"Ungārus satrauc eiropiešu nenoteiktība"

1997.gadā kāda Žaka Širaka izteikta frāze vairoja ungāru cerības: "Es atkārtošu to pašu, ko es teicu Varšavā: es atbalstu jūsu valsts uzņemšanu Eiropas Savienībā ap 2000.gadu."

Trīs gadus vēlāk cerības ir vājinājušās, turklāt netiek gaidīts, ka savas vizītes laikā Budapeštā Francijas premjerministrs Lionels Žospēns varētu uzņemties risku un nosaukt konkrētu ES paplašināšanās termiņu.

Pašlaik valda reālisms ar vilšanās pieskaņu, ja var ticēt nesenajiem Fidesz (Jauno demokrātu — galvenās partijas, kas atrodas pie varas) prezidenta paziņojumiem. Lāslo Kovers apliecina, ka ES nevēlas integrēt jaunas dalībvalstis, jo tā nevēlas sevi apgrūtināt ar vēl vienu barojamu muti. Ar šo uzskatu sasaucas Vācijas tirdzniecības un rūpniecības kameras ziņojums, kas pirms nedēļas tika nodots atklātībai. Šajā ziņojumā tiek apgalvots, ka ES pienākums būtu atlikt jaunu dalībvalstu uzņemšanu, kamēr tās nebūs veikušas likumdošanas reformas. Polijas uzņemšana būtu jāatliek līdz 2005.gadam, kamēr Ungārija varētu tikt iesaistīta 2004.gadā vai vēl agrāk. Un tas par spīti Ungārijas valdībai, kas lielā mērā rēķinās ar valsts uzņemšanu ES 2002.gada beigās vai 2003.gada sākumā un kas cerēja šos panākumus izmantot 2002.gada likumdevēju vēlēšanu kampaņā. Kopš komunisma sabrukuma un pirmajām brīvajām vēlēšanām 1990.gadā integrācija Eiropā, daudz lielākā mērā nekā Polijā vai Čehijas Republikā, veicināja sabiedrības saliedētību.

Noraidījums spiež valdību "mainīt viedokli un domāt, ka ne jau Ungārija, bet gan ES ir tā, kas bloķē tās uzņemšanu," spriež kāds Rietumu analītiķis. Tā piespiež arī premjerministru pieņemt "dinamisku" ārpolitiku. Viktors Orbans 27.aprīlī arī uzaicināja uz Budapeštu Volfgangu Šiselu, kamēr citas Eiropas galvaspilsētas atteicās pieņemt Austrijas kancleru. Tomēr iestāšanās process šajā 10 miljonu iedzīvotāju valstī, kas ir pilnībā pārveidojusi savu tirdzniecību, vairāk par 70% pievēršoties Rietumeiropai, kā arī savu banku sistēmu, nav mainījis virzienu. Ungārija savu lūgumu par iestāšanos iesniedza 1994.gadā, un kopš diviem gadiem jau norisinās sarunas — nodaļu pa nodaļai. Sarunas par desmit nodaļām jau ir pabeigtas, un norisinās par piecpasmit, piemēram, par vides aizsardzību, bet izšķirošie jautājumi vēl ir jārisina, tie attiecas uz lauksaimniecību un brīvu cilvēku pārvietošanos. Šajā laikā Ungārija turpina harmonizēt savu likumdošanu un piemērot aquis communautaire . Citiem vārdiem sakot, viss notiek noteiktajos termiņos, tomēr tas nenozīmē, ka sarunas neizraisa vilšanos. Kāds sarunu dalībnieks izteicies: "Tikko mēs vēlamies diskutēt par kādu punktu, mēs parasti saņemam standarta vēstuli, kurā tiek apgalvots, ka mūsu pozīcija nesaskan ar aquis communautaire, un mums tiek pieprasīta papildu informācija."

Valsts Eiropas integrācijas sekretārs Pēters Gotfrīds izteicies, ka "Ungārija cer, ka Francijas ES prezidentūra procesu aktivizēs. ES vēl arvien nav priekšstata par paplašināšanās nosacījumiem."

Sabiedriskajā domā neapmierinātība nav tik ļoti izteikta. 65% ungāru ir eirooptimisti (salīdzinājumā ar 60% 1997.gadā).

Taču, kā apgalvo Viktors Orbans, Eiropa ir kļuvusi par "kustīgu mērķi." Faktiski ES dalībvalstīm nav ne paplašināšanās, ne institucionālo reformu stratēģijas, ne arī noteiktas stratēģijas būtiskākajos jautājumos, kā, piemēram, Vācijas loma vai arī jauna līguma nepieciešamība. Kamēr šāda nenoteiktība pastāvēs, tā palielinās ungāru bažas.

"Liberation"

Klods Kovačs