Par svētuma slāni un “iekšējo latvieti”

Foto: A.F.I.

LZA akadēmiķe Dr. habil. philol. profesore Janīna Kursīte–Pakule:

Jā, mums ir zudis, ļoti ātri aizskalots tas, ko varētu saukt par tautas sabiedriskā svētuma slāni, kas ir ļoti spēcīgs tajā pašā Amerikā. Mēs, baidoties, ka tas bijis nepārliecinoši sentimentāls – bāleliņu, māsiņu, baltu zābaciņu – svētums, esam to sagrāvuši. Ir jāveido jauns, jo tauta, valsts bez saviem svētumiem nevar pastāvēt. Kad ir grūti, pie kaut kā ir jāpietveras, arī mūsdienās. To rāda amerikāņu traģēdija. No malas par to var smieties – kamēr ar pašu viss ir labi. Ar svētumu un simboliem nevar vicināties, ir jābūt iekšējai apziņai, nerakstītam likumam. Bet, lai pie tā nonāktu, jāpārvar padomju laika kompleksi.

Mēs cīnāmies, man šķiet, ne tik daudz ar citiem un citu valodu kā ar sevi un savu valodu. Gaidām, ka kāds – Valsts prezidente vai kāda cita spēcīga personība – nāks un visu izdarīs… Man liekas, mazlietiņ cer vai arī skeptiski skatās uz Valsts valodas komisiju, gaida no mums to, kam tā nav domāta. Valodas komisijai ir jāapzina vājās vietas, jāparāda, kurā jomā kas ir ielaists, bet tālāk jāstrādā profesionāļiem. Taču ne komisija, ne kāds cits nevar ietekmēt – es teiktu tā –, vai tu pats runāsi latviski, kad vieglāk piekāpties. Sanāk, ka gribam, lai kāds mūsu vietā notīra ceļu, un tad nu runāsim kaut kādā idealizētā latviešu valodā. Ja ir liels sniegputenis, neviens valsts prezidents neizbrauks Latvijas ceļus ar superbuldozeru, neviena sniega komisija neattīrīs visus ceļus. Tas ceļš katram pašam jātīra savā tuvākajā apkārtnē.

Lai kaut kas mainītos, jāgrib kaut ko darīt vismaz katram piektajam. Neviena komisija, neviena prezidente, pat ja viņa atlidotu no kaut kādas brīnumzemes, nepadarīs visus gudrus, laimīgus un pareizus.

(Pagājušopiektdien cien. akadēmiķei Janīnai Kursītei–Pakulei apritēja 50 gadu – “LV”.)

“JAUNĀ AVĪZE”