Par brīvībai spītīgi dzimušajiem

– Mani atlaida no darba bērnudārzā pašu pirmo, jo tā jau tas pieņemts štatu samazināšanā – vispirms jāaiziet tiem, kas pēdējie atnākuši. Nākamie mēneši man bija laikam vissmagākais laiks dzīvē – nu ko lai es tagad iesāku? Pa vasaru vēl varēju kaut cik nopelnīt ar ogām, bet pēc tam… Kad saņēmos un jau gandrīz biju īstenojusi savu biznesa ideju, nāca vēl viens trieciens – pēdējā brīdī visu plānu “nocēla” manis kāroto veikala telpu īpašnieks, kurš nolēma rīkoties uz savu roku! Nācās sākt vēlreiz visu no gala, turklāt bēdīgā graustā. Bet tik un tā man izdevās!

Tā šodien dundadzniece Ilze Drieka saka savā jaunajā mājīgajā puķu un sēklu veikaliņā “Lielzieds”. Vēl pirms gada viņa bija bezdarbniece, bet tagad jau noskatījusi māju, ko pirks nākamajam veikalam.

Tas ir tikai viens no 1305 labajiem darbiem, ko laukos un mazpilsētās paveikuši uzņēmīgi ļaudis, sākumam aizņemoties naudu bankā.

Daudzi laucinieki, kas tagad raud, ka viņus iznīcinās Eiropas Savienība, patiesībā jau sen savus zemes pleķīšus uztur no pensijas vai citas naudiņas. Šī daudziem būtu īstā iespēja beigt sponsorēt to, kam piemaksāt nav jēgas, un sākt ko jaunu vai kaut strādāt uz zemes pa jaunam – labāk.

Jā, tas nav viegli. Dundadzniece Ilze atceras, ka vīru mēģinājusi pierunāt sākt puķu biznesu veselus četrus gadus. Galu galā gandrīz visu izdarījusi pati, un, kamēr bērnudārza atlaistā darbiniece no bezdarbnieces izauga par uzņēmēju, viņas dzīvesbiedrs no labi atalgota radiotehniķa kļuva par… bezdarbnieku.

– Vīrs tik un tā teica, ka ogas mežā nelasīšot, kaut arī būtu jānomirst badā. Bet es ogoju septiņas vasaras un tik un tā ogošu arī turpmāk…– uzsver Ilze, kura ražīgākajās dienās no meža pārnesusi pat 30 kilogramus “ražas”, un piebilst: – Diemžēl daudzi nav pratuši izmantot pat to mežu, kas atgūts īpašumā. Nozāģēja vai pārdeva, peļņu “izlaida caur aknām”, nopirka auto, ko drīzumā sasita. Un, kā visu mūžu staigāja gumijniekos, tā staigā vēl šobaltdien. Es tā negribu!

Apņēmīgā dundadzniece izremontējusi veco, pussabrukušo ugunsdzēsēju depo, lai gan tuvi un tāli kaimiņi plecus vien raustījuši – nekas tam sievišķim tur neiznākšot! Viņa apguvusi floristes daiļamata zinības garos kursos, tālmācībā ielauzījusies arī grāmatvedības arodā, bet pašas veikalā iemācījusies to, ko neizstāstīs neviens skolotājs, neviens akadēmiķis – kā atšķirt vēl nemanāmi ievītušu puķi no gluži svaigas, plaukstošas.

Bet varbūt vēl svarīgāk, ja šie enerģiskie ļaudis saviem bērniem iemācīs, iepotēs vai uzdāvinās uzņēmības garu. Tas mums, latviešiem, šodienas brīvajos laikos ir tikpat svarīgi kā būt lēmējiem savā valstī. Jo, kas dara un aug, tas uzvar. Tiem, ko pašlaik māc šaubas, Dundagas “Lielzieda” saimniece Ilze Drieka skaidri un gaiši saka: – Ja esat kārtīgi izdomājis – tad tikai uz priekšu! Jo mēs patiesībā varam vairāk, nekā esam paraduši domāt.

“LAUKU AVĪZE”