Par cukura nozares niansēm

Jelgavas cukurfabrikas ģenerāldirektors Harijs Veģeris:

Grozījumi likumā par cukuru nekādas būtiskas izmaiņas nozarē neieviesīs. Tie bija nepieciešami, lai novērstu diskrimināciju pret zemniekiem, kas bietes audzēja ļoti mazās platībās. Tas, ka Satversmes tiesa uzklausīja zemnieku un atzina viņa viedokli par pamatotu, liecina, ka mēs tuvojamies demokrātiskai valstij vismaz šajā lietā. Pirms grozījumu pieņemšanas likumā par cukuru varbūt tiešām nebija īsti godīgas attieksmes pret visiem, jo ar ko gan tāds, kas izaudzē tikai divas tonnas biešu, būtu sliktāks par to, kura tīrumos izaug 20 000 tonnu. Tagad ar grozījumiem likumā par cukuru ir noteikts, ka cukurbiešu kvotas var saņemt katrs biešu audzētājs neatkarīgi no izaudzētā apjoma.

Lai iegādātā cukurbiešu tehnika strādātu ar pilnu jaudu un būtu iespējams nodrošināt augseku, ir nepieciešami vismaz 50 hektāri biešu sējumu platības. Latvijā ir gan lielas – vairākos simtos hektāru mērāmas – cukurbiešu sējplatību saimniecības, gan arī mazas.

Taču gan vieniem, gan otriem ir jārēķinās ar diezgan lielu risku, darbojoties šajā nozarē. Tas ir saistīts ar mūsu klimatam raksturīgajiem mainīgajiem un nepastāvīgajiem laika apstākļiem un iespēju, ka pašā karstākajā darba laikā salūst tehnika. Vācijas kolēģi aprēķinājuši, ka risks šajā nozarē ir aptuveni 30 procentu.

Nenoliedzami, cukurbiešu audzēšana ir rentabla nozare, taču tā prasa lielu nervu spriedzi, pieredzi un zināšanas, un tā nav tik rožaina, kā no malas kādam var šķist. Zemā cukura satura dēļ mēs pērn saražojām par 4000 tonnām mazāk cukura un tāpēc zaudējām gandrīz pusotru miljonu latu.

Latvijā cukurbiešu pieņemšanas noteikumi ir līdzīgi ES – par bietēm maksā pēc apjoma, kvotas ietvaros, protams, un par cukura saturu tiek piemaksāts. Vienīgi cenu līmenis mums ir atšķirīgs. ES biešu pamatiepirkuma cena ir aptuveni par 25 līdz 30 procentiem augstāka nekā Latvijā – Eiropā par biešu tonnu maksā aptuveni 30 latu. Mūsu audzētāji par tonnu biešu, ņemot vērā zemo cukura saturu, pērn saņēma vidēji 23 latus.

Tomēr gandrīz katru gadu biešu pieņemšanas noteikumos tiek ieviestas jaunas nianses. Mūsu akcionāru padome, izvērtējot aizvadīto gadu, nolemj, kādiem vajadzētu būt jaunajiem noteikumiem. Cukurfabrikai ir izdevīgāk pieņemt mazāk, bet saldākas bietes. Tāpēc mēs mudināsim zemniekus audzēt tādu šķirņu bietes, kurās ir augsts cukura saturs, un šogad arī piemaksa par cukura saturu būs augstāka nekā iepriekšējos gados. Turklāt vēl arī piemaksāsim par cukurbiešu uzglabāšanu.

Es neesmu ne eiroskeptiķis, ne eirofans. Tomēr, ja Eiropas Savienība nemainīs savu piedāvājuma projektu kandidātvalstu lauksaimniecībai, tad nav ko domāt, ka Latvijas iedzīvotāju vairākums nobalsos par iestāšanos tajā. Ja es vēl varētu piekrist argumentam par finansēm, kādēļ ES jaunajām dalībvalstīm nevar, jau sākot ar pirmo gadu, piešķirt maksimālu atbalstu, un tam, ka nedrīkst vienu cilvēku grupu, piemēram, lauksaimniekus, pēkšņi pacelt ienākumu ziņā pāri par skolotājiem un ārstiem, tad pilnīgi nepieņemamas ir aprēķinātās kvotas, kas liks samazināt ražošanu. Taču, ja mūsu sarunu vedēji nespēs aizstāvēt valsts intereses un ražošanas kvotas tomēr paliks pašreiz piedāvātajā līmenī, tas nozīmē, ka mēs ēdīsim Vācijas gaļu vai Polijas cukuru. Šīs zemās kvotas ne tikai nestimulē attīstību, bet pat liedz to. Lai gan neesmu šajā jautājumā ļoti liels optimists, tomēr ceru, ka ES izrādīs sapratni un kvotas paaugstinās. Latvijai vajadzētu ne mazāku kā 85 000–90 000 tonnu cukura kvotu, lai nodrošinātu iekšējo patēriņu un dotu attīstības iespējas. Pēc Vācijas datiem, viens eiropietis gadā apēd apmēram 35 kilogramus cukura. Pārrēķinot uz Latvijas iedzīvotājiem, tas ir apmēram 100 000 tonnu.

Igaunijā lauksaimniecība ir vēl vairāk izputināta nekā Latvijā, tāpēc sarunas šajā sektorā viņiem būs citādas nekā mums, jo Latvijas sarunu vedējiem būs jācīnās par katru tonnu.

Zemnieki stāsta, ka, pēc tautas ticējumiem, šogad jābūt bagātam gadam. Ļoti gribētos tam ticēt. Arī mana pieredze liecina, ka katrs gads ir citāds, un, ja pagājušais nebija cukurbiešu nozarei tik veiksmīgs, tad ir visas iespējas par tādu kļūt šim gadam.

“NEATKARĪGĀS RĪTA AVĪZES” pielikums “BIZNESA LAIKS”