Par Zviedrijas latvieti Mirdzu Krastiņu un viņas filoloģijas maģistres darbu

Mirdza Krastiņa 2001.gada rudenī ar stāstījumu par savu tēvu profesora Reinharda Siksnas 100. dzimšanas dienas atceres sarīkojumā Latvijas Universitātē

No mūsu pirmās tikšanās Stokholmā 1997. gada vasarā visspilgtāk palicis atmiņā brauciens uz Upsalu un stāstījums par literārajām pēcpusdienām pie Zentas Mauriņas. Mirdza toreiz rakstniecei piedāvājusies pārrakstīt viņas eseju krājumu “Spīts”. “Tas bija 1949. gads,” atcerējās Krastiņas kundze, “un mums, latviešiem, spīts bija ļoti vajadzīga, lai nezaudētu dūšu un neļautos izmisumam, jo cerības uz drīzu atgriešanos dzimtenē bija zudušas.”

Šos gadus mūsu sarakste nav bijusi visai sparīga, un ziņas par Mirdzas Krastiņas dzīves ritumu man devuši lielākoties viņas darbi. Tā, žurnāla “Zvaigžņotā Debess” 2001. gada rudens laidienā publicēta viņas apcere par tēvu — Latvijas Universitātes profesoru, matemātikas zinātņu doktoru Reinhardu Siksnu — sakarā ar ievērojamā zinātnieka 100. dzimšanas dienas atceri. Te ir rūpīgi apkopoti biogrāfiski dati, sākot ar tēva dzimto pilsētu Liepāju un viņa ciešo saistību ar jūru (“Viņš teicās jūras tuvumā jau agrā bērnībā uztvēris citu zemju elpu. Amerika šķitusi tepat otrā pusē jūrai sasniedzama. Liepājas bākas zibsnīšana devusi ilūziju, ka vārti uz jūru ir vārti uz pasauli.”), ar Pirmo pasaules karu un bēgļu gaitām uz Krieviju, kur pavadīti seši dzīves gadi, ar studijām Latvijas Universitātē un sekmīgo akadēmisko darbību pēc augstskolas beigšanas. Nodibināta ģimene, cita pēc citas piedzimušas trīs meitas. Mierīgo dzīvi un veiksmīgo zinātnisko darbību pārtrauca jaunās bēgļu gaitas Otrā pasaules kara beigu cēlienā. Kopā ar citiem Universitātes mācību spēkiem ģimene devās uz Vāciju, kur 1945. gada ziemā piedzīvoja lieluzlidojumus Berlīnei un zaudēja visu trūcīgo bēgļu mantību. Kara beigas pienāca uz Meklenburgas ceļiem, kas bija pieblīvēti ar bēgļu ratiem. Jau pēc dažiem mēnešiem sāka darboties latviešu skolas un tika dibināta Baltijas Universitāte, kuras darbībā ar entuziasmu iesaistījās arī profesors Siksna. 1948. gadā viņam piedāvāja darbu Upsalas Augstsprieguma institūtā. Visi turpmākie dzīves gadi līdz pat aiziešanai mūžībā 1975. gada 4.decembrī ir saistīti ar šo seno universitātes pilsētu. Iekļaušanās zviedru akadēmiskajā vidē nebūt nav bijusi viegla. Tikai 1954. gadā, kad viņam bijušas jau ap trīsdesmit zinātniskas publikācijas zviedru un vācu izdevumos, radusies iespēja piedalīties starptautiskā ģeodēzijas un ģeofizikas kongresā Romā. Pēc tam sekojušas gan neskaitāmas konferences Eiropā, Amerikā un Japānā, gan zinātniskas publikācijas dažādu valstu izdevumos. Un dažus mēnešus pirms aiziešanas mūžībā — brauciens uz Rīgu pēc 31 gada prombūtnes. Biogrāfiskā stāstījuma izskaņā citētas rindas no Amerikas latviešu laikrakstā “Laiks” ievietotā nekrologa, ko rakstījis profesora Siksnas kolēģis Eižens Leimanis: “Viņš bija sirsnīgs, labas gribas cilvēks, kam bija sava pārliecība par dzīves jēgu un zinātnes uzdevumiem.”

“Runājot par dzīves jēgu, tad tā krietni vien tika iedragāta, izceļojot no Latvijas,” atzīst Mirdza Krastiņa. Cenšoties sev un lasītājiem noskaidrot, kā tad tēvs izprata dzīves jēgu un zinātnes uzdevumus, viņa raksta: “Savās diskusijās tēvs mēdza izteikt domu, ka divdesmitajā gadsimtā eksakto zinātņu attīstība bijusi tik strauja, ka humanitārā kultūra nav tikusi līdzi; maz bijuši radošu jaunu ideju devēji — salīdzinot ar aizgājušiem gadsimtiem — maz humānisma ideju paudēji, jo īstenībā vēl kopumā neesot aptverts viss, kas izgudrots un radīts eksakto zinātņu laukā. Cilvēks esot apmulsuma pārņemts, atrāvies no izvērtēšanas un neesot nopietnu cilvēcisku vērtību mērauklu. Domu revolūcija, kas notikusi zinātnē, neesot atbalsojusies filozofijā, kas laikiem agrāk bija spējusi attīstīties paralēli eksaktajām zinātnēm. (..) Kā to liecina publikāciju krājums par zinātni un zinātniekiem, kas glabājas tēva grāmatu krājumā, tad interese par zinātnes lomu, kā arī zinātnes attieksmi pret cilvēku vispār ir devusi vielu viņa pārdomām.”

Mēģinot izprast tēva izjūtas pēckara laika bezjēdzībā, zīmīgs šķitis kāds viņa iegādāts zīmējums ar Hamburgas Sv.Nikolaja baznīcu un stilizētiem burtiem veidotu uzrakstu vācu valodā, kas latviski skanētu tā: “Pacelies un valdi pār savām sirdssāpēm šeit virs zemes. Atgūsti un atjauno sava nama labklājību. Lai atplaukst kā senāk kara un uguns dusmās tik ļoti postītās zemes un sagrautās baznīcas.”

Mirdzas Krastiņas stāstījumā par tēvu dzirdama viņas pašas balss, jūtama viņas sāpe par spēcīgās un zaļoksnās latviešu zinātnieku saimes pluinīšanu kara ceļu bēgļu gaitās, atrautībā no savas zemes un tautas. Te jaušama arī tā spīts, kas profesoram Reinhardam Siksnam lika pildīt savu zinātnieka sūtību jebkuros apstākļos un varbūt ir arī atslēgas vārds pašas Mirdzas Krastiņas ceļā uz savu vietu zinātnē.