Par 16. martu mūsu vēsturē

Tuvojas 16. marts — diena, kura 1952. gada 12. aprīlī tika iedibināta kā Latviešu leģiona atceres diena antistaļiniskajiem cīnītājiem, leģionāriem, kuri frontē tika cīnījušies pret komunistiskās okupācijas otrreizējo atkārtošanos.

Jau 1940. gada vasarā, kad Parīzi okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks, saskaņā ar Molotova–Ribentropa paktu Latviju vardarbīgā ceļā okupēja Padomju Savienība. Okupācijai sekoja latviešu tautas vēsturē vēl nepiedzīvotas represijas. Gada laikā tika apcietināti, spīdzināti, nošauti vai izsūtīti vairāk nekā 35 000 Latvijas iedzīvotāju, sievietes, bērnus, zīdaiņus, sirmgalvjus ieskaitot. Tika nošauti, represēti simtiem Latvijas armijas virsnieku, kareivju, kuri 1919.–1920. gadā Brīvības cīņās pret vāciešiem un lieliniekiem izcīnīja Latvijas valsti.

Mums tika atņemta mūsu valsts, mūsu cilvēka cieņa, mūsu tiesības un brīvības. Daudzi mūsu ģimenes locekļi zaudēja savu dzīvību.

Pēc gada, 1941. gadā, padomju okupāciju nomainīja nacistu okupācija, kas piekopa vardarbīgu rīcību pret mūsu pilsoņiem. Pēc neveiksmēm austrumu frontē nacistiskā Vācija, pārkāpjot visas starptautiskās normas, sāka iesaukt kādreiz brīvās Latvijas pilsoņus savā armijā cīņai pret Padomju Savienību. Tieši tāpat, pārkāpjot starptautiskās normas, rīkojās arī Padomju Savienība otrreiz okupētajā Latvijā ar tās iedzīvotājiem. Tie, kuri pretojās šai noziedzīgajai nacistu politikai, tika sodīti ar nāvi vai nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm.

Tā laika Latvijas vīriem un jauniešiem, lai saglabātu savas dzīvības un cerību nosargāt un atjaunot mūsu valsti, nācās cīnīties pret vienu Latvijas ienaidnieku cita Latvijas ienaidnieka uniformā. Kara laikā mums vienīgā cerība bija, ka atkārtosies Pirmā pasaules kara vēsture, kad divu lielvaru cīņā latviešiem 1918. gadā izdevās izcīnīt savu valsti. Diemžēl mūsu cerības uz Rietumiem, kā tas bija 1919. gadā, nepiepildījās, un vēsture neatkārtojās. Arī 1944. gadā pulkveža Kureļa vadīto latviešu karavīru mēģinājums pretoties nacistu spēkiem Latvijas teritorijā bija neveiksmīgs. Pēc tam kad 1945. gadā Rietumeiropā iestājās miers, Latvijā turpinājās pretošanās Padomju Savienības okupācijai, kas nomainīja nacistu režīmu. Nacionālo partizānu izmisīgā cīņa, cerot uz Rietumu palīdzību, turpinājās desmit gadus. Mēs jutāmies nodoti, pazemoti un pamesti padomju varmācībai, jo nebija tāda spēka, kas gribētu un varētu iestāties par mūsu sapni — demokrātisku un brīvu Latviju. Uz Latvijas valstiskuma atjaunošanu pēc komunistiskā jūga mums nācās gaidīt pusgadsimtu. Daudzi to nesagaidīja. Šo neskaitāmo mūsu cilvēku upuru dēļ, mūsu mazbērnu labad Latvijas Nacionālo karavīru biedrība uzskata, ka ir jādara viss, lai Latvijas valstiskums un demokrātija tiktu nostiprināta neatgriezeniski. Mēs uzskatām, ka šo mērķi var sasniegt, Latvijai kļūstot par NATO dalībvalsti. Mūsu izpratnē, NATO ir organizācija, kuras spēkos ir nepieļaut tādas vēstures atkārtošanos Eiropā, par kuras upuriem mēs kļuvām pirms vairāk nekā 60 gadiem. Mēs noraidām tos visus apmelojumus, kas raksturo mūs kā jebkura totalitāra režīma atbalstītājus neatkarīgi no tā, vai tiek domāts komunisms vai nacisms. Mēs vienlīdz bargi nosodām šos režīmus, kā arī tos Latvijas pilsoņus, kas jebkādā veidā piedalījušies nacistu un komunistu režīmu īstenotajās represijās pret mierīgajiem iedzīvotājiem Latvijā vai jebkur citur. Mēs nosodām holokaustu un genocīdu. Šajā Latvijas valstij tik izšķirošā brīdī Latvijas Nacionālo karavīru biedrība aicina atturēties no gājiena 16. marta piemiņas sakarā, kuru, kā pieredze rāda, mums naidīgas aprindas cenšas interpretēt kā pret demokrātiju, cilvēka tiesībām un brīvībām vērstu pasākumu, šajā nolūkā izmantojot jebkādus melus.

Latvijas Nacionālo karavīru biedrība distancējas no jebkuras provokācijas, kas 16. marta piemiņas sakarā varētu tikt izmantota pret mums un mūsu valsts nacionālajām interesēm.

Mums ir tikai viens mērķis — mūsu demokrātiskās Latvijas drošība un neatkarība brīvā Eiropā.

Nikolajs Romanovskis,

Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs

2002. gada 13. martā