Par Latviju, Vāciju un NATO

Latvijas Universitātes asociētais profesors Dr. habil. hist. Antonijs Zunda:

Šķiet, ka Latvijā daudzi kā pašsaprotamu faktu uztver mūsu valsts ļoti labās attiecības ar Vāciju. Atskatoties uz aizvadītajiem desmit gadiem, tam pilnībā var piekrist. Kopš neatkarības atjaunošanas starp Latviju un Vāciju veidojies intensīvs politiskais dialogs un abpusēji izdevīgas ekonomiskās attiecības. Raksturīgi ir arī regulāri starpparlamentārie sakari, divpusējas augsta līmeņa politiķu vizītes, tiešie kontakti ar daudzām federālajām zemēm, sadarbība kultūras un mākslas jomā.

Par labvēlīgo attieksmi pret Latviju, Lietuvu un Igauniju Vācija ir ieguvusi Baltijas valstu galvenā advokāta statusu Eiropā. Pateicoties šādai politikai, šodien Baltijas valstis ir vienas no galvenajām pretendentēm uz iestāšanos ES un NATO. Latviju un Vāciju pamatos satuvina kopīgs Eiropas nākotnes redzējums – vienota, stabila, droša un ekonomiski dinamiska Eiropa.

Latvijas un Vācijas attiecībās faktiski nepastāv nekādu problēmu.

Latvijai un pārējām Baltijas valstīm, nu jau vairākus gadus viens no svarīgākajiem ārpolitiskajiem mērķiem ir ātrāka integrācija NATO. Diemžēl Vācija, to zinot, līdz šim ieturēja pauzi un necentās mums, neskatoties uz dažāda veida signāliem, izrādīt pārāk lielu atsaucību un atbalstu šajā jautājumā. Īpaši labi tas bija redzams 2000. gada jūnijā, kad Vācijas kanclers G. Šrēders ieradās vizītē Baltijas valstīs. Viņš pauda skaidru atbalstu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas integrācijai ES, vienlaikus demonstrējot atturību attiecībā pret NATO. Tika uzsvērts, ka Baltijas valstu uzņemšana NATO būs sarežģīta. Pamatarguments bija Krievijas iebildumi un bažas, ka to ignorēšana varētu pasliktināt kopējo situāciju Eiropā, izraisot pat jaunu auksto karu. Pat aizvadītā gada nogalē Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers atzina, ka Baltijas valstu iestāšanās NATO nākamajā paplašināšanas kārtā ir vēl diskusiju procesā. Šāda pieeja principiāli atšķīrās no ASV pozīcijas. Vašingtona jau aizvadītā gada vasarā skaidri un noteikti paziņoja, ka jaunu kandidātvalstu uzņemšanu NATO nevar aizkavēt kaut kādi vēsturiski vai ģeopolitiski faktori un ka nevienai valstij ārpus Ziemeļatlantijas alianses šajā jautājumā nevar būt veto tiesību.

Jauns akcents Vācijas Baltijas politikā saistībā ar NATO paplašināšanos sāka parādīties šā gada pašā sākumā. Atsevišķi analītiķi to skaidro ar neilgi iepriekš notikušās ASV prezidenta Dž. Buša un Krievijas prezidenta V. Putina, kā arī G.Šrēdera, britu premjera T. Blēra un V.Putina apspriedes. Tieši pēc šā lielvalstu līderu dialoga sākas vispārēja Krievijas un rietumvalstu tuvināšanās. Tā notika uz kopējās pretterorisma frontes izveides bāzes. Šajā pašā laikā mērenāka kļuva arī Krievijas kritika pret iespējamo Baltijas valstu līdzdalību NATO.

Tālāka Vācijas pozīcijas maiņa atspoguļojās arī 11. februāri Rīgā notikušajās triju Baltijas valstu un Vācijas ārlietu ministru sarunās. Lai arī gaidāmā NATO paplašināšanās nebija šo sarunu centrālā tēma, tai bija ierādīta redzama vieta konsultāciju beigās kopīgi parakstītajā komunikē. Tajā bija uzsvērts, ka Vācijas ārlietu ministrs apstiprina savas valsts atbalstu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas uzņemšanai ES un arī NATO.Tā ir jauna attieksme, jo līdz šim Vācija, salīdzinot ar Vašingtonu, izteikti vilcinājās. Rēķināšanās ar Maskavas iebildumiem mazinās.

Izvērtējot Vācijas politisko aprindu un valdības pēdējā laika nostādnes NATO paplašināšanās jautājumā, varam konstatēt, ka tās Baltijas valstīm kļūst arvien labvēlīgākas. Viss liecina par to, ka Latvija, Lietuva un Igaunija drīzumā bez ASV var iegūt vēl vienu būtisku sabiedroto – Vāciju.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”