Ar Latvijas zinātnieku veiksmes vēlējumiem

LZA akadēmiķis, etnogrāfs Saulvedis Cimermanis:

— Autore paveikusi lielu darbu, apkopojot senrakstos, dokumentu krājumos, daudzu 19. un 20. gadsimta pētnieku grāmatās un rakstos publicētos faktus, izteiktās hipotēzes un nereti pretrunīgos atzinumus par Baltijas jūras dienvidu piekrastes seno apdzīvotāju vendu etnisko piederību un par viņu apdzīvoto teritoriju. Īpaši pievērsta uzmanība dažādi skaidrotiem un dažādi skaidrojamiem vietvārdiem, etnosu un mitoloģisko tēlu nosaukumiem un citiem faktiem. Tas ļāvis izteikt domu, ka Pomerānijā un Meklenburgā līdzās rietumslāviem piederīgajiem vendiem meklējamas arī senas baltiskas cilmes etniskas grupas. Pētniece mudina latviešu valodniekus pievērst uzmanību Latvijā un ārpus tās teritorijas atrodamiem saskanīgiem faktiem, it īpaši radnieciskiem seniem vietvārdiem un līdzīgām mitoloģiskām parādībām, ar kuru salīdzinošo analīzi varētu iegūt datus, kas būtu noderīgi vendu cilmes, dzīves telpas un vēstures izzināšanai. Autore it kā nojauš saikni starp mums zināmajiem Ventas lejteces vendiem (ventiņiem?) un iespējamiem senajiem, varbūt pat ļoti seniem Pomerānijas — Meklenburgas baltiskas cilmes etnosiem. Skarto jautājumu vēl pamatīgākai risināšanai būtu nepieciešami īpaši arheoloģiskie pētījumi Pomerānijas un Meklenburgas zemēs

Dr. hist. Guntis Zemītis:

Mirdza Krastiņa savā pētījumā “Vendi un viņu izcelsmes jautājumi” rūpīgi analizējusi vēstures avotus un vietniekvārdu materiālu. Var piekrist autorei, ka venedi, veneti ir senas tautu grupas ar dažādām etniskām izcelsmēm. Vai atsevišķi autori ir iekļāvuši viņos arī baltu grupas, viennozīmīgi grūti atbildēt. Runājot par Indriķa hronikā un pāvesta Inocenta III 1208. gadā bullā minētajiem vendiem (Wendi), šobrīd pētnieku rīcībā esošais arheoloģiskais materiāls, kas iegūts Ventas lejtecē, Rīgas un Cēsu apkārtnē, liecina, ka vendu materiālā kultūra ir līdzīga Kurzemes lībiešiem un ļauj pēdējos uzskatīt par lībiešu grupu, kas izceļojusi no Vindas zemes (Ē. Mugurēvičs 1973, J. Apals 1998). Vendu pēdas, iespējams, ieprecētas sievietes, konstatētas arī Salaspils Laukskolas kapulaukā (A. Zariņa 1999). Tas tikai norāda, ka lībiešiem un vendiem bijuši cieši kontakti. 1980. gadā krievu arheologs V. Sedovs centās pierādīt, ka Indriķa hronikā minētie vendi ir rietumslāvi. Šeit, tāpat kā Mirdzas Krastiņas pētījumā, saduras divas problēmas: viena — tas ir jautājums par izcelsmi, otra — par etnisko piederību, t. i., valodu, etnisko apziņu laikā, kad minētā tauta ir aprakstīta. Materiālā kultūra un valoda var nesakrist ar etnosa izcelsmes avotu. Runājot par etnisko situāciju Kurzemē, lieto terminu “kuronizēti lībieši” (E. Šturms 1935). Tie ir Ziemeļkurzemes iedzīvotāji, kuru materiālā kultūra vēlajā dzelzs laikmetā un agrajos viduslaikos ir līdzīga kuršu, tikai pēdējiem nav ugunskapu. Ja šie, acīm redzot, lībiskās izcelsmes Kurzemes iedzīvotāji ir pārņēmuši kuršu materiālo kultūru, droši vien notikusi arī valodas maiņa. Kas viņi ir — kurši vai lībieši? Kuram etnosam jutās piederīgi paši t. s. kuronizētie lībieši, viennozīmīgi atbildēt nav iespējams. Tas pats attiecas arī uz vendiem. Katrā ziņā ievērojamas migrāciju pēdas, kas varētu liecināt par slāvu ieceļošanu Kurzemē, nav konstatējamas, bet pavisam noteikti tur konstatējama Baltijas somu un baltu sadures zona.

LZA akadēmiķis, arheologs

Ēvalds Mugurēvičs:

Svarīgs ir Mirdzas Krastiņas sastādītais un komentētais saraksts ar tiem Baltijas jūras dienvidu piekrastes reģiona vietvārdiem, kuriem varētu būt baltiska cilme. Te uzskaitīti daudzi vārdi, kuriem ir tieša atbilstība Latvijas, īpaši Kurzemes toponīmiem. Pamatā atbalstot hipotēzi, ka Baltijas jūras dienvidu piekrastē dzīvojošie vendi senatnē bijuši slāvi, pēc valodniecības materiāla M.Krastiņa šajā multietniskajā vidē, t.s. Vendlandē, atrod vietu arī seniem baltu izcelsmes iedzīvotājiem. Šis atzinums nav pretrunā ar arheoloģisko materiālu, jo, ņemot vērā jaunākos pētījumus par slāvu izcelsmi Centrāleiropā, tur viņu tiešie kaimiņi bijušas baltu ciltis. Kopapzīmējums “venedi”, pēc M.Krastiņas atzinuma, saturēja vairākus komponentus, jo tikai slāviskie skaidrojumi sastopamajiem vietvārdiem nav devuši pietiekami pārliecinošu risinājumu. Lai gan pēc vācu kolonizācijas vēsturiskie notikumi šeit ir ietekmējuši arī vietvārdus, pakļaujot tos vācu valodas rakstībai, pēc autores domām, tie nav spējuši izdzēst baltu valodas pēdas.

M.Krastiņas maģistra darbs ir aktuāls arī Latvijas senvēsturniekiem, kas risina etniskos jautājumus, jo par Indriķa hronikā pieminētajiem vendiem historiogrāfijā ir izvirzītas pretrunīgas hipotēzes, attiecinot tos gan uz slāviem, gan baltiem vai Baltijas somiem.

Dr. philol. Aldis Pūtelis:

Grāmatas autore vairākkārt aizrāda, ka galvenokārt pievēršas valodnieciskajiem, īpaši vietvārdu datu, aspektiem, pamatā balstoties uz vienu vietvārdu izdevumu — Reinholda Trautmaņa “Meklenburgas un Holšteinas slāviskajiem vietvārdiem”. Tā kā šis vietvārdu saraksts apkopo divu Vācijas apgabalu neģermāniskos vietvārdus, pārējie vendu (venedu, venetu utt.) pieminējumi vēsturē turpmāk netiek iztirzāti, tajā skaitā tikai garāmejot tiek minēta arī vienīgā Latvijas teritorijā dzīvojusī cilts ar šādu nosaukumu.

Pievēršoties minētajam sarakstam, autore cenšas pierādīt atsevišķu vietvārdu baltisko cilmi, lai arī ne vienmēr iespējams to droši izdarīt. Daudz vērības tiek veltīts hipotētiskā baltu (prūšu) virspriestera Krīva vārda un ar to saistītā iespējamā kulta analīzei.

Autore bez komentāriem citē senāko Krīva pieminējumu vēsturiskā tekstā — fragmentu no Dusburgas Pētera hronikas. Par pamatojumu tam netieši tiek izmantots Haralda Biezā darbs par baltu tautu reliģijas avotiem, nepaskaidrojot neko tuvāk. Diemžēl netiek pieminēts ne vēlākais Dusburgas Pētera teksta izmantojums slavenajā Simona Grunaua aprakstā, ne Vilhelma Manharta vai Pētera Šmita komentāri par abiem šiem tekstiem (kas ir visai neglaimojoši šo seno hroniku autoriem). Līdzīgi bez komentāriem tiek citēts arī Brēmenes Ādama ziņojums par elkdievību un zīlēšanu senajā Kursā un turienes orākulu popularitāti Eiropā.

Iebildumus izraisa autores pārliecība par Krīva kā sena baltu virspriestera autentiskumu. Pati citēdama dažādu pētījumu secinājumus par vienotas reliģijas trūkumu un neiespējamību pie senajiem baltiem un slāviem, autore tomēr pieņem, ka Prūsijā it kā atrastās svētvietas priesterim tiešām bijusi ietekme visās baltu zemēs. Nevietā šķiet salīdzinājums ar druīdiem, kuru pastāvēšana un nozīme pie ķeltiem netiek apšaubīta. Lai arī druīdisms (tieši tāpat kā baltu senie kulti) aprakstīts tikai iekarotāju pārskatos par saviem karagājieniem, šādu savstarpēji nesaistītu aprakstu ir vairāk, tādējādi apliecinot druīdu pastāvēšanas faktu, kamēr precīza un neapšaubāma ķeltu kulta apraksta tomēr nav.

Ne visai korekts ir autores vispārinājums “Kopsavilkumā”, apgalvojot, ka “viduslaiku rakstītajos avotos sastopamas ziņas par Krīvu kā baltu cilšu augstāko priesteri”, jo šāds vispārinājums liek pilnīgi atzīt šo viduslaiku tekstu ticamību, lai gan tas nav vispārīgi pieņemts zinātnisks uzskats.

Vienīgais citētais vendu kulta apraksts diemžēl ir visai nekonkrēts, satur tikai vispārīgus tēlus tempļa aprakstā un rietumslāviem piedēvējamu dievības vārdu (Redigasts). Ne visai veikli ir mēģinājumi pamatot tempļu un priesteru kārtas eksistenci pie baltiskotajiem slāviem pretstatā pārējiem, lai tad varētu atkal izmantot Krīvu kā skaidrojumu domājamiem baltiskiem vietvārdiem.

Jāsaka, ka darbā kopumā izmantots plašs faktu un dokumentu materiāls, ierosinot būtiskus jautājumus par vendu tautas izcelsmi un dažādo ar šo vārdu apzīmēto etnisko grupu radniecību. Tomēr Krīva kā baltus vienojoša motīva izmantojums nav atbilstošs darba kopējai ievirzei un, iespējams, mudina autori neievērot viņas izmantotā materiāla pretrunīgus vērtējumus. Lai arī dažādu pētnieku darbos netiek noliegta lielākam baltu apdzīvotam apgabalam kopīga garīga vadoņa pastāvēšana, hronikās atrodamo Krīva un Romoves aprakstu nav iespējams pieņemt pilnībā un nekritiski, tajā skaitā attiecinot to uz visu baltu tautu kultu, par ko vēstures ziņas ir visai skopas.

Dr.philol. Dzintra Hirša:

Mirdza Krastiņa savā darbā “Vendi un viņu izcelsmes jautājumi” sabiedrībai ir atgādinājusi par Latvijas vēsturē vēl līdz galam neuzrakstīto lappusi — vendiem jeb varbūt ventiņiem, kuru etniskā izcelsme joprojām ir neskaidra, bet kuru ceļš Latvijas teritorijā zināmā mērā ir jau iezīmēts. Tomēr jautājumu šajā sakarā, protams, ir vairāk nekā atbilžu. Un šis darbs ir mēģinājums apkopot dažādos vēstures avotos fiksētos faktus, kā arī apzināt tos. Ir sperts vēl viens solis vendu vēstures izpētē. Vairums šeit minēto faktu Latvijas zinātniekiem ir pazīstami, tāpēc īpaši svarīgs ir tas pienesums, ko varējusi dot tieši šī autore, proti, ieskatoties skandināvu avotos, dot jaunus faktus. Domāju, ka šis virziens vendu pēdu meklējumos vēl nav izsmelts. Kā zināms, 12.gadsimta ziemeļnieku sāgas vēl ir pārskatāmas, arī sāgu krājums “Zemes aplis”, un tie fakti, ka attiecas uz vendiem, kuršiem, ēstiem, vidivariem, Gardariku u.c., tajās vēl meklējami, saskatāmi, analizējami un, galvenais, piesaistāmi noteiktam laikam un noteiktai vietai.