Ar tālāku domu par nākotnes pētījumiem

Philol. mag. Mirdza Krastiņa — “Latvijas Vēstnesim”

Savu maģistres darbu Mirdze Krastiņa man atsūtīja vēstulē pa pastu. Tāpat turpinājās arī mūsu saruna, varētu teikt — vēstuļu intervija.

— Kā jums radās interese par vendiem?

— No 1986. līdz 1993. gadam strādājot Stokholmā Slāvu un baltu valodu institūtā, blakus administratīviem pienākumiem veicu arī dažus nelielus mācību līdzekļu sagādes darbus. Bija uzdevums sacerēt nelielu kompendiju — pārskatu par baltu valodu izplatību aizvēsturiskos laikos. Temats tātad bija “Balti un baltu valodas”, kas pats par sevi ir ne tik vien ļoti plašs, bet arī diezgan problemātisks un prasa iedziļināšanos. Šai sakarā uzdūros uz prof. Arnolda Spekkes rakstu kādā žurnālā, kur viņš min divas valstis, kas it kā būtu eksistējušas Baltijas jūras dienvidu piekrastē, — Vendiju un Prūsiju; tās esot bijušas kaimiņu valstis, pie Vizulas upes it kā kādreiz dibinātas, bet ziņu par viņu pirmsākumiem trūkstot. Apskatot reliģiju, Arnolds Spekke norāda uz vendu svētnīcu Rigi salā, kuru ieņēmuši dāņi. Minēts, ka vendu ķēniņš Svantepolks palīdzējis senprūšiem karā pret ģermāņu iebrucējiem.

— Kā izveidojās jūsu temats?

— Radās jautājums, vai tāda Vendijas valsts tiešām ir eksistējusi. Kad tuvojos jautājumam, meklējot avotos, aizvien vairāk un vairāk sapratu, ka šeit ir jārēķinās ar lielām neskaidrībām un jautājumi pieder tai vēsturei, ko varētu saukt par “malā atstāto vēsturi”. Šī iemesla dēļ uz kādu laiku atkāpos no sava temata, bet, strādājot ar prof. H.Rinholma atstātajām grāmatām, nejauši uzgāju R.Trautmaņa slāvu vietvārdu sarakstu Meklenburgā un Holšteinā. Rūpīgi izskatot visus apmēram 2000 slāvu vietvārdus, nevarēju nenobrīnīties par dažiem tādiem vārdiem kā Criwe, Kriweser Berg, Criwitze, Plawe, Griewe u.c. tieši Meklenburgas centrā. Tad centos aizmirst šo tēmu. Strādāju t.s. sabiedrībai aktuāli noderīgo darbu, veidojot grāmatu sarakstu.

— Saprotu, ka šādu tematu nevar atstāt novārtā. Bet vai tas jau agrāk nav pētīts?

— Protams, ir vietvārdu pētnieki, kas ir apskatījuši baltu izcelsmes vietvārdus ārpus Latvijas teritorijas, bet tur ir kāds liels bet, ko nevaru šeit iztirzāt. Tieši Vendu valsts nav nekur apskatīta.

— Vai Vendu valsts jautājums ir ietilpināts jūsu pētījumā?

— Neesmu vēsturniece, bet netieši man ir bijis jāmeklē vēsturiskais fons savam pētījumam. Kad paralēli darbam turpināju studijas latviešu valodā un tuvojos maģistres pakāpei, nolēmu, ka minētais Reinholda Trautmaņa vietvārdu saraksts man varētu būt par pamatu, lai izpētītu ar Baltijas jūras dienvidu krastu saistītos jautājumus. Cik plaši vispār rietumos sniedzas baltu valodu pēdas? Kādas ir t.s. “Vendlandes” patiesās gaitas vēsturē? Latvieši šo lauku nav pētījuši. To arī labi var saprast — kāpēc. Jārēķinās ar lielu kritiku.

Tomēr mana interese nav zudusi arī pēc darba aizstāvēšanas, un esmu nonākusi līdz Hermaņa Šalla atzinumiem par Circipānu vietvārdu, kas atrodams dokumentos un aptver apgabalu uz austrumiem no Penes upes pie Oderas grīvas.

1961. gadā, kad Florencē notika starptautiskais vietvārdu pētījumu kongress, Latvijas filologiem acīmredzot nebija iespējams tur piedalīties un sekot visam, kas valodniecības ziņā notiek Eiropā. Tā garām ir pagājis H.Šalla būtiskais atzinums par Zirzipānu (Circipānu) eksistenci. Un līdz ar to pagājis garām svarīgs baltu valodu indikators.

Esmu arī pārbaudījusi R.Trautmaņa valodnieciskos datus pirmavotos, ko viņš uzdevis. Tie laimīgā kārtā atradās šeit pat Stokholmā. Uzmanīgi meklējot, saskatīju 1194. gada Raceburgas dokumentos vietvārdu minējumus Lauenburgā sakarā ar zemes īpašumu nodošanu jaunam īpašniekam, kas nepārprotami iezīmē latviskus vietvārdus, tādus kā Bandovi, Lesteni, Kuršovi un Predoli (=Priedoli), kas nekādā ziņā nevarētu būt slāvu izcelsmes vietvārdi.

— Kāpēc tad būtu svarīgi šos vietvārdus saskatīt?

— Tāpēc, ka tie liecina par kādu valodas slāni pirms slāvu ienākšanas Ziemeļvācijā. Nosaukums “vendi” ir kopapzīmējums. Tie plašākā nozīmē ir rietumslāvi, kas ieceļoja Ziemeļvācijā pēc slāvu ekspansijas pēc apmēram 600. gada un tur uzturējās līdz apmēram 1400. gadam, kad tika asimilēti. Pāri ir palikusi t.s. vendu valoda, kas nav nekas cits kā sorbu valoda vienā zināmā Vācijas apvidū.

Bet patiesībā kopapzīmējums “vendi” attiecināms arī uz citām ciltīm, kas izklaidus dzīvoja Vācijas tagadējā teritorijā gar Baltijas jūras piekrasti jau pirms slāvu ienākšanas. Tātad gribu vērst uzmanību uz faktu, ka ar vendu vārdu tiek apzīmētas ne tikai slāvu, bet arī baltu ciltis.

Diemžēl pastāv tendence turpināt noklusēt baltu vietvārdu parādīšanos šai sakarā, jo ir parocīgāk tos pēc iespējas eliminēt, lai neizceltos debates. Un latvieši, meklējot baltu izplatību uz rietumiem, labprāt apstājas pie Vislas, jo tālāk it kā nebūtu pieklājīgi skatīties. Kas var zināt, ko teiks vācieši?

— Cerams, ka vendi turpmāk tiks vairāk ievēroti. Vismaz tiks ievēroti tie vērtējumi, kas viņus nelaiž pie vārda. Acīmredzot jautājumi vēl risināmi nākamajām latviešu paaudzēm.

— Es patiesi domāju, ka te vajadzīga jauna pieeja. Un izpratne.