Ar jaunu vārdu par vendiem un viņu izcelsmi

“Mani ļoti ielīksmoja Mirdzas maģistra darbs par vendiem. Tā gribētos, lai viņa turpinātu urbties dziļumā.” — Literatūrzinātnieces Valentīnes Lasmanes vēstule ar šim rindām man deva pirmo vēsti, ka lielais darbs vainagojas ar uzvaru. Tikai pēc tam saņēmu pašas Mirdzas Krastiņas vēstuli un skaisto, balto grāmatiņu ar viņas darba latviskojumu.

No priekšvārda:

Meklējot atbildi uz jautājumu, kas domāts ar etnisko nosaukumu “vendi”, parasti uzzinām, ka ar tiem apzīmē slāvus, skaidrāk ar to domājot rietumslāvus. Zināšanas par šo slāvu grupējumu ilgu laiku bijušas nepietiekamas. Latviešu vēsturnieki, kas iedziļinājušies latviešu cilšu pētījumos, ir rezervēti, kad Latvijā piemin šīs līdz šim maz noskaidrotās cilts vārdu. Vendi tiešām ir grūti novietojami kādā noteiktā laikā vai vietā. Apgalvojums, ka vendi ir tauta, nesaskan ar vēstures datiem.

Viens no iemesliem, kāpēc vendu jautājums netiek skarts, ir pietiekamu arheoloģisko un lingvistisko datu trūkums. Dažādi citi vēstures notikumi izcelti kā svarīgākie salīdzinājumā ar necilo laika posmu pasaules notikumu ēnā Eiropā, sākoties krustakariem austrumu virzienā. Saskatīt tautu slāņus Ziemeļvācijā t.s. Vendlandē, kurus kā pirmos skāra krustnešu politika, vēsturniekiem nelikās pietiekami atraktīvs uzdevums, kad pār šiem slāņiem noklājās kara draudi no rietumiem ar Pāvesta svētību un uz vēstures skatuves parādījās jaunas progrsīvas un reizē agresīvas tieksmes pievērst šīs zemes iedzīvotājus jaunai mācībai.

Vendu vārds bieži lietots līdzās ar tādiem tautu nosaukumiem kā veneti, venedi, kas minēti ļoti senos avotos. Tas vedina uz pārdomām par iespējamām sakarībām, kas pastāvējušas starp attāliem Eiropas apgabaliem. Valda dažādi uzskati par vendu izcelsmi.

Risinot valodnieciskos jautājumus, nenovēršami nākas plašāk pieskarties vendu izcelsmes problemātikai, kas ietiecas tālu aizvēsturē. Arī tad, ja vendu jautājums uzskatāms par ļoti problemātisku, gandrīz vai neatrisināmu, tomēr var būt vērtīgi vākt materiālus, kas noderētu par izejas punktu kādam viedoklim un kādai hipotēzei. Vai arī lai vispār veicinātu interesi par aizvēsturi.

No ievada:

Sekojot vēstures liecībām, kas attiecas uz baltu tautu izcelsmi, parasti min aistus kā pirmos iesapējamos baltu tautu pārstāvjus, kas dokumentēti vēstures avotos. (Tacits, Jordāns, Vulfstāns). Senie dzintara ceļi, kādi izpētīti aizvēsturē, liecina par aistu tridzniecību ar šo dārgakmeni, kas saukts par glesum. Tacits uzsver, ka aisti ir vienīgie, kas savāc dzintaru lielos daudzumos.Taču aisti nav vienīgie, kas minēti kā seni iedzīvotāji pie Baltijas jūras. Arī Tacits savā darbā, kas iznācis 98.g. pēc Kristus, min vēl venetus, par kuriem viņš šaubās, kur tie novietojami cilšu starpā. Tāpat Jordāness, kura darbs “Getica” datējams ar 551. gadu pēc Kristus, min aistus, kas dzīvojot pie Ģermāņu Okeāna. Viņš apskata arī venetus, paskaidrojot, ka ar tiem domāti veneti, sclaveni un anti.

Mēdz secināt (ar jautājuma zīmi), ka, atsaucoties tieši uz Jordānesa “Geticu”, veneti saistāmi ar slāviem; tā ir atzīta par patiesību, kas laika gaitā enciklopēdijās un izziņu avotos kļuvusi par stabilu pieņēmumu. Tomēr vēl ir daudz neskaidrību, vai veneti resp. venedi, vendi viennozīnmīgi būtu jāuzskata par slāviem, resp. rietumslāviem. Ja tos pieskaita rietumslāviem, tad svarīgi zināt, kurā laikā tas ir vēsturiski apliecināts.

Tādējādi pētījumā darba vēsturiskais fons satur vairākus komponenetus, kas iesniedzas aizvēsturē, lai gan pats darbs iecerēts kā valodniecisku datu izklāsts.

Studijas ietvaros ir nodoms izcelt baltu izcelsmes vietvārdus Reinholda Trautmaņa (Reinhold Träutmann, vācu profesors Getingenē un Leipcigā, 1883—1951) publikācijā, kas iznākusi 1950. gadā Berlīnē. Tajā apskatīti slāvu izcelsmes vietvārdi Melklenburgā un Holšteinā.

Izmantojot Reinholda Trautmaņa vietvārdu krājumu, autore savu pētījumu izvērsusi trijos galvenajos virzienos, pamatojas uz vēstures, valodas un mitoloģijas liecību analīzi. Viņa aplūko tādas vēstures liecības kā dzintara tirdzniecības ceļi; venedi un veneti senajās kartēs; atšķirīgi uzskati par vendu izcelsmi; vendu vārda skaidrojumi enciklopēdijās; par Vendlandi un tās dažādajām ciltīm; kara gājieni pret vendiem.

Vislielākā vieta darbā ierādīta valodas liecībām. Te ir ziņas par aktuāliem vietvārdu pētniecības pārtstāvjiem un iespējamiem baltu izcelsmes vietvārdiem Meklenburgā un Holšteinā.

Piecās tabulās aplūkoti tādi valodnieciskie pamatojumi, kā vietvārdi, hidronīmi, pļavas, koki, kas parādās vietvārdu sakarā, un meži, birzes, koku puduri.

Sniegti komentāri baltu izcelsmes vietvārdiem Bandowe, Criwe, Lanka, Lipa—Liepa, Lubezers—Lubsee, Nowdyn un Penes upe— Pene flumen.

Analizēti baltu valodu struktūras elementi vietvārdos: priedēklis Cirs-, saknes morfēmas Criw -un mara- un daži novērotie piedēkļu tipi.

Aplūkojot liecības par seno cilšu pagānu kultiem, autore pievērš uzmanību pārpratumiem internacionālajā mitoloģijas vārdnīcā, min norādījumus uz pilīm un svētbirzēm Trautmaņa komentāros un kultu vietu pēdas Vendlandē.

Kā pirmās tiek aplūkotas vēstures liecības, sākot ar dzintara tirdzniecības ceļiem. Autore raksta: “Kaut gan aizvēstures dzintara tirdzniecība saistīta ar labu tiesu leģendām un fantāzijas tēlu, pastāv izvilkumi no seno pētnieku darbiem, kuri rāda, kāda loma senos laikos piešķirta šai precei, ko uzskatīja par līdzīgu dārgakmenim un no Baltijas pa dažādiem ceļiem piegādāja dienvidu zemēm.

Parasti pieņemts dzintara tirdzniecību daļēji saistīt ar aistiem, taču, kā izriet no Plīnija Vecākā ziņām, arī venetiem ir zināma loma dzintara izplatīšanā. Visā tirdzniecības procesā piedalījušās vairākas tautas, tomēr Plīnijs Vecākais izceļ venetus kā pirmos, kas padarījuši dzintaru slavenu.

Plīnijs Vecākais (23–79.g.pēc Kr.) par dzintaru izsakās šādi: “Ka dzintars ir koku sula, to zināja jau mūsu senči, kādēļ viņi to nosauca par sulas akmeni (sucinum). Ka viņš ir priedes sugas koka (produkts), uz to norāda tas, ka, viņu beržot, rodas priežu smarža un ka aizdedzināts tas deg un spīd kā lāpa. Ģermāņi to atved galvenām kārtām uz Panonijas provinci (apmēram Ungāriju), bet no turienes veneti: tie — grieķi viņus sauc par enetiem — pirmie radīja dzintara slavu; tie (taču) dzīvo kaimiņos Pannonijai un apgrozās Adrijas jūras krastos. Po upei saprotamā kārtā piedzejota leģenda, (jo pat vēl) viņpus šās upes dzīvojošās zemnieces nēsā dzintaru kā krelles, galvenām kārtām greznuma dēļ, bet arī ārstniecības nolūkos...” (Arnolds Spekke. Senie dzintara ceļi un Austrum–Baltijas ģeogrāfiskā atklāšana, Stokholmā 1962)

Ko rāda senās kartes? Autore secinājusi, ka venedu, venetu nosaukumi atrodami dažādos avotos: “Tā, piemēram, līcis gar Baltijas jūru kādā Ptolemaja kartē apzīmēts par Venedicus sinus. Kartē saskatāmi Venedi, Galindi, Sudini, kā arī Goti (Gythones) un Somi (Finni).

Ptolemaja darbību mēdz datēt ar 2.gadsimtu pēc Kr. Pēc Arnolda Spekkes datiem, šī Ptolemaja karte ir kopija, kas parādījusies 1605.gadā. Kā norāda Spekke, Ptolemaja kartes prasa lielu uzmanību un piesardzību, izskaidrojot un mēģinot saskatīt sakarības senā vēstures posmā. Taču Ptolemaja tekstu neviens neapšaubot; līcis gar Baltijas jūru nemaldīgi nosaukts par Venedicus sinus. (Arnolds Spekke. Baltijas jūra senajās kartēs. Stokholmā 1959.) Pastāv dažādas iztulkojumu iespējas, jo gar Baltijas jūru ir daudz tautu.”

Lai lasītājs neapmaldītos šajos, kā Spekke izsakās, polemiku “džungļos”, tad autors te dod nelielu pārskatu par to, kā dažādi tulko sīkos tautu vai cilšu izrakstus. Minot kādu citu autoru, Spekke atzīmē, ka venedi uzskatīti par slāviem, bet nevar nekādi paiet garām galindiem un sudiniem un te tad iespējamas arī baltiskas refleksijas, piebilst Spekke. Tāpat Spekke atzīmē, ka ir autori, kas “cīnās” ap dažādu cilšu piedēvēšanu, gan vienai gan otrai tautai par labu. Zināmos šīs kartes izdevumos arī tekstiem pievienoti vēl komentāri, kas iesprausti pēc oriģinālu kopēšanas no citiem laika periodiem, lai nodrošinātu it kā atrisinātus un pamatotus viedokļus.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore