“Es esmu par saprātīgu privatizāciju”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar

Intervijā Latvijas Radio 7. marta raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Šodien mums ir tikai klausītāju jautājumi, citu jautājumu nav. Tātad viss, ko es pāradresēšu Ministru prezidentam, būs no jūsu mutes. Pirmais jautājums ir par abonentmaksām, proti, Nacionālā radio un televīzijas padome ir izsūtījusi atklātu vēstuli jums, lūdzot paust galīgo nostāju Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio tālākajā nākotnē, runājot tieši par abonentmaksām.

Andris Bērziņš: — Jā, labs jautājums. Es tiešām esmu saņēmis šo vēstuli, mēs to izskatīsim, taču iepriekšējais projekts, ko Radio un televīzijas padome bija atsūtījusi, bija šāds — lai ieviestu abonentmaksas, ir jāizveido gandrīz otrs valsts ieņēmumu dienests, tā izveidošanai jāiztērē 1,6 miljoni latu un pēc tam katru gadu uzturēšanai jātērē vēl 1,7 miljoni latu. Gaidāmais ienākums, ko tādējādi plāno ievākt, ja nemaldos, bija ap 6 – 7 miljoni latu. Jāsaka godīgi, ka šobrīd valsts budžetā nav ne 1,6 , ne 1,7 miljonu latu, tātad tas nozīmē, ka 3,3 miljoni latu pirmajā gadā ir jāiedod papildus. Man liekas, ja tāda iespēja radīsies, tad svarīgāk būtu šos 3,3 miljonus latu uzreiz atdot Radio un televīzijas padomei, lai viņi sadala tos Radio un Televīzijai, lai Radio un Televīzija ar šo naudu strādā. Jo abonentmaksas ideja pati par sevi nebūtu noraidāma, taču mehānisms, kā administrēt šo naudu, ir ārkārtīgi sarežģīts un vismaz sagatavotajā versijā ļoti, ļoti dārgs. Valdība jau pēdējos divos gados ir gandrīz miljonu latu iedevusi papildus klāt Radio un Televīzijai, tika norakstīti milzīgi parādi ar iepriekšējā gada budžetu, un šā gada budžetā ir 480 tūkstoši investīcijām.

— Tas nozīmē, ka jūs pagaidām šo abonentmaksas projektu ne noraidāt, bet …

A.Bērziņš: — Es redzu, ka šo projektu nekādi nevar akceptēt. Tas neko neatrisina Radio un Televīzijā, neatrisina arī tuvākā laikā. Es nenoraidu pašu abonentmaksas ideju, bet piedāvātais projekts ir nebaudāms, es gribētu teikt.

— Tur tālāk bija Nacionālā radio un televīzijas padome spriedusi par dažādiem variantiem, kas notiek, ja finansējums paliek pašreizējā līmenī, kas notiek, ja tas pieaug, un trešais bija par abonentmaksām. Ja tas paliek pašreizējā līmenī, vai, jūsuprāt, tas ir pieņemami?

A.Bērziņš: — Es neesmu iepazinies ar abu divu uzņēmumu — Radio un Televīzijas — gada pārskatiem, neesmu skatījis bilances un to, kā tiek izlietota nauda. Taču es pieņemu, ka taisnība ir tiem cilvēkiem, kurus Saeima ir iecēlusi, — ka šis finansējums varētu būt lielāks, un pie tā strādāsim, nākamā gada budžetā paredzēsim papildu līdzekļus, papildu resursus.

— Abonentmaksas daudzās valstīs tiek izmantotas arī kā garants, lai nodrošinātu neatkarību no politiķiem un politisko partiju spiediena uz raidorganizāciju vadītājiem. Vai jūs tādā gadījumā redzat, kā citādi pārstrukturēt pašreizējo situāciju. Atcerieties, tad, kad Tjarves kungu ņēma no amata nost, jūs teicāt, ka varbūt ir īstais laiks pārskatīt, kā funkcionē Nacionālā radio un televīzijas padome, vai jūs domājat, ka šajā virzienā ir jāstrādā?

A.Bērziņš: — Saeima ir pieņēmusi likumu, un šis likums ir jāpilda, un tas, ko es saku tagad, tās vienkārši varētu būt manas pārdomas par šo tēmu. Es domāju, tai laikā tiešām nebija regulatora, un tagad nevajadzētu Radio un Televīzijas padomei nodarboties ar regulēšanu — frekvenču sadalīšanu un tā tālāk. Acīmredzot to varētu uzdot neatkarīgajam regulatoram, kurš pašlaik ir izveidots, un tad valsts pasūtījums, tā būtu tā lieta jeb tas jautājumu loks, par kuru varētu runāt Radio un televīzijas padome, kāda tiek saglabāta. Bet tas ir tikai idejas līmenī. Katrā gadījumā šāda veida pārgrozījumi paši par sevi nekādā veidā neatrisina finansējuma problēmas, un, teiksim, pilnībā kategoriski izslēgt kādu spiediena esamību uz tiem vai citiem žurnālistiem, protams, nevar. Taču, jo tālāk mēs aizejam no 1990. gada, citiem vārdiem, jo vairāk mēs demokratizējam sabiedrību, jo mazākas ir iespējas ietekmēt kādu žurnālistu. Es, piemēram, nevaru iedomāties tādu situāciju, ka es varētu kādam žurnālistam piezvanīt un teikt — lūdzu, sāc stāstīt par mani labus vārdus. Katrā gadījumā es pieņemu, ka šis žurnālists vienkārši ir valstiski domājošs cilvēks un viņš reāli izvērtē situāciju.

— Nu jā, jūs varat runāt par demokrātijas attīstību, es nezinu, man reizēm ir jāskatās, kā mums tās lietas notiek valstī, kā nāk jaunas partijas, tām ir atkal jauns skatījums uz lietām. Un šī demokrātijas attīstība reizēm ir nosacīti strauja. Labi, jūs nezvanīsit, bet jūs nevarat sacīt, ka citi politiķi ….

A.Bērziņš: — Es domāju, pat ja es zvanīšu, tur tāpat nekāda labuma nebūs, jo žurnālisti darīs tā, kā viņi uzskata par pareizu. Un es domāju, ka tas ir galvenais un svarīgākais. Man liekas, ka šodien jau, paldies Dievam, arī žurnālisti paši ir sapratuši, ka viņi reāli ir ceturtā vara .

— Mēs esam atskatījušies, ka nebūt ne vienmēr tas darbojas... ja darba devējs saka... es varbūt šoreiz neminēšu konkrētus žurnālistus.

A.Bērziņš: — Jūs Kolāta kungu domājat…?

— Nē, es nedomāju Kolāta kungu, es domāju drīzāk dažu preses izdevumu, kas īstenībā ir pakļauti vienam vai otram, man pat jāsaka, politiskam spēkam, un kas ir spiesti rakstīt tā, kā viņiem darba devējs liek.

A.Bērziņš: — Nu tās ir pilnīgi citas attiecības. Es domāju, ka tur tiešām varbūt varētu vēlēties ko labāku, bet tieši tādēļ jau gan Radio, gan Televīzija ir masu un faktiski valsts īpašumā esošs medijs, kura uzdevums ir tikai un vienīgi atspoguļot esošo situāciju, meklēt ko jaunu, meklēt kādas kļūdas, runāt arī par labām lietām tai skaitā, un ir uzraugošās institūcijas, kuras ar to nodarbojas, piemēram, Radio un televīzijas padome, kurām ir jāskatās, lai tā būtu.

— Tajā pašā laikā jāatzīst, ka arī radio un televīzijas vadītājs var kļūt atkarīgs no politiķiem.

A.Bērziņš: — Nu man liekas, ka, paldies Dievam, tā nav bijis nekad Latvijā kopš 1990. gada. Teiksim, Kolāta kungs ir ļoti neatkarīgs, normāls cilvēks, kas pierādījis, kā Radio jāvada. Domāju, ka arī Televīzijā kopumā līmenis ir labs.

— Mums ir citi jautājumi, jāiet uz priekšu. Vairāki cilvēki uzdevuši jautājumu: kad būs pensiju indeksācija un kādā apmērā?

A.Bērziņš: — Labklājības ministrija pašlaik gatavo konkrētus noteikumu projektus par šo indeksāciju. Indeksācija kā parasti būs rudenī. Kādā apmērā — šobrīd vēl nevaru pateikt.

— Kad to varēs pateikt?

A.Bērziņš: — Tad, kad būs sagatavoti šie Ministru kabineta noteikumi un kad mēs precīzi redzēsim visu to formulu un nosacījumus. Skaidrs ir viens — indeksācija, sākot ar šo gadu, būs nevis tikai attiecībā pret inflāciju, bet gan inflāciju un vidējās darba algas pieauguma tempu. Tas nozīmē, ka tā būs tieši atkarīga no ekonomikas attīstības, un, lūkojoties uz to, kā lietas rit pirmajos divos šā gada mēnešos, liekas, ka visam ir jābūt kārtībā un indeksācijai jābūt lielākai nekā iepriekšējos gados.

— Viena klausītāja no Cēsīm zvanīja un sacīja tā: kolhozos un sovhozos savulaik cilvēki strādājuši, mēs (viņa ir viena no tām, tagad pensionāre) līdz gaismai strādājām tad, kad jūs varējāt par velti studēt un mācīties. Tagad esam veci cilvēki, mirstam badā, bet jūs esat šobrīd pie varas, kad jūs kaut ko darīsit lauku pensionāru labā?

A.Bērziņš: — Es 12 gadu vecumā esmu govis ganījis. Tā ir tāda pavisam jauna robežšķirtne, vēl nepateiktas lietas manā biogrāfijā. Tā ka es ļoti labi zinu, ko nozīmē celties pulksten 4 un staigāt rasainā zālē. Kas attiecas uz pensijām, tad nebūs pensiju dalījuma — lauku pensijās un pilsētas pensijās, un kopumā pensiju sistēmai ir jāattīstās līdzsvaroti, vienmērīgi un visai kopā kā vienotam veselam.

— Jūs to arī cenšaties darīt?

A.Bērziņš: — Protams.

— Man šeit ir “Lauku Avīze” un intervija ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kuru mēs zinām kā diezgan ietekmīgu cilvēku gan politikā, gan biznesa vidē, tā to ir novērtējuši paši cilvēki. Un te ir viņa sacītais par NATO, viņš šajā rindkopā saka, ka Latvijai NATO nav vajadzīga un ka tas nav Latvijas mērķis. Tātad par ārpolitikas prioritātēm ir sākušās šaubas, jāsaka tā.

A.Bērziņš: — Man ir tiešām ļoti grūti pateikt, kādēļ Lemberga kungs ir mainījis viedokli. Ceru, ka tas varbūt ir vienkārši kādā sliktā garastāvoklī pateikts. Piemēram, partijai “Ventspilij un Latvijai“ un “Latvijas ceļam” savulaik bija noslēgts līgums, 1998.gada septembrī mēs šādu līgumu noslēdzām. Līguma pirmais punkts bija tāds: —sekmēt Latvijas starptautisko drošību un sekmīgu saimniecisko attīstību, iekļaujoties Eiropas un transatlantiskajās drošības struktūrās. Man negribētos ticēt, ka viena ideoloģija ir tā, kuru raksta uz papīra, un otra ideoloģija ir tā, kuru runā.

— Lemberga kungs ir mainījis savu viedokli, spriežot pēc 11.septembra notikumiem, viņš ir nolēmis, ka mums NATO nevajag.

A.Bērziņš: — Es nedomāju, ka 11.septembra notikumi varētu parādīt, ka mums NATO vairs nevajag, man liekas tieši otrādi, tie parāda, cik svarīga ir kolektīvās drošības sistēma, cik svarīga ir vispār aizsardzība, piemēram, pret terorismu, kurš nepazīst valsts robežas un ar kuru vienas valsts robežās vai ietvaros cīnīties faktiski nav iespējams.

— Tā kā jums savulaik bija līgums ar Lemberga vadīto partiju, tad varētu domāt tā, ka jūsu draudzība ir pajukusi, viņš šobrīd mēģina ieriebt jums…

A.Bērziņš: — Tas līgums ir beidzies, bet es nedomāju, ka uzskati mainās līdz ar līguma esamību vai neesamību, vismaz mums tas tā nav.

— Jā, Lemberga kungam, protams, būtu jāprasa, kāpēc viņš ir mainījis savu nostāju šobrīd pret NATO. Citi jautājumi vēl. Viens klausītājs jautāja par Saulesdārzu. Rīdzinieki savulaik nopirka, mēs zinām visu to vēsturi, tas tiek privatizēts, viņaprāt, nu paši rīdzinieki var iznomāt savulaik nopirktu īpašumu, bet to atdot nebūtu labi.

A.Bērziņš: — Šis īpašums bija valstij piekrītošs īpašums, tas ir apgrūtināts nomas līguma rezultātā jeb ietvaros, tātad nomnieks ir izdarījis noteiktus ieguldījumus, un šobrīd īpašums tiešām ir atdots privatizācijai ar valdības lēmumu. Es esmu saņēmis veselu virkni vēstuļu, tai skaitā “Delnas” parakstītu vēstuli, kur ir vairākas norādes uz, pēc “Delnas” domām, patvarīgu likuma traktējumu, es atdevu šos dokumentus Tieslietu ministrijai, lai izvērtē. Tad, kad viņi būs izvērtējuši, mēs atbilstoši tam, kāds būs juridiskais slēdziens, pieņemsim lēmumu.

— Kā jums cilvēciski šķiet, ja tas ir bijis tautas īpašums, vai …?

A.Bērziņš: — Mēs runājam — tautas īpašums, visas tautas kopējs īpašums. Svarīgi, kā šis īpašums ir sakopts un kas tajā īpašumā notiek. Ja šis īpašums nav sakopts, ja tur atrodas institūcija, kura ir parādos, kur skaidri redzams, ka šajās ēkās un mājā nav saimnieka, kas tur sakārtos, ja telpas ir neremontēta…

— Nu bet tas ir jūsu īpašums, kas jums liedz to sakopt?

A.Bērziņš: — Taisnība, bet ir jāskatās, kas reāli tur notiek, kas tur ir iekšā. Un, ja ir iespējams atrast tādu sadarbības formu, ka, kooperējoties privātam īpašumam, var atrisināt gan paša īpašuma sakārtošanas problēmas, gan nodrošināt, lai šī funkcija turpinātu strādāt… Piemēram, mani informēja, ka tur mazpulcēni darbojoties, strādājot un neesot nekādu problēmu, domāju, ka tas ir daudz labāk nekā paturēt salīdzinoši lielu zemes gabalu īpašumā un atstāt nesakoptu vidi.

— Un tomēr tajā pašā laikā tas ir jūsu pienākums, protams, tas ir valsts īpašums, valstij šis īpašums ir jāuztur un jāsakopj. Nu es nezinu, ja tā netiek ar šīm lietām galā, vai tas ir pareizais risinājums — atdot privātfirmām, turklāt mūsu pieredze ir rādījusi, ka ne vienmēr līgumi, kas ir ar privātfirmām, tiek pildīti, un beigu beigās no visa labā tur varbūt paliks viens laukums mazpulcēniem, pārējais, vismaz puse aizies…

A.Bērziņš: — Nē, kā mani ir informējuši, tur pašlaik ir pusotrs futbola laukums virsū, tas esot izveidots pēc vislabākiem rietumvalstu standartiem, tur 500 puikas spēlējot futbolu cauras pēcpusdienas, tur esot ieplānota gājēju taka jeb krosa taka apgaismota, kur cauru dienu un nakti…

— Nu, privātais jau arī nekad nenodarbosies ar lietām, ja viņš pats neiegūs no tā peļņu un labumu.

A.Bērziņš: — Bet atkal tāda lieta: tur, kur nav kārtīga saimnieka, tur parasti arī nav elektrības, tur lampiņas ātri izdauza, tur, kur netiek attiecīgas sporta būves apsargātas, tur parasti arī nav kārtības, nav kvalitātes, piemēram, nav iespējas nomazgāties dušā pēc skriešanas vai vēl kaut kā.

— Kāpēc valsts nevar būt kārtīgs, labs saimnieks?

A.Bērziņš: — Valsts arī var būt saimnieks, taču tādā gadījumā valstij ir jāveido speciālas organizācijas, jātaisa speciāli uzņēmumi, jāalgo ļoti daudz cilvēku, un tā ir tā funkcija, kura nav tipiska valsts funkcija, kurai obligāti nav jāatrodas valsts rokās. Tā ka es principā esmu par saprātīgu privatizāciju un par to, lai sadarbībā ar privāto sektoru, ar privāto biznesu tiktu realizētas arī valsts intereses un nodrošināts tas, kas vajadzīgs sabiedrībai.

— Kā jūs komentējat Andra Guļāna vakardien sacīto, ka nevajag stiprākus sodus pret narkotiku tirgotājiem?

A.Bērziņš: — Neesmu iepazinies ar Guļāna kunga teikto.

— Viņš iebilda vakar pret to, ka tiek noteikta šī minimālā robeža, sodot narkotiku tirgotājus.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka šie narkotiku tirgotāji faktiski nav galvenais ļaunumus, kurš mums ir. Daudz svarīgāk būtu slēgt robežu un nodrošināt, lai pāri robežai Latvijā neienāktu šīs narkotikas, tad arī šiem tirgotājiem nebūtu ko darīt.

— Bet ļaunums ir gan viens, gan otrs.

A.Bērziņš: — Jā, katrā gadījumā ir uzmanīgi jāieklausās Augstākās tiesas priekšsēdētājā un juristos, jo pasaules prakse ir tāda, ka, teiksim, sodu uzskrūvēšana līdz griestiem pati par sevi jau neko neatrisina.

— Iemesls, kāpēc par to runā, bija tas, pie mums tos sodus lielākoties tiesa ir piespriedusi ļoti minimālus vai pat bieži vien nosacītus.

A.Bērziņš: — Jā, šis dokuments, par kuru Saeima balsoja, starp citu, nāca no valdības, mēs bijām tie, kas ierosināja paaugstināt šos sodus. Arī mums valdībā bija pietiekami liela diskusija, un es domāju, ka šie sodi saprātīgi ir jāpalielina. Vai runa ir par tādu vai citādāku līmeni, tas, protams, jāizšķir speciālistiem, un tādēļ mums ir tiesa kā neatkarīga institūcija, kurai jāpauž savs viedoklis, savukārt Saeimas deputātiem, likumdevējam, ir jāieklausās šai viedoklī.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā