“Es viltīgāks par tevi, menca!”

Rīgas lībiešu dziesmu ansamblis “Līvlist” 10.martā svinēja savu 30.dzimšanas dienu

Ansambļa vadītāja Ārija Mauriņa un mūziķis prof. Dzinars Kļaviņš		Programmas nagla — lībiešu kāzu spēle

Svētki tika svinēti “Ave Sol” koncertzālē. Uz skatuves, zālē un uz balkona bija daudz jautrības, ziedu un smaidu. Situāciju trāpīgi raksturoja pastāvīgais ansambļa repertuāra kuplinātājs, krietnais mūzikas tradīciju zinātājs prof. Dzintars Kļaviņš: “Ir tāds dīvains laiks — lībiešu kļūst arvien mazāk, bet lībiešu dziesma skan arvien košāk.”

Daudz lībiešu nav arī pašā ansamblī. Pareizāk sakot, ir pavisam maz. Toreiz, kad 1972. gada vasarā ventspilnieki izveidoja savu lībiešu ansambli “Kāndla” un Rīgā piedzima “Līvlist”, bija krietni vairāk. Godinot tos pirmos, kas izcēla lībiešu dziesmu no aizmirstības un centās glābt savu senču valodu no izzušanas, ansambļa vecākā Zoja Sīle aicināja iedegt sveces pie atmiņu kadiķa, kas atvests no Lielirbes kāpām. Tā zaros izgaismojās lentītes ar mūžībā aizgājušo ansambļa dalībnieku vārdiem. Tas sauca atmiņā lībisko tradīciju Lieldienu rītā kāpās pušķot kādu skujukoku ar dzīpariem vai krāsotām ēveļskaidām. Tika pieminēta Emma Erenštreite no Miķeļtorņa, kuras māte nāca no slavenās Prinču dzimtas. Emma kā pārliecināta komuniste ieņēma augstus amatus, bet viņā bija dzīvs līvu gars un liela vēlēšanās to nosargāt. Starp pirmajiem ansambļa dalībniekiem bija kapteinis Oskars Stalts, vēsturniece Valda Šuvcāne, valodnieks Pēteris Dambergs, dzīvesgudrā Paulīne Kļaviņa, filoloģijas studente Zoja Sīle un tautas virtuves lietpratēja Ēdroma Velde, kurai vienīgajai arī īsti lībisks vārds: “ēdrõm” lībiešu valodā nozīmē “zieds”. Šiem un vēl citiem lībiešiem pamazām piepulcējās vēl citi dziedātgribētāji. Jauno biologu Jēkabu Raipuli, kas nāca no Malienas, pie lībiešiem atveda, kā

Kāzinieku pulkā — Miķeļtorņa lībiešu atvase Ilga Buntika

viņš pats saka, ansamblī valdošais brīvais un zaļais gars. Pašlaik zem “Līvlist” karoga katru trešdienu turpat “Ave Sol” zālē kopā dzied un muzicē divdesmit pieci dažādu gadagājumu rīdzinieki. Kaut arī lielākajai daļai dzimtā puse ir lībiešu krastā, valoda gandrīz visiem ir sūri grūti jāmācās. Jaunākie to dara vasarā — jau desmit gadus Mazirbē tiek rīkota bērnu un jauniešu nometne “Piški tē“” (“Mazā zvaigzne”). Pieaugušajiem Rīgā, Kolkā un Ventspilī lībiešu valodu māca Zoja Sīle. Ansambļa mēģinājumos galvenā valodas konsultante ir Valda Šuvcāne. “Līvlist” muzikālā vadītāja Ārija Mauriņa savukārt nav lībiete, toties ir mūziķe ar smalku gaumi un augstām prasībām. Kā saka paši dalībnieki, vadītāja strādā ļoti mērķtiecīgi un prot panākt vokālu tīrību: “Viņai galvenais ir, lai labi dzied. Kas tad mēs bez viņas būtu — kaut kā pīkstētu un čaukstētu!”

Ar lībisko “Pūt, vējiņi!”, “Ja, jūriņa, tu man dotu” un “Veco Taizeli” ansamblis “Līvlist” pagājušās vasaras lielajos astoņsimtgades svētkos pie Brīvības pieminekļa ieskandināja programmu “Rīga dzied”. Gadu gājumā “Līvlist” ar saviem priekšnesumiem vairākkārt ciemojies pie radu tautām Igaunijā, Komi, Mordovijā un Somijā, allaž piedalījies folkloras festivālā “Baltica”. Ik gadus notiek sadziedāšanās ar citiem lībiešu ansambļiem Kurzemes krastā un Turaidā. Ansambļa pūrā ir lībiešu garīgo dziesmu programma un tādi uzvedumi kā “Ziemas laiku meti”, “Bērnu dziesmas” un “Putnu dziesmas”. Gan skatītājiem, gan pašiem dalībniekiem sevišķi mīļas ir lībiešu kāzu spēles.

Par kāzu tradīcijām savā etnogrāfiskajā apcerē “Lībieši” 1892. gadā rakstījis toreizējais Tērbatas universitātes students Fricis Kārkluvalks: “No visām spožākām ceremonijām vissvarīgākās un jaukākās ir kāzu ierašas, ar kurām katras tautas bērns savā laimīgākajā un spožākā mūža dienā mēdz izrādīt savu

Jaunā paaudze
		Ansambļa vecākā Zoja Sīle ir arī laba tradīciju zinātāja
“Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis; sarīkojuma goda viesi (no labās) Tenu Karma un Eduards Vēri kopā ar Jēkabu Raipuli no “Līvlist” dibinātāju pulka

prieku, mīlestību un laimi. Gan šīs ierašas mēdz pie vienas un otras tautas viņu jaunībā vienā otrā ziņā līdzināties, tā arī lību kāzu ierašas daudzējādā ziņā atgādina viņu kaimiņu latviešu kāzu ceremonijas, tā viņām daudz vienādības ar senākajām Dundagas un Alšvangas kāzu ierašām, bet noteikt, kura te tapinājusi, kura devusi, ir grūti, jo arī latviešu kāzu ierašas noritinās uz veco lībiešu zemes un tā varbūt daudz kas no lībiešiem tapināts; katrā ziņā te ir daudz kas atšķirīgs, daudz kas oriģināli tautisks.”

Arī jubilejas sarīkojuma nagla bija “Lībiešu kāzu spēle”. Uzvedums veidots pēc Jāņa Prinča, juniora (1821—1904), 19. gadsimta lībiešu kāzu apraksta. Tā bija liela izdziedāšanās un izdejošanās ar svinīgo laulību rituālu, līgavas slēpšanu un citām izdarībām. Starp jautrajiem kāzu viesiem bija ne vien Ventspils “Lība”, ko vada lībiešu dzimtas atvase Ilga Buntika, Kolkas “Laula” ar savu vadītāju Ilonu Jostiņu un Tārgales “Kāndla” ar Andu Fišeri priekšgalā, bet arī “Zelta sietiņa” mazie dejotāji, kam ar “Līvlist” savulaik bijis veiksmīgs kopprojekts, un vācu kultūras biedrības meitas ar skanīgām balsīm un Ainu Balaško divās lomās — arī kā Naturalizācijas pārvaldes Mazākumtautību nodaļas pārstāvi.

Kāzu spēles izdevās vareni, un Līvu savienības vecākais Aldis Ermanbriks savā apsveikuma runā izteica prognozi, ka ar laiku varbūt var tapt lībiešu nacionālā opera. Tiesa, daži solisti bija pieaicināti, bet Liene līgavas lomai ir pašu audzināta: viņas māte Silvija Ekšteta ansamblī dzied jau 28 gadus. Par to, lai jaunajā paaudzē nezustu lībiešu mēle un lībiešu gars, rūpējas arī “Lībiešu krasts”, rīkojot bērnu vasaras nometnes ar dziedāšanu, rotaļām un lībiešu valodas stundām un maksājot stipendijas lībiešu izcelsmes jauniešiem, kas studē augstskolās. Arī par to “Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis runāja ar sarīkojuma goda viesiem — valodnieku un kultūrvēsturnieku Tenu Karmu un Tartu universitātes profesoru Eduardu Vēri.

Irisa Priedīte nāca ar laba vēlējumiem no Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un Lībiešu sētas, kam nu jau arī trīsdesmit, Anna Jurkāne — no cietušā, bet dzīvīgā Turaidas muzejrezervāta. Kupli ziedu pušķi no Igaunijas un Somijas. Un, protams, no ansambļa maizes devējiem — Rīgas domes Kultūras pārvaldes un koncertzāles “Ave Sol”. Var vien cerēt, ka vismaz daļiņa no daudzajiem laba vēlējumiem piepildīsies un “Līvlist” vēl ilgi spēs liecināt sev un pasaulei, ka lībiešu kultūras mantojums ir dzīvs un lībiešu mēlē dziesmas tik skanīgas un doma tik lokana — kā tai dzejolī “Es viltīgāks par tevi, menca!”.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore.

Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”