— Rainis

Sestdien, 9.martā, tika pasniegtas Literatūras gada balvas

Šoreiz Literatūras gada balvu pasniegšanas ceremonija bija atdalīta no Skaistāko grāmatu konkursa un kļuva par īstiem svētkiem, kas vainagoja plašo un piesātināto triju dienu programmu rakstnieku balkonā. Tas bija priecīgs sarīkojums ar Katrīnu Pasternaku un Juri Kalniņu teicēju un pieteicēju lomā, ar Ditas Lūriņas un Ivara Stonina muzikālajiem priekšnesumiem un firmas “Lido” mākslinieciski un garšīgi klāto galdu pašās beigās.

Sarīkojumu atklāja Rakstnieku savienības un arī Radošo savienību padomes priekšsēdis Valdis Rūmnieks.

Svētku dalībniekus un laureātus sveica kultūras ministre, arī Kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēde Karina Pētersone:

— Šī nedēļas nogale Rīgā pieder grāmatām. Gaiss uz šā rakstnieku balkona vēl virmo un turpina izplatīt jūsu lasījumu iekustinātās trīsas. Un kā par brīnumu, cilvēku tur, lejā, kur tās daudzās grāmatas sauc — ņem mani, ņem mani, ir gandrīz tikpat daudz, cik izdevumu, un noteikti vairāk nekā izstādēs, ko apmeklē bagāti ļaudis.

Šodien mēs vēlamies pasniegt Kultūrkapitāla fonda un Rakstnieku savienības balvas par aizvadītā gada sasniegumiem literatūrā. Rakstnieks. Vai cilvēki maz zina, cik daudz un dažādos veidos darbojoties var tikt jūsu vidū, kur ir stāstnieki, romānisti, dzejnieki, dramaturgi, tulkotāji, atdzejotāji, bargi un ne tik bargi kritizētāji, procesa hronisti un aprakstnieki. Arī jūsu rakstītais, pārtopot drukātā vārdā, nāk pie mums, pie lasītāja, simtos veidu un mēļu. Bet viss kopā tas veido nepārvērtējamu vērtību kopumu, kas uztur dzīvu un attīsta latviešu valodu un ļauj saprast, ko šodien domā un kā dzīvo mūsu pašu mīļā latviešu tauta. Dažkārt dzird ar nožēlu runājam, ka atšķirībā no ne vēl tik seniem laikiem ir pabālējis literātu prestižs sabiedrībā. Tomēr domāju, ka kultūras cilvēkiem un ne tikai viņiem ir svarīgs jūsu viedoklis un jūsu rakstītajā un teiktajā ieklausās. Tāpēc turiet jūsu vārda prestižu augstu, lai tas joprojām būtu kā sabiedrības mēraukla politisku, morālu un ētisku konfliktu situācijās, un ticiet, ka vēl būs daudzas un daudzas reizes, kad jums šis vārds būs stingri jo stingri jāpauž.

Par Literatūras balvu. Tās vecāki ir Kultūrkapitāla fonds un Rakstnieku savienība.

Jau dibinot fondu, par tā pamatmērķi noteica — veicināt profesionālo jaunradi. Un arī gada balva kā notikums, kas palīdz izvērtēt, apkopot, palūkoties visapkārt un saredzēt, kādi esam, noteikti veicina jaunradi. Un tomēr — kā jūs vakar jau dzirdējāt, laikam tas bija Pēteris Plakidis, kas teica — profesionāļiem nevajag balvas, profesionāļiem vajag naudu.

Tātad — kā ir ar naudu?

Kultūras ministrija, Rakstnieku savienība un KKF savā starpā neplēšas, un, kad neplēšas, tad vairāk laika atliek darbam. Un tā — vēl bez tiem līdzekļiem, kas ik gadus bijuši literatūras nozares rīcībā, šogad kopīgi esam sarūpējuši vēl vairākas “naudas kabatas”. Tās ir dažādās mērķprogrammas:

1) grāmatu iepirkums bibliotēkām — kur vinnēt galarezultātā vajadzētu gan autoram, gan izdevējam, gan lasītājam, kas nāk bibliotēkā;

2) rakstnieku un tulkotāju profesionālās izglītības programma;

3) latviešu oriģinālliteratūras izdošanas programma;

4) literārā žurnāla “Latvian Literature” izdošana profesionāļiem;

5) bērnu lasīšanas programma;

6) latviešu oriģināldramaturģijas iestudējumu atbalsta programma.

Ceram, ka līdz gada beigām tiksim arī pie Latviešu literatūras centra dibināšanas — tam nauda jau ir, būtu tik darītāji!

Un tomēr — balvas ir skaista lieta, jo tā ir arī iespēja pateikties. Tāpēc, godātie laureāti, lūdzu, atļaujiet man no sirds sveikt jūs un pieņemiet šīs balvas kā valsts un jūsu kolēģu kopīgu pateicību un atzinību par to, ko, sirds asinis tērēdami, esat daudzu gadu vai visa mūža garumā rakstījuši.

Konkursam izvirzītās kandidatūras vērtēja stingra žūrija Ērika Hānberga vadībā. To, ka tas nebūt nav bijis viegls darbs, viņš pamatoja ar skaitļiem, kas ir visnotaļ iepriecinoši mūsu literārās dzīves raksturošanai, bet ne tik viegli aptverami vērtētājiem. Proti, Latvijā esošie 50 apgādi pērn laiduši klajā 184 nosaukumu grāmatas, kas ir par 37 grāmatām vairāk nekā iepriekšējā gadā. Dzejā izdotas 47, prozā 56 un bērnu literatūrā 20 grāmatas, dramaturģijā nākuši klāt 4 lugu krājumi, atdzejā — 8, dokumentālajā literatūrā — 37, literatūras zinātnē un literatūras vēsturē — 12 grāmatas.

Balva par mūža ieguldījumu — dzejniekam Andrejam Eglītim (attēlā pa kreisi); Gada balva par izciliem sasniegumiem dramaturģijā — Mārai Zālītei; par izciliem sasniegumiem atdzejā — Knutam Skujeniekam Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”
Andrejs Eglītis — ar ovācijām, visiem kājās pieceļoties; savā tautā, savās mājās
Gada balva par izcilību prozā — Norai Ikstenai, un par izcilību dzejā — Liānai Langai Foto: Andris Kļaviņš

Laureātu saraksts nebija tik garš. Apbalvošanas secībā: dzejniece Liāna Langa, kuru kolēģis Māris Čaklais sevišķi uzteica par viņas “lepno savpatnību, ārkārtīgi precīzo pašas redzējumu un pašas ieraudzījumu”, literatūras zinātnieks Guntis Berelis, ko profesore Janīna Kursīte iepriecināja ar dziesmiņu “Āzi, āzi, berelīti,/ Palīdz pūru pielocīt!”, prozaiķe un veiksmīgā literārās dzīves organizatore Nora Ikstena, kas par saņemto balvu teica paldies lībiešiem un diviem eņģeļiem debesīs — omai un mammai, dzejnieks un spožais atdzejotājs Knuts Skujenieks, kas latviešu lasītājos modina kņudošu dziņu ieklausīties vai visas pasaules balsīs un šai vakarā atkal atgādināja: “Mums vienmēr jādzīvo pasaulē un jājūt šī pasaule. Kad dzīvojam tikai paši ar sevi, mēs kļūstam bīstami — vispirms sev, tad visiem pārējiem”, rakstniekam Jurim Zvirgzdiņam, kura bebrēnu un citus dzīvnieciņus latviešu bērni piepulcējuši saviem mīļākajiem pasaku varoņiem, jo viņa tēlotā pasaule ir mīļa un jautra pasaule, un dzejniece Māra Zālīte, kas aizvien kuplākus laurus plūc dramaturģijā un, kā teica Edmunds Freibergs, dod īstu “dzīvo ūdeni” latviešu teātrim. Viņa teica paldies visiem teātriem, kas viņas lugas pieņem, visiem aktieriem, režisoriem, komponistiem un māksliniekiem, kas tām paver dzīvi uz skatuves, apgādam “Jumava” par viņas skaisti izdoto lugu grāmatu “Sauciet to par teātri”. Un vislielākā pateicība — “mūsu latviešu valodai — rakstnieka galvenajam instrumentam, kas ir mūsu asins, mūsu dvēsele”.

Un sarīkojuma kulminācija — balva par mūža ieguldījumu literatūrā. Literatūras doktors, Prāgas Kārļa universitātes profesors Radegasts Paroleks, kas augsto atzinību izpelnījies par latviešu literatūras tulkošanu un popularizēšanu Čehijā, balvu saņems maijā, kad Prāgā notiks starptautiskais grāmatu gadatirgus.

Šajā sarīkojumā tika nolasīta profesora vēstule. Filoloģijas doktors Radegasts Paroleks raksta:

— Agrāk latviešu dzeja mūsu lasītājiem bijaterra incognita — par to zināja retais. Mūsu izcilie baltisti interesējās galvenokārt par latviešu valodu salīdzinājumā ar citām baltu valodām vai ar slāvu valodām. Labākajā gadījumā tika tulkoti un pētīti folkloras paraugi (Františeks Ladislavs Čelakovskis, Adolfs Helduks, Josefs Zubatijs). Vojteha Gajas lielais nopelns ir daudzi prozas tulkojumi, bet diemžēl latviešu dzeju neviens netulkoja, un tas bija mans uzdevums.

Sešdesmito gadu vidū es apsolīju profesoram Artūram Ozolam iepazīstināt mūsu lasītājus ar latviešu dzejas bagātībām — ar tautasdziesmām, Lāčplēsi, Raini, Skalbi un citiem latviešu dzejas klasiķiem, kā arī ar mūsdienu dzejniekiem. Apsolīju arī uzrakstīt latviešu literatūras vēsturi čehiem. Toreiz tie bija mani plāni, tagad, pēc 30 gadiem, tie ir reāli fakti. Viss ir izdarīts. Un es jau gan esmu sirms un pusakls, bet tomēr laimīgs. Sakot Raiņa vārdiem: “Es savu laimi savā darbā nesu.”

Kājās piecēlusies, zāle ilgiem aplausiem sumināja dzejnieku Andreju Eglīti, kam balvu par mūža ieguldījumu latviešu kultūrā ar dziļu godbijību pasniedza Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks: “Ko Vērsis var teikt Jupiteram? Jums, kas esat viens no izcilākajiem mūsu laikabiedriem, viens no izcilākajiem divdesmitā gadsimta dzejniekiem, vislabākais latviešu patriotiskās dzejas autors, netaisnības apsūdzētājs un tautas aizstāvis, mūsu dzīvā sirdsapziņa. Okupētajā Latvijā deldēts un neizdeldēts, ar neremdināmu dzimtenes mīlestību gājis cauri zemju zemēm un svešām debesīm, jūs atkal esat mājās, savā tautā. Paldies, ka varam būt visi kopā! Paldies par bagāto mūža devumu latviešu dzejai un tautai!”

Andrejs Eglītis pateicās savu darbu izdevējiem un lasītājiem. Teikdams paldies par augsto balvu, dzejas patriarhs sacīja: “Vislielākā balva pasaulē mums ir Brīvība! Tā brīvība, par ko tauta sūri cīnījusies, kas ir grūti nākusi un tagad ir jānosargā, lai vai kādi vēji pūš.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore