Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Pasaules ekonomikas forumā izplatītajā pētījumā par situāciju vides jomā Latvija ir iekļuvusi pirmajā desmitniekā 142 pasaules valstu vidū. Kas ir tie labie darbi, kas ļāvuši mums iegūt šo augsto novērtējumu?

— Es domāju, ka vides speciālistu vidū tas radīja gan pozitīvu satraukumu, gan arī zināmas bažas. Tās ir bažas, ka Latvijai, ieņemot augstu vietu vides sakārtotības ziņā, samazināsies iespējamā bilaterālā sadarbība vides jautājumu risināšanā, samazināsies iespējamā palīdzība no Eiropas Savienības. Augstais novērtējums var arī atslābināt Latvijas politiķus vides sakārtotības jautājumu risināšanā. Piemēram, aizsargājamo dabas teritoriju ziņā. Augsti attīstītas valstis cenšas panākt, lai valstī vismaz 10% būtu aizsargājamās dabas teritorijas, kur priekšroka tiek dota ilgtspējīgas saimniekošanas metodēm. Latvijā šobrīd tikai 6% ir aizsargājamās dabas teritorijas.

Par pozitīvo. Latvijai ir labas kvalitātes dzeramais ūdens, tas, ko mēs iegūstam. Es nerunāju par to, ko ielejam ūdens krūzēs. Jo pa vidu ir pietiekami piesārņotas ūdens caurules. Pozitīva ir tautsaimniecības pārstrukturēšana un pakalpojumu īpatsvara palielināšana nacionālajā kopproduktā, kas samazināja vidi piesārņojošas saimnieciskās darbības, kuras bija raksturīgas padomju laikam. Krietni daudz liela mēroga uzņēmumu bijušajā Padomju Savienībā atradās tieši Latvijā. Šie uzņēmumi savā darbībā nebūt neizmantoja videi draudzīgākās metodes. Vēl šobrīd mums ir jācīnās ar padomju laika mantojumu vides piesārņojuma jomā. Latvijai pozitīvi ir dabas resursi, mūsu mežu bagātības. Es tomēr gribētu uzsvērt, ka augstā vieta pētījumā mums nedod nekādas tiesības pazemināt vides aizsardzības prasības, īpaši ja tiek piedāvāti skandalozi un sabiedrībai grūti pieņemami projekti. Piemēram, grūti saprotama naftas termināla būve vai minerālmēslu rūpnīcas būve, kas varētu izraisīt zināmas kolīzijas Latvijas dabā.

— Saeima ir pieņēmusi Aizsargjoslu likumu. Tagad kāpu zonas apbūves noteikumi ir krietni mīkstināti. Kā Saeimas izdarītos grozījumus vērtē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), vai te nav jūtams pašvaldību un zemes īpašnieku lobisms?

— Man liekas, dažkārt ir jūtams veselā saprāta trūkums. Pirmkārt, Latvijas jūras piekraste ir pakļauta rudens, ziemas un pavasara vētrām. 2001. gada un 2002. gada sākuma vētras pierādīja, ka jūra pienāk bīstami tuvu cilvēku būvētiem objektiem. Tad pēkšņi šie cilvēki atbildību prasa nevis no sevis, bet no valsts. Pieprasa kompensācijas, ko visi uztver ļoti normāli. Īpašnieks, kurš savas būves ir uzcēlis bīstamā vietā, nerēķinoties ar dabas parādībām, pēkšņi pieprasa kompensāciju no valsts... Diemžēl to ļoti aktīvi dara arī pašvaldības. Ļoti daudzās vietās Latvijā apbūve kāpu joslā 300 metru zonā, pirmkārt, apdraud paša privātīpašuma pastāvēšanu. Ļoti grūti un dārgi ir cīnīties pret dabas stihijām. Otrkārt, Saeimai ir raksturīgi no totāla aizlieguma, kas bija iepriekšējos grozījumos, nonākt pie gandrīz nereglamentējamas apbūves. Jā, būs iespējams ierobežot ekoloģiski bīstamu rūpniecisko objektu būvi, jo būs nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums un tehniskie noteikumi. Bet, manuprāt, ļoti grūti būs ierobežot individuālo apbūvi, kas varētu kļūt haotiska un notikt, nerēķinoties ar sabiedrības interesēm. Ministrijas speciālisti ļoti rūpīgi vērtēs sabiedrības viedokli, tai skaitā arī to cilvēku viedokli, kas vēlas, lai Latvijas jūrmala kalpotu arī kā rekreācijas un dabas tūrisma zona. Mēs šos viedokļus apkoposim un iesniegsim Saeimā atkārtotus grozījumus šajā likumā. Mēs nevaram solīt sabiedrībai, ka gadījumā, ja konstatēsim, ka esošie grozījumi likumā nav vēlami sabiedrībai, nenāksim ar jauniem grozījumiem. Par to es gribētu sabiedrību brīdināt. Mēs nedrīkstētu ierobežot īpašnieka tiesības saimniekot savā zemē. Taču vajadzētu noteikt precīzus kritērijus, kādas saimnieciskās darbības ir iespējamas un kā tās ir veicamas. Tāpat ir jāpaaugstina īpašnieka atbildība. Ir jāizvērtē, vai jaunbūvējamie objekti ir nepieciešami un vēlami, kā tie ietekmēs kāpu joslu, vai tā tiks saglabāta vai arī cilvēks to degradēs. Nebūtu pieļaujama būvniecība saglabājamu un dabai vērtīgu teritoriju apkaimē. Pretējā gadījumā palielinās tendence cilvēkam ienākt aizsargājamā teritorijā, būvēt samērā haotiski un nodarīt kaitējumu. Ministriju uzmanīgu dara arī nekustamo īpašumu firmas, kas mākslīgi paaugstina cenas zemesgabaliem piejūras teritorijās, kur apbūvi vispār vajadzētu aizliegt.

— Vides aizsardzības klubs (VAK) ir iesūdzējis Latvijas valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā sakarā ar zaudēto tiesas prāvu pret Mērsraga padomes priekšsēdētāju tieši par nelikumīgu apbūvi kāpu zonā. Kā jūs to vērtējat?

— Vides aizsardzības klubam ir jāiemācās savākt precīzus un argumentētus faktus. Pirmie viņu apgalvojumi par šo apbūvi bija: šis gabals pieder manai sievai. Pēc tam gan VAK par to atvainojās. Bet skandāls sākās tieši ar to. Vides aizsardzības jomā sabiedrībai ir tiesības uz maksimālu informācijas pieejamību un maksimālu savu interešu aizstāvību. Ja šo interešu aizstāvību realizē VAK, man kā ministram nav iebildumu. Tiesas procesa iznākums lielā mērā būs saistīts ar Latvijas valsts dotām iespējām sabiedrībai līdzdarboties būtisku lēmumu pieņemšanā. Pēdējos divos gados valdība un Saeima ir pieņēmusi virkni noteikumu un likumu grozījumu, kas palielina sabiedrības līdzdalību vides jautājumu izskatīšanā. Tā ka es neredzu iespēju, ka Latvijas valstij būs kāda papildu atbildība. Manuprāt, strīds ir tieši par to, cik efektīvi sabiedrība var ietekmēt ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanu.

— Saeima ir nodevusi komisijām izskatīšanai Orhūsas konvenciju par pieejamību vides informācijai. Cik būtiski Latvijai ir to ratificēt?

— Manuprāt, Latvijas valstij būtiskāk un ārkārtīgi nepieciešami ir iemācīties pildīt likumu. Nelielas domstarpības bija starp vides aizstāvības institūcijām un VARAM, jo mēs uzskatījām, ka Latvijai šī konvencija ir jāsagatavo ratifikācijai tajā brīdī, kad būsim gatavi tās realizācijai un ieviešanas process neradīs problēmas. Ministrija brīdī, kad bija izveidota Vides aģentūra un ieguldīti zināmi resursi vides datu monitoringa veikšanā, bija gatava šo konvenciju iesniegt Saeimā ratifikācijai. Tas ir pietiekami būtiski, un es gribētu novēlēt Latvijas sabiedrībai, lai mēs iemācītos pildīt likumu. Valsts ir gatava nodrošināt sabiedrībai iespēju likumā noteiktā kārtībā iegūt patiesu informāciju par vidi un līdzdarboties ar vides sakārtotību saistītu lēmumu pieņemšanā. Ir vairāki gadījumi, kad tieši sabiedrības aktīvā pozīcija ir apturējusi videi nedraudzīgu projektu realizāciju un panākusi, lai investors nāk ar labākām tehnoloģijām, kas ir videi maksimāli draudzīgas. Piemēram, cīņa ap Staiceles HES. Ministru kabinets, balstoties uz likumu, ir noteicis tās upes vai posmus, uz kuriem mazie HES nav vēlami, jo varētu samazināt zivju resursus. Sabiedrības aktīva nostāja piespieda Staiceles pašvaldību sākt domāt par citu, dabai draudzīgāku projektu.

— Sabiedrībā notiek diskusija par Krauju HES būvniecību uz Ogres upes. Daudzi vides speciālisti pret to kategoriski iebilst.

— Man kā ministram jāaizstāv arī īpašnieks, kas nav vainīgs, ka viņš noteiktā laikā ir izmantojis likuma dotās iespējas. Ja īpašnieks ir izmantojis savas likumīgās tiesības, sagatavojis šo projektu līdz likuma izmaiņām, tad vienīgais veids, kā apturēt šā projekta realizāciju, būtu kompensēt īpašniekam ieguldītos finansu līdzekļus. Vai Zivsaimniecības pārvalde tam ir gatava? VARAM arī ir bijusi spiesta apturēt agrāk izdotu būvatļauju, secinot, ka dotajā teritorijā ir aizsargājami dzīvnieki. Mēs bijām spiesti kompensēt ieguldītos līdzekļus. Īpašnieks nav vainīgs, ja izmantojis likumā savulaik dotās iespējas.

— Nesen VARAM speciālisti tikās ar pašvaldību pārstāvjiem, lai pārrunātu Eiropas Savienības (ES) likumdošanas ieviešanu Latvijas ūdenssaimniecības sektorā. Ko ES likumdošana paredz, un cik gatavas tam ir mūsu pašvaldības?

— Jebkurš no mums vēlas, lai no krāna tecētu tīrs dzeramais ūdens, lai mūsu tehnika (veļas mašīnas, kafijas automāti utt.), izmantojot šo ūdeni, varētu ilgstoši darboties. Tīrs un kvalitatīvs ūdens ar samazinātu piemaisījumu daudzumu ir galvenā ES direktīvu prasība. Latvijas valsts sarunās ar Eiropas Savienību ir pateikusi, ka visās apdzīvotās vietās, kur iedzīvotāju skaits ir 2000 un vairāk, mēs izpildīsim ES prasības līdz 2015. gadam. Apdzīvotās vietās, kur ir 100 tūkstoši iedzīvotāju un vairāk, šīs prasības ir jāizpilda līdz 2008. gadam. Principā ir jānomaina ūdens caurules, kas liktas 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Šīs programmas realizācija prasa vairāku simtu miljonu latu ieguldījumus. To šobrīd nevar atļauties ne patērētājs, ne pašvaldības, ne valsts budžets. Līdz ar to nodoms šīs prasības ieviest līdz 2008. un 2015. gadam uzliek zināmas saistības pašvaldību vadītājiem neatkarīgi no tā, pie kādas partijas tie pieder. Šodien pieņemt lēmumu par investīcijām, kas ienāks 2004., 2005. un 2006. gadā, ir ārkārtīgi sarežģīti. Daudzas pašvaldības taisnojas, ka nav līdzekļu. Tajā pašā laikā Ventspils, kas pagaidām nav pilsēta ar 100 tūkstošiem iedzīvotāju, ir gatava veikt visas nepieciešamās darbības, lai šādi projekti būtu, lai varētu pretendēt uz ES finansējumu.

— Ventspilī ir pavisam citi finansu resursi nekā Rēzeknē vai Daugavpilī.

— Problēma jau ir vēlmē realizēt. Ja 75% finansējuma ir iespējams saņemt no Eiropas Savienības, tad... Kad vēl būs tā, ka dāvinās trīs ceturtdaļas no mantas vērtības? Ventspilī nevienam projektam nav šo 75%, bet tie var būt Jelgavai, Jūrmalai utt. Jautājums ir, vai pašvaldības vēlas šos projektus realizēt. Par visām diemžēl es to nevaru apgalvot.

— Kāpēc pašvaldības to nevēlas?

— Tā ir pašvaldības politiķu tuvredzība — kāpēc šodien lemt par to, kur lentītes būs jāgriež tikai 2008. gadā? Es ne īpaši ticu naudas trūkumam. Palasot Valsts kontroles atzinumus, vienā otrā pašvaldībā gan algas ir lielākas nekā Rīgā, gan resursu izmantošana dažkārt ir fantastiski neekonomiska. Daudzi politiķi baidās, ka netiks ievēlēti nākamajās vēlēšanās, un tad jau nav jēgas censties konkurenta labā. Bet valdības apņemšanās tiks pildīta, jo daudzu pilsētu vadītāji klauvē pie ministrijas durvīm, lai tieši viņu projekti tiktu atbalstīti. Man ir gandarījums, ka to vidū ir daudz Latgales pašvaldību vadītāju.

— Aizvien biežāk tiek runāts par vides tiesībām. Ko tās sevī ietver, vai Latvijā tās tiek ievērotas?

— Mēs mācāmies ievērot un cienīt tiesības vispār. Vides tiesības ir cilvēka tiesības zināt apkārtējās vides reālo stāvokli un līdzdarboties lēmumu pieņemšanā par tautsaimniecībai būtisku infrastruktūras objektu būvniecību. Latvijas sabiedrība diemžēl ir pasīva. Pat grūti akceptējamu objektu apspriešanā piedalās vieni un tie paši cilvēki. Pat apkārtējo māju iedzīvotāji sāk apzināties savas tiesības tikai brīdī, kad ir piebraucis ekskavators. Cilvēki pamostas tad, kad briesmas jau ir durvju priekšā.

— Varbūt projekta sagatavošanas stadijā cilvēkiem par to nav informācijas?

— Es domāju, tajā brīdī cilvēkiem liekas, ka tas ir tālu vai vispār nepienāks. Kaut vai gadījums ar naftas terminālu Daugavgrīvā. Kas apmeklēja Rīgas brīvostas pārvaldi? Vides aktīvisti. Taču informācija masu medijos bija pietiekama. VARAM, realizējot tādus ļoti sarežģītus projektus kā bīstamo atkritumu poligons, vienmēr cenšas panākt pozitīvu sabiedrības viedokli. Sabiedrībai būtu jādomā ne tikai šauri egoistiskās interesēs, bet izejot no kopējā labuma. Būvējot bīstamo atkritumu poligonu, ministrija balstās uz vislabākajām pieejamajām tehnoloģijām ar domu, lai tas, ko šodien darām, nebūtu jāpārstrādā nākamajām paaudzēm. Vides tiesības tātad ir saistītas ar to, lai cilvēkiem būtu pieejama informācija, un Orhūsas konvencijas ratifikācija garantēs, ka informācija par vides stāvokli būs pieejama. Sabiedriskajai apspriešanai ir jākļūst par normu. Piemēram, apspriešana par celulozes rūpnīcu notiek ļoti aktīvi.

— Vai sabiedriskās domas rosināšanā nevajadzētu aktīvāk iesaistīties VARAM?

— Valsts pārvaldes iestādes misija ir nodrošināt, lai Latvijā būtu likumdošana, kas ļautu ikvienam indivīdam līdzdarboties lēmumu pieņemšanā. Šobrīd šāda likumdošana valstī pastāv. Valsts pārvaldes institūcijai ir ne tikai jānostājas kāda pusē, bet jāpanāk, lai kāda objekta būvniecībā tiktu izmantoti visracionālākie paņēmieni, vislabākās tehnoloģijas un lai ražošana būtu ekonomiski pamatota, lai saimnieciskie labumi neiznīcinātu dabas resursus. VARAM ir izstrādājusi ūdens apsaimniekošanas programmu, atkritumu saimniecības sakārtošanas programmu, programmu “500 –”, kas paredz iekārtot Latvijā 10 —12 mūsdienu prasībām atbilstošus atkritumu poligonus. VARAM ir panākusi, lai tiktu nodrošināta sabiedrības līdzdalība likumdošanā. Taču diskusiju rosināšanu sabiedrībā VARAM ļoti labprāt deleģētu nevalstiskajām organizācijām. Tā ir tā niša, kur var izpausties nevalstiskais sektors. VARAM var to apmācīt. Piemēram, mums ir sarunas ar Patērētāju tiesību aizsardzības asociāciju par to, ka mēs varētu organizēt izglītojošu semināru. Mēs negribētu pēc politiska lēmuma mudināt sabiedrību aktīvi atbalstīt vai neatbalstīt kādu lēmumu.

— Vai sabiedrības diskusijā par Saulesdārza privatizāciju VARAM ir neitrāla nostāja?

— VARAM nav pozitīvas nostājas. Man nav pārliecības, ka valsts vai pašvaldības īpašums ir labākā attīstības forma. Ir daudz gadījumu, kad nemākulīga valsts īpašuma izmantošana rada negatīvu efektu. Bet mana pozīcija ir drīzāk negatīva, jo pagaidām es neredzu, kā šajā teritorijā tiks respektētas un ilgstoši nodrošinātas tieši jauniešu aktivitātes vides aizsardzībā. Ja mums būtu pārliecība, ka Saulesdārzā, kas agrāk bija mazpulcēnu pulcēšanās vieta, arī nākotnē tiks respektētas jauniešu intereses, mums nebūtu nekādu iebildumu. Šobrīd es redzu, ka vides izglītību nomaina jaunatnes sportiskās aktivitātes, kas gan arī ir nepieciešamas. Taču nav normāli, ja mēs likvidējam vienu jaunatnes brīvā laika izmantošanas iespēju un paredzam ko citu. Ja tas tiktu darīts, respektējot iepriekšējās intereses, man nebūtu iebildumu.

— Kas Latvijai vēl būtu jāizdara vides sakārtošanā, lai mēs atbilstu Eiropas Savienības prasībām?

— Ir nepieciešamas ļoti nozīmīgas investīcijas vides aizsardzībā, atkritumu saimniecībā, ūdenssaimniecībā. Ir jāiemācās izmantot mūsu aizsargājamās dabas teritorijas ilgtspējīgai tūrisma attīstībai. Ir jāsakārto un jāpiemēro cilvēku interesēm nacionālie parki. Lai mēs gribētu doties uz Ķemeru nacionālo parku, uz Slīteres nacionālo parku, nenodarot kaitējumu dabai. Ir jāreklamē privātie zemnieki, kas sākuši ierīkot ekoloģiskās takas, veidot dzīvnieku kolekcijas. Mums jau šodien ir jāsāk piedalīties jaunās ES likumdošanas tapšanā. Un pēdējais — mēs nedrīkstam pieļaut, ka Latvija kļūtu par novecojušu rūpniecības tehnoloģiju izvietošanas zonu.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore