Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Pirmie pamati Latvijas ārpolitiskajam dienestam tika likti vēl pirms patstāvīgas valsts nodibināšanas. Vispirms tas notika Londonā, kur jau kopš 1918. gada augusta visnotaļ sekmīgi darbojās ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, panākot Latvijas atzīšanu de facto. Tā paša gada beigās viņam nāca talkā politiskais emigrants Georgs Bisenieks. 1918. un 1919. gada mijā pirmie latviešu diplomāti stājās pie darba Parīzē, Stokholmā, Kopenhāgenā un dažās citās Rietumu galvaspilsētās. Saprotams, ka Latvijas Pagaidu valdība un Ārlietu ministrija īpašu uzmanību veltīja arī politisko, diplomātisko, militāro un saimniecisko sakaru nodibināšanai un attīstīšanai ar tuvākajām kaimiņvalstīm — Igauniju un Lietuvu. Šajā rakstā stāstīsim par Latvijas diplomātijas sācējiem brāļu tautas lietuviešu zemē.

Latvijas dienvidkaimiņi atšķirībā no mums savas neatkarīgas valsts nodibināšanu pasludināja gandrīz gadu agrāk — 1918. gada 16. februārī. Taču viņiem negāja vieglāk kā mums. Tie paši vācieši, tie paši lielinieki. Kopēji ienaidnieki, kopējas rūpes. Tālab Latvijas Pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis un finansu ministrs Kārlis Puriņš, meklēdami palīdzību ziemeļvalstīs un kaimiņzemēs, februāra vidū Stokholmā tikās arī ar Lietuvas Padomes priekšsēdētāju A.Smetonu un finansu ministru M.Iču, lai pārrunātu kopējas frontes nodibināšanu pret agresīvo padomju Krieviju un citus sadarbības jautājumus.

Zviedrijā parafēto līgumu ar Lietuvu tās Ministru prezidents M.Sleševičs un K.Ulmanis parakstīja Kauņā 1919. gada 1. martā. Šā dokumenta latviešu pusei tik svarīgais pirmais punkts skanēja: “Lietuvas valdība garantē 1919. gada 28. februārī Lietuvas Tirdzniecības–rūpniecības bankā ar Latvijas valdību noslēgtā aizņēmuma (iespējams, ka to arī parakstīja K.Ulmanis — R.T.) izmaksu 5 miljonu vācu marku (..) apmērā.” Latvijas valdība savukārt apņēmās pieņemt Liepājas ostā neierobežotā daudzumā Lietuvas valdībai adresētās preces un militārās kravas, to apsargāšanai atļaut lietuviešiem nosūtīt uz minēto ostu nepieciešamos bruņotos spēkus, īrēt vai iegūt ostā noliktavas vai vietu tām, kravu tālākai nosūtīšanai nodot kaimiņvalsts valdības rīcībā pietiekamā daudzumā dzelzceļa ritošo sastāvu, atbrīvot Lietuvas tranzītpreces no muitas nodokļiem utt. Lakonisks, bet ļoti nozīmīgs bija arī vienošanās 11. punkts: “Lietuvas un Latvijas valdības savstarpēji saskaņo savu darbību cīņā pret boļševikiem”.

K.Ulmanis 3. martā atgriezās Liepājā un tajā pašā dienā informēja finansu ministru, ka noslēdzis Lietuvā līgumu par ārēju aizņēmumu, saņemto avansu un pārējās summas piešķiršanas termiņiem. Kā kārtīgs valsts darbinieks premjers lūdza ministru ierakstīt saņemto naudu valsts parādu grāmatā un par tās saņemšanu izdot viņam kvīti.

Vilis Bandrevičs

Acīmredzot Latvijas Pagaidu valdības sarežģītais stāvoklis 1919. gadā — vācu ģenerāļa fon der Golca inspirētais 16. aprīļa pučs Liepājā, cīņa ar lielinieku karaspēku un vienlaikus ar Bermonta armiju — neļāva tai nokārtot reāli pastāvošās draudzīgās attiecības ar Lietuvu, kā saka, diplomātiskā līmenī. Tā paša gada 9. decembrī tas beidzot tika izdarīts: K.Ulmaņa kabinets iecēla, kā teikts lēmumā, par chargē d’affairs, resp., pilnvaroto lietvedi Kauņā Vili Bandreviču, skaitot no 1. novembra. Ar valdības 1921. gada 14. marta lēmumu viņu iecēla turpat par rezidējošo ministru (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. f., 14. apr., 99. lieta, 45. lapa; turpmāk — LVVA).

Biogrāfiskās ziņas par V.Bandreviču ir gauži trūcīgas. Zināms vien, ka viņš dzimis 1875. gada 31. decembrī, beidzis Leipcigas universitāti ar agronoma diplomu, pēc tam vēl papildinoties tirdzniecības zinībās. Bez dzimtās valodas pilnīgi pārvaldījis krievu un vācu valodu un pietiekamā līmenī angļu un holandiešu mēli.

Latvijas diplomāts 1921. gada 8. jūnijā nodeva Lietuvas prezidentam A.Smetonam, piedaloties arī kaimiņvalsts ārlietu ministram, savu akreditācijas vēstuli, sakot, kā tādos gadījumos pieņemts, īsu runu. Lūk, tās teksts (min. lieta, 18.–19. lp.).

“Augsti cienīts Prezidenta kungs!

Man ir tas gods nodot Jums Latvijas Satversmes Sapulces Prezidenta grāmatu par manu akreditēšanu pie Jūsu Ekselences kā rezidējošu ministru.

Mana dziļākā pārliecība ir, ka abu brāļu tautu, leišu un latviešu, liktenis un labklājība ir cieši saistīti. Šīs pārliecības vadīts, es uzņemos šo goda, bet arī lielas atbildības amatu un lūdzu Jūs man ticēt, ka es netaupīšu nekādas pūles, lai uzturētu un stiprinātu tās draudzības saites, kuras starp Lietuvu un Latviju ir nodibinājušās, tā izpildīdams Latvijas valdības un latvju tautas vēlēšanos.

Es uzdrošinos cerēt uz Jūsu Ekselences pabalstu šī uzdevuma izpildīšanā un Jūs lūgt neliegt man arī uz priekšu to labvēlību, kuru man līdz šim pie Jums un Jūsu valdības bij sevišķs gods tik lielā mērā baudīt.”

Prezidenta atbilde: “Augsti cienījams Ministr, radniecīgās latvju tautas priekšstāvi! Lietuvas valdībai ir patīkami uzņemt Jūs kā latvju tautas un valsts akreditētu priekšstāvi, tās tautas priekšstāvi, kura priekš dažiem tūkstoš gadiem kopā ar leišu tautu bij viena tauta un kā tāda kopīgi dalījās savās sekmēs un grūtos brīžos. Tālāk tautai saskaldoties, kopīgās intereses nemazinājās: te vācu ordeņa slogs un vēlāk garais krievu okupācijas laikmets kā no vieniem, tā otriem tā pati apspiešana, tā pati vajāšana un beidzot tie paši centieni aizstāvēt savu tautu intereses.

Tagad, kur abas tautas uzsākušas neatkarīgu valsts dzīvi, šīs kopējās intereses tā nobriedušas, ka tiklab Latvija, kā arī Lietuva nāk pie slēdziena, ka vienas neatkarīgas valsts liktenis ir cieši saistīts ar otras neatkarīgas valsts likteni.

Satversmes sapulce, stāvēdama valsts un tautas priekšgalā un ievērodama tautas dzīvās intereses, pieliek daudz pūļu, lai veicinātu tuvināšanās politiku ar Latviju un citām Baltijas valstīm.

Tādēļ man nav nekādu šaubu, ka šādos apstākļos Jums laimīgi izdosies izvest dzīvē tos atbildības pilnos uzdevumus un mērķus, kurus Jūs uzņēmušies, jo vairāk tādēļ, ka Jūs, aizstāvēdami latvju tautu Lietuvā, esat ieguvuši leišu simpātijas kā mums labvēlīgākais latviešu darbinieks.

No visas sirds piekrizdams Jūsu cēlās darbības virzienam, varu no savas puses apliecināt, ka manī un visā Lietuvas valdībā Jūs vienmēr atradīsiet sirsnīgu pabalstu sprausto mērķu sasniegšanai.

Novēlu Jūsu darbībai vislabākās sekmes (min. lieta, 20. lp.).”

Kā jau pilntiesīgam sūtnim Latvijas valdība uzticēja V.Bandrevičam aizvien atbildīgākus uzdevumus: 1921. gada 29. oktobrī — pilnvarots stāties sakaros ar Lietuvas valdību galīgas konvencijas noslēgšanā attiecībā uz pierobežu joslas iedzīvotāju pāriešanu pār Latvijas–Lietuvas robežu, 1922. gada 3. aprīlī — pilnvarots stāties sakaros, slēgt un parakstīt konvenciju ar Lietuvas valdību par lietuviešu bēgļu pārvadāšanu pa Latvijas teritoriju no Krievijas robežām līdz Latvijas robežām (min. lieta, lp.) u.c. Viņš piedalījās tādu svarīgu dokumentu izstrādāšanā kā Latvijas–Lietuvas konsulārā konvencija, abu valstu konvencija par pilsoņu tiesībām, konvencija par noziedznieku izdošanu un juridisku palīdzību (visas 1921. gadā) u.c.

Visgrūtākais, protams, bija Latvijas un Lietuvas robežu jautājuma kārtošana, kurā tiešāk vai netiešāk piedalījās arī V.Bandrevičs. Izsvērt viņa konkrēto lomu tajā vai citā apspriedē jeb komisijā ir tikpat kā neiespējami, tāpēc jāaprobežojas ar vispārēju izklāstu par minētā procesa norisi laikā, kad lietuvju zemē strādāja pirmais latviešu diplomāts.

Sarunas starp abām valstīm par robežu noteikšanu sākās 1920. gada janvārī Jelgavā un turpinājās tā paša gada martā Kauņā. Lietuva izvirzīja pretenzijas uz Palangas apgabalu, Ilūksti, daļu Jēkabpils apriņķa, Ābeļu–Kalkūnes dzelzceļu u.c. Latvijas teritorijas. Latvija nevarēja piekrist šādām pārmēra prasībām, tāpēc 1920. gada aprīlī izveidoja robežu šķīrējtiesu, ko vadīja neitrāla persona Lielbritānijas Ārlietu ministrijas darbinieks prof. Dž.Simpsons. Tomēr attiecības starp abām valstīm saasinājās, jo Lietuva izvirzīja jaunas pretenzijas — pieprasīja daļu Ilūkstes un Jēkabpils apriņķa teritorijas līdz Daugavai. Sākās pat incidenti — savstarpēja otras valsts pilsoņu izraidīšana, konfiscējot naudu un lopus, karavīru sadursmes u. tml.

Simpsona arbitrāžas komisija praktiski sāka darboties 1920. gada septembra beigās un galu galā nosprauda robežas starp Latviju un Lietuvu. Tā sekmīgi izbeidza darbību 1921. gada 26. martā. Latvija nodeva Lietuvai Palangu, daļu Rucavas pagasta un Mažeiķu dzelzceļa mezglu (kopā 283,3 km2). Latvijai palika Ilūkstes apriņķis, Aknīstes pagasts un neliela teritorija uz dienvidiem no Bauskas (kopā 290 km2).

1921. gada decembra beigās Kauņā notika jauktās robežkomisijas sēde, kas apsprieda divus jautājumus: pirmkārt, profesora Simpsona līnijas noapaļošana un, otrkārt, Latvijas–Lietuvas robežas izbūve. Laikraksts “Latvijas Kareivis” informēja: “Visas sēdes noritēja ļoti draudzīgi un abpusēji pretim nākošā garā. Iznākums tad arī bija pilnīga vienošanās par visas atlikušās daļas robežas (..) noapaļošanu.” Avīze uzsvēra, ka jaunā robežlīnija tagad ir pieņemta no viena gala līdz otram. Dabā robežu sāks iezīmēt pavasarī pēc sniega nokušanas. Piebildīsim no sevis, ka robežu aprakstu sastādīšana gan ilga līdz 1927. gada oktobrim, bet robeža ar īpašu konvenciju tika galīgi noteikta 1930. gada 30. jūnijā.

Kad šī lielā darba pirmā daļa 20. gadu sākumā bija sekmīgi pabeigta un veselība arī sāka klibot, V.Bandrevičs ar Ministru kabineta 1922. gada 4. jūlija lēmumu un Satversmes sapulces prezidenta Jāņa Čakstes piekrišanu uz paša lūguma tika atbrīvots no ieņemamā amata, sākot no 1. septembra (LVVA, min. lieta, 45. lp.). Z.Meierovics atvadoties viņam iepriekšējā dienā rakstīja: “Ņemot vērā Jūsu ilgstošo diplomātisko darbību, kura sākās jau kopš 1919. gada 1. novembra ar Jūsu iecelšanu par Chargē d’Affairs Lietuvā un kuru Jūs turpinājāt no 1921. g. 14. marta kā rezidējošais ministrs turpat, mūsu diplomātiskais korpuss zaudē Jūsu personā vienu no saviem vecākiem un iecienītākiem locekļiem.

Pie šī gadījuma man patīkams pienākums atzīmēt to nopelnu bagāto darbu, kuru Jūs veikuši, reprezentējot mūsu valsti ārzemēs un piedaloties valdības uzdevumā dažādās komisijās, un līdz ar to Jums izteikt valdības vārdā atzinību un manu izjusto pateicību par Jūsu sekmīgo līdzdarbību mūsu valsts jaunizbūvē un viņas starptautiskā stāvokļa nostiprināšanā” (min. lieta, 43. lp.).

Atgriezies dzimtenē, V.Bandrevičs 1922. gada oktobrī sāka strādāt par vienu no tikko nodibinātās Latvijas Valsts bankas valdes direktoriem. Šķiet, ka viņš bankā ir nostrādājis gandrīz visus 20. un 30. gadus, par ko biogrāfiskajā vārdnīcā “Es viņu pazīstu” (1939) var lasīt šādus lakoniskus vārdus: “Pirmais Latvijas sūtnis Lietuvā. Vēlāk Latvijas bankas galv. direktora vietnieks. Pensionēts.”

Par Viļa Bandreviča tālāko likteni šo rindu autoram neizdevās atrast materiālus. Zināms vienīgi, ka 1941. gada 14. jūnijā viņš nav izsūtīts. Bet varbūt var palīdzēt lasītāji?

V.Bandreviču Kauņā nomainīja Ludvigs Sēja.

Ludvigs Sēja

Neatkarīgās Latvijas Ārlietu ministrija 1919. gada 12. augustā saņēma šādu iesniegumu: “Vēlēdamies turpmāk visus savus spēkus tieši ziedot mūsu valsts un tautas lietai un zinādams, ka Ārlietu ministrijai vajadzīgi darbinieki — valodu pratēji, es uzdrošinos piedāvāt Ministrijai savus pakalpojumus un lūdzu ierādīt man nodarbošanos pēc manām zināšanām un spējām. Franču valoda, literatūra un vispār franču kultūra man jau kopš gadiem stāv tuvu, tādēļ es ļoti vēlētos, lai arī mana turpmākā darbība būtu saistīta ar franču lietām.”

Iesniegumam sekoja “Īss dzīves atstāstījums”. No tā uzzinām, ka L.Sēja dzimis (piebildīsim — 1885. gadā) Kurzemē Dobeles apriņķī, kur vecākiem piederējušas zemnieku mājas. Tur apmeklējis vietējo skolu, kur skolotājs jau tad ieinteresējis par literatūru un jaunajām valodām. Taču jaunietim bijuši trīs brāļi un divas māsas, tādēļ tēvam nav bijis viegli sagādāt bērniem labu izglītību. Ludvigu bijis nolemts sūtīt uz skolotāju semināru, kuru viņš beidzis 1904. gadā. Tur nodarbojies ar vācu un franču valodu, īpaši pēdējo, un bijis “cieši apņēmies izglītību turpināt”. 1906. gadā devies uz Parīzi, lai tur apmeklētu “Visšuju russkuju školu obščestvennih nauk”. Kad šī skola slēgta, devies uz Grenobli, lai mācītos turienes universitātes filoloģijas fakultātes organizētajos kursos ārzemniekiem franču valodā un literatūrā. Pa starpām nodarbojies arī ar vēsturi, mākslas vēsturi un psiholoģiju. Atgriezies 1909. gadā dzimtenē, astoņus gadus nostrādājis par franču valodas pasniedzēju Dubultu zēnu un meiteņu ģimnāzijā, pēc tam divus gadus par reālskolas vadītāju Madonā.

Uz L.Sējas lūguma ārlietu resoram bija uzlikta šāda rezolūcija (paraksts nesalasāms): Pieņemts franču lietām, no 20. aug. š. g. sākot.” (LVVA, 2570. f., 14. apr., 1353. l., 4. lp.). Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics ar 1919. gada 1. septembra pavēli iecēla L.Sēju pavisam necilā amatā — par ministrijas preses nodaļas pirmās šķiras sekretāru, bet tā paša gada 10. novembrī — par politiski diplomātiskā departamenta direktora palīga v.i. (turpat, 696., 698. lp.).

Laba izglītība, teicamas svešvalodu zināšanas (krievu, franču — pilnīgi, vācu, angļu, latīņu — pietiekami), apzinīgs darbs ministrijā deva Z.Meierovicam pamatu 1920. gada 9. jūlijā rakstīt Valsts kancelejai: “Ņemot vērā, ka ārlietu ministrijas Politiski–diplomātiskā departamenta direktora palīgs Ludvigs Sējas kungs izpilda ar vislabākām sekmēm jau no decembra mēneša 1919. gada ārlietu ministrijas Politiski–diplomātiskā departamenta direktora pienākumus, pie tam pierādīdams arī savas spējas pie dažādu politiski–diplomātisku jautājumu atrisināšanas Varšavas konferencē un pie dažādu citu atsevišķu uzdevumu izpildīšanas, lūdzu likt viņu priekšā nākošā ministru kabineta sēdē apstiprināšanai par Politiski–diplomātiskā departamenta direktoru, skaitot no 1.aprīļa 1920.gada.” Ar valdības 9.jūlija lēmumu tas tika izdarīts (min.l.683.–684.lp.).

Kas attiecas uz Z.Meierovica minēto Varšavas konferenci, tā notika 1920.gada martā, piedaloties Polijai, Somijai un Latvijai par nepatiku arī Rumānijai, bet bez Igaunijas un Lietuvas. Latvijas delegāciju vadīja L.Sēja. Konferences vietā notika vienīgi bilaterālas sarunas, kuras taustāmas rezultātus nedeva. Taču L.Sējam tā bija pirmā lielā ārpolitikas skola.

No 1921.gada marta līdz 1923. gada martam viņš strādāja Vašingtonā — vispirms par neoficiālu sūtni, bet pēc tam, kad 1922.gada 28.jūlijā ASV bija atzinušas Latviju de iure, par chargē d’affairs. Taču diplomātiem, kā saka, vienmēr ceļš zem kājām. Pēc divu gadu darba aiz okeāna L.Sēju atsauca no Vašingtonas, un Valsts prezidents Jānis Čakste 1923.gada 6.aprīlī iecēla viņu par ārkārtējo un pilnvaroto ministru Lietuvā (min.lieta, 235.lp.).

L.Sēja 1923.gada 9.jūlijā rakstīja no Kauņas Z.Meierovicam, kas tolaik bija iecelts arī par Ministru prezidentu: “Saņēma mani ļoti labi. Piestātne bija izgreznota Latvijas un Lietuvas karogiem, orķestris spēlēja maršu un Latvijas himnu, uz perona bija goda vakts, sagaidīja ārministrijas priekšstāvji. 7.jūnijā mani pieņēma republikas prezidents. Savu runu man nācās sastādīt zināmā steigā, bet es ceru, ka Jūs, prezidenta kungs, piekritīsiet viņas saturam, kurš saskan ar man dotiem norādījumiem un mūsu politiku.” Lietuvas prezidents “vēlas uzsvērt politiskās solidaritātes vajadzību (..). Ir noteikts iespaids, ka Lietuvas valdība sagaida no mums iniciatīvu abu valstu tuvināšanas lietā un no savas puses grib nākt mums nopietni pretim. Valdības deklarācijā [Lietuva] sola daudz citām Baltijas valstīm.” To Seimā 30.jūnijā nolasīja premjerministrs un ārlietu ministrs Galvanausks, un tajā bija sacīts: “Valdība pieliks visas pūles, lai ar Baltijas valstīm — Somiju, Igauniju un Latviju, ar kurām Lietuvu vieno vesela rinda dzīvu interešu, jau pastāvošās labās attiecības izvērstos Baltijas valstu savienībā uz ciešas kopdarbības pamatiem. Valdība ļoti priecāsies redzēt šai savienībā mums draudzīgās Skandināvijas valstis.”

Visi Latvijas sūtņi pēc akreditācijas ziņoja uz Rīgu par tās norisi. Taču šo rindu autoram nav gadījies sastapt viņu relācijās tādus lepnus vārdus, kādus uz papīra lika L.Sēja: “7.jūlija vakarā valsts prezidents man sarīkoja dineju, kurā piedalījās viss kabinets, izņemot vienu ministru, kurš ir atvaļinājumā, Seima priekšsēdētājs, Seima ārlietu komisijas priekšsēdētājs, armijas virspavēlnieks un citi kungi (min.l.501–502.lp.).

Viena lieta bija dinejas, bet cita lieta — praktiskā dzīve, ar kuru sūtnim vajadzēja samērot katru savu darbu dienu. Lai gan Latvijā un Lietuvā darbojās abu tautu sadarbības biedrības, lai gan abu valstu inteliģences un arī vienkāršo ļaužu vidū bija labas, pat draudzīgas attiecības, lietuviešus aizvainoja latviešu nevēlēšanās palīdzēt Lietuvai atgūt Viļņu, bet latviešus aizvainoja kaimiņu teritoriālās ambīcijas un nerealitāte ārpolitikā. Latviešiem nepatīkamā atmiņā bija Lietuvas sākotnējā prasība pēc Ilūkstes apriņka, Jēkabpils apriņķa daļas, teritorijas austrumos no Bauskas un Palangas apgabala. Lietuviešiem savukārt nepatika kaimiņzemes inteliģences interesēšanās par Kuršu jomas kurseniekiem un šo cilvēku apgādāšana ar latviešu laikrakstiem, žurnāliem un grāmatām. Z.Meierovics 1922.gada 12.augustā rakstīja: “Sentimentāli vēsturisks iemesls — Viļņa — novedīs Lietuvu nelaimē. Ja viņa kādreiz arī dabūtu šo Viļņu, tad viņa būtu vēl nelaimīgāka valsts. Tad minoritāte būtu majoritāte, un ar to būtu likts pamats balkanizācijai. Nav cita ceļa Lietuvai, kā tikai attīstoties kā nacionālai valstij. Lielās Lietuvas tendences tikpat nenormālas kā Polijā. Lietuvai, protams, vajadzīga jūra.”

Lai gan strīdīgie robežjautājumi starp Latviju un Lietuvu it kā 20.gadu sākumā bija izkārtoti, to atskaņas L.Sēja vēl izjuta. Viņam piedaloties un jau pēc diplomāta aizbraukšanas tika parakstīta vienošanās par pierobežas satiksmi 10 km abpus robežām dzīvojošiem pilsoņiem, skolu konvencija u.c. akti.

1923.gadā Lietuvā dzīvoja ap 23 tūkstoš latviešu. Viņu vajadzībām kalpoja aptuveni desmit pamatskolu, ne viens vien luterāņu, baptistu un citu konfesiju dievnams. Arī par šīm izglītības un kulta iestādēm bija jārūpējas sūtnim.

Lai gan L.Sēja nostrādāja Lietuvā tikai nepilnu gadu, arī viņam bija savi nopelni draudzīgu sakaru veidošanā ar brāļu tautu. L.Sēja, protams, paužot savas valdības pozīcijas, 1923.gada 25.jūlijā deklarēja, ka Latvija ir atmetusi domu par visu Baltijas jūras valstu apvienošanu kopējā aliansē vairāku zemju intereses trūkuma dēļ un nopietni nolēmusi panākt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas savienību, sākot ar tirdzniecības līgumiem.

Šo ideju L.Sēja, cik tas bija viņa spēkos, mēģināja virzīt tālāk, 1924.gadā 10 mēnešus un 23 dienas strādājot par ārlietu ministru Voldemāra Zāmueļa vadītajā valdībā, ar kuru kopā arī viņš demisionēja. Pēc tam bija darbs par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Vašingtonā (1925–1927), ģenerālkonsula amats Londonā (1927–1933), administratīvi juridiskā departamenata direktora postenis Ārlietu ministrijā Rīgā (1933–1934). Strādājot gan par ministru, gan tā teikt, par vienkāršu karjeras diplomātu, L.Sēja 20.un 30.gados kā Latvijas delegācijas vadītājs vai loceklis piedalījās daudzās atbildīgās konferencās un sanāksmēs. To vidū bija Tautu Savienības pilnsapulces (1924, 1937), Baltijas valstu ārlietu ministru konferences Varšavā (1924) un Rīgā (1938), Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministru konferences (1924, 1934–1938), Vispasaules saimnieciskā konference Londonā (1933) u.c. Viņš veda sarunas par tirdzniecības un saimniecisku līgumu noslēgšanu ar Lietuvu, Austriju, Holandi un Franciju, par kuģniecības līguma parakstīšanu ar Dāniju un Islandi, valdības uzdevumā noslēdza un parakstīja vairākus citus starptautiskus līgumus un konvencijas.

Ar Valsts prezidenta Alberta Kvieša 1934.gada 27.augusta rīkojumu L.Sēju atkal iecēla par Latvijas sūtni Lietuvā (LVVA, min.lieta, 433.lp.). Bet tas jau ir cits laiks un cits stāsts. Vien jāpiebilst, ka L.Sēja nostrādāja Kauņā līdz Lietuvas un Latvijas okupācijai 1940.gada jūnijā. Sūtniecība izbeidza funkcionēt 23.augustā, un seši tās darbinieki ar sūtni priekšgalā, kā tas pieklājas kārtīgiem valsts ierēdņiem, atgriezās dzimtenē. Ludvigs Sēja vispirms pārdzīvoja nacistu Salaspils un Štuthofas koncentrācijas nometni, pēc tam padomijas gulagus. Atgriezies no tiem, viņš 1962.gadā dzimtenē šķīrās no dzīves.