Goda dienas grāmatai, grāmatniecībai un rakstniecībai

Vakar, 7.martā, Ķīpsalas izstāžu kompleksā sākās Baltijas grāmatu svētki

Balva par mūža ieguldījumu literatūrā — tulkotājam un literatūrzinātniekam Prāgas Kārļa universitātes profesoram Radegastam Parolekam (attēlā pa kreisi) un dzejniekam Andrejam Eglītim Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

“Man ir dubults prieks sveikt jūs Baltijas grāmatu svētkos, jo to nosaukumā ir divi vārdi, kas raisa tādas izjūtas. Tie ir Grāmata un Svētki. Grāmata ir katras tautas identitātes izteicēja un apliecinātāja. Grāmata — vai tā būtu oriģinālvalodā vai tulkota — uztur, attīsta un pilnveido mūsu valodu.” — Ar šādiem vārdiem savu uzrunu svētku atklāšanas ceremonijā sāka Latvijas kultūras ministre Karina Pētersone.

Baltijas grāmatu svētkos, kas no 7. līdz 9. martam notiek Ķīpsalas izstāžu kompleksā, līdz ar grāmatu apgādiem un grāmatnīcām jo rosīgi piedalās autori. Latviešu dzejas patriarhi Uldis Bērziņš, Pēters Brūveris, Jānis Rokpelnis un Knuts Skujenieks vakar, 7. martā, ievadīja plašo kultūras programmu, kurā iesaistījušies visu paaudžu vārda mākslinieki, visu literatūras žanru pārstāvji.

Sestdien, 9. martā, Ķīpsalas izstāžu kompleksa jaunajā hallē notiks literatūras Gada balvu pasniegšanas ceremonija, ko ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu rīko Latvijas Rakstnieku savienība. Balvas piešķirtas par izciliem sasniegumiem visos žanros — dzejā, prozā, dramaturģijā, tulkošanā un atdzejā, literatūras kritikā un zinātnē un bērnu literatūrā. Laureāti tiks nosaukti svinīgajā sarīkojumā. Šobrīd tiek izpausti tikai divu laureātu vārdi. Balva par mūža ieguldījumu literatūrā piešķirta dzejniekam Andrejam Eglītim un latviešu literatūras tulkotājam un popularizētājam — Prāgas Kārļa universitātes profesoram Radegastam Parolekam.

“LV” informācija

…un lielākā no tām ir mīlestība…

Sestdien Baltijas grāmatu svētku izskaņā dzejnieks Andrejs Eglītis saņems balvu par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā

Šis melnbaltais dzejnieka portrets kļūs par pamatu eļļas gleznai, kas māksliniekam Uldim Zemzarim pasūtīta topošajai Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda galerijai. Sava vieta tur paredzēta akadēmijas goda loceklim, Triju Zvaigžņu ordeņa virsniekam dzejniekam Andrejam Eglītim Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Rudenī svinēsim Andreja Eglīša 90. dzimšanas dienu. Tikai mazliet īsāks ir viņa jaunrades ceļš, kurā par pirmo ceļastabiņu kļuva grāmatiņa “Kristus un mīla”, kas iznāca 1934. gadā, bet zaļā gaisma iedegās 1939. gada 1. aprīlī, kad “Brīvajā Zemē” parādījās Edvarta Virzas latviešu lirikas apskats ar labiem vārdiem par jaunā dzejnieka otro grāmatu “Zelta vālodze”. Ievērojamais dzejnieks un ļoti respektētais kritiķis rakstīja par “patiesu un ļoti īstu dzejas balsu”, ko atnesusi “Zelta vālodze”, un izteica domas, kas izrādījušās gluži pravietiskas: “...var sacīt, ka latviešu lirikā ienākusi jauna zvaigzne. Kāda labuma tā būs, grūti paredzēt. Ja Eglīts neies pa svētlaimības un dzejisku salīdzinājumu vieglo ceļu, bet mēģinās lietas personīgi pārbaudīt, viņš paliks vērā liekams. Viņa svētlaimībai jāsabrūk zem likteņa grāvieniem, lai pēcgalā gūtu īstu svētlaimības varenumu.”

Vaicāts, kā tapuši pirmie dzejoļi un kas palicis atmiņā no tiem laikiem, Andrejs Eglītis stāsta:

— Pirmo dzejolīti sacerēju pamatskolas pirmajā klasē. Uzrakstījis to netiku, tāpat noskaitīju savai skolotājai. Viņu sauca Irma Pērkone. Kad apprecējās, uzvārds bija Kalēja. Viņa vēlāk rakstīja uz Zviedriju brīnišķīgas vēstules, lūdza Dievu par mani. Tikai nesagaidīja mani mājās atgriežamies. Labi, ka ierunājāmies par to. Man jāatrod, kur skolotāja apglabāta, un jāaiznes kāda puķe. Bet dzejolīti neesmu līdz šai dienai aizmirsis.

Mazliet padomājis, dzejnieks atsauc atmiņā pirms vairāk nekā 80 gadiem radušos pantiņu: “Ak Gauja, ak Gauja,/ Tu sirmās senatnes upe./ Tavos vēsajos viļņos/ Dus dažas mātes vienīgais atspaids.” Kāpēc tik bēdīgi? — Apkārt notikušas visādas nelaimes, bijušas skumjas. Bet redz, kāds labs vārds viņam, mazam puikam, ienācis galvā — mātes atspaids! Pamatskolas laikā tas gan palicis viņa vienīgais dzejas darbs. Mūzas atkal apciemojušas tikai kādos astoņpadsmit gados. No Edvarta Virzas raksta visvairāk prātā aizķērušies tie vārdi par jaunu zvaigzni lirikā un to, ka grūti paredzēt, kāda labuma tā būs. Ar šo pašu rakstu jaunajam dzejniekam atvērušās visas durvis, dzeja kļuvusi par galveno viņa dzīvē. “Tūlīt uz karstām pēdām laidu laukā nākamo krājumu “Varavīksna”. Varbūt bija mazliet par strauju. Demonstrēju visas klasiskās formas, ar kurām biju aizrāvies. Tur ir arī gluži labi soneti un trioletas. Dzidra Vārdaune tagad kārto izdošanai manus Rakstus, tur tie būs iekšā.”

Šīs dzejniekam veltītās grāmatzīmes autors Imants Ozoliņš

Pašlaik Raksti iecerēti sešos sējumos, bet Andreja Eglīša daiļrades pētniece filoloģijas doktore Dzidra Vārdaune pieļauj, ka to varētu būt arī vairāk. Bez apmēram divdesmit dzejas grāmatām ir vēl proza, ir eseju krājums “Dvēseļu cietoksnis” un arī publicistika. Katrā ziņā līdz dzejnieka lielajai jubilejai pirmajam sējumam būtu jāiznāk.

Pēc piecdesmit trīs sūriem trimdas gadiem Andrejs Eglītis 1998. gada 13. augustā atgriezās dzimtenē. Jau krietni pirms tam balsi bija atguvusi viņa kantāte “Dievs, Tava zeme deg!” ar Lūcijas Garūtas mūziku un vēja spārniem tautā bija aizgājušas dzejas grāmatas “Svešais cirvis cērt un cērt”, “Tauta manas mājas” un “Roka roku rokā tur”. Arī pats viņš bija vairākkārt ciemojies, bet nu atbrauca pavisam. Ar visu lielo Latviešu nacionālā fonda arhīvu, kurā atspoguļojas arī viņa gadiem ilgais pašaizliedzīgais darbs un kurš tagad glabājas Akadēmiskajā bibliotēkā. Fonda vadība palikusi Stokholmā, taču Andrejs Eglītis joprojām ir tā goda prezidents un arī praktisku lietu kārtotājs. Jo fonda gādība par daudzbērnu ģimenēm un lauku skolām ir viņa sirdsdarbs. Tālruņa sarunas un pasta sūtījumi, kas saistīti ar fonda darbību, ir viņa ikdiena. Tāpat kā dzejas tapšanas mirkļi pie baltas papīra lapas, aprunāšanās ar puķēm uz visām palodzēm un pastaiga līdz Daugavai, uz ko mudina gan rūpe par veselību, gan iekšējā nepieciešamība būt cilvēkos un Rīgas ielās, padot labdienu Brīvības piemineklim un Domam, ielu muzikantam un amatu meistariem, kas savu mantu piedāvā Vecrīgas ieliņās.

Gadījies piezvanīt, kad dzejnieks tikko atgriezies no kārtējās pastaigas. Un tad dažreiz iznāk dzirdēt bēdu stāstus par bērniem, kas uz ielas ubago, un drūmas pārdomas par valdības kūtrumu un bezatbildību mūsu nākotnes priekšā. Asi un dažkārt sarkastiski dzejnieks dzirdēts runājam arī televīzijas un radio raidījumos. Jautrāki ir stāsti par paša piedzīvojumiem. Un tie ir visādi. Reiz viņš Vecrīgā pie pašām adītājām iegādājies suņa vilnas zeķes, lai kājas nesalst. Bet kas noticis? Saožot savu sugu, suņi nākot klāt un cenšoties tās zeķes iezīmēt. Citreiz atkal noticis tā. Labi zinādams, ka pie pasta nama iela stipri slidena, viņš gājis ļoti prātīgi. Kad nu bīstamajai vietai jau teju teju garām, pēkšņi kāds vīrs ķeras viņam pie elkoņa. Laikam kāja paslīdējusi. Būtu varbūt divatā noturējušies, bet aiz muguras ir trešais vīrs, un tas grib abiem palīdzēt. Pēc mirkļa visi trīs ir gar zemi. “Paskatījāmies apkārt. Beigts neviens nav, lauzts arī nekas nav. Tad nu sākām visi smieties! Tas bija liels joks, kā mēs visi trīs tur gulējām.”

Rūpe par tautu un valodu, par zemnieku un skolas bērnu, par mazo dzimstību un lielo alkoholismu Andrejam Eglītim ir dziļi personiska, līdz sirds dziļumiem sāpoša, pāri stāvoša paša raizēm un likstām. Tā ir tā pati dzīvā patriota sirds, par ko nesen kādā radioraidījumā runāja Broņislava Martuževa. Dzejnieces balsī bija tik daudz mīļuma, cieņas un goddevības, ka atstāstīt to nav iespējams, bet vārdi bija apmēram tādi:

— Andreju Eglīti es apbrīnoju no visas sirds. Nupat nesen viņš lasīja savus dzejoļus. Viņam tie dzejoļi dzimst, viņam tā dvēsele ir absolūti dzīva. Tas ir brīnišķīgi! Es atceros tos laikus, kad mēs viņu mācījāmies no galvas. Vienu otru vietu tiešām līdz šai dienai vakaros pie sevis noskaitu.

Ai zemīte, tēvu zeme,

Nāc, Dieviņi, palīgos:

Kad sargāju rīta pusi,

Pērkons granda vakaros.

Ai zemīte, tēvu zeme,

Kā es tevi pasargāšu?

Met, Dieviņi, robežās

Savu zelta zobentiņu.

Tas ir viņš! Viņa dzejoļi mums visiem daudz ir palīdzējuši. Institūtā no vienas kladītes otrā rakstījām “Dievs, Tava zeme deg!”. Toreiz, tanī laikā mēs, divdesmitgadnieki, soļojām taktī un priecājāmies, cik skaisti skan tā dziesma “Liec zobenu zem galvas/ Un dziļi neiemiedz,/ Tavs gods un brīvestība/ Tev acis aizvērt liedz”. (Dzejniece klusināti nodziedāja divus pantus, silti kā šūpuļdziesmu, tieši tā, kā dzejnieks kādreiz teicās to iecerējis. — A.R.) Lai viņam Dievs vēl ilgi palīdz!

Tā varbūt bija pašas Broņislavas Martuževas sacerēta melodija, bet šo dziesmu komponējusi arī Ilze Arne un varbūt vēl kāds. Kā liecina Biezaišu ģimenes kārtotās Latviešu mūzikas krātuves materiāli, Andrejs Eglītis ir viens no visvairāk komponētajiem latviešu dzejniekiem. Par viņa dzejas īpašo melodiskumu savulaik rakstīja Jānis Andrups: “Andreju Eglīti daba apbalvojusi ar apskaužamu muzikālu talantu. Pasaule viņam runā skaņās, dienu un nakšu ritēšana izskan kā melodija.” Ar Andreja Eglīša dzeju kantātes, solo un kora dziesmas sacerējuši Lūcija Garūta, Bruno Skulte, Jānis Ivanovs un daudzi citi nu jau Aizsaulē aizgājuši skaņraži, aizvien jaunus darbus rada Ilze Arne, Romualds Jermaks, Ingmārs Zemzaris, Pēteris Vasks, Pauls Dambis un vēl un vēl. Arī pats dzejnieks klausījies to pirmatskaņojumus gan koncertzālēs, skolās un baznīcās, gan arī Dziesmusvētkos. Savas izjūtas pēc Pētera Vaska mūzikas sarīkojuma Stokholmā viņš izteicis dzejā:

... Klausoties nošu spēlē —

jaunpiedzimušas debesis

dzied līdzi savā mēlē,

un Pēteris Vasks,

atstādams valdību aiz sevis,

kā pirmais ir iegājis

Eiropas vienības kopējā

ēkā savu dziesmu maigumā

un ugunsgrēkā.

Tas bijis Klusās nedēļas koncerts pirms vairākiem gadiem. Bet tikko Domā pirmatskaņojumu piedzīvoja Paula Dambja oratorija “Naida un piedošanas balsis”, kurā kora un solistu dziedājumiem autors līdz ar Vecās derības tekstiem un V.Gētes un V.Šekspīra darbu fragmentiem izmantojis arī latviešu tautasdziesmas un Andreja Eglīša dzeju. Tieši Drosmes balsis te dzied ar latviešu dzejas krīva muti:

Svētīgs, kas nebēg

tautas posta malā.

Ticīgs, kas Dievam —

aiziet šķēpa galā;

Tas taisa ceļu —

mūsu laikiem ceļu.

Mūžīgi mūžos!

Savulaik vecākās paaudzes mācītāji esot bijuši sadusmoti, ka dzejnieks kantātē “Dievs, Tava zeme deg!” ielicis arī tautasdziesmas, kas stāvot tālu no Dieva dziesmām. Bet varbūt Andreja Eglīša dzejas spēka avoti ir tik dzīvi tieši tāpēc, ka tos baro Kristus vēsts un tautas gudrība. “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” Tā teikts Pāvila vēstulē korintiešiem. Paļāvību uz ticību, cerību un mīlestību ar visu savu dzeju un stāju palīdz stiprināt arī Andrejs Eglītis.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore