Šī mūžīgā civilizācijas tēma: alkohols — par un pret

Dr. habil. oec. Pēteris Guļāns — “Latvijas Vēstnesim”

Sakarā ar diskusiju par Alkohola aprites likuma grozījumiem gribu izteikt dažas piezīmes. To pamatā ir atziņas, kuras izkristalizējās, pētot alkohola ražošanas un lietošanas tautsaimnieciskās problēmas. Rakstā izmantota pētījuma laikā (2000.gadā) iegūtā informācija, atjauninot tikai tos rādītājus, kas atrodami statistikas gadagrāmatās. Tā kā situācija šinī jomā mainās ļoti lēni, ir pamats uzskatīt, ka pirms pusotra gada iegūtā informācija un uz tās pamata izdarītie secinājumi ir aktuāli joprojām.

Tas, ka alkohola lietošana, īpaši pārsniedzot zināmus apjomus, nelabvēlīgi ietekmē indivīda veselību, rada sabiedrībai nenovēršamus ekonomiskus un sociālus zaudējumus, ir vispār zināms. Tomēr nevienai civilizētai valstij vēl nav izdevies pilnīgi izslēgt tā negatīvo ietekmi. Svarīgākie iemesli:

1) alkoholisko dzērienu ražošana un realizācija ir viena no visizdevīgākajām ekonomiskās darbības nozarēm,

2) minēto dzērienu lietošana balstās uz noturīgām, no paaudzes uz paaudzi pārmantotām tradīcijām, un

3) nelabvēlīgās sekas iestājas ne “pēc pirmās glāzītes”, bet sasniedzot zināmu robežu, kuru ne visi indivīdi spēj noteikt un ievērot.

Alkohola ražošanas un realizācijas tautsaimnieciskais aspekts

Alkoholisko dzērienu ražošanas, tāpat kā citu uzņēmējdarbības veidu, tautsaimnieciskais efekts izpaužas nodarbinātībā un valsts budžeta ieņēmumos. Uz vispārējā Latvijas rūpniecības sabrukuma fona alkoholisko dzērienu ražošanu var uzskatīt par vienu no sekmīgiem ekonomiskās darbības veidiem: darbojas visi iepriekšējā sistēmā funkcionējošie specializētie uzņēmumi, ir izveidojušies vairāki jauni un paplašināts izlaižamās produkcijas sortiments.

Pēc strādājošo skaita šī nozare nav liela. Dzērienu ražošanā un vairumtirdzniecībā strādā ap pieciem tūkstošiem cilvēku jeb 0,5% no visiem tautsaimniecībā nodarbinātajiem. Attiecinot dzērienu ražošanā strādājošo skaitu pret attiecīgo rādītāju rūpniecībā, šīs apakšnozares īpatsvars bija 1,7% (1999.gadā). Ražošanas sektorā nodarbināto skaits, izņemot alus ražošanu, sarūk kā alkoholisko, tā arī bezalkoholisko dzērienu nozarēs, bet pieaug vairumtirdzniecības uzņēmumos. Ar dzērienu realizāciju saistīto nodarbju daļa šajā sfērā strādājošo kopējā skaitā no 29,1% 1997.gadā palielinājās līdz 37,7% 1999.gadā. Tas ir izskaidrojams ar importa daļas kāpumu kā alkoholisko, tā arī bezalkoholisko dzērienu patēriņā.

Dzērienu ražošanas nozares īpatsvars iekšzemes kopproduktā ievērojami pārsniedz tās daļu nodarbinātībā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes aprēķiniem, dzērienu ražošanas nozares pievienotā vērtība, ieskaitot akcīzes nodokli, bija (tūkst. latu): 1997. gadā 81705 un 1998. gadā 80952. Šīs nozares daļa bez akcīzes nodokļa bija (%):

Darba ražīgums dzērienu ražošanas uzņēmumos (pievienotā vērtība uz vienu nodarbināto) 1998. gadā bija augstāks nekā vidējais tautsaimniecībā 3,7 un rūpniecībā 2,8 reizes. Uzņēmumi visumā darbojas rentabli un maksā likumos noteiktos vispārējos ar uzņēmējdarbību saistītos nodokļus.

Akcīzes nodoklis alkoholiskiem dzērieniem ir galvenā ekonomiskā svira, ar kuru valsts var ietekmēt to patēriņa līmeni un struktūru. Vienkāršoti izsakoties, varētu sagaidīt, ka, palielinot akcīzes nodokļa likmes, tātad šo dzērienu cenu, to patēriņš samazināsies. Valsts pārvaldes institūcijām nepieciešams saskaņot divus pretējus uzdevumus:

1) samazinot alkoholisko dzērienu patēriņu, veicināt iedzīvotāju veselīga dzīves veida nostiprināšanos un

2) no alkohola realizācijas gūt jūtamus ieņēmumus budžetā.

Ieņēmumus budžetā, līdz ar akcīzes nodokli veido arī citi nodokļi (pievienotās vērtības, uzņēmuma ienākuma, nekustamā īpašuma, strādājošo ienākuma, sociālie maksājumi u.c.). Akcīzes nodoklis nav saistīts ar produkta ražotāja saimnieciskās darbības rezultātiem. Tā kā to maksā patērētājs, budžeta ieņēmumi ir atkarīgi no attiecīgā produkta realizācijas apjoma un noteiktās šī nodokļa likmes. Vienlaikus paveikt abus minētos uzdevumus nav iespējams, jo patēriņa apjoms, pastāvot citiem līdzīgiem nosacījumiem, ir pretēji proporcionāls cenas līmenim. Palielinot akcīzes nodokli (cenu), realizācijas apjoms var samazināties, nesamazinoties alkohola patēriņam. Augstas cenas veicina alkohola legālu un nelegālu ievešanu no citām valstīm. Kontrabandas alkoholisko dzērienu, īpaši spirta, ieplūdi un noietu atvieglo tas, ka spēkā esošās likumu normas nav adekvātas reālajai situācijai un nav arī konkrētas programmas, kā tās mainīt.

Pēc neatkarības atjaunošanas pirmo likumu par akcīzes nodokli pieņēma Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gada 12. decembrī. Līdz 1999. gadam likums grozīts 14 reizes. Spēkā esošais likums aptver visus ar akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem saistītos pamatjautājumus. Ar 2000. gadu akcīzes nodoklis attiecināts arī uz alus šķirnēm ar zemu spirta saturu. Paredzēta pakāpeniska nodokļa likmju palielināšana. Nosakot nodokļa likmes neproporcionāli spirta saturam, iecerēts mazināt stipro alus šķirņu patēriņu.

Sakārtojot likumdošanu un akcīzes nodokļa administrēšanu, budžetā ienākošie līdzekļi strauji palielinājās laikā no 1995. līdz 1997. gadam. Ieņēmumu kāpums no šī nodokļa salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu bija: 1995. gadā — 44,4%, 1996. — 21,3% un 1997. gadā — 38,3 %. Turpmākajos divos gados palielinājums attiecīgi bija 5,4% un 7%. Alkohola akcīzes nodokļa daļa valsts konsolidētā budžeta kopējos ieņēmumos, kā arī nodokļu ieņēmumos ir relatīvi stabila. Akcīzes nodokļa ieņēmumu galvenais avots ir stiprie alkoholiskie dzērieni un — mazākā mērā — vīnu un šampaniešu grupa. Summējot visus nodokļus, iegūstam tuvinātu ainu par dzērienu ražošanas un realizācijas nozares lomu valsts konsolidētā kopbudžeta ieņēmumu veidošanā (1.tabula).

Galvenais ieņēmumu avots ir akcīzes nodoklis, kurš nodrošina gandrīz 70% ar alkoholu saistīto budžeta ieņēmumu. Alkohola nozares ienesums valsts budžetā apmēram 10 reizes pārsniedz tās daļu nodarbināto iedzīvotāju skaitā. Šis apstāklis politiķiem, kas risina valsts budžeta jautājumus, vājina vēlmi ierobežot alkohola patēriņu.

Pēc neatkarības atjaunošanas, realizējot pāreju no centralizēti vadītas uz tirgus attiecību sistēmu, visu preču cenas strauji palielinājās. Uzmanību saista tas, ka mazumtirdzniecības cenu kāpums alkoholiskiem dzērieniem bija mazāks nekā citām precēm. Laikā no 1990. līdz 2000. gadam mazumtirdzniecības cenas palielinājās:

— visām precēm un pakalpojumiem 100 reizes

— uztura produktiem un bezalkoholiskiem dzērieniem 81 “

— alkoholiskiem dzērieniem 67 “

Deviņdesmito gadu nogalē patēriņa preču cenu attiecības bija labvēlīgākas alkoholisko dzērienu patēriņam nekā dekādes sākumā. Pēdējos gados veiktie akcīzes nodokļa grozījumi nodrošināja alkoholisko dzērienu cenu straujāku kāpumu. No 1996. līdz 2000. gadam to cenas palielinājās par 29,8%, visu preču un pakalpojumu cenām pieaugot par 19,2%, bet uztura produktu un bezalkoholisko dzērienu cenām — par 3,4%. Alkoholisko dzērienu grupā cenas straujāk pieauga stiprajiem dzērieniem, mazāk — vīniem un alum. Tam vajadzētu sekmēt patēriņa struktūras uzlabošanos. Latvijā tautsaimniecības pārveides periodā, neraugoties uz iedzīvotāju lielākās daļas dzīves līmeņa kritumu, saglabājas relatīvi augsts alkohola patēriņš (2.tabula).

Tabulā uzrādītos lielumus statistikā iegūst, izmantojot divus informācijas avotus: attiecīgo uzņēmumu pārskatu datus par alkoholisko dzērienu ražošanu, eksportu un importu un ekspertu vērtējumu par nelegālā alkohola patēriņu (galvenokārt stipro dzērienu grupā). Pēdējā avota precizitāte ir strīdīga. Lai gan minētais apstāklis mazina datu precizitāti, tie tomēr pietiekami ticami raksturo izmaiņu tendences. Tās ir šādas:

1) alkohola kopējais patēriņš deviņdesmito gadu otrajā pusē ir lielāks, nekā bija dekādes sākumā, galvenokārt uz nelegālā alkohola pieauguma rēķina,

2) ir palielinājies stipro dzērienu patēriņš, un

3) vīnu patēriņš pēc krituma dekādes sākumā sistemātiski palielinās un tuvojas 1990. gada apjomam.

Alkoholisko dzērienu patēriņš Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm parādīts 3. tabulā. Izmantojot norādītajā datu avotā sniegto informāciju, tabulā iekļautas tikai tās valstis, par kurām krājuma sastādītāji ziņas vērtējuši kā “ļoti drošas” (very reliable). Latvijas rādītāji vērtēti kā “droši”, un tie nedaudz atšķiras no Statistikas gadagrāmatā publicētajiem. Starp 50 krājumā minētajām valstīm pēc kopējā alkohola patēriņa uz vienu iedzīvotāju Latvija ieņem 25. vietu.

Atšķirības starp valstīm kopējā alkohola patēriņā ir ļoti lielas, daudzās tas ir lielāks nekā Latvijā. Raksturīgi, ka augstāks patēriņa līmenis ir valstīs, kuras ģeogrāfiski atrodas uz dienvidiem no Latvijas. Tās dalāmas divās grupās: vienu veido vīnogu audzētājas valstis, otru — valstis ar ilglaicīgām alus patēriņa tradīcijām (Vācija, Dānija, Čehija u.c.). Raksturīgi, ka valstīs ar samērā augstu alkohola kopējo patēriņu maz tiek lietoti stiprie alkoholiskie dzērieni un relatīvi daudz alus vai vīna. Valstīs, kurās šo dzērienu kopējais patēriņš ir relatīvi mazs, stipro dzērienu izlietojums arī ir neliels un turpina samazināties. Uzskatāms piemērs te ir Zviedrija, kurā vērojama alkohola patēriņa samazināšanās. Kopējais alkohola patēriņš uz iedzīvotāju (15 gadu un vecāki) bija (litri absolūtā alkohola): 1976. gadā — 7,40, 1980. — 6,72, 1990. — 6,41 un 1998. gadā — 5,81.1 Zviedrijas pieredze pārliecinoši apstiprina valsts politikas izšķiro lomu alkoholisko dzērienu patēriņa samazināšanā. Tur līdz ar pasākumiem iedzīvotāju izglītošanas jomā alkohola tirdzniecība tiek stingri reglamentēta.

Eiropas Savienības dalībvalstīm akcīzes nodokļa alkoholiskajiem dzērieniem jomā saistošas ir divas Eiropas Ekonomiskās savienības padomes direktīvas, kas izdotas 1992. gada 19. oktobrī:

— Direktīva 92/83EEC “Par akcīzes nodokļu struktūru harmonizāciju alkoholam un alkoholiskiem dzērieniem2” un

— Direktīva 92/84EEC “Par akcīzes nodokļa likmju tuvināšanu alkoholam un alkoholiskiem dzērieniem”3.

Nosauktajos dokumentos ietvertie nosacījumi risina šādus jautājumus:

1) izveidota vienota alkoholisko dzērienu klasifikācija;

2) noteiktas minimālās akcīzes nodokļa likmes atsevišķām dzērienu grupām;

3) rekomendētas maksimālās likmes, kuras nav vēlams pārsniegt;

4) precizēti gadījumi, kad pieļaujama likmju samazināšana un šī samazinājuma robeža;

5) noteiktas pieļaujamās atkāpes no kopējām likmēm dalībvalstu atsevišķos reģionos, respektējot iedzīvotāju paražas un tradīcijas.

Salīdzinot Latvijā spēkā esošās akcīzes nodokļa likmes ar direktīvās paredzētajiem normatīviem, redzams, ka tās pārsniedz minimālo robežu un, iestājoties ES, būtiskas izmaiņas nav nepieciešamas. Sarežģījumi gaidāmi sakarā ar ES pastāvošiem noteikumiem par preču brīvu plūsmu, to skaitā arī alkoholisko dzērienu ievešanu. Maksimālais ar nodokļiem neapliekamais alkoholisko dzērienu daudzums, ko personīgam patēriņam tās dalībvalstu iedzīvotāji var ievest no citas dalībvalsts, pārrēķinot absolūtā alkoholā, pārsniedz 20 litru. Turklāt pastāv iespēja iegūt atļauju ievest vēl vairāk, ja var pierādīt, ka tam nav komerciālu mērķu.4 Iestājoties ES, ar šo problēmu saskārās Zviedrija un Somija, kuras ir panākušas vienošanos ar ES par speciālu ieveduma kvotu noteikšanu. Šādu nepieciešamību nosaka tas, ka cenas alkoholiskajiem dzērieniem ES dalībvalstīs ir atšķirīgas. Latvijas iestāšanās ES vai arī tikai piemērošanās tās alkohola politikai nesola uzlabojumus alkohola patēriņa jomā. Rūpes par iedzīvotāju veselīga dzīvesveida nostiprināšanu ir katras ES dalībvalsts pienākums. Tā kā akcīzes nodokļa likmes ES dalībvalstīs ir atšķirīgas, pieņemot vispārējo personīgajam patēriņam paredzēto ieveduma limitu, var būtiski samazināties akcīzes un pievienotās vērtības nodokļu ieplūde Latvijas budžetā, nesamazinoties alkohola patēriņa līmenim.

Alkohola lietošanas negatīvās sekas

Alkohola nesaprātīga lietošana neizbēgami rada kaitējumu. Skaitliski, naudas izteiksmē, diezgan precīzi var izteikt tikai ekonomiska rakstura zaudējumus. Bez tiem ir arī otra negatīvas ietekmes sfēra — sociālā (ģimeņu sairšana, veselības un darbspēju priekšlaicīgs zudums, sabiedrības un īpaši alkoholiķu ģimenēs dzimušo bērnu intelekta līmeņa kritums, dzīves ilguma, īpaši tās aktīvā perioda sarukums u.tml.), kuras zudumu skaitliska novērtēšana ir problemātiska. Pašreizējā uzskaites sistēma vēl nav tā sakārtota, lai uztvertu visus alkohola lietošanas dēļ radušos kaitējumus.

Alkoholisko dzērienu pārmērīgs patēriņš, graujoši iedarbojoties uz indivīda veselību un darbspējām, maina attieksmi pret ģimeni un sabiedrību kopumā. No sabiedrības bagātības veidotāja cilvēks pakāpeniski kļūst par tās labumu patērētāju un slogu citiem. Pieaugot no alkohola atkarīgo indivīdu daļai, rodas reāli draudi nācijas degradācijai, tās spējai funkcionēt mūsdienu globālajā tirgus attiecību sistēmā ar visām no tā izrietošām sekām. Stāvoklis šinī jomā Latvijā raksturojams kā satraucošs. Alkohola izraisīto saslimstību dinamika atspoguļota 4. tabulā.

Tabulā minētas tikai divas alkohola pārmērīgas lietošanas izraisītās slimības. Bez tām ir arī citas (piemēram, aknu ciroze), kurām viens no galvenajiem izraisītājiem ir alkohols.

Ar alkoholismu slimojošo cilvēku skaits līdz 1998. gadam pārsniedza 32 tūkstošus. Samazinājums 1999. un 2000. gadā vērtējams piesardzīgi, jo statistika neietver slimniekus, kas ārstējas anonīmās ārstniecības iestādēs, kā arī tos, kas vispār neārstējas. To, ka faktiskais šo slimnieku kontingents ir lielāks, nekā rāda statistika, apliecina arī fakts, ka pacientu skaits, kuriem pirmoreiz uzstādīta attiecīgā diagnoze, uzrāda izteiktu pieauguma tendenci. Ar alkoholismu un alkohola psihozēm galvenokārt slimo cilvēki darbspējīgā vecumā. Pēc Narkoloģijas centra datiem, kas aptvēra 56,6 % no uzskaitē esošajiem slimniekiem, darbspējīgā vecumā 1999. gadā bija 88,8 % jeb apmēram 2 % no kopējā darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita valstī.

Ārējie saslimstības un nāves cēloņi Latvijā veido apmēram 12% mirušo kopskaita, no tiem vairāk nekā ceturtā daļa (1999. gadā 26,3%) saistīti ar alkohola lietošanu. Šo iemeslu izskaušanas nozīmīgumu pastiprina nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija un reālie tautas izmiršanas draudi.

Latvijā nav izveidota vienota uzskaite par nāves gadījumiem, kas saistīti ar alkoholisko dzērienu lietošanu. Turklāt dažādās iestādēs uzrādītā informācija ne vienmēr sakrīt. Nosakot kopējo ar alkoholu saistīto nāves gadījumu skaitu, šajā pētījumā izmantots tas avots, kurā tie uzrādīti lielāki, pieņemot, ka tas pilnīgāk atspoguļo reālo situāciju. Šādi mirušo skaits atspoguļots 5. tabulā.

Mirušo iedzīvotāju kopskaitā to daļa, kuru nāves cēloņi tieši saistīti ar alkoholisko dzērienu pārmērīgu patēriņu, palielinās un 1999. gadā pārsniedza 3 %. Faktiski šī daļa ir lielāka, jo statistika tajā neiekļauj gadījumus, kad alkohola lietošana ir viens no būtiskiem iemesliem cilvēka dzīvībai svarīgu orgānu vājināšanā un tā pretestības spēju mazināšanā.

Turpinājums — seko

1.tabula

Budžeta ieņēmumi no alkoholisko dzērienu ražošanas un realizācijas, tūkst. latu

2.tabula

Alkoholisko dzērienu patēriņš, l uz vienu iedzīvotāju

Avots: Latvijas Statistikas gadagrāmata 2001

3.tabula

Kopējais alkohola patēriņš,

l absolūtā alkohola uz vienu iedzīvotāju

Avots: World Drink Trends 1998, International Beverage Consumption and Production Trends

4.tabula

Iedzīvotāju skaits, kas slimo ar alkohola izraisītajām slimībām

Slimnieki ārstniecības iestāžu uzskaitē ar diagnozi

Slimnieki, kuriem diagnoze uzstādīta pirmoreiz

Avots: Latvijas Statistikas gadagrāmata 2001

5.tabula

Mirušo skaits saistībā ar alkohola lietošanu

Avoti: Latvijas Statistikas gadagrāmata 2000

* Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra dati

** Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta materiāli

*** Valsts Darba inspekcijas dati

**** pašnāvības, slepkavības, noslīkšanas — Latvijas Veselības aprūpes statistikas gadagrāmata 1999