Par slepeno diplomātiju un kaimiņu

Politologs Dr. hist. Kārlis Daukšts:

Jā, pēc 11. septembra slepenajai diplomātijai ir milzīga loma. Es neuzskatu par nejaušību NATO ģenerālsekretāra Robertsona ierašanos Maskavā, bet pēc tam Latvijā – ar noteiktu prasību pārskatīt dažas iekšējās likumdošanas normas. Liekas pārsteidzoši, ka tīri vietējās nianses – bez šaubām, valstij ļoti svarīgas – pēkšņi izaugušas līdz Robertsona līmenim.

Esmu pārliecināts, ka pastāv vienošanos starp Bušu un Putinu par ietekmes sfēru pārdali. Domāju, ka šajā ziņā nav nejauša Krievijas domes iniciatīva padarīt stingrākas Krievijas pilsonības iegūšanas procedūras. Ar to pašu tūkstošiem cilvēku būs spiesti izšķirties: vai nu es palieku Latvijā, vai izvēlos Krieviju. Domāju, ka šie procesi ir koordinēti.

Krievijas politiskajā elitē sākusies atkāpšanās no pretamerikāniskiem noskaņojumiem. Putins par 180 grādiem mainījis savu pozīciju un pasludinājis, ka Krieviju nevar izraut no pasaules drošības sistēmas un tagad tā piedalīsies visos pasākumos, kas vērsti pret starptautisko terorismu un citiem draudiem mūsdienu pasaulei. Taču pretrunas starp ASV un Krieviju pastāv tāpat kā iepriekš, tāpat kā starp tām pastāv milzīgs uzticēšanās deficīts.

Šobrīd nav runa par karu šī vārda klasiskajā izpratnē – par vienas valsts uzbrukumu otrai. Taču mēs nevaram nerēķināties ar hipotētiskiem draudiem, kas nāk no trešajām valstīm. Es, piemēram, nevaru izslēgt iespēju, ka neparādās kāds “new ben Ladens”, kura terors būs vērsts pret Baltijas valstīm.

Vai šobrīd nāk draudi no Krievijas? Nē. Attiecībā uz Krieviju es redzu tikai vienu problēmu – to, starp citu, kaut kad formulējis bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kīsindžers. Viņš teicis, ka vēsturisko tradīciju dēļ Krievija nekad nebūs demokrātiska valsts un nekad nekļūs kapitālistiska, tā vienmēr būs īpaša civilizācija, bet katra “savdabība” slēpj sevī potenciālas briesmas.

Jā, šobrīd Krieviju vada racionāli, saprātīgi cilvēki. Taču īpašā civilizācijā nevar izslēgt iespēju, ka parādās kāds trešais, ceturtais spēks. Ja Krievija spētu kļūt par stabilu, bagātu valsti, tas būtu ļoti labi Latvijai.

Eiropas Savienībā situācija būs cita: vispirms mūs sagaida mākslas komercializācija, pilnīgi visu kultūras jomu pakļaušana tirgus likumiem, kas rezultātā novedīs pie vienveidības. Tas izpaužas jau tagad – pietiek paskatīties, cik lielā mērā bija unificēts “Eirovīzijas” dziesmu konkurss.

Latvijai pastāv reāli draudi zaudēt savu identitāti. Taču globalizācijas process ir objektīvs, un to jau vairs nav iespējams apturēt.

“ČAS”