Ceturtdien, 7. martā, Saeimas plenārsēdē

No Saeimas tribīnes:

Māris Pūķis:

(..) Es domāju, ka šī diskusija ir saistīta ar zināmu neizpratni par to, cik plaši vai šauri šajā likumā tiek lietots vārds “valsts informācijas sistēma”. Neapšaubāmi, ja ar valsts informācijas sistēmu saprastu, kā šeit reizēm tika teikts, pašus nozīmīgākos un pašus svarīgākos vai pašus slepenākos, vai pašus konfidenciālākos valsts datus, tad, neapšaubāmi, neviens saprātīgs likumdevējs nekādā variantā nenodos šādus datus privātā īpašumā. Tomēr jāsaka, ka šajā likumā un pašā likuma koncepcijā no paša sākuma jēdziens “valsts informācijas sistēma” tiek saprasts daudz plašāk un tiek saprasts nevis pagājušā gadsimta izpratnē, kad kaut kādus slepenus datus ierakstīja kaut kādos annāļos, bet šī — 21.gadsimta izpratnē. Un 21.gadsimtā valsts informācijas sistēma ir viens no dalībniekiem jeb varbūt pats galvenais dalībnieks ļoti svarīgā procesā. Tas ir procesā starp cilvēkiem, starp sabiedrību un valsti. Patiesībā valsts informācijas sistēma ir tās pašas e–valdības, e–pašvaldības un dažādu citu pasākumu nodrošinātājs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka valsts informācijas sastāvdaļa būs ne tikai reģistri, kuriem katram reģistra ierakstam būs tiesisks statuss un bezmaz vai tiesnesi vajadzēs, lai atceltu vai pieņemtu šādu reģistru. Bet valsts informācijas sistēmā būs visdažādāko veidu informācija, kura ietilpst komunikācijas procesā starp personu un publisko varu. Tas nozīmē, ka cilvēks vai pašvaldībā, vai jebkurā valsts iestādē varēs stāties kontaktos, varēs uzsākt saraksti, varēs saņemt dažādus dokumentus. Tas nozīmē, ka valsts informācijas sistēmā ietilpst arī dažādi likumprojekti vai viņu tulkojumi, vai viņu skaidrojumi, kuriem ne vienmēr ir pilnīgi oficiāls un pilnīgi nepieciešams tiesneša paraksts, ka šāda daļa arī ir valsts informācijas sastāvā. Bet, lai šī informācijas sistēma būtu lēta, efektīva, vienota un pieejama cilvēkam, lai nākotnē katrs cilvēks no savas mājas caur internetu varētu kārtot visas attiecības ar valsti un pašvaldību, mums ir jāveido nevis pagājušā gadsimta likumdošana, bet šī gadsimta likumdošana. Un publiskais pasūtījums jeb atsevišķi pasākumi, pirkšana no privātām struktūrām, ir viens no modernās valsts pārvaldes stūrakmeņiem. Tas, ka šeit ir ierakstīts, ja citos likumos nav noteikts citādi, tas arī nozīmē to, ka neviens cits, bet tikai Saeimas deputāti varēs spriest par to, vai kāda atsevišķa, kas nav tik formalizēta un tik slepena daļa, ir arī kaut kādā veidā citādi nododama privātām struktūrām.

Tā kā šis formulējums ir daudz elastīgs un derēs visu gadsimtu. (..)

Boriss Cilevičs:

(..) Varbūt šis jautājums patiešām nav principiāli svarīgs, jo kopumā šis likumprojekts (Patvēruma likums — Red.) patiešām atbilst modernajiem standartiem. Bet tas ir jautājums, ar ko mēs līdz šim ļoti maz esam sastapušies un acīmredzot sastapsimies nākotnē daudz biežāk. Līdz ar integrāciju Eiropas Savienībā.

Šeit problēma ir tāda: bērnu tiesības ir fundamentālās cilvēktiesības, kas jānodrošina visiem, neatkarīgi no pilsonības vai izcelsmes un tā tālāk. Un šeit konkrēti ir runa par to, kā nodrošināt bērnu tiesības attiecībā uz patvēruma meklētājiem un bēgļiem.

Proti, kādā brīdī iestājas pilngadība. Protams, ka attiecībā uz personām, kas atrodas Latvijas jurisdikcijā, šo momentu nosaka Civillikums. Bet, protams, starp bēgļiem un patvēruma meklētājiem būs ļoti daudz tādu bērnu, kas ierodas no valstīm, kur pilngadības vecums būtiski atšķiras.

Par ko šeit ir runa un kur ir domstarpības, par ko diezgan ilgi sprieda komisija? Faktiski, ja bērni, kas tiek uzskatīti par nepilngadīgiem mūsu likumdošanā, apprecās un tad kaut kādu iemeslu dēļ šī laulība tiek pārtraukta, jo tajā variantā, par ko nobalsoja komisija un ko atbalstīja komisija, faktiski ir runa par to, ka līdz ar precībām uzreiz bērni vairs netiek uzskatīti par bērniem un līdz ar to zaudē visas bērnu tiesības.

Mūsu priekšlikums... mūsu priekšlikuma būtība ir šāda: ja laulība tika noslēgta, bet pēc tam nepilngadīgie bērni vairs nav laulībā, pirmām kārtām šeit ir runa par atraitnēm, jo mēs zinām, ka ļoti daudzās valstīs, no kurām brauc tie patvēruma meklētāji un bēgļi, patiešām ļoti daudz nepilngadīgo bērnu ir iesaistīti militārajos konfliktos. Un līdz ar to, piemēram, ja Latvijā ierodas 16 vai 15 gadus veca atraitne, mēs vairs neuzskatām viņu par nepilngadīgu personu un bērnu tiesības šādām personām netiek garantētas.

Mēs ierosinām vadīties tomēr pirmām kārtām no Civillikuma normām un uzskatīt arī šādas atraitnes par bērniem ar visām no tā izrietošajām sekām. (..)

Leons Bojārs:

(..) Ļoti nopietna likuma (Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums — Red.) izstrādāšanā atkal kārtējo reizi mēs steidzamies. Kāpēc tas notiek? Protams, ka ir saprotams, ka ļoti daudzi vēlas sajaukt daudzas izmeklēšanas lietas, lai tās likvidētu, norakstītu vai vēl kaut ko izdarīt. Un galvenais ir atbrīvoties no spēcīgiem, zinošiem darbiniekiem, un patiesībā tas jau notiek Iekšlietu ministrijā. Jo pēdējo divu gadu laikā ir atbrīvoti vismaz 2,5 tūkstoši darbinieku, kuriem stāžs ir 10, 15, 18 gadu. Viņi ir darba spējīgi, bet diemžēl viņi nav vajadzīgi sistēmā, jo diezgan daudz viņi zina. Un tādi cilvēki tiek, protams, atbrīvoti. Un, ja mēs tagad paskatāmies — slikti vai labi, bet tomēr tās sešas organizācijas, kas te ir, papildus prokuratūra un privātie detektīvi veic to darbību. Un, ja mēs sagraujam šo visu sistēmu, lai izveidotu jaunu, ir vajadzīgi vismaz četri pieci gadi. Tātad visā šajā laikā zels un plauks mūsu nelegālā biznesa aprite un ēnu ekonomika. Un vēl viena lieta. Nevienā valstī tāda lieta nav sakoncentrēta vienās rokās. Kāpēc? Tāpēc, ka vieglāk ir uzpirkt vienu, informāciju slēps tikai viens. Izrīkosies arī tikai viens. Un tāpēc Latvijai ir jārada, patiesībā jāatbalsta vismaz trīs sistēmas, kas nodarbojas ar šo jautājumu. Jo vienās rokās to atdot nevar, un zinot vēl, ka Latvija ir pārdotā valsts, kā par to izteicās Pasaules bankas speciālisti, tad, protams, vienai organizācijai nodot visu šo lielo spektru un šo ārkārtīgi smago, delikāto jautājumu un citu izskatīšanu nevar.

Un vēl viena lieta. Par cik Latvijā vienmēr kāda no partijām uzņemas kūrēt to vai citu organizāciju, tad, nedod Dievs, ja nonāks kādas partijas paspārnē, kura regulēs, ko tad šī organizācija var darīt un ko nevar, ko tā var izmeklēt, ko nevar. Un tad mēs nonāksim vēl trakākā situācijā, nekā esam arī tagad. Un jūs redzat, kas tagad notiek ar narkotikām, ar alkohola apriti, kas notiek gaļas jautājumos un kas notiek ēnu ekonomikas jautājumos. Un pēc ārzemju ekspertu aprēķina Latvijai mūsu budžetam vismaz aiziet garām pie 400 miljoniem latu. Tā ir drausmīgi liela naudas summa, kura Latvijas tautsaimniecībā ir vajadzīga. Un tad mēs atrisināsim visus tos jautājumus un nestaigāsim Eiropā ar izstieptu roku. Tāpēc es aicinu jūs noņemt steidzamību šim ārkārtīgi vajadzīgam, bet sakārtojamam likumam, un arī, ja tā, atklāti sakot, tad to tādā tekstā, kā tas ir izlikts, atbalstīt arī nevar. (..)

Pēteris Salkazanovs:

(..) Likumprojekti vairāki, tajā skaitā interešu konflikta novēršana valsts amatpersonu darbībā, Fizisko personu īpašuma sākumdeklarēšanas likums un vēl pārējie iet vienā paketē saistībā ar Korupcijas novēršanas koncepciju, kas ir apstiprināta valdībā. Var strīdēties, dažādi var būt viedokļi cilvēkiem par to, vai šī institūcija atrodas pareizā vai nepareizā pakļautībā, autonoma vai mazāk autonoma, bet nevar strīdēties par to, ka šī institūcija, šis birojs ir vajadzīgs. Ja abiem iepriekšminētiem likumprojektiem akceptē, tad steidzamam ir jābūt arī šim. Tā kā minētie likumprojekti paredz, ka Korupcijas apkarošanas birojs ir tā institūcija, kas kontrolēs iepriekš minēto likumu izpildi, tādā gadījumā var izveidoties tāda situācija, ka vienkārši Valsts ieņēmumu dienests vairs nekontrolē amatpersonu deklarācijas un arī nekontrolē tās deklarācijas, ko ir iesnieguši vispār Latvijas iedzīvotāji, kā nosaka pašlaik likums, un tajā pašā laikā nav arī izveidota institūcija, kuras kompetencē šī darbība ir.

Vispār, godīgi sakot, korupcijas jautājumos mani šodien pārsteidza arī desmit deputātu iesniegtais priekšlikums par Korupcijas novēršanas likuma grozījumiem, par to, ka ir jāpagarina iesniegumu iesniegšanas termiņš, jo pašlaik šie grozījumi nosaka, ka esošajās deklarācijas, kuras jūs un mēs kopā iesniegsim un arī pārējās amatpersonas iesniegs, kontroli veiks Valsts ieņēmumu dienests. Grozījumi paredz, ka Valsts ieņēmumu dienests varēs griezties ne tikai pārbaudīt manu kā amatpersonas deklarāciju, bet arī manu ģimenes locekļu. Un šāda norma ir steidzami vajadzīga. To mēs redzam jautājumā par Ekonomiskās policijas priekšnieku Briedi, kur ir jāpārbauda, steidzami jāpārbauda, un likumīgam pamatam ir jābūt pārbaudīt gan viņa sievas, gan viņa mātes deklarāciju vai ieņēmumu avotu likumību. Mēs mēģinām bremzēt šo valsts izzagšanas procedūru tādējādi, ka mēs nelaižam šos likumus kā steidzamus, gan to, ko es pieminēju, gan to, par ko pašlaik ir diskusijas. (..)

No sēdes stenogrammas