Tavi bijām, tavi esam

Irnēa Grīnvalde, Valdis Rūja

Topošās grāmatas–mozaīkas “Tavi bijām, tavi esam. Rīgas Valsts tehnikums” otrā, papildinātā izdevuma manuskriptu pārlapojot

No paaudzes paaudzē. Skolēni un skolotāji

Nobeigums. Sākums “LV” 1.03.2002., Nr.34; “LV” 5.03.2002., Nr.35

Skolotāja Daiga Ziediņa — par RVT jauniešu teātri:

“Ik pavasari pēdējais zvans aicina uz pēdējo mācību stundu, ik pavasari kāds atvadās no tehnikuma, saņemot skolotāju un administrācijas novēlējumus. Vēlēt absolventiem veiksmi eksāmenos un diplomdarbu aizstāvēšanā grib arī jaunāko kursu audzēkņi, taču ar vārdiem un rokas spiedienu vien nepietiek — talkā nāk dziesma, uz skatuves tiek izspēlētas skolas dzīves ainiņas. Pirms pēdējā zvana 1996. gada pavasarī kopā sanāca Datortehnikas nodaļas 1. kursa audzēkņi, vēlāk viņiem pievienojās trīs puiši no Automobiļu nodaļas — radās draugu pulciņš, kam tuva dziesma. Trīs gadu laikā sveikti tehnikuma absolventi izlaidumos, skolotāji jubilejās, pabūts uz VEF Kultūras pils skatuves Rīgas Kamerteātra jubilejā. Vecāko kursu meitenes Maija Meijere un Māra Vilks veidoja uzstāšanās programmas, “savāca” un “izdresēja” puišus. Mazā kolektīva mākslinieciskā dvēsele bija Datortehnikas nodaļas audzēkne Ilze Brūvere. Lielie puiši — Mārtiņš Zvilna, Ingars Eriņš, Romāns Gura, Andrejs Možeiko, Mārtiņš Zemītis nāca uz mēģinājumiem arī tad, kad daži jau turpināja mācības Tehniskajā universitātē, bet citi — vēl 4. kursā. Mēģinājumi notika svētdienu vakaros (citā laikā kopā sanākt nevarējām). Grupas otrajam sastāvam ar dziedāšanu vien nepietika. Kopā ar skolotāju Daigu Ziediņu tika veidoti teatralizēti uzvedumi Skolotāju un Mātes dienā, 18. novembrī, Ziemassvētku sarīkojumā tehnikuma darbinieku bērniem. Aizsākās braucieni uz Iršu bērnunamu, kur ik gadus viesojāmies kopā ar RVT deju kolektīvu. Uzvedumu muzikālo pavadījumu veidot palīdz vokālā ansambļa vadītāja Ināra Freimane. Vienlaikus esam gan RVT vokālais ansamblis, gan dramatiskais kolektīvs. Savus talantus uzvedumos pierādījuši un rūdījuši Intars Mežaks, Mārtiņš Andžs, Raimonds Vaņkovs, Māris Delikatnijs. Tādi nu šobrīd esam — darboties griboši, varoši un — ar nākotnes iecerēm.”

Visā RVT pastāvēšanas laikā liela vērība veltīta rasēšanai. Tehnikuma muzejā saglabājušies rasējumi no 1926./27. mācību gada, kā arī no 30. un 40. gadiem. Absolvējot tehnikumu, jāizstrādā diplomdarbs, kura neatņemama sastāvdaļa bija un ir rasējumi. RVT strādājuši daudzi ievērojami rasēšanas skolotāji, piemēram, J.Godiņš, H.Blauss.

Pēc LLA beigšanas 1961. gadā tehnikumā darbu sāka Kārlis Jansons, kurš 29 gadus mācījis rasēt, vadījis rasēšanas metodisko komisiju, bijis stingrs, pedantisks, prasīja precizitāti, iedziļināšanos darbā. Viņa devīze bijusi: rasējums ir tehnikas valoda, rasēšana ir šīs valodas mācīšana. Arī mūsdienās — datoru laikmetā, atzīst Kārlis Jansons, pastāvēs rasēšana, to izpildīs ar datoru, bet nezudīs radoša rasēšanas skolotāja loma. Jansons bija audzinātājs, dažus gadus Mehānikas nodaļas vadītājs, piedalījies studentu vasaras darbos aiz Latvijas robežām. 1978. gadā RVT sāka mācīt jaunu specialitāti “Darbmācības un rasēšanas skolotājs”. Grupām, kas tika komplektētas ar vidusskolas izglītību, rasēšanas meistarību “ielika” Kārlis Jansons, jau pirmajā stundā teikdams: “Tās muļķības, kas jums mācītas agrāk, izmetiet no galvas!” Tiešām, daudziem pietrūka jēgas par īstu rasēšanu. Paralēli latviešu grupām bija arī grupas ar mācībām krievu valodā (mācības laiks — 2 gadi). Pēc 20 gadiem (2000. gada jūlijā) sanākot kopā absolventiem, ar pateicību tika godināts Kārlis Jansons. Valda Šarkovska teica, ka, studējot vēsturi, izmantojusi Jansona metodiku, rakstot plānus un konspektus.

Daudzajās dimensijās. Mācībā un izziņā

Aviācijā

Rīgas Valsts tehnikuma divdesmito gadu izcilāko absolventu plejādē godam jāmin pazīstamais latviešu lidmašīnu konstruktors un projektētājs Kārlis Irbītis, kurš dzimis 1904. gada 14. oktobrī Ziemeļvidzemē, Lādes pagastā. Viņa tēvs bijis pagasta rakstvedis, Irbīšu ģimene, kurā auguši pieci bērni, 1908. gadā pārcēlusies uz Rīgu. Kārlis jau kopš pusaudžu gadiem aizrāvies ar aviāciju. 1921. gada rudenī iestājies RVT Mehānikas nodaļā mašīntehniku nozarē. Mācījies teorētisko mehāniku un atklājis, ka statiku, dinamiku un slodzes aprēķinus var izmantot lidierīču konstruēšanā. Pasniedzēji centīgā zēna interesi par šo nozari atbalstījuši — tehnikuma bibliotēka, audzēkņu rosināta, iegādājusies vairākas grāmatas par aviāciju vācu valodā, radot iespējas papildināt zināšanas par aviotehniku. Lietderīga bijusi brīvdienu laika prakse — divu vasaru darbs Aviācijas diviziona darbnīcās, galvenokārt motoru remonta sekcijā. Dažreiz Kārlis sūtīts arī uz Spilves aerodromu, kur piedzīvotas pirmās gaisa kristības, kad kāds pilots praktikantu pavizinājis savā lidmašīnā. Pēdējā mācību gadā katram audzēknim bijis jāizstrādā ar analītiskiem aprēķiniem pamatots diplomprojekts. Tā kā lidmašīnas projektam nav varēts atrast vadītāju, Irbītis nolēmis uzprojektēt tajā laikā nepazīstamu konstrukciju — četru cilindru 100 z/s aviācijas motoru. Veiksmīgais projekts sagādājis absolventam ne tikai diplomu, bet arī gandarījumu. Vērtīga bijusi sadarbība ar Latvijas Aeroklubu, kur likti pamati Latvijas nacionālās aviācijas lidmašīnu konstruēšanā (“Sprīdītis”, “Ikars”) , studēti ārzemju žurnāli. Lai iegūtu konstruktora profesijā nepieciešamās iemaņas, pēc RVT beigšanas 1925.g. Irbītis ilgāku laiku strādājis par rasētāju. Viņš bijis ļoti pateicīgs pasniedzējiem, kas palīdzējuši apgūt rasēšanu, kuras nozīmi daudzi tehnikuma audzēkņi nenovērtē. Kārlis Irbītis turpinājis konstruēšanu arī, kad bija iesaukts karadienestā Aviācijas pulkā — Kara aviācijas skolā atestējis aviācijas mehāniķu kursu. Pēc dienesta noderīga pieredze gūta, strādājot par tehniķi–konstruktoru a/s”Chr. Backman”, darbojoties Nikolaja Pūliņa izveidotajā Aviācijas veicināšanas biedrībā. Taču raženākais Kārļa Irbīša darba posms bijis VEF. Konstruktora iecerēto kara lidmašīnas būvi jau 1936. gadā atbalstījis fabrikas direktors Teodors Vītols. Tajā laikā Irbīša tuvāko palīgu kopa saņēmusi nozīmīgu papildinājumu — Kārli Dreijeri, kurš 1932. gadā beidzis RVT Mehānikas nodaļu, guvis praktisku pieredzi, remontējot Aviācijas pulka lidaparātus, piedaloties Nikolaja Pūliņa gaisakuģa “Zilais putns” būvē visos šī darba posmos. Dreijeris, iepriekš strādājis VEF mehāniskajās darbnīcās, kļuva par lidmašīnu montāžas darbu vadītāju un plānotāju. Tas deva Irbītim iespēju vairāk laika veltīt tehniskajai stratēģijai un konstruēšanai. Pēc Starptautiskās aviācijas izstādes apmeklēšanas Milānā 1935. gada rudenī VEF direktors arī 1938. gada rudenī sūtījis fabrikas delegāciju Irbīša vadībā (grupā bija arī Dreijeris) uz skati Parīzes Aviācijas salonā, kur tika pētīti un apspriesti jaunākie lidmašīnu modeļi, pasūtītas konstrukciju daļas. Abiem bijušajiem tehnikumiešiem tika uzticēta arī jaunas lidmašīnu būves rūpnīcas ģenerālplāna izstrāde.

Latvijas nacionālās aviācijas celmlaužiem, Irbīša partneriem, kuriem ciešs sakars ar RVT, jāpieskaita arī Liepājas kara ostas darbnīcu aviācijas speciālists, lidmašīnu konstruktors Georgs Novickis, kurš, 1938. gadā uzaicināts darbā Satiksmes ministrijā, pārcēlās uz galvaspilsētu, sāka lasīt lekcijas aeronautikā Rīgas Valsts tehnikumā, Kara aviācijas skolā, uzņēmās lidmašīnu un to lidotspēju pārbaužu vadību Aizsargu aviācijā. Raženo darbību tēvijas aizsardzības nostiprināšanā pārtrauca padomju okupācija. Tieši 1940. gada 17. jūnija rītā Kārlis Irbītis deva atļauju sākt ložmetēja pārbaudi VEF pirmajai kaujas lidmašīnai. Bet tai nebija lemts izšaut nevienu aptveri, jo tajā pašā dienā Sarkanās armijas bumbvedēji nolaidās Spilves lidostā. Izgudrojumi un modeļi tika varmācīgi sagrābti, nosūtīti uz Maskavu un vairāki konstruktori arestēti un deportēti. Irbītis atteicās sadarboties ar okupantiem.

Kārlis Irbītis aizgāja mūžībā 1997. gada 13. oktobrī tālajā Kanādā, Sanlorēnas pilsētā, Kvebekas pavalstī. Bet viņa veikums nenogrims aizmirstībā, paliekot nākamo paaudžu, arī RVT audzēkņu apziņā.

Siltumtehnikā

No talantīgajiem RVT Mehānikas nodaļas 1940. mācībgada absolventiem minams Ilģuciema stikla fabrikas šofera Jāņa Grīšļa dēls Viktors Grīslis (1921—1992). Pēc tehnikuma beigšanas viņš mācās (ar pārtraukumiem) LU Mehānikas fakultātē, ko beidz ar izcilību, saņemot inženiera mehāniķa kvalifikāciju. 1948. gadā uzsācis darbu LZA Enerģētikas un mašīnbūves institūtā, 1956. gadā aizstāvējis disertāciju, ieguvis tehnisko zinātņu kandidāta grādu. No 1978. gada Grīslis bija Siltumfizikas laboratorijas, bet 1986. — 1989. gadā — Siltumu procesu laboratorijas vadītājs. Viņš ir 85 publikāciju (14 zinātnisku rakstu), 4 izgudrojumu autors (saņemts arī viens patents). Viktors Grīslis bija PSRS ZA un Baltijas Siltumfizikas un siltumfikācijas zinātniskās padomes loceklis, 1990.g. viņam piešķirts LZA Goda doktora (Dr. hon.c.) nosaukums.

Auto lietās

Pirms kara RVT nebija atsevišķas Automobiļu nodaļas, darbojās tikai labi organizēti, materiāltehniski nodrošināti šoferu kursi. Kopš 1945. gada Mehānikas nodaļā sāka mācīt automobiļu specialitāti, kas uzreiz kļuva par konkursa profesiju. 1974. gadā izveidojās Automobiļu nodaļa, kurā strādājuši izcili skolotāji (kā jau pieminētais Dainis Līde u.c.). Kopš 1962. gada — Jānis Puriņš, kurš bija spiests izglītību iegūt neklātienē (beidzis Automobiļu nodaļu Vissavienības Sagādes ministrijas autotehnikumā, pēc tam LLA 1957. gadā saņem inženiera mehāniķa diplomu) — klātienē neieskaitīja, jo viņa vecāki 1949. gadā bija deportēti uz Sibīriju. Jānis Puriņš guva milzīgu praktiskā darba pieredzi — viņu bieži redzēja pelēkā virsvalkā kopā ar audzēkņiem darbojoties pie motoriem, mašīnu detaļām, pēc stundām ar Daini Līdi darbnīcās izgatavojot sporta mašīnas, kartingus, piedaloties ar audzēkņiem dažādās sacīkstēs. Jānis Puriņš kā vērtīgāko savā darbā atzīst mācību procesa ciešo saistību ar ražošanu — nodarbības, praksi speciālās autorūpnīcās Gorkijā, Maskavā, kur audzēkņi iepazina procesu uz konveijera. Puriņš bija audzinātājs astoņām grupām — no viņa audzēkņiem minams pirmais pēc neatkarības atgūšanas LR satiksmes ministrs J.Janovskis un daudzi citi ievērojami savas profesijas pārstāvji. Automobiļu nodaļā no 1976. gada līdz aiziešanai mūžībā 1997. gadā ar sirdsdegsmi strādāja Ojārs Feldmanis, kurš dziedāja arī vīru korī “Absolventi”. Viņu pēdējā gaitā no tehnikuma zāles izvadīja gan RVT, gan kora “Absolventi” saime. Divdesmit piecus gadus (no 1976. g.) Automobiļu nodaļā strādājis Viesturs Uzkalns — mācījis daudzus tehniskos priekšmetus, kopš aiziešanas pensijā (1987.g.) vēl aizvien mehāniskajās darbnīcās pilda meistara pienākumus — palīdz audzēkņiem apgūt praktiskā darba iemaņas. Tāpat augstu novērtēts Jāzepa Šlāra (no 1986.g.), Jura Kreķa (no 1978.g.) ieguldījums. Labā atmiņā palicis Boriss Šteinbuks, kurš strādāja RVT (1961–1992), pēc tam emigrēja uz ASV, strādāja Detroitā.

RVT vadība veltī lielu uzmanību Automobiļu nodaļas tālākai attīstībai. 2001. gada 28. februārī noslēgts sadarbības līgums ar AS “Toyota Baltic”. Saskaņā ar šo līgumu AS apņemas izveidot RVT autodiagnostikas centru (tajā papildina zināšanas “Toyota” apkopes darbinieki no Baltijas republikām), kā arī iekārtot RVT automehāniķu tehniskās apmācības telpu, auditoriju teorētisko zināšanu apguvei, apgādājot to ar nepieciešamiem materiāliem, literatūru, video un pārbaudes ierīcēm. AS “Toyota Baltic” centru tehnikumā atklāja 2001. gada 10. aprīlī. Svinībās piedalījās RVT direktors Dr. paed. Dainis Markus, IZM valsts sekretārs Arnis Sarnovičs, 7. Saeimas deputāts Rihards Pīks, kā arī pārstāvji no “Toyota” firmas: servisa direktors Steve Settle, servisa koordinators Kazs Havada un menedžeris Džons Leings AS “Toyta Baltic” centrs, kurā strādā RVT pasniedzēji un pieaicinātie speciālisti, nemitīgi papildinās ar jaunām slavenās firmas iekārtām un mācību materiāliem.

Stiprā strāva. Par augstajiem ideāliem

Liela vētra lielijās Stāvi stipri, ozoliņi,

Ozolam zarus lauzt. Laid vējiņu caur zariem. T.dz.

2001. gada 26. novembrī notika RVT muzeja vadītājas Irēnas Grīnvaldes saruna ar pieciem sirmiem vīriem — pretpadomju pagrīdes Latviešu demokrātiskās pretestības kustības organizācijas (LDPKO) dalībniekiem — cīnītājiem, kuri atcerējās notikumus pirms 55 gadiem. Toreiz viņi — RVT jaunieši, zēni ar dzirkstošām acīm, stingru stāju, ar lielu drosmi un izturību — bija gatavi cīnīties par Latvijas neatkarību.

Edgars Zīle 1945. gadā iestājies RVT Elektrotehnikas nodaļā — stiprās strāvas nozarē. 1947. gada 13. jūlijā apcietināts, septiņus gadus pavadījis padomju nāves nometnēs Tālajos Austrumos. Kaut pagājis ilgs laiks, Zīle ar cieņu atceras savus skolotājus Dommeru, Znotiņu, kurš uz tehnikumu braucis ar velosipēdu, Leilandi, kura mācījusi vācu un krievu valodu, fizikas skolotāju Ēversu. Ivanovs pasniedzis tehnisko mehāniku, Godiņš — mašīnmācību. Labā atmiņā palicis mehāniskās darbnīcas vadītājs Miza, kurš stingri “sargājis” VEF dāvināto virpu. Sakarā ar “pretvalstisko” audzēķnu apcietināšanu Miza padzīts no darba. Teicams fizkultūras pasniedzējs bijis Zvejnieks, kurš piedalījies divās olimpiskajās spēlēs.

Matemātikas skolotāja Anšmite Edgara mātei, kad viņa atnāca uz tehnikumu un meklēja savu dēlu, ieteikusi krāt naudu un sūtīt to arestantam uz cietumu un Sibīriju. Bet skolotāja Leilande brīdinājusi drosmīgos zēnus uzmanīties no čekas aģentiem, draudošajām briesmām.

Georgijs Latiševs no 1945. līdz 1947. gadam Mehānikas nodaļā apguvis metālapstrādes specialitāti, tad pārgājis uz autoekspluatācijas nozari. Kā uzskates līdzekļi tehnikumā bijuši Kārļa Ulmaņa septiņvietīgais limuzīns ar gāzes ģeneratoru, kā arī padomju modeļi — gaziks, GAZ – AA, ZIS – 5.Georgijam tuvākie audzinātāji šķituši Znotiņš un Anteins. Sirmais vīrs atceras, ka kursa biedrs viņam licis uzmanīties no kāda čekas iesūtīta cilvēka, kurš visus novērojot un rakstot ziņojumus.

Aleksandrs Mazeirītis, kurš mācījies Ķīmijas nodaļā (1942—1947), stāsta par saviem skolotājiem ķīmiķiem Jepifanovu un Feldmani.

No Edgara Jasūna (RVT vakara nodaļas 4. kursa audzēkņa bijušā pagrīdnieka) atmiņām:

1945. gadā RVT valdīja komunistu ieviestā “kārtība”. Vecie pasniedzēji kadru trūkuma dēļ vēl bija diezgan kuplā skaitā. Neorganiskās ķīmijas skolotājs Augusts Kazaks no direktora bija dabūjis atļauju tukšajās pagraba telpās iekārtot ķīmijas darbnīcu — ar noteikumu, ka no piegādātajām izejvielām (miltiem, cukurbietēm) gatavosim “samogonku” visiem svinamajiem svētkiem. Kazaks pierunāja mani kļūt par savu palīgu, jo nekur citur nestrādāju. Darbnīcas rīcībā iepretim Nacionālajam teātrim bija trīs telpas, kur tika destilēts arī etiķis, lietas svecītes, gatavota tinte tehnikuma vajadzībām, svērta un iepakota drēbju krāsa “melnajam” tirgum — “samogonkas” brūža aizsegā guvām kaut kādus netiešus ienākumus. Pagrabā, kur pulcējās arī nacionāli domājošie pasniedzēji, kā Voldemārs Kļaviņš, inženieris Kleins, organiskās ķīmijas skolotājs Šiliņš, pārrunājām komunistu režīma stulbumus, noziegumus. Pagrīdes darbību uzsākām ar pasēs iespiesto darbavietu zīmogu izdzēšanu, ar viltotu izziņu izsniegšanu, lai saņemtu atļauju pierakstīties uz dzīvi Rīgā tie, kuriem tas bija liegts. 1946. gada 26. novembrī tika nodibināta Latviešu demokrātiskā pretošanās kustības organizācija (LDPKO), par kuras štāba priekšnieku tiku izvirzīts es, par manu vietnieku — Raimonds Lulla (viņa tēvu — Latvijas armijas virsnieku — nobendēja komunisti 1941. gadā), par sekretāru — Osvalds Voits, par goda tiesas priekšsēdi — Visvaldis Aivars. Kustības dalībnieku grupas (pa 5 cilvēkiem) darbojās Rīgā, Bauskā, Tukumā, Gulbenē, nodibinājām kontaktus ar latviešu leģionāru pagrīdes organizāciju “Imanta” Narvā, ar Gudžas nacionālo partizānu grupu. Organizācijas biedru skaitu var tikai aptuveni minēt, jo konspirācijas dēļ saraksti netika stādīti. Paspējām nodrukāt un izplatīt nacionāla satura skrejlapas un uzsaukumus. Kad tehnikumā varēja iekļūt tikai, uzrādot apliecību, mēs pārcēlām savu štābu no RVT pagraba uz Laimdotas ielu 12—3 (Lullu kādreizējo privātmāju), kur mūsu vidū ielavījās čekas aģents — kāds dzelzceļnieks. Organizāciju čekisti sagrāva 1947. gada vasarā, apcietinot daudzus jauniešus, no kuriem vairums bija tehnikumieši. Arī pats toreiz mācījos RVT vakara nodaļā. Bijām auguši ar to patriotisma dzirksti, ko guvām skolā, lasot brīvības cīņu stāstus. Pēc apcietināšanas čekas pagrabos mūs sapazīstināja pretošanās kustības nosaukums — puiši no LDPKO. Mēs nenodevām, neaptraipījām sava vecā tehnikuma slavu. Lai atjaunotais brīvās Latvijas RVT ir cienīgs savu priekšteču tradīciju turpinātājs un tālākvirzītājs!

Jānis Arturs Lulla (viņa brālis Edmunds bijis štāba priekšnieka vietnieks) veicis sakarnieka pienākumus. Viņam uzdots sazināties ar gados vecākiem pieredzējušiem pagrīdniekiem. Taču, tā domā vairums tehnikumiešu, cilvēks, ar kuru norunāta tikšanās, bijis provokators. Tieši tajā dienā, kad viņam vajadzējis ierasties uz slepeno sapulci, notikusi kratīšana un apcietināšana Laimdotas ielā... Kad Jānis Arturs gribējis iestāties RVT, direktors Zariņš viņu izdzinis no kabineta. Apcietinātie (viņu vidū arī pusaudži un trīs meitenes) no 1947. gada jūlija līdz 1948. gada februārim gaidījuši tiesu, kas ilgusi trīs nedēļas. Tribunāls (K.Valdemāra ielā 20) notiesājis 40 LDPKO dalībniekus. Daļai izdevies izvairīties no aresta. Spriedums — 25 gadi gulagos (ar tiesību zaudēšanu uz 5 gadiem). Notiesātajiem bijis jāvergo ogļraktuvēs ap 800 km no Magadanas, kur sals bieži bija līdz –60°. Pirmo reizi uz pirti vesti tikai pēc 6 mēnešiem... Uz jautājumu: “Kas jums palīdzēja izturēt?” — pretošanās kustības dalībnieki atbildēja: “Dieviņš un liktenis... Latvijā sākām atgriezties pēc 9 gadiem, kad nomira asiņainais Staļins...”

Savukārt Helmūts Rudzītis stāsta, ka nometnē pirmo maizes devumu apmainījis pret cementa maisa papīru, lai varētu uzrakstīt mātei vēstuli — trīsstūrīti. Gadā atļauts nosūtīt tikai divas vēstules. Bieži mainītas ieslodzījuma vietas, lai arestētie nenodibinātu ciešus savstrapējos kontaktus. Visiem bijis jānēsā cietumnieka numurs uz cepures, tas ietetovēts arī uz labās kājas virs ceļgala un uz muguras starp lāpstiņām. Vajadzējis iet kolonnā pa pieci, stingri noliegts spert soli pa labi vai kreisi — par šādu pārdrošību varēja nošaut it kā par bēgšanas mēģinājumu. Nometnēs latvieši turējušies draudzīgi kopā, uzmundrinājuši cits citu, simboliski atzīmējuši 18. novembri un Ziemassvētkus. Pēc atgriešanās Latvijā režīms ilgu laiku nedevis atļauju pierakstīties uz dzīvi Rīgā, daudziem vairs nav bijusi iespēja turpināt mācības. Sibīrijas klimats un vergu darbs gulagā mums iedragāja un salauza veselību, bet nespēja salauzt mūsu garu — ar pārliecību saka bijušie RVT audzēkņi — LDPKO dalībnieki, novēlot jaunajai maiņai kļūt par krietniem sava aroda meistariem, Latvijas patriotiem.