Lai ekonomikas likumdevēji ieklausās arī ekspertu viedoklī

Šķiet, tikai Kriminālprocesa likuma izstrāde, kas ilgst nu jau gandrīz desmit gadus, spēj līdzināties peripetijām par un ap Komerclikumu, kurš šā gada sākumā beidzot ir stājies spēkā, bet joprojām kalpo par objektu skaļām un nerimstošām politiķu un dažāda līmeņa amatpersonu diskusijām par tā lietderību, atsevišķām normām un terminiem.

Neapšaubāmi, augstu ir novērtējama likumdevēju un citu amatpersonu ieinteresētība ar šā un citu normatīvo aktu palīdzību nodrošināt uzņēmējdarbības vai, izsakoties jaunajā terminoloģijā, komercdarbības vides attīstību Latvijā.

Taču vienlaikus nevar neatzīt, ka ieilgušie ideālo likuma normu meklējumi uzņēmējos rada nevis optimistisku cerību, bet gan tikai un vienīgi nestabilitātes sajūtu — un kā citādi, ja katram uzņēmējam tik būtiskajā Komerclikumā, kas tikko stājies spēkā, jau ir veikti grozījumi un tiek runāts par jaunu un jaunu nepieciešamo izmaiņu izdarīšanu tajā.

Turklāt vēl satraucošāks ir cits faktors — vērojot atsevišķu parlamenta pārstāvju un citu amatpersonu diskusijas Komerclikuma izstrādes un pieņemšanas procesā, ir kļuvis aizvien skaidrāks, ka valsts amatpersonām nav vienota un stabila priekšstata, kā ekonomiskās likumdošanas normas tiks veidotas tuvākajos gados un kā tās būs jāmaina līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā.

Tiesa, pašlaik spēkā stājušos Komerclikuma redakciju kā pieņemamu ir novērtējusi arī Ārlietu ministrija, atzīstot, ka tā nekādi neapdraud Latvijas virzību uz Eiropas Savienību.

Taču mums nekas nav zināms par kādu rūpīgu un detalizētu ekonomisko analīzi, kuras slēdziens būtu — iestāšanās ES šo likumu neliks apgriezt ar kājām gaisā, neliks veikt vēl kādu pārreģistrāciju atkal jaunā reģistrā.

Turklāt vērā jāņem arī mūsu likumdošanas vidē nebūt ne izslēdzami pavirši un nepārdomāti likuma grozījumi, kuru iespējamība pirms vēlēšanām, kā saprotams, strauji pieaug. Un rezultātā cietēji var būt ne jau ašo ideju autori, populisti — grozījumu iniciatori un pieņēmēji, bet gan Latvijas uzņēmēji.

Minēsim tikai vienu piemēru, kas saistīts ar Latvijai ļoti būtisku faktoru — dažādu Eiropas Savienības fondu un programmu līdzekļu saņemšanu, kuras sarežģītību uz savas ādas jau izbaudījuši mūsu zemnieki. Viņi ar SAPARD programmas līdzekļu saņemšanu nopietni bija rēķinājušies jau pērn, to pat iekļaujot savos individuālajos biznesa plānos, — un pēc tam rūgti vīlās. Līdzīgā situācijā var nonākt arī Latvijas vidējie un mazie uzņēmumi, kas veido 99,3 procentus kopējā valsts darbaspēka un divas trešdaļas no valsts iekšējā kopprodukta.

Eiropas Komisija savā pēdējā ziņojumā par biznesa vides vienkāršošanu Eiropas Savienības kandidātvalstīs atzinusi, ka tās visas sekmīgi veikušas pāreju no plānveida uz tirgus ekonomiku, taču kā smaga problēma tiek norādīta mazo un vidējo uzņēmēju minimālās iespējas iegūt finansējumu darbības uzsākšanai vai attīstībai — bieži vien piedāvātie kredītu nosacījumi ir diezgan neizdevīgi un saņemšanas noteikumi pārāk sarežģīti tiem, kas tikko sākuši uzņēmējdarbību.

Trešo gadu funkcionējošās Latvijas mazo un vidējo uzņēmēju kreditēšanas programmas pirmās fāzes ietvaros Latvijas uzņēmēji aizdevumos saņēmuši vairāk nekā 11 miljonus eiro, un kopš pērnā gada augusta sākta jau programmas otrās fāzes aizdevumu izsniegšana, kreditējot maza apjoma un paaugstināta riska projektus. Taču gan šo jau reāli sākto programmu, gan citus perspektīvus projektus var pārsvītrot pāris grozījumi ekonomiskajā likumdošanā — formāli veikti, lai “uzlabotu uzņēmējdarbības vidi”, realitātē tie var nodarīt milzīgus zaudējumus. Turklāt nestabilitāte nav tā, kas veicinātu uzņēmēju vēlmi attīstīt biznesu, riskējot, ņemot kredītus un ieguldot tos ražošanā.

Tāpēc mēs ierosinām nemēģināt izgudrot jaunus divriteņus, bet atcerēties, ka neviens likums nedarbosies, ja to par lietderīgu un pareizu neuzskatīs tie, uz ko šis likums attieksies. Ņemot vērā mūsdienu realitātes, jebkuri būtiski grozījumi ekonomiskajā likumdošanā būtu saskaņojami ne tikai ierēdņu starpā, bet arī veicot neatkarīgas ekspertīzes un piesaistot reprezentatīvas organizācijas, kuru Latvijā uzņēmējdarbības jomā, nudien, netrūkst, — minēsim kaut vai Tautsaimniecības padomi, Ārvalstu investoru padomi, Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu konfederāciju, Tirdzniecības un rūpniecības kameru un vēl daudzas citas.

Turklāt būtu jāatceras, ka drošu un efektīvu komercdarbības vidi neveido tikai un vienīgi likumi — uzņēmējdarbības videi vienlīdz svarīga būs gan likumu normu sakārtošana, gan apstākļu nodrošināšana legālam un konkurētspējīgam biznesam. Tāpēc stabilu un prognozējamu vidi uzņēmējdarbībai daudzās jomās spētu radīt un būtiski uzlabot arī valsts kontrolējošās un tiesībsargāšanas iestādes, mazinot kaut vai apjomīgos kontrabandas apjomus, kas nodara milzu zaudējumus valsts budžetam. Tiesa, arī tas būtu iespējams tikai gadījumā, ja šīs iestādes nevis veiktu kampaņveida “uzlidojumus” atsevišķām kompānijām, bet savu darbu veiktu stabili un pārdomāti, analizējot situāciju un konsultējoties ar ekspertiem, — tieši tāpat kā būtu jārīkojas par savu valsti un visiem tās iedzīvotājiem domājošiem likumdevējiem.

Latvijas nacionālo uzņēmēju kluba “Saime” prezidents Normunds Pēterkops, valdes locekle Anita Mertena