Augstākā izglītība aiz statistikas spoguļa

Prof. Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Zinātne augstskolā

Šis raksts turpina “LV” Nr.30, 22.02.2002. rakstā “Kad Augstāko izglītību vērtējam ar skaitļiem” iesākto sarunu.

Ir vispārzināms, ka augstskolas prestižu gan pašu valstī, gan ārzemēs nosaka docētāju, īpaši profesoru, zinātniskie darbi: monogrāfijas, zinātniskie raksti, ziņojumi prestižās konferencēs. To teorētiski nenoliedz neviens Latvijas augstākās izglītības vadītājs. Taču praksē viss ir pavisam citādi.

Par zinātniskiem darbiem honorārus nemaksā. Pedagoģiskajā slodzē tos neieskaita. Pašam autoram jārūpējas, kur savus darbus publicēt, un nereti tas saistīts pat ar izdevumiem (dalības maksa par piedalīšanos konferencēs u.c.).

Toties pedagoģiskās, galvenokārt auditorijas darba, slodzes izpilde tiek rūpīgi kontrolēta. Ja strādā ar lielākām grupām, minimālo slodzi pārsniedz, strādā svētdienās utt., ir iespēja nopelnīt ievērojami vairāk par parasto mēnešalgu. To pasniedzēji, īpaši jaunākās paaudzes, ļoti aktīvi izmanto. Zinātniskajam darbam laika neatliek.

Ka augstskolā ir vajadzīgs arī zinātniskais darbs, to gan atceras tikai trīs gadījumos:

• kad ir jāaizstāv promocijas darbs;

• kad vēlas kandidēt uz asociētā profesora vietu;

• kad ir pienācis laiks kļūt par “pilnu” profesoru.

Tad nu pa galvu pa kaklu cenšas sagrabināt nepieciešamās piecas publikācijas Latvijas Zinātnes padomes atzītajos izdevumos. Parasti tas arī izdodas, bet darbu kvalitāte lai paliek uz pašu autoru sirdsapziņas. Katrā ziņā tā tālu atpaliek no iespējamās, ja būtu strādāts regulāri no gada gadā.

Reāli ar zinātni tās labākajā izpratnē strādā tikai tie institūti, kuri augstskolās ir piespiesti integrēties tikai nomināli, bet ne reāli, kuru pētnieku pamatdarbs paliek zinātniskie projekti, bet ne auditorijas slodze.

Reāla zinātnes integrēšanās augstskolās būs iespējama tikai tad, kad pedagoģiskās slodzes vietā plānos un kontrolēs zinātniski pedagoģisko slodzi. Autors šeit nedomā pamatot jau gatavus normatīvus, bet tikai ideju:

zinātnieka monogrāfija (150-200 lpp.) līdzinās profesora gada slodzei;

raksts LZP atzītā zinātniskā izdevumā — 32 auditorijas stundām;

raksts citā izdevumā — 16 auditorijas stundām, utt.

Tāpat absolūti netiek novērtēta mācības grāmatu nozīme. Ja profesors, strādājot ļoti lielā grupā, runā, teiksim, ar 120 studentiem, tad vispāratzītu mācību grāmatu lieto visās valsts augstskolu atbilstošajās fakultātēs, un tie ir studentu tūkstoši. Taču pirmajā gadījumā piemēro algas koeficientu, otrajā — ne.

Atsvešinātība

Atceroties tālos astoņdesmitos gadus, studentu grupas veidoja no 25 cilvēkiem katrā. Lekciju un semināru apmeklēšana bija obligāta. Tā kā studenti dažreiz slimoja un bija vēl daži citi attaisnojoši iemesli, auditorijā parasti sēdēja studentu divdesmit. Visu rangu docētāji, arī profesori, vismaz daļēji vadīja arī seminārus vai praktiskos darbus. Ja nu vien galva jau nebija pārāk “veca”, jau semestra laikā profesors visus savus studentus pazina pēc sejas un vismaz nojauta, uz ko katrs spējīgs.

Eksāmens notika mutiski. Ja ne agrāk, tad eksāmenā gan profesors runāja ar katru studentu personīgi, šaubu gadījumā varēja salīdzināt ar fotogrāfiju studiju grāmatiņā.

Tagad tirgus ekonomikas apstākļos jeb kapitālismā tiklab universitātes vadība, kā arī paši pasniedzēji ir ieinteresēti, lai būtu pēc iespējas daudz studentu un maz pasniedzēju. Tad rodas līdzekļi ir telpu remontam, ir algu palielināšanai ar zināmajiem koeficientiem.

Rezultātā profesori lasa lekcijas apvienotām grupām vismaz 75 studentu sastāvā, nereti šim skaitam pieaugot līdz 200. Tā kā lekciju apmeklēšana ir brīvprātīga, auditorijā reāli sēdošo ir mazāk. Seminārus un praktiskos darbus vada nevis profesors, bet asistents, lektors, varbūt docents. Tā tam arī jābūt! Tomēr līdz ar to profesoram zūd katra iespēja iepazīt savus studentus. Jārunā apmēram tāpat kā televīzijas kameras priekšā, nezinot, kas tevi skatās un klausās.

Ņemot vērā masveidību, arī mutiskie eksāmeni ir atmesti, pārejot uz eksaminēšanu ar rakstiskiem testiem. Autors nezina, cik tas ir izplatīts, bet atsevišķi vietēja mēroga skandāliņi ir bijuši, kad kāds, kurš labi samācījies, ierodas atkārtoti uzrakstīt testus savam “bēdubrālim” vai “bēdumāsai”.

Varbūt profesoram jārīkojas tāpat kā robežsargiem un muitniekiem Grenctāles robežpunktā? Eksaminācijas telpā jāielaiž studenti pa vienam pēc tam, kad ir rūpīgi salīdzināta seja dabā un studenta apliecībā? Ja uz robežas ar stundu garu gaidīšanu visi ir samierinājušies, augstskolas gaitenī tas radītu nopietnu saviļņojumu.

Turklāt jauniem, nenobriedušiem cilvēkiem sejas strauji mainās. Bieži trešā kursa students maz atgādina savu fotogrāfiju, kas uzņemta, iestājoties augstskolā, nereti — sliktā kvalitātē. Vai nu studentiem jāmaina savi dokumenti ik gadu, vai pasniedzēji jāapmāca tikai policistiem zināmās gudrībās, kā identificēt seju dabā un fotogrāfijā.

Autors negrib dot kādu galīgu rekomendāciju. Kā pagaidu risinājums varētu būt tāds, ka eksāmenā piedalās ne vien profesors, kurš sagatavo pārbaudījumu testus, atbild par to kvalitāti un atbilstību kursa programmai, bet arī asistents(-e), kurš vadījis seminārus vai praktiskos darbus un vismaz vairumu studentu pazīst personīgi. Asistents arī varētu labot pārbaudījumu darbus. Tikai tad eksāmens kā pedagoģiska slodze būtu jāieskaita diviem.

Nopietni profesors var iepazīties tikai ar tiem, zināmā mērā elites studentiem, kuri izvēlas pie viņa rakstīt kursa darbu vai bakalaura (maģistra) darbu.

Profesors nav ierēdnis, un tomēr …

Nerunājot nemaz par augstskolu kopumā, vienas fakultātes ietvaros ir grūti pārskaitāma virkne amatu, kuru darba raksturs atbilst ierēdņu darba raksturam: katedru vadītāji, institūtu direktori, studiju programmu direktori, promociju un doktorantūras padomju priekšsēdētāji, dekāna vietnieki, dažādi zinātniskie un vienkāršie sekretāri, par pašu dekānu un domes priekšsēdētāju nemaz nerunājot. Katram profesoram vajadzēšot būt profesora grupas vadītājam utt. Kaut cik redzamai personībai fakultātē pat grūti izvairīties no ievēlēšanas vai iecelšanas kādā no šiem amatiem.

Šī raksta autors no visa tā ir izvairījies. Pat būdams LZP Ekspertu komisijas loceklis un priekšsēdētāja vietnieks, nav ar savu vārdu pielicis nevienu zinātnisku projektu. Ja grib strādāt reālu zinātnisku darbu, rakstīt rakstus un grāmatas, daudz izdevīgāk ir palikt par “otro personu”, izņēmuma gadījumos kļūstot par “pelēko kardinālu”.

Žēl skatīties, cik daudz laika profesori, asociētie profesori un docenti, kas ieņem minētos un citus amatus, nav un reizē ir ierēdņi, spiesti veltīt dažādu papīru rakstīšanai, saskaņošanai, apspriešanai, nosūtīšanai utt. Sevišķa “ražas novākšanas kampaņa” (padomju laika termins!) sākas tad, kad tuvojas programmas, augstskolas vai vēl kāda cita akreditācija. Kad lai šie cilvēki raksta zinātniskus rakstus, grāmatas un vispirms veic pētījumu, par kuru būtu vērts rakstīt?

Birokrātija nomāc zinātni. Domāju, ka katram profesoram un šī amata pretendentam pietiktu ar datorā nepārtraukti aktualizējamu bibliogrāfiju. Ja telpas to atļauj, katram atvēlēt plauktu savu darbu pastāvīgai ekspozīcijai. Vērtējot un vēlot attiecīgo personu, eksperti apskatītu šo plauktu, ja gribētu, paņemtu šo to palasīšanai. Vērtējot un analizējot studiju programmu kopumā, apskatītu visu šīs programmas docētāju bibliogrāfijas un ekspozīcijas. Vai vēl ko vajadzētu?

Kuluāros klīst runas, ka dažādas atskaites, atsauksmes, protokolus, rekomendācijas utt., utt. vajagot tiem, kuriem bibliogrāfijas izstādēs nav ko parādīt vai arī raža pārāk pelēka.

Ko zi’, varbūt viņiem ir taisnība.

P.S. Autors “aizspoguļa” pieredzi ir guvis vienas augstskolas vienā fakultātē. Fakultāte nav nosaukta, jo autors nesaskata kādu fakultātes vadītāju vainu, bet gan problēmas vispār. Cik ir izdevies uzzināt, dažās citās fakultātēs problēmas ir līdzīgas. Tomēr varētu būt augstskolas, kur mācību process ir organizēts krasi atšķirīgi un attieksme pret zinātni aktīvāka un labvēlīgāka. Šādu pieredzi vajadzētu publicēt.