Ar savu mūža pārdomu un dzīves gudrību tīni

Gudru aicinājumu savas visjaunākās grāmatas virsrakstam izvēlējies Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, Indiānas pavalsts (ASV) universitātes emeritētais ekonomikas profesors Jānis Labsvīrs. Aicinot atmiņu un pārdomu ceļā, kas bagātināts ar erudīta, dziļi Latvijas liktenī ieinteresēta ekonomista, vēsturnieka, publicista bagātajā pieredzē uzkrāto, profesors J. Labsvīrs vedina mūs ieklausīties vēstures mācībās. Sevis izglītošanai un darbam Latvijas labā.

Grāmata veidota kā sistematizēts rakstu krājums. Tajā ievietoti raksti no laikrakstiem “Laiks”, “Latvija Amerikā”, “Austrālijas Latvietis”, “Brīvā Latvija”, “Lauku Avīze”, arī publikācijas no “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla” un žurnāla “Latvijas Vēsture”.

J. Labsvīrs. “Klausīsimies vēstures soļos. Atmiņas un pārdomas. 3. daļa”. Redaktors Dr.sc. ing. I. Dūmiņš. Izdevis Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds. Rīga, 2002., 144 lpp.

Nosacīti tās var sadalīt divās daļās: pirmajā ir aktuālo mūsdienu politikas jautājumu analīze un komentāri, otrajā — atskats vēsturē un pazīstamu politisko darbinieku darbības vērtējums.

Profesors Jānis Labsvīrs dzimis 1907. gada 13. martā Valkas apriņķa Bilskas pagastā, studējis ekonomiku Latvijas Universitātē, bijis skolotājs Ventspilī, Gulbenē, Jelgavā. 1936. gadā sākās viņa darbība plašākā mērogā — K. Barona Tautas augstskolas inspektora, Latvijas Darba kameras izglītības nodaļas vadītāja amatos. Būdams Sabiedrisko lietu ministrijas Sabiedriski kulturālā departamenta direktors (1938 — 1940) K. Ulmaņa valdībā, J. Labsvīrs bija pirmskara Latvijas kultūras un sabiedriskās dzīves notikumu liecinieks un aktīvs dalībnieks. Veicot savus darba pienākumus, viņš daudzreiz pārstāvēja Latvijas valdību un prezidentu. Līdzdalība notikumos, Latvijas politiskās elites labā pazīšana dod vienreizējo iespēju runāt kā aculieciniekam. Uzticība savam laikmetam, saviem latviskas Latvijas ideāliem ir šīs grāmatas vadmotīvs.

Kara laikā J. Labsvīrs bija ģimnāzijas un komercskolas direktors Tukumā. Pēc tam bija bēgļu gaitas Vācijā, ļoti aktīva darbība, vadot izglītības un kultūras nodaļu Eslingenes latviešu bēgļu nometnē. 1950. gadā izceļojis uz ASV, J. Labsvīrs ieguva maģistra grādu Batlera universitātē Indianapolē, bet 1959. gadā — doktora grādu, Indiānas universitātē aizstāvot disertāciju “Pētījums par Baltijas valstu sovetizāciju: Latvijas lauksaimniecības kolektivizācija (1944 — 1956)”. No 1959. gada līdz 1973.gadam J. Labsvīrs bija Indiānas pavalsts Terhoutas universitātes profesors. Kopš 1973. gada — profesors emeritus.

Sabiedriskā aktivitāte, ieinteresētība Latvijas neatkarības atjaunošanā, saites ar dzimteni nodrošinājušas profesoram cieņu un atzinību gan Latvijā, gan Amerikā.

Grāmata sākas ar ASV prezidenta Bila Klintona un triju Baltijas valstu prezidentu 1998. gada 16. janvārī parakstītās “ASV un Baltijas hartas” analīzi. Autors to aplūko kā Amerikas ārpolitikas deklarāciju attiecībā uz Baltijas valstīm un aicina šo dokumentu vispusīgi analizēt un, galvenais, popularizēt. Svarīgākā, pēc autora domām, ir atziņa, ka Amerika atbalsta baltiešu centienus pievienoties NATO un secinājums, ka “Eiropa nebūs pilnīgi droša, kamēr Latvija, Lietuva un Igaunija katra nebūs droša”. Tātad Baltijas valstis vairs netiek uzskatītas par “pelēko zonu”, ar tām ir saistīta Eiropas drošība.

Vēsturisko personu vērtējumos ievērojamākā vieta ierādīta Kārlim Ulmanim. Valsts prezidentam veltīti vairāki raksti. 1997. gada 2. septembrī Rīgā notika K. Ulmaņa 120. dzimšanas dienai veltīta konference, kurā referenti Valsts prezidenta darbību vērtēja ļoti dažādi. Konferences dalībnieki noklausījās arī pazīstamā ekonomista un vēsturnieka Edgara Dunsdorfa (Austrālija) runas ierakstu magnetofona lentē. Pēc konferences referāti tika sakārtoti grāmatā “Kārlim Ulmanim 120”. Rakstā “Kārlis Ulmanis un viņa laiks” autors komentē šo grāmatu. Rakstā “Vai prezidents Dž. Kenedijs citēja Kārli Ulmani?” paustais vaicājums varētu noderēt kādam vēstures maģistram tālākai izpētei. Tēze “neprasi, ko valsts tev var dot, prasi, ko tu vari dot valstij” no Dž. Kenedija inaugurācijas runas 1961. gadā pauž to pašu uzsvērumu, kuru savulaik lietoja K. Ulmanis, uzrunājot valsts darbiniekus. Dž. Kenedijs, Hārvarda universitātes students, 1939. gadā bija Rīgā un uzturējās ASV vēstniecības ēkā. Vai viņš iepazinās tuvāk ar apmeklējamās valsts politiku un politiķu runām? “Karjerists vai demagogs?” — tā jautāts par igauņu vēsturnieku doktorantu M. Ilmjervu, kurš, degradējot valsts prezidenta institūciju, iedrošinājies apvainot korupcijā Baltijas valstu pirmskara prezidentus, tiesa gan, bez jebkāda dokumentāla pamata. “Vēl viena grāmata par Kārli Ulmani” — šis raksts par E. Dunsdorfa monogrāfiju (“Kārļa Ulmaņa dzīve”, “Daugava”, 1978) krājumā ievietots atkārtoti. “Seši gadi, kas pārmainīja Latviju un saglabāja nākotnei”— tā autors nosaucis publikāciju, kurā skaidro autoritārā režīma cēloņus, raksturo tālaika saimniecisko un kultūras dzīvi. “Atmiņu skices par Vilhelmu Munteru” un “”Muntera ēra” Latvijā” veltīti ārlietu ministra darbības un personības raksturojumam, paužot autora cieņu un atklājot dažādas nianses pirmskara Latvijas valstsvīru darbībā.

Polemiku kārajiem lasītājiem noderēs ierosme izlasīt P.Sudoplatova grāmatu, kura minēta rakstā “Dažādi viedokļi”. Šis darbs — “Special Tasks. The Memories of an unwanted Witness — A Soviet Spy Master”— Little, Brown and Company, 1994 — pirms vairākkārtējām pārpublikācijām krieviski vispirms tika izdots ārzemēs.

Saturīgu komentāru par šo izdevumu sniedzis redaktors I. Dūmiņš. Ja Latvijas vadošie valstsvīri būtu bijuši slepenie padomju aģenti, vai tas neatspoguļotos arī šajā izdevumā?

Programmatiska ir J. Labsvīra runa Toronto Latviešu tautas augstskolas seminārā 1992. gada 8. martā “Par latvisku Latviju domājot”. “Kas bija tas spēks, kas ļāva latviešiem izcīnīt savu valsti?” jautā autors saviem klausītājiem un atbild. “…Tā bija nacionālā apziņa, kas būtībā ir savas tautas un tēvzemes mīlestība.”

Izsakot atzinību Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētku rīkotājiem un izsakot sajūsmu par Latvijas Valsts prezidentes V. Vīķes–Freibergas runu, parakstoties kā IX Vispārējo dziesmu svētku rīcības komitejas priekšsēža prof. J. Vītola biedrs un vietnieks, J. Labsvīrs it kā savieno divus laikmetus. Šajā starpposmā mūsu dzīvē notikušas vēsturiskas pārvērtības.

Izzināt, saprast, izvērtēt vēsturi var tikai tad, ja ir zināmi visdažādākie vēstures avoti. Katrs darbs, kurš sniedz šo iespēju un papildina jau esošo materiālu klāstu, ir jāsaņem ar pateicību. Paldies profesoram Jānim Labsvīram par radošā mantojuma jaunāko publikāciju. Veselību un možu garu, 96. dzīves pavasarī ieejot!

Ilga Tālberga — “Latvijas Vēstnesim”