Par attieksmi pret savu valsti

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš:

Aukstā kara apstākļos valstis tika uzņemtas NATO nevis tāpēc, ka atbilda demokrātisko vērtību kopumam, kā pašlaik, bet gan tāpēc, ka bija stratēģiski svarīgas aukstajā karā pret “ļaunuma impēriju”, kā to vēlāk nodēvēja Reigans. Tāpēc bija vajadzīga Turcija, Portugāle. Aukstais karš ir beidzies, attiecības ar Krieviju mainās, kaut gan negribu pārspīlēt šo izmaiņu ātrumu. Valstis NATO vairs netiek uzņemtas, lai gatavotos karam un aizsargātos pret draudiem no Krievijas. Kritēriji uzņemšanai tagad ir pavisam citi. Kas attiecas uz Krieviju – tā runā pati savā vārdā. Tas, ko runā Krievija, izraisa manī sašutumu. Latvijas salīdzināšana ar Maķedoniju nav atsevišķs gadījums, kļūda vai atsevišķu amatpersonu iniciatīva – prezidents Putins to ir darījis vairākkārt, tātad tā ir Krievijas politika. Šī politika ir provokatīva, tā traucē integrācijas procesam Latvijā. Nedomāju, ka šeit kāds ņems rokās ieročus, izies ielās un atkārtos visām tautām un visiem cilvēkiem bēdīgo Maķedonijas pieredzi. Taču cilvēkiem tiek radītas šaubas, vai ir vērts uzsākt naturalizācijas procesu. Viņiem tiek teikts – labāk pagaidiet, varbūt situācija mainīsies, varbūt visiem pilsonību iedos tāpat.

Gan NATO kā organizācija, gan ASV un atsevišķas citas NATO valstis ir paudušas konkrētu nostāju, ka Latvijai jāmaina Vēlēšanu likums un jāatceļ pirmsvēlēšanu prasība jeb, teikšu “latviski”, spravka par valodas zināšanu. Manuprāt, šī nostāja ir pilnīgi loģiska, jo, pirmkārt, šī likuma norma nedarbojas, valodas nezinātāji tiek ievēlēti tik un tā, to norāda paši šis normas aizstāvji; otrkārt – tā dala pilsoņus divās kategorijās; treškārt, šādas prasības nav citu valstu likumos. Šī norma ir jāmaina, un jo ātrāk, jo labāk.

Mani ļoti kaitina spriedelēšana par to, ka varbūt mēs varam nepieņemt tos grozījumus un varbūt nekas nenotiks, varbūt mūs tomēr uzņems NATO. Uzskatu, ka tā ir totālākā bezatbildība, ja ne nodevība. Kā vispār var šobrīd, kad pirmo reizi Latvijas vēsturē esam situācijā, ka varam – pagaidām tikai varam, jo neviens vēl nav devis nekādas garantijas, – panākt ilglaicīgu drošību Latvijai, – kā var atļauties šādas spekulācijas? Ka varbūt mēs to neizdarīsim un varbūt mums par to nekas nebūs. Tas man atgādina mazus bērnus – mamma varbūt neieraudzīs. Tā vienkārši ir pilnīga bezatbildība. Es vienkārši nesaprotu, kā šādā veidā var izturēties pret savas valsts nākotni.