LATVIJAS REPUBLIKAS MINISTRU KABINETS

Par 1993./1994. gada apkures sezonas nodrošināšanu

Lēmums Nr. 36 (prot. Nr. 15, 12. §)

1. Noteikt, ka dzīvojamo māju centralizētā apkure un apgāde ar karsto ūdeni tiek nodrošināta un samaksa par šiem pakalpojumiem tiek kārtota uz līguma pamata, kuru mājas īpašnieks vai viņa pilnvarota fiziska vai juridiska persona (turpmāk tekstā — «mājas, īpašnieks») noslēdz ar siltumenerģijas piegādātāju. Līgumā nosaka kārtību, kādā tiek iekasēta maksa par komunālajiem pakalpojumiem,, ņemot vēra likuma «Par dzīvojamo telpu īri» 11. panta nosacījumus. Neapdzīvojamo telpu nomnieki dzīvojamos namos par apkuri un karstā ūdens apgādi slēdz tiešos līgumus ar siltumapgādes uzņēmumiem, ja šos līgumus nevēlas slēgt mājas īpašnieks.

Līdzšinējie līgumi par siltumenerģijas piegādi noslēdzami no jauna vai precizējami atbilstoši šī lēmuma nosacījumiem.

Siltumenerģijas piegādātājs, kurš attiecīgo dzīvojamo māju apgādājis ar siltumenerģiju iepriekšējā apkures sezonā, nav tiesīgs atteikties no līguma slēgšanas par dzīvojamās mājas siltumapgādi jaunajā apkures sezonā.

Mājas īpašnieks, kura mājā atrodas siltumenerģijas inženiertehniskie mezgli, kas apkalpo arī citu īpašnieku mājas, nedrīkst atteikties slēgt atsevišķu līgumu ar siltumapgādes organizāciju par šo mezglu izmantošanu citu māju siltumapgādes sistēmas vajadzībām.

Pašvaldības nosaka apkures sezonas sākuma un beigu datumu un vēlamos karstā ūdens piegādes režīmus.

2. Ja dzīvojamo māju centralizētās apkures un karstā ūdens apgādes līguma slēgšanas gaitā rodas domstarpības vai siltumapgādes uzņēmums atsakās slēgt attiecīgu līgumu, lēmumu pieņem pašvaldība, kuras teritorijā atrodas patērētājs, un Šis lēmums ir saistošs abām līgumslēdzējām pusēm. Siltumapgādes uzņēmumi, kas nav pašvaldību vai valsts īpašuma, pašvaldības lēmumu var pārsūdzēt tiesā, bet valsts īpašumā esošie uzņēmumi — Finansu ministrijas Valsts uzņēmumu departamentā.

3. Ekonomikas ministrijai līdz 1993. gada 1. novembrim izstrādāt un apstiprināt metodiskos norādījumus par siltumenerģijas piegādes tarifu aprēķināšanas kārtību, ievērojot šādus principus:

— tarifus par centralizēto apkuri un karsta ūdens piegādi aprēķina siltumapgādes uzņēmumi, un tie stājas spēkā pēc apstiprināšanas pašvaldībā, domstarpību gadījumā šos tarifus izskata Siltumenerģijas tarifu padome, kuras lēmums ir saistošs;

— siltumenerģijas tarifam jānosedz siltumenerģijas ražošanas, piegādes un realizācijas izmaksas, kuru apmēri saskaņoti ar pašvaldībām, neparedzot pelņu;

— siltumenerģijas tarifs ir vienāds visām attiecīgajam siltumenerģijas piegādātājam pieslēgtajām mājām neatkarīgi no īpašuma formas;

— ja patērētājs vai piegādātājs uzstādījis mēraparatūru, tarifu par centralizēto apkuri un karstā ūdens piegādi nosaka par Gcal. Pārējos gadījumos tarifu par centralizēto apkuri nosaka par kopējās platības m², bet tarifu par karstā ūdens piegādi — pēc cilvēku skaita, vai arī vienojas par piegādātās enerģijas aprēķinu pēc fiksētiem piegādes parametriem un saskaņotas siltumtīkliem pieslēgto māju siltuma slodzes;

— siltumenerģijas piegādātājs iesniedz pašvaldībai nepieciešamos aprēķinus un pamatojumu tarifa noteikšanai, kā arī tarifa projektu, kas uzskatāms par saskaņotu, ja divdesmit dienu laikā no iesniegšanas datuma pašvaldība nav pieņēmusi lēmumu par tarifa projektu;

— ja no pašvaldības saņemti iebildumi par tarifa projektu, siltumenerģijas piegādātājs pārskata tarifa projektu un no jauna to iesniedz pašvaldībai. Ja trīs nedēju laikā vienošanās netiek panākta, tad jautājumu iesniedz izskatīšanai Siltumenerģijas tarifu padomei, kura nosaka tarifu;

— mājas īpašnieks, ņemot vērā ar siltumenerģijas piegādi īrniekiem saistītās izmaksas, pēc saskaņošanas ar pašvaldību nosaka siltumenerģijas tarifu īrniekiem.

4. Valsts uzņēmums «Latvenergo», kas piegādā siltumenerģiju visām Rīgas pilsētas priekšpilsētām un rajoniem, siltumenerģijas tarifu jautājumus kārto Rīgas pilsētas pašvaldībā, piedaloties priekšpilsētu un rajonu pašvaldību pārstāvjiem.

5. Enerģētikas valsts ministram (A. Krēsliņam), pamatojoties uz valsts iestāžu, uzņēmumu un pašvaldību iesniegumiem siltumapgādes jautājumos, ja nepieciešams, sagatavot un iesniegt Ministru kabinetam izskatīšanai attiecīgus priekšlikumus.

6. Izveidot Siltumenerģijas tarifu padomi Šādā sastāvā:

Padomes priekšsēdētājs

A. Pakrastiņš — Ekonomikas ministrijas Enerģētikas ekonomikas departamenta direktors

Padomes priekšsēdētāja vietnieks

P. Romanovskis — Latvijas Pašvaldību savienības Tehniskās komisijas priekšsēdētājs

Padomes locekļi

A. Auziņš — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dzīvokļu saimniecības nodalās vadītājs

M. Gedrovičs — Rīgas Tehniskās universitātes Siltumenerģijas katedras docents

V. Makarovs — Labklājības ministrijas Sociālas palīdzības departamenta direktors

I. Ruduša — Monopoldarbības uzraudzības komitejas priekšsēdētāja

B. Slāģe — Finansu ministrijas Tautsaimniecības attīstības departamenta nodaļas vadītāja

Ja pašvaldības un siltumenerģijas piegādātāji nevar vienoties par tarifu apmēriem, Siltumenerģijas tarifu padome ir tiesīga izskatīt un noteikt siltumenerģijas piegādes tarifus dzīvokļu apkurei un karstā ūdens apgādei.

Siltumenerģijas tarifu padomes lēmumi siltumenerģijas tarifu jautājumos ir saistoši abām līgumslēdzējpusēm.

Siltumenerģijas tarifu padomes tehnisko apkalpošanu nodrošina Ekonomikas ministrija.

7. Finansu ministrijai:

7.1. apkures sezonas laikā (ar 1993. gada 1. novembri) paredzēt 5,4 milj. latu mēnesī sociālo pabalstu, to skaitā apkures pabalstu, izmaksai maznodrošinātajiem iedzīvotājiem. Šī summa tiek segta no valsts un pašvaldību budžetu līdzekļiem, un tās sadali diferencē atkarībā no trūcīgo iedzīvotāju skaita rajonos un pilsētās un pašvaldību budžetu ieņēmumiem;

7.2. kopīgi ar Labklājības ministriju līdz 1993. gada 1. novembrim precizēt apkures pabalstu izmaksai paredzēto līdzekļu apmērus atkarībā no algu un pensiju palielinājuma un iesniegt priekšlikumus par nepieciešamajām izmaiņām likumdošanas aktos;

7.3. ņemot vērā Labklājības ministrijas iesniegtos priekšlikumus, sagatavot likumprojektu par grozījumiem likumā «Par valsts budžetu 1993. gadam».

8. Piešķirt Labklājības ministrijai tiesības pēc saskaņošanas ar Finansu ministriju pārdalīt, nepārsniedzot likuma «Par valsts budžetu 1993. gadam» 6. pielikumā noteikto kopsummu, starp valsts budžetu un pašvaldību budžetiem pabalstu izmaksai un palīdzības sniegšanai trūcīgiem iedzīvotājiem paredzētās summas atkarībā no šādu iedzīvotāju īpatsvara attiecīgajā teritorijā un pašvaldību budžetu ieņēmumiem.

9. Tieslietu ministrijai pēc saskaņošanas ar Latvijas Pašvaldību savienību līdz 1993. gada 15. novembrim iesniegt Ministru kabinetam:

9.1. likumprojektu «Par īres valdēm», kurā paredzēt, ka īres valdes izveido pašvaldības no izīrētāju un īrnieku pārstāvjiem vienādā skaitā, un īres valdes izšķir strīdus dzīvokļu īres un komunālo maksājumu jautājumos;

9.2. likumprojektu par grozījumiem likumā «Par dzīvojamo telpu īri», kura paredzēt, ka:

— personām, kuras nemaksā par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem, kā sankciju var piemērot elektroenerģijas, telefona un, ja tehniski iespējams, arī gāzes un ūdensvada atslēgšanu, vienlaikus nosakot kritērijus, kuri ņemami vērā, kvalificējot nemaksātāja darbību vai bezdarbību;

— lēmumu par attiecīgu sankciju pielietošanu pieņem īres valdes, bet līdz to izveidošanai — attiecīgo pašvaldību valdes;

— minētos lēmumus var pārsūdzēt tiesā;

— maksātnespējīgām personām pašvaldība piedāvā dzīvokļu maiņu uz mazāku vai mazāk labiekārtotu dzīvokli un kompensē tām ar pārcelšanos saistītos transporta izdevumus.

10. Līgumā par siltumapgādi jāparedz, ka par iepriekšējā mēnesī saņemto siltumenerģiju jāsamaksā ne vēlāk kā līdz nākamā mēneša divdesmitajam datumam. Ja kādu iemeslu dēļ šai termiņā nav iespējams samaksāt, mājas īpašniekam līdz kārtējā mēneša divdesmit piektajam datumam jāvienojas ar siltumenerģijas piegādātāju par parāda nokārtošanu un tālāko siltumapgādes režīmu.

Ja tas netiek darīts, siltumenerģijas piegādātājs ir tiesīgs pats ar divdesmit sesto datumu noteikt siltumenerģijas padeves režīmu dzīvojamai mājai līdz līmenim, kas nepieļauj siltumapgādes sistēmas bojājumu aizsalšanas rezultātā, un informē attiecīgo pašvaldību.

Par nokavētajiem maksājumiem mājas īpašnieks maksā siltumenerģijas piegādātājam soda naudu līgumā paredzētajos apmēros. Līgumā paredzētais soda naudas apmērs nedrīkst būt lielāks par soda naudas apmēru, kāds noteikts par maksājumu kavējumiem valsts un pašvaldību budžetos.

11. Pieņemt Rīgas Tehniskās universitātes priekšlikumu par darba grupas «Siltuma kontrole» izveidošanu, kas darbojas uz saimnieciskā aprēķina principiem, apseko ēku siltumtehnisko stāvokli un nosaka to siltumapgādes sistēmas rādītājus.

12. Jaunos un rekonstruētos siltumenerģijas ražošanas objektus nodod un pieņem ekspluatācijā tikai tad, ja uzstādīti Latvijas Nacionālās standartizācijas un metroloģijas centrā pārbaudīti mēraparāti.

Esošajos siltumražošanas uzņēmumos ne vēlāk kā līdz 1994. gada 1. janvārim uzstādīt siltuma daudzuma mērītājus. Turpmāk nepieļaut siltuma avotu ekspluatāciju bez komercuzskaites.

13. Centrālo siltuma sadales punktu īpašniekiem ne vēlāk kā līdz 1994./1995. gada apkures sezonas sākumam nodrošināt šo siltuma sadales punktus ar siltuma daudzuma mērītājiem,

14. Valsts uzņēmumam «Latvijas gāze» 1993. un 1994. gadā par uzņēmuma līdzekļiem, saskaņojot uzstādīšanas grafiku ar pašvaldībām, uzstādīt gāzes skaitītājus individuālajās mājās ar gāzos apkuri, maznodrošināto ģimeņu dzīvokļos, dzīvokļos, kuros gāzi izmanto krāsns apkurei, un dzīvokļos, kas centralizēti saņem sašķidrināto gāzi. Gāzes skaitītāji, kurus iedzīvotāji iegādājušies par saviem līdzekļiem, tiek uzstādīti bez maksas.

15. Ieteikt pašvaldībām un siltumapgādes uzņēmumiem pārkārtot mazās katlu mājas kurināšanai ar vietējo kurināmo.

16. Ieteikt pašvaldībām līdz nākamā budžeta gada sākumam izstrādāt:

— siltuma daudzuma mērītāju un karstā ūdens mērītāju uzstādīšanas plānus atsevišķās mājās;

— pašvaldību īpašumā esošo dzīvojamo māju siltināšanas programmas.

17. Valsts uzņēmumam «Latvijas nafta» ar 1993. gada 1. novembri saskaņā ar enerģētikas valsts ministra noteikto kārtību piegādāt:

17.1. 30 tūkst, tonnu mazuta vietējo pašvaldību siltumapgādes uzņēmumiem, izmantojot Pasaules bankas 1992. gada kredīta atlikumu;

17.2. līdz 150 tūkst, tonnu mazuta un līdz 20 tūkst, tonnu šķidrā krāšņu kurināmā siltumapgādes uzņēmumiem, izmantojot līdzekļus, kas saņemti no uzņēmumiem un organizācijām, realizējot 1992./1993. gada apkures sezonā par Pasaules bankas kredītu iepirkto mazutu, tai skaitā arī transporta izdevumu segšanai.

18. Ekonomikas ministrijas, Latvijas Bankas un Finansu ministrijas kopīgai komisijai izskatīt pašvaldību siltumapgādes uzņēmumu iesniegumus un biznesa plānus ārvalstu kredīta saņemšanai energoresursu iegādei.

19. Lēmumā minētie nosacījumi par siltumenerģijas tarifiem, līgumu slēgšanu un samaksu par saņemto siltumenerģiju, ka arī pāreju uz ierobežotu siltumapgādes režīmu attiecināmi arī uz budžeta iestādēm.

20. Valsts statistikas komitejai līdz 1993. gada 1. novembrim sagatavot pārskatu par valsts un pašvaldību energouzņēmumu darbību 1992./1993. gada apkures sezonā, kā ari pārskatus pēc stāvokļa uz 1993. gada 1. novembri un pēc stāvokļa uz 1994. gada 1. janvāri par malkas, kūdras brikešu, akmeņogļu, mazuta, autobenzīna un dīzeļdegvielas uzkrājumiem Latvijas Republikas teritorijā.

Pārskati publicējami laikraksta «Latvijas Vēstnesis». Turpmāk šādi pārskati publicējami ik mēnesi.

21. Papildināt Ministru Padomes 1992. gada 10. janvāra lēmuma Nr. 10 «Par produkcijas, preču un pakalpojumu cenu un tarifu veidošanu Latvijas Republikā» pielikuma III sadaļu ar jaunu rindkopu šādā redakcija:

«Siltumenerģija (apkurei un karstajam ūdenim) dzīvokļiem un budžeta iestādēm.»

22. Atzīt par spēku zaudējušu Ministru Padomes 1992. gada 26, oktobra lēmumu Nr. 446 «Par iedzīvotājiem piegādājamās siltumenerģijas tarifiem un to apmaksas kārtību».

Ministru prezidents V. BIRKAVS

Ekonomikas ministrs,
Ministru prezidenta biedrs O. KEHRIS

Rīgā 1993. gada 26. oktobrī