīdim cīnījās par Latvijas neatkarību, tāpēc arī šodien mēs viņu dēvējam par varoni.

“Tajā brīdī, kad viņš cīnījās, viņš nedomāja par to, ka kļūs varonis, to prasīja viņa gods un pienākums. Tikai vēlāk mēs sapratām, ka tā bija varonība. Un varonība nozīmē darīt to, kas tajā brīdī ir nepieciešams, ko no tevis prasa pienākums. Mēs nekad nevaram zināt, kad vēsture no mums prasīs izšķiršanos par labu godaprātam. Oskara Kalpaka dzīve var būt par paraugu tam, kā to nodzīvot. Ar katru no mums var dzīvē gadīties tā, ka tas, ko tu izdari, ir svarīgs ne tikai tev, bet visiem, un tev ir jābūt gatavam palīdzēt savai valstij,” sacīja V.Vīķe–Freiberga.

Prezidente aicināja katru bērnu savā dzīvē izšķirties par labu godaprātam un pienākumam, jo tikai tas atšķir godīgu cilvēku un ikdienas varoni no tiem, kas aiziet dzīves neceļos.

Valsts prezidenta preses dienests