Vakar, 6.martā, Saeimas ārkārtas sēdē

Saeima nodeva komisijām lēmuma projektu:

— “Par Latvijas valsts interešu aizsardzību “Tilts Communications” tiesvedības procesā pret Latvijas valsti” (dok.nr.4193). Nodeva Parlamentārās izmeklēšanas komisijai “Latvijas kuģniecības” un citu stratēģiski svarīgu objektu privatizācijas jautājumā (atbildīgā) un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai.

Saeimas preses dienests

No Saeimas tribīnes:

Egils Baldzēns:

(..) Un, ja mēs šajā vietā pielaidīsim liktenīgu kļūdu, kādu jau reiz pielaidām parakstot “jumta līgumu”, tad mēs, neapšaubāmi, pielaidīsim rupju kļūdu, par kuru būs jāatbild vēl mūsu bērniem. (..)

Es domāju, ka mēs visi ļoti labi zinām, ka mums šī “Lattelekom” epopeja, kas nebūt nav “Lattelekom” darbinieku un vadības bēdu stāsts, ir mūsu pašu politiķu auklēts un visa šī problēma sākās tālajā vēl 1992. gadā, un tagad mēs turpinām šīs problēmas risināšanu. Un es gribētu uzsvērt arī to, ka, sākot ar jumta līgumu, tā diezgan neveiksmīgo raksturu, kuru arī varam saukt par noziedzīgu rakstu, beidzot ar šo šķīrējtiesu, ar mierizlīguma piedāvājumu, mēs redzam, ka jautājums vienmēr ir skāris privatizāciju. Šinī gadījumā atkal šī pati mierizlīguma tēma nav vienkārši mierizlīguma tēma, tā ir slēpta privatizācija un konfidenciāla privatizācija, šinī gadījumā, kas attiecas uz “Lattelekom” un “Latvijas Mobilo telefonu”. Mums jau bija vienreiz šāds precedents, ka mēs “Latvijas kuģniecību” gribējām privatizēt pilnīgi konfidenciāli, pilnīgi slepeni. Ar ko tas beidzās? Mēs redzam. Augstas valsts amatpersonas uzņēmās personālu, politisku, morālu un jebkuru citu atbildību un tagad, protams, par šo atbildību un tās īstenošanu klusē. Tas tā ir.

Bet mums šinī gadījumā ir ļoti līdzīga situācija. Un, lai mēs, risinot šo “Lattelekom”, jautājumu nenonāktu tajā pašā situācijā, kur mēs jau kādreiz bijām, es domāju, ka mums ir jāatceras tas, ka latviešu tautai ir laba dziesma, kuras vārdi skan: “Viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala.” Es ceru, ka mēs šajā sākumā un galā nesapīsimies.

Vai mēs mācāmies no pieļautajām kļūdām? Es domāju, ka nē. Un mums ir jāatceras viens — ka arī jumta līgums bija superslepens, konfidenciāls. Tāpat ir arī pašreiz ar šo šķīrējtiesu, tāpat ir arī ar šo miera izlīgumu. Taču kam ir labums no šīs slepenības? Es domāju, ka praktiski nevienam, kas ir Latvijas patriots. (..)

Andris Bērziņš:

(..) Taču man liekas, ka tieši skaidrības vietā, minot ļoti daudzus un dažādus faktus, citējumus, viņš ir novedis gan deputātus, gan lielu daļu radioklausītāju, kas ar aizrautību un lielu uzmanību viņu ir klausījušies, pilnīgā apjukumā. Jo nu vairs nav skaidrs, kas no kurienes un kāpēc ir sācies un kā tas viss varētu beigties. (..)

Ko piedāvā Baldzēna kungs un pārējie parakstījušie šo dokumentu? Viņi piedāvā tagad šodien nedaudz vairāk kā... jeb nedaudz mazāk kā divus mēnešus pirms šķīrējtiesas noteiktā laika atklāt Latvijas pusei visas savas kārtis un aiziet uz tiesu praktiski neapbruņotiem. Es gribu teikt tā, ka ekonomiskā informācija dažkārt ir daudz, daudz dārgāka nekā jebkura cita izlūkinformācija. Tad, lūk, pēc manām domām, šis ir tieši tas gadījums, un es nekādā gadījumā... nekādā veidā nevēlos teikt, ka sociāldemokrāti apzināti jeb opozīcija kopumā apzināti vēlas šo informāciju vienkārši tāpat par velti darīt zināmu otrai pusei šķīrējtiesā, lai viņiem būtu vieglāk aizstāvēties pret visiem mūsu argumentiem, kuru, starp citu, mums ir ļoti daudz. (..)

Anatolijs Gorbunovs:

(..) Ja mēs atsaucamies varbūt uz to pašu 1994.gada līgumu, tad, protams, var uzdot jautājumu: vai Latvijai bija iespējams noslēgt izdevīgu šo “jumta” līgumu 1994.gadā? Opozīcijas deputāti, eksperti apgalvo, ka, jā, tas simtprocentīgi bija iespējams. Tiesa, man jāatzīstas, ka arī es tā domāju pirms pāris gadiem, turklāt savu labticīgo naivumu neesmu pavisam zaudējis arī šobrīd. Tomēr pēdējos divus gadus, būdams iesaistīts starptautiskos tiesas procesos sagrieztā kuģa un “Lattelekom” lietā, esmu nonācis pie skaudriem un diezgan nepatīkamiem secinājumiem.

Pirmkārt, neviens investors neslēgs līgumu, kas izdevīgāks Latvijas valstij nekā viņam pašam.

Otrkārt, lielo ārzemju kompāniju vadītāji un juristi jūtas kā līdakas dīķī starptautiskās arbitrāžas tiesu lietās, jo tālredzīgi līgumus gatavo ne tikai ikdienas darbam, bet arī iespējamiem starptautiskiem tiesu procesiem. Un Latvijas ministriem, ierēdņiem, juristiem un deputātiem toreiz, protams, tādu zināšanu un pieredzes nebija vai arī bija ļoti iluzoras.

Un kāds secinājums? Piemēram, ja liktenis, godātais Baldzēna kungs, mums abiem būtu lēmis likt parakstīt tajā laikā to līgumu, tad es nevaru apgalvot, ka mēs kopā ar jums būtu parakstījuši tādu līgumu, par ko šodien mēs nebūtu diskutējuši. Bet pats galvenais, manuprāt, jautājums: vai var atkārtoties 1994.gada līguma trūkumi tagad, slēdzot mierizlīgumu ar “Tilts Communications”? Un šī “Tilts Communications” īpašnieks, kā jūs zināt, tagad ir “Sonera”, somu uzņēmums. Es domāju — nevar. (..)

Ko es vēlētos kā ministrs vispirms sasniegt ar mierizlīgumu? Noslēdzot mierizlīgumu, no telekomunikāciju attīstības viedokļa, ir ļoti svarīga lauku modernizācija, jeb ciparu līniju ierīkošanas pabeigšana laukos šodien ir 68%. Lai pabeigtu lauku modernizāciju tādā izpratnē, ir vajadzīgi 156 miljoni. Sakiet lūdzu, kas ir gatavs jeb kuri ir gatavi šodien iedot lauku modernizācijai 156 miljonus? Valdība nē.

Es domāju, arī cits investors to nedarīs. To var izdarīt tikai “Lattelekom” saistībā ar “jumta” līgumu. Protams, šo termiņu... šis termiņš optimāls būtu un reāli mēs jau varam nosaukt jebkurus termiņus, bet reāls termiņš būtu pabeigt 2004.gadā.

Otrs. “Lattelekom” licence saskaņā... jābūt izsniegtai saskaņā ar Telekomunikāciju likumu, ko ir pieņēmusi Saeima. Es diemžēl tā nevaru spriedelēt, ka Saeima tur ir tādas kļūdas izdarījusi vai šitādas kļūdas. Ir pieņemts likums, un tas ir Telekomunikāciju likums, uz kura pamata attīstās telekomunikācijas. Tātad uz Telekomunikāciju likuma pamata izsniegta licence bez jebkādām ekskluzivitātēm. Bet šeit varbūt arī viss varētu saskanēt. Galvenais jautājums sākās ar to, ko varētu atļauties zaudēt. Bet to, es domāju, arī neviens no valdības šeit spriest publiski no šīs tribīnes, kā arī presē nevar un nedarīs. Jo teikt to atklāti, tas nozīmē atklāt to, ko vēlas mūsu partneri mierizlīgumā, mūsu sarunu partneri, un to, ko vēlas panākt valdība. Ja to mēs darām, tad šīs sarunas tiek pārtrauktas, jo konfidencialitāte tiek noņemta un tad paliek tikai tiesas process. Citu iespēju vairāk nav. Ja mēs tikai to gribam, tad, protams, to var darīt. Es personīgi esmu pret to. (..)

Pēteris Tabūns:

(..) Un pašā sākumā es gribu pateikt, lūk, ko. Ka šis piemērs ar “Lattelekomu” ir viena fantastiska mācību stunda, kā nevajag rīkoties. Kā nevajag rīkoties, ja gribam aizstāvēt valsts intereses. Ir pilnīgi absolūti noskaidrots, pilnīgi un absolūti noskaidrots, un to nenoliedz pat tie, kuri ir slēguši līgumu, ka līgums ir noslēgts slikts, teiksim, pavisam vienkārši vai citiem vārdiem — pat valsti apkaunojošs un pazemojošs. To mēs konstatējām abās izmeklēšanas komisijās. Un no šī mana viedokļa neviens mani nekad nevarēs pārliecināt. Ne ar kādiem argumentiem, jo argumentus mēs šajās komisijās ieguvām pietiekami daudz.

Kas attiecas uz to, vai slēgt miera izlīgumu vai nē un uz kādiem noteikumiem, tad, protams, vajadzētu slēgt. Bet es ne sevišķi piekrītu Gorbunova kungam, kurš teica, ka bez zaudējumiem nevar noslēgt miera līgumu. Var noslēgt miera līgumu. Var un tur jau ir tā māka, ka tas arī būtu jāizdara. Pierādot šai otrai pusei, ko viņa ir izdarījusi. Vai, pareizāk sakot, ko tā nav izdarījusi. Un kas tai būtu jādara. Un likt galdā visus tos aprēķinus, kuri būtu simtos miljonu. Tādi bija izmeklēšanas komisijas aprēķini.

Bet es gribētu sacīt no cita viedokļa. Es nezinu, kāpēc valdība nemeklē izeju no cita rakursa. Nevis miera izlīgums, ja reiz tas sola tagad ar ļoti lieliem zaudējumiem simtos miljonu, bet atgriezties pie tā paša līguma, pie tā paša līguma, lai tad iet līdz 2013. gadam. Nekas ārkārtīgs valstij nenotiktu. (..)

No sēdes stenogrammas