Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Par 1923. gada 2. augusta likuma «Par Valsts kontroli» atjaunošanu

1923. gada 2. augusta likums «Par Valsts kontroli» tiek atjaunots šādā redakcijā:

I NODAĻA

VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

1. pants. Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla institūcija, kas revidē valsts mantas stāvokli un rīcību ar valsts mantu, Valsts kontroles darbība nav attiecināma uz Saeimu.

2. pants. Valsts kontroles uzdevums ir sekot, lai valsts budžeta un ārpusbudžeta līdzekļu iekasēšana un to izlietošana, kā arī rīcība ar valsts mantu būtu likumīga, lietderīga un pareiza.

3. pants. Valsts iestāžu norēķini, kā arī citas Valsts kontroles pieprasītās zinas un dokumenti iesniedzami Valsts kontrolei tās noteiktajā kartībā un terminā.

4. pants. Valsts un pašvaldību iestādēm, valsts uzņēmumiem, uzņēmējsabiedrībām, uzņēmumiem un fiziskajām personām, kuru rīcībā ir valsts manta vai kuras finansē no valsts līdzekļiem, vai kuras izpilda valsts pasūtījumus un piegādes, jāuzrāda Valsts kontrolei grāmatvedības reģistri un dokumenti, kā ari jāsniedz tai vajadzīgie paskaidrojumi.

Pēc valsts kontroliera pieprasījuma, ja tas nepieciešams Šā likuma 1. pantā minēto darbību veikšanai, bankām un citām kredītiestādēm jāsniedz zinas Valsts kontrolei par Šā likuma 4. panta pirmajā daļā minēto juridisko personu kontiem un Šo personu veiktajām operācijām.

Valsts kontrolierim, Valsts kontroles revīzijas departamentu direktoriem un Valsts kontroles revidentiem ir tiesības netraucēti apmeklēt valsts, pašvaldību un citas iestādes, uzņēmumus {uzņēmējsabiedrības) neatkarīgi no to pakļautības un īpašuma piederības, ja tas nepieciešams, lai revidētu valsts mantas stāvokli un rīcību ar valsts mantu.

5. pants. Ar revīziju saistīto jautājumu noskaidrošanai Valsts kontroles darbiniekiem, kuru amats nav zemāks par revidenta amatu, ir tiesības pieprasīt un saņemt paskaidrojumus no amatpersonām un privātpersonām.

6. pants. Institūcijām, kas iesniedz Ministru kabinetam projektus, kuri saistīti ar valsts ieņēmumiem vai izdevumiem un paredz rīcību ar valsts mantu, tie ir jāiesniedz arī Valsts kontrolei.

7. pants. Valsts kontrolei ir tiesības sūtīt savus pārstāvjus ar padomdevēja tiesībām uz tām valsts koleģiālo iestāžu sēdēm, kuras tiek apspriesti saimnieciskie jautājumi.

8. pants. Valsts kontroles darbības kārtību nosaka Saeimas pieņemts Revīzijas reglaments.

II NODAĻA

VALSTS KONTROLES DARBINIEKU IECELŠANAS UN APSTIPRINĀŠANAS KĀRTĪBA

9. pants. Valsts kontrolieri ieceļ Saeima uz četriern gadiem. Stājoties amata, valsts kontrolieris Saeimā dod šādu zvērestu: «Zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, ievērot tas likumus un godīgi pildīt savus pienākumus.»

Valsts kontroliera amats nav savienojams ar deputāta amatu.

10. pants. Valsts kontroles padomes un revīzijas departamentu kolēģiju locekļus pēc valsts kontroliera priekšlikuma apstiprina Saeima uz četriem gadiem. Pirmajos trīs gados, skaitot no Šā likuma spēkā stāšanās dienas, ik gadu izlozes kārtībā atbrīvo pa vienam padomes loceklim un pa trim kolēģiju locekļiem, bet nākamajos gados — tos, kuri bijusi padomes vai kolēģiju locekļi četrus gadus. Atbrīvotos padomes un kolēģiju locekļus var iecelt amata no jauna. Ja kāds no padomes vai kolēģijas locekļiem tiek atbrīvots pirms termiņa, viņa vietā uz atlikušo laiku ieceļams cits padomes vai kolēģijas loceklis.

11. pants. Valsts kontroles revidentus, viņu palīgus, kancelejas un citus darbiniekus pieņem darbā valsts kontrolieris.

12. pants. Valsts kontroles ierēdņiem, uz kuriem attiecināms līkums par valsts civildienestu, izņemot kancelejas un saimnieciskos darbiniekus, ir aizliegts ieņemt citus algotus amatus vai peļņas no-

lūka piedalīties valsts un pašvaldību uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), privātiestādēs un uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās) neatkarīgi no to pakļautības un īpašuma piederības, kā arī jāizbeidz sava dar-biba politisko partiju un organizāciju vēlētās institūcijās.

III NODAĻA

VALSTS KONTROLES SASTĀVS UN KOMPETENCE

13. pants. Valsts kontroles sastāvā ietilpst valsts kontrolieris, Valsts kontroles padome, revīzijas departamenti un konceleja.

A. Valsts kontrolieris

14. pants. Valsts kontroli vada valsts kontrolieris, kas savās tiesībās ir pielīdzināms ministram. Valsts kontrolierim ir tiesības piedalīties Ministru kabineta sēdēs ar padomdevēja tiesībām.

Valsts kontroliera slimības vai prombūtnes laikā viņa pienākumus pilda tas padomes loceklis, kuru pilnvarojis valsts kontrolieris. Ja šāda pilnvarojuma nav, valsts kontroliera pienākumus pilda vecākais padomes loceklis — departamenta direktors.

15. pants. Valsts kontrolieris:

1) vada un pārrauga Valsts kontroles darbu;

2) Revīzijas reglamenta ietvaros apstiprina instrukcijas par kārtību, kādā izdarāmas revīzijas;

3) nosaka kārtību, kādā iesniedzamas un izlemjamas lietas un jautājumi Valsts kontroles padomes un revīzijas departamentu kolēģiju sēdēs;

4) savas kompetences ietvaros uzliek administratīvos sodus.

16. pants. Valsts kontrolieris ik gadu sniedz Saeimai pārskatu par iepriekšējā gada valsts budžeta faktisko izpildi, kā arī dod atsauksmi par valsts līdzekļu iekasēšanu, izlietošanu un vispār par rīcību ar valsts mantu. Valsts kontrolierim ir tiesības iesniegt Saeimai ziņojumu jautājumos, kas ir viņa kompetencē.

B. Valsts kontroles padome

17. pants. Valsts kontroles padomes sastāvā ietilpst valsts kontrolieris un četri padomes locekļi.

Valsts kontrolieris ir Valsts kontroles padomes priekšsēdētājs.

18. pants. Valsts kontroles padomes sēdes notiek valsts kontroliera noteiktajos termiņos un ir tiesīgas, ja tajās piedalās padomes priekšsēdētājs un ne mazāk ka divi tās locekļi. Jautājumus izlemj ar balsu vairākumu. Balsīm sadaloties līdzīgi, izšķirošā ir priekšsēdētāja balss.

19. pants. Valsts kontroles padome:

1) izlemj padomes locekļu vai revīzijas departamentu kolēģiju ierosinātos jautājumus par revīzijas darbu;

2) izlemj tos revīzijas departamentu iesniegtos jautājumus, kuri pārsniedz revīzijas departamentu kolēģiju kompetenci:

3) izskata Ministru kabineta sagatavoto pārskatu par valsts budžeta izpildi un dod atzinumu par to Saeimai;

4) ieteic valsts kontrolierim kandidātus revidentu un augstākiem amatiem;

5) izlemj iesniegtos ierosinājumus par revīzijas darbu; G) izskata sūdzības par revīzijas departamentu kolēģiju lēmumiem,

20. pants. Personas, kuru intereses vai tiesības aizskar revīzijas departamenta kolēģijas lēmums, mēneša laikā no lēmuma paziņošanas dienas var iesniegt sūdzību Valsts kontroles padomei ar tā departamenta starpniecību, kura kolēģija pieņēmusi šo lēmumu.

21. pants. Valsts kontroles padome savās sēdēs izskata šā likuma 20. pantā minētās sūdzības. Sūdzības iesniedzējam par padomes sēdi tiek paziņots, viņam tiek garantētas tiesības piedalīties sēdē un dota iespēja sniegt paskaidrojumus.

Valsts kontroles padomes lēmumu mēneša laikā no lēmuma pieņemšanas dienas var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senātā.

22.—27. pants izslēgts.

C. Revīzijas departamenti

28. pants. Revīzijas darbus sadala starp revīzijas departamentiem.

29. pants. Katra revīzijas departamenta sastāvā ietilpst kolēģija, Valsts kontroles revidenti un viņu palīgdarbinieki. Revīzijas departamentu direktorus un viņu biedrus valsts kontrolieris ieceļ amata no Valsts kontroles padomes locek|u vidus. Minēto amatpersonu tiesības un pienākumus nosaka Valsts kontroles padomes pieņemta un valsts kontroliera apstiprināta instrukcija.

Valsts revidenta kvalifikācijai jāatbilst likumā «Par zvērinātiem revidentiem» noteiktajām prasībām.

30. pants. Revīzijas departamenta lietas izlemj kolēģija, kuras sastāvā ietilpst departamenta direktors un kolēģijas locekļi (ne vairāk par sešiem katrā departamentā).

31. pants. Revīzijas departamenta kolēģijas sēžu laiku nosaka departamenta direktors. Sēde ir tiesiga, ja tajā piedalās direktors un ne mazāk kā divi locekļi.

32. pants. Revīzijas departamenta kolēģijas uzdevums ir izskatīt un pārbaudīt revīzijas rezultātus.

33. pants. Revīzijas departamenta kolēģijai ir tiesības:

1) apstiprināt valsts institūciju norēķinus neatkarīgi no summu lieluma un revīzijas rezultātus par darījumiem, kuri atzīti par pareiziem gan no likuma viedokļa, gan pēc būtības;

2) apstiprināt norēķinus līdz 3000 latiem par darījumiem, kuri no likuma viedokļa nav pietiekami attaisnoti, bet pēc būtības ir attaisnojami;

3) noteikt uzrēķinu apmēru par darījumiem, kuri atzīti par nelikumīgiem vai nepareizi veiktiem;

4) pēc attiecīgās institūcijas vadītajā ierosinājuma atstāt bez piedzīšanas zaudējumus līdz 5000 latiem darījumos, kuri veikti atbilstoši likuma prasībām un likumā noteiktajā kārtībā;

5) atļaut segt atsevišķus zaudējumus līdz 3000 latiem no attiecīgajā darījumā iegūtajiem līdzekļiem;

6) dzēst uzrēķinus līdz 1000 latiem, kuri būtu nosakāmi iestādēm vai personām par to nepareizu rīcību, ja šīs rīcības rezultātā nav nodarīti valstij tieši zaudējumi;

7) atstāt bez piedzīšanas zaudējumus, ja to summa, rēķinot uz katru amatpersonu, kas atbildīga par zaudējumu, viena gada laikā nepārsniedz 100 latu;

8) apstiprināt zaudējumu segšanu no valsts līdzekļiem tajos gadījumos, kad uzrēķini sakarā ar to apšaubāmas piedzīšanas iespējamību vai citu likumīgu iemeslu dēļ iestādēm un amatpersonām dzēsti uz tām piešķirto tiesību pamata;

9) izskatīt revidentu ierosinātos revīzijas jautājumus.

Izlemjot kolēģijā jautājumu par uzrēķina apmēru, attiecīgās valsts institūcijas pārstāvim ir tiesības sniegt savus paskaidrojumus; revīzijas departamenta kolēģijas pienākums ir savlaicīgi paziņot attiecīgajai institūcijai jautājuma izlemšanas dienu.

D. Kanceleja

34. pants. Valsts kontroles kancelejā apvienota visa Valsts kontroles lietvedība.

35. pants. Kanceleju vada kancelejas pārvaldnieks, kas ir tieši pakļauts valsts kontrolierim.

36. pants. Kancelejas darbinieku pienākumus nosaka valsts kontroliera apstiprināta instrukcija.

IV NODAĻA

VALSTS KONTROLES DARBINIEKU ATBILDĪBA

37. pants. Valsts kontrole tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem.

38. pants. Valsts kontroles štata vienību skaitu un budžetu apstiprina un to izpilda saskaņā ar likumu par valsts budžetu.

V NODAĻA

VALSTS KONTROLES DARBINIEKU ATBILDĪBA

39. pants. Valsts kontroles darbiniekiem bez valsts kontroliera atļaujas ir aizliegts izpaust informāciju, kas viņiem, izpildot dienesta pienākumus, ir kļuvusi zināma par atsevišķām personām, uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), organizācijām un iestādēm.

40. pants. Par šā likuma 39. pantā minētās informācijas nesankcionētu izpaušanu Valsts kontroles darbinieki tiek sodīti likumos noteiktajā kārtībā.

41. pants nosakot Valsts kontroles darbinieku atbildību par disciplināriem pārkāpumiem, tiek piemērots likums par valsts civildienestu.

Pārejas noteikumi

1. Atzīt par spēku zaudējušiem Latvijas Republikas 1991. gada 17. decembra likumu «Par Latvijas Republikas Valsts kontroli» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 4/5) un Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1993. gada 9. marta lēmumu «Par Latvijas Republikas Valsts kontroli» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 10/11).

2. Galvenajam valsts kontrolierim un valsts kontrolieriem sagatavot nodošanai jaunizveidotajām valsts kontroles institūcijām pārbaužu materiālus un lietas.

3. Jaunieceltajam valsts kontrolierim divu mēnešu laikā izdarīt Valsts kontroles reorganizāciju, izveidojot likumā noteiktās Valsts kontroles institūcijas un sastādot štatu sarakstu, kā arī veikt darbinieku atestāciju atbilstoši likuma «Par 1923. gada 2. augusta likuma «Par valsts kontroli» atjaunošanu» prasībām.

Likums stājas spēkā ceturtajā dienā pēc izsludināšanas.

Likums Saeimā pieņemts 1993. gada 28. oktobrī

Valsts prezidents G. ULMANIS

Rīgā 1993. gada 4. novembrī