Ar kompetenci un stingru mugurkaulu

Raits Černajs, Latvijas Republikas valsts kontrolieris,— “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Pēdējā laikā virmo kaislības, pat sacelta ažiotāža, tostarp arī vairākos saziņas līdzekļos, par pērnā gada nogalē Valsts kontroles (VK) veikto revīziju valsts akciju sabiedrībā “Latvijas kuģniecība” (LK) trīs iegādāto tankkuģu sakarā un tās negatīvo vērtējumu par šo darījumu. Cik zināms, LK iebilst pret tādu Valsts kontroles revīzijas vērtējumu un pat iesniegusi vairākas sūdzības Ģenerālprokuratūrai. Ko jūs varat teikt šajā lietā?

— Iekams runāt par šo konkrēto gadījumu, lietderīgi nedaudz atskatīties vēsturē, sākot ar 1995. gadu. Toreiz šajā valsts uzņēmumā situācija nebija normāla, arī Valsts kontrolei nācās konstatēt, ka tur izveidota tāda holdinga kompānija, kur katrs kuģis ir sava kompānija, reģistrēts kaut kur ārzemēs, pārdots par nieka cenu un peld zem svešiem karogiem. Tika konstatēti arī citi pārkāpumi, un Valsts kontroles revīzijas rezultātā Valsts ieņēmumu dienests varēja no “Latvijas kuģniecības” par labu valstij iekasēt aptuveni vienu miljonu latu nenomaksāto nodokļu. No amata tika atbrīvots LK vadītājs, izveidota valsts akciju sabiedrība. Toreiz tika sakārtots LK juridiskais statuss. Diemžēl problēmas turpinājās, jo pilnvarnieki, kuri bija deleģēti no dažādām partijām, nespēja valstiski uzraudzīt valsts akciju sabiedrības saimniecisko darbību, bet vairāk centās realizēt politiskas intereses, viens par otru rakstīja dažādas sūdzības, apšaubīja valdes un pilnvarnieku lēmumus u.tml. Domāju, ka politiski pareizs bija valdības lēmums, ka LK jāprivatizē. Šoreiz tas ir jau piektais mēģinājums, un jācer uz sekmīgu iznākumu.

— Vai pēdējos gados Valsts kontroles Privatizācijas procesa revīzijas departaments veica plašākas pārbaudes šajā valsts uzņēmumā? Kāpēc VK ieinteresēja šo trīs kuģu iepirkšana?

— Pēdējos četrus gadus esam plānojuši privatizācijas gaitas revīzijas “Latvijas kuģniecībā”, bet, tā kā šie privatizācijas projekti viens pēc otra izgāzušies, arī mēs tālāk par labiem nodomiem netikām. Šo konkrēto revīziju par triju tankkuģu iepirkšanu, šī darījuma lietderību VK Privatizācijas procesa revīzijas departaments sāka pēc Privatizācijas aģentūras lūguma, tā bija ārpus plāna. Droši vien šī PA iniciatīva bija saistīta ar visai bēdīgo pieredzi 1999. gadā, kad LK vēlējās pasūtīt sešus tankkuģus. Toreiz Privatizācijas aģentūra apturēja šo kuģu pasūtīšanu, uzskatot, ka nav lietderīgi to darīt, kamēr nav pabeigts privatizācijas process. Arī tajā laikā bija jūtami centieni maksāt dārgāk, tas ir, aptuveni 32 miljonus ASV dolāru par kuģi, lai gan tolaik šāda tipa kuģus bija iespējams pasūtīt par 30 miljoniem. 2000. gadā sarunas par šādu kuģu pirkšanu atsākās, taču tad jau cena krietni pieauga— nu jau LK bija gatava maksāt 41,7 miljonus dolāru par katru tankkuģi. Saprotams, ka cenas pasaulē pieaug, taču praktiski šādus kuģus 2000. gadā varēja iepirkt par 35 miljoniem dolāru. Toreiz šo valstij acīmredzami neizdevīgo darījumu tomēr apturēja, nosakot, ka cena par kuģi nedrīkst pārsniegt 40 miljonus dolāru. Taču jau pagājušā gada jūnijā LK valde, neinformējot ne Privatizācijas aģentūru, ne LK padomi, atkal ierosināja jautājumu par tankkuģu pirkšanu, bet nu jau par 41,6 miljoniem katru. Par šādu darījumu LK vajadzēja saņemt atļauju no Privatizācijas aģentūras valdes, taču tā, kā jau minēju, netika pat informēta.

— Kāpēc, jūsuprāt, netika ievērotas šādas prasības, vai tur būtu kas slēpjams?

— Valsts kontrole nevar apgalvot, vai te ir kāda noziedzīga darījuma iezīmes vai tā ir nemākulība. Taču fakts ir tāds, ka 2001. gada 11. jūlijā “Latvijas kuģniecība” un firma “Tsakos shipping Co” parakstīja trīs vienošanās par kuģu pirkšanas nosacījumiem trīs tankkuģu iegādei — katru par 41,6 miljoniem ASV dolāru. Turklāt bija paredzēta drošības depozīta— 10 procentu apmērā no paredzēto darījumu kopsummas (12,48 miljoni dolāru) — iemaksa. Tas izmaksājams kā kompensācija, ja pirkums nenotiek LK vainas dēļ. Faktiski minētais memorands nosaucams nevis par vienošanās memorandu, bet gan par pirkuma līgumu. Tāpēc arī VK padome, izskatot LK sūdzību par Privatizācijas procesa revīzijas departamenta kolēģijas lēmumu šajā revīzijas lietā, norādīja: tā kā konkrētais darījums revīzijas noteikšanas brīdī ( 2001.gada 2. oktobrī) jau bija noticis, nevar atsaukties uz likuma “Valsts kontroles revīzijas reglaments” 4. panta 2. daļu. VK bija tiesības veikt minētā darījuma lietderības pārbaudi. VK padome atstāja spēkā Privatizācijas procesa revīzijas departamenta kolēģijas lēmumu un tajā izteiktos atzinumus, kā arī iesniedza informāciju Ģenerālprokuratūrai. Savukārt LK iesniegusi sūdzības par VK, apstrīdot mūsu tiesības veikt šādu revīziju un tās atzinumus. Lai gan Valsts kontrole nav ierosinājusi nekādus uzrēķinus vai citas sankcijas, tikai izteikusi savu viedokli par valstij tik neizdevīgu darījumu, kurā par katru kuģi pārmaksāts vairāk nekā seši miljoni dolāru. Tagad vārds sakāms prokuratūrai, taču jāšaubās, vai tai izdosies pierādīt, ka Latvijai neizdevīgos darījumus amatpersonas noslēgušas apzināti.

— Vai valstij ir nodarīti zaudējumi ar šādiem darījumiem?

— Nē, tie nav zaudējumi, taču, pārdomāti rīkojoties, valsts varēja iegūt vairāk, bet neieguva. Vai būs zaudējumi — par to varēs pārliecināties tikai pēc kāda laika kuģu ekspluatācijas gaitā. Turklāt gribu uzsvērt, ka minētajā darījumā saskatāmi būtiski privatizācijas likuma, tās noteikumu pārkāpumi, tas ir, netika saņemta atļauja, tika veiktas nesankcionētas darbības. Un tā ir LK valdes un pilnvarnieku atbildība. Jāpiebilst, ka tie LK pilnvarnieki, kuri piedalījās šī jautājuma izlemšanā, no amatiem ir atbrīvoti. Protams, Valsts kontrole uzmanīgi sekos līdzi pašlaik notiekošā kuģniecības privatizācijas procesa likumībai. Manuprāt, skumīgākais visā šajā lietā ir tas, ka sacelta ažiotāža, kura robežojas jau ar zināmiem draudiem no spēka ( ne fiziskā) pozīcijām, lai novērstu uzmanību no galvenā, no būtiskā. Piemēram, dzīvojot demokrātiskā valstī, nemaz nezināju, ka ņemt kredītu mājas celtniecībai būtu liels grēks, kā tas minēts atsevišķos preses izdevumos. Tāpat VK Privatizācijas procesa revīzijas departamenta direktoram Indulim Šķibelim tiek pārmests, ka viņš, vadot Airēšanas federāciju, it kā būtu no privātpersonām lūdzis ziedojumus, tādējādi izmantojot savu dienesta stāvokli. Manā rīcībā gan nav tādas informācijas, bet, ja kolēģis brīvajā laikā nodarbojas ar sportu un vada šādu nevalstisku organizāciju, nesaskatu tajā neko nosodāmu.

— Pastāstiet, lūdzu, par vēl dažām citām Valsts kontroles pārbaudēm pēdējos mēnešos!

— Februāra sākumā Valsts saimnieciskās darbības revīzijas departaments kolēģijas sēdē izskatīja jautājumu par pašvaldības pasūtījuma “Rīgas pilsētas kanāla un kanālmalas apstādījumu rekonstrukcija” piešķiršanu un izpildi. Minētās revīzijas gaitā tika konstatēts, ka 1999. gadā sākta Rīgas pilsētas kanāla un kanālmalas apstādījumu rekonstrukcija saskaņā ar akciju sabiedrības “Ceļuprojekts” izstrādāto tehnisko projektu, ko īsteno divās kārtās. Pašvaldības pasūtījuma izsoļu procedūras ir formālas, un to norisē nav ievērotas vairākas reglamentējošo normatīvo dokumentu prasības. Revīzija atzina, ka a/s “Ceļuprojekts” izstrādātais tehniskais projekts ietver dārgus tehnoloģiskos risinājumus, projektā nav iekļauts liels apjoms neparedzētu darbu. Savā lēmumā kolēģija vērsa Rīgas domes uzmanību uz vairākiem būtiskiem trūkumiem, tostarp uz neprofesionālu pašvaldības pasūtījumu izsoļu rīkošanu, neekonomisku līdzekļu piešķiršanu un necaurskatāmu izlietoto līdzekļu uzskaiti. Par revīzijas rezultātiem informēts Iepirkumu uzraudzības birojs un īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš. Par iespējamajiem Korupcijas novēršanas likuma pārkāpumiem informējām Valsts ieņēmumu dienestu.

— Taču vairākas amatpersonas vai citi darbinieki, kuri atbildīgi par šiem trūkumiem, varbūt nemaz vairs nestrādā Rīgas domē vai tās struktūrās. No kā prasīt atbildību? Vai jums nešķiet, ka nereti Valsts kontrole darbojas tukšgaitā? Tā sakot, nebūšanas atklātas, attiecīgajām personām vai iestādēm uz to norādīts, bet kas notiek turpmāk?

— Bet mūsu uzdevums jau nav tiesāt, uzņemties soģa lomu. Valsts kontrole atklāj šīs vainas, norāda uz iespējamiem risinājuma ceļiem, taču tālāk savs vārds sakāms citām institūcijām. Arī attiecībā uz minēto revīziju tās materiālus esam nosūtījuši Rīgas domes priekšsēdētājam Gundaram Bojāram un ceram, ka šī lieta tāpat vien nepaliks.

Vēl pie nozīmīgākajām revīzijām var minēt pārbaudi “Valsts robežbūvē”, tās vairākos robežpunktos, kur arī konstatējām klaju nesaimniecisku rīcību, atkāpes no projektiem, lielus līdzekļu pārtēriņus — aptuveni par 250 000 latiem. Domāju, ka jautājums par amatpersonu atbildību mūsu valstī nav sakārtots. Būtu jābūt tā — ja esi pieļāvis nelikumīgu rīcību, nolaidību, tad jāparedz sods, un ne jau vienmēr tam jābūt kriminālsodam, var taču sodīt administratīvā kārtā, uzlikt naudas sodu vai citādi. Tas jānosaka likumdevējam. Taču mūsu valsts likumos nav striktas robežas starp nemākulīgu saimniekošanu un apzinātu izsaimniekošanu. Diemžēl Latvijā ir visai izplatīta situācija, ka no viena vadoša amata cilvēku atbrīvo, bet pēc kāda laiciņa skaties —viņš atkal darbojas ne zemākā, bet reizēm pat augstākā amatā. Tāpēc es personīgi neatbalstu pašlaik valdībā diskutēto augstāko ierēdņu rotācijas principu. Diezin vai tas ir labākais variants.

— Saeimā jau no pagājušā gada ir jaunais likumprojekts “Par Valsts kontroli”. Kad to cerat sagaidīt kā pieņemtu likumu, kas stāsies spēkā?

— Likumprojekts ir konceptuāli atbalstīts otrajā lasījumā. Lielas diskusijas tas neradīja, ir daži precizējumi, tā ka likumprojektu varētu pieņemt tuvākajā laikā, un tādā redakcijā to ieteica arī Eiropas Savienības eksperti. Likumprojekts atbilst starptautiskajiem standartiem, un, kā izteikušies speciālisti, tas varētu būt viens no modernākajiem šādiem likumiem Eiropā.

— Vai tajā būs izmaiņas Valsts kontroles finansēšanas jomā, konkrēti — kam piederēs pēdējais vārds valsts budžeta līdzekļu piešķiršanā ?

— Jā, likumprojektā paredzēts (un tā ir arī ES prasība), ka augstākajām kontrolējošajām institūcijām jādod lielāka patstāvība, un Valsts kontrolei ir tiesības budžeta jautājumos vērsties tieši parlamentā. Tam jāsaka galīgais vārds. Pašlaik tā nav. Protams, tas nenozīmēs, ka Finansu ministrija, valdība nevarēs izteikt savu viedokli, turklāt arī VK budžeta līdzekļi jāprasa saprātīgās robežās. Jaunais likums paplašinās un striktāk noteiks Valsts kontroles pilnvaras starptautiskā finansējuma izlietošanā. Protams, ir vēl citi jauninājumi un grozījumi, salīdzinot ar pašlaik spēkā esošo likumu “Par Valsts kontroli”.

— Iepriekšējā sarunā pagājušā gada novembrī jūs stāstījāt par nozīmīgu notikumu — starptautiskā līguma ”twining” jeb, kā valodnieki tulkojumā apzīmējuši, dvīņojumlīguma noslēgšanu starp Latvijas Republikas Valsts kontroli un Apvienotās Karalistes Valsts kontroli. Kas šajā ziņā ir paveikts?

— Vispirms jāsaka, ka saskaņā ar šo līgumu Apvienotās Karalistes Valsts kontroles pārstāvis Pīters Kārleils, kas ir mūsu partneris šī projekta īstenošanā, strādā mūsu Valsts kontroles ēkā, viņam ir savs kabinets. Arī viņa ģimene pārcēlusies uz Rīgu uz diviem gadiem, kamēr tiks īstenots šis projekts. 13. martā kopā ar mūsu darbiniekiem, kā arī ministriju iekšējo revīziju pārstāvjiem paredzēts rīkot semināru par krāpšanu un korupciju. Uz to ieradīsies arī pārstāve no Anglijas Valsts kontroles Inese Vuda (starp citu, pēc izcelsmes latviete). Esam iecerējuši izstrādāt pretkorupcijas stratēģiju un spriest par darbību šajā jomā. Domāju, ka tas būs vērtīgs pasākums. Turklāt minētā projekta sakarā strādājam pie darbinieku tā dēvētajiem etiķetes, personāla profesionālās izglītošanas jautājumiem, kā arī datortehnikas atjaunināšanas un citu problēmu risināšanas. Par visiem pašlaik darāmajiem darbiem un iecerēm jau vienā sarunā nav iespējams izstāstīt. Par to — nākamreiz.

Rita Belousova, “LV” nozares redaktore