Kā īsts monuments stāv Broces “Monumente...” pāri gadu simtiem

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Pirms dažām nedēļām tautā tika laists Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas darbinieku sagatavotais un apgāda “Zinātne” izdotais plaši pazīstamā Rīgas pedagoga un novadpētnieka Johana Kristofa Broces 1771.–1817. gada zīmējumu un aprakstu izlases trešais sējums (Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti. — 3. sējums: Latvijas mazās pilsētas un lauki. — Rīga: Zinātne, 2002. — 495 lpp.).

Grāmatas sākumā — sastādītāju īsi ievadvārdi un konspektīvs sējuma zinātniskā redaktora, vēstures doktora Gvido Straubes Latvijas mazo pilsētu un lauku, kā arī Broces tā laika devuma raksturojums.

Sējumā ievietoti 280 no novadpētnieka sakopojuma 10 sējumiem atlasīti krāsaini un melnbalti Latvijas lauku un mazpilsētu zīmējumi, kas interesentiem sniedz vērtīgas ziņas. Publicētajā kopā ir gan ļoti rūpīgi objektu un to detaļu attēlojumi, gan samērā vispārināti zīmējumi, gan tikai kontūrieskicējumi. Ir arī tādi tēlojumi, kuros apvienojas visi šie trīs principi: priekšplāns ir detalizēts un precīzs, otrais plāns un tālākais vispārinātāks vai tikai iekonturēts. Dažādais izzīmējuma līmenis nereti sniedz nepilnīgas ziņas un attēlu izskaidrojumā (anotējumā) jābūt ļoti uzmanīgiem. Ir arī zīmējumi, kuros nepārprotami pielaistas kļūdas.

Zīmējumu būtiskā (sociālā) satura ziņā skaitliski visvairāk attēloti mācītāju, muižnieku vai valsts pārziņā vai piederībā esoši objekti (krogi, mācītājmuižas, baznīcas, muižas, pasta stacijas, tam laikam atbilstošas rūpnieciskās ražošanas objekti). Tomēr netrūkst arī mazpilsētu un zemnieku sētu skatījumu no dažādiem attālumiem, kas sniedz ieskatu par tām, it īpaši, kad sētu zīmējumos saskatāmo apvienojam ar zemkopju, zvejnieku un citu ļaužu darba procesu, darbarīku, iedzīves priekšmetu, tērpu, rotu un transporta līdzekļu attēlojumiem. Visai vērtīgi ir baznīcu, nocietināto piļu drupu, pilskalnu un atsevišķu senlietu zīmējumi, kas attēlo šo kultūras un vēstures objektu izmantošanu un stāvokli 18./19. gadsimta mijā. Vērā ņemamas ir norādes par lībiskas cilmes parādībām, arī tie zīmējumi un apraksti, kuros lībiskie elementi attēloti bez īpašas pieminēšanas, piemēram, zveja ar līvi, tači u.c.

Teritoriālā ziņā zīmējumi attiecas uz Jēkabpils, Limbažu, Ogres, Rīgas un Valmieras apkārtni, arī uz Limbažu un Valmieras pilsētām, t.i., galvenokārt uz Piedaugavas un Rietumvidzemes lībiskajiem apvidiem, kuros gadsimtu gaitā norisinājās svarīgi etnokulturālie procesi: latviešu un lībiešu saplūšana, daudzu kurzemnieku (precīzāk — Kurzemes hercogistes, pēc 1795. gada — Kurzemes guberņas — iedzīvotāju) un dažādu apvidu igauņu pārnākšana uz pastāvīgu dzīvi, nopirktu vai iemainītu citnovadu dzimtļaužu nometināšana muižās, vācu un citu tautību amatnieku ienākšana un darbība; slāvisko elementu parādīšanās Piedaugavā saiknē ar Daugavas transporta maģistrāli, Krustpils un Jēkabpils attīstīšanos.

Zīmējumus palīdz izprast Broces vācu valodā rakstītie objektu nosaukumi un paskaidrojumi, kuriem ir visai atšķirīga izziņas vērtība: līdzās plašiem un samērā izsmeļošiem stāstījumiem ir arī nepilnīgi un pat tikai objekta nosaukumu un datējumu saturoši rakstījumi. Samērā bieži Broce nav izpratis zīmētos objektus vai norises un to nosaukumus, kas atspoguļojas kļūdainās attēlojuma anotācijās. Zīmētāja sacerēto papildina viņa rakstītā tulkojums latviešu valodā un grāmatas sastādītāju komentāri ar to sacerēšanai izmantoto avotu un literatūras norādēm. Tas viss kopā sniedz par katru zīmējumu grāmatas sastādītāju zināšanām atbilstošu sākotnējo informāciju un rosina interesentus turpmākiem meklējumiem.

Grāmatai pievienoti tajā minēto personu, vietu, priekšmetu, norišu, dabas parādību u.c. rādītāji, arī publicēto zīmējumu oriģinālu izmēru tabula. Dažviet rodas pārdomas par publicēto zīmējumu tipiskumu un vērtību un par to, vai šo vietā nevajadzēja ievietot citus.

Šajā sējumā ievietotie Broces 1771.–1817. gada zīmējumi tapa jaunumiem bagātā, ļoti saspringtā Igaunijas un Latvijas kultūras, saimnieciskās un sabiedriskās dzīves periodā. Bija iestājusies feodāli dzimtbūtnieciskās iekārtas krīze un ārkārtīgi saasinājušās baltvācu muižniecības un igauņu un latviešu zemniecības savstarpējās attiecības. Igaunijā un Latvijā arvien aktīvāk iesakņojās modernās apgaismības idejas. Turpinājās (1750–1784) Igaunijas un Vidzemes zemnieku nemieri. Brieda Kauguru zemnieku nemieri, kas notika 1802. gadā. Meklējot izeju no krīzes, tika izdoti vairāki zemnieku likumi, formāli atcēla (faktiski tikai atviegloja) dzimtbūšanu (1816. gadā Igaunijas, 1819. gadā Vidzemes guberņā). Pastiprinājās zemniecības sociālā noslāņošanās, auga interese par izglītību, jaunlaiku saimnieciskās un tā laika kultūras darbības iespējām. Pastiprinājās zemnieku etniskā, novadnieciskā un sociālās kopības apziņa. Igaunijā un Latvijā aizvien aktīvāk pa dažādiem ceļiem ienāca un iesakņojās citzemju saimnieciskās darbības, garīgās un materiālās kultūras jaunumi, attīstījās vietējās tradicionālās jomas. Tas viss atspoguļojas Broces zīmējumos un atklājas pietiekami redzīgam un zinošam lasītājam un skatītājam.

Gandrīz visos zīmējumos atspoguļota Latvijas kultūrainava, kurā izdalām četras snieguma pamatgrupas. 1) Plašas apkārtnes skatījums, ietverot tajā reljefu, ūdens baseinus, kokaudzes, atsevišķu dažādas etniskas un sociālas piederības ēku un veselu apbūves kompleksu vai to daļu izvietojumu apvidū, apstādījumus, ceļus, tiltus un citu. 2) Atsevišķu ēku un apbūves kompleksu (baznīcu, krogu, mācītājmuižu, muižu, zemnieku sētu u.c.) un to pašas tuvākās apkārtnes uztvērums, iekļaujot tajā apstādījumus, dārzus, tīrumus, žogus un citus cilvēka un dabas veidojumus. 3) Cilvēku darbības radītus ilgstoši pastāvošus vai īslaicīgus (sezonas) kultūrainavas elementus (zemnieka sēta ar apžogotiem ceļiem, dārziem, pagalmiem, siena kaudzēm, tīrumiem, baznīca ar tās tiešā tuvumā esošu kapsētu, žogu, nopļautu rudzu lauku ar statiņu rindām, Daugavas lašu un vimbu tači, siena grābšana pļavā ar gubiņu pievilkšanu kaudzes vietai un kaudzes mešanu, labības zārdi nopļautā tīrumā, upju pārceltuves darbībā, transportēšanai sagatavoti kokmateriāli krautuvē u.c.). 4) Tolaik atzīti dabas, pagātnes kultūras un vēstures objekti dažāda plašuma panorāmā vai bez tās (alas, lībiešu pilskalni, viduslaiku baznīcu un nocietināto piļu drupas, pieminekļi, upju ielejas ar krastu veidojumiem, apaugumiem, apbūvēm, upju plūduma atsevišķi posmi ar krastu kontūrām, krācēm, līkumiem, pārceltuvēm, apbūvi, salām u.c.).

Salīdzinot Broces 18./19. gadsimta mijas zīmējumus ar Šveices mākslinieka Johana Rūdolfa Šturna 1661. gada skicēm, varam izdarīt vairākus būtiskus secinājumus par kultūrainavas veidošanas principu attīstību apmēram 150 gadu ilgā laikposmā. Nozīmīgākais šajā procesā: Šturna zīmējumos Latvijas apdzīvotās vietas attēlotas bez jebkādiem stādījumiem, kur tikai vietumis varbūt bijuši cilvēku veidoti dārzi un apstādījumi. Broce toties attēlo 1) neapstādītas apdzīvotas vietas, 2) tādas apdzīvotas vietas, kurās varam nojaust cilvēku veidotus stādījumus, 3) apdzīvotas vietas, kurās redzamas neapšaubāmas, nesen mērķtiecīgi iestādītas un augošas alejas, dārzi, parki, 4) stādījumu kvalitātē saglabātus atsevišķus augošus kokus un kokaudzes, 5) jau labi ieaugušas alejas, dārzus, parkus, puķu dārzus un citādus stādījumus. Īsi sakot, šajā sējumā redzam nopietnas apstādījumu veidošanas un kopšanas tradīcijas attīstību. Acīgs vērtētājs šajos zīmējumos saskatīs gan mācītājmuižu un muižu parku stilu tapšanu, gan sabiedrisko ēku un zemnieku sētu apzaļumošanas centienus, precīzāk — Latvijas kultūrainavas radīšanu saiknē ar Viduseiropas tā laika līdzīgiem centieniem, protams, ievērojot mūsu zemes dabas apstākļu, saimnieciskās un sabiedriskās kārtības savdabības.

Broces zīmējumos labi parādās arī baznīcu, krogu, mācītājmuižu, muižu, ražošanas būvju, zemnieku sētu un citu objektu vietas izvēles, saimniecisko un sadzīves norišu organizēšanas principi.

J.K.Broce savos daudzajos braucienos pa Latvijas novadiem iepazina ceļus, lauku ainavas, strautu un upju braslus, pārceltuves, tiltus, pasta stacijas un ceļabraucēju atpūtas vietas — krogus. Daudzos zīmējumos redzami atsevišķi ceļu posmi ar apkārtējo apbūvi, kokaudzēm, robežzīmēm, žogiem. Īpaša uzmanība veltīta baznīcu, ceļu, mācītājmuižu un muižu krogiem. Tie attēloti gan kā izteiksmīga ainavas sastāvdaļa, īpaši neiedziļinoties būvju konstrukcijās un rotājumos, gan kā ainavu bagātinošas celtnes, pārliecinoši parādot to konstrukcijas, rotājumus, apkures iespējas u.tml. Skaidri redzama attīstība — kā izteikti zemniecisku guļbaļķu būvju vietā stājas mūra, pildrežģu un jaukta materiāla celtnes, kā zemnieciska izskata un konstruējuma krogi pārvēršas pēc Viduseiropas principiem veidotās ēkās ar klasisko mākslas stilu elementiem, kuras tomēr nereti saglabā vietējās tradicionālās tautas celtniecības iezīmes. Salīdzinot Broces zīmējumus ar jau minētajiem Šturna skicējumiem, šī attīstības līnija iezīmējas visai izteikti.

Šturna skices rāda, ka ceļotāji visbiežāk cēlušies pāri upēm ar baļķu plostiem. Vietumis bijušas uz laivām ierīkotas platformas, un tikai dažos skicējumos redzami nelieli, pāri strautam vai upītei pārmesti tiltiņi. Broces zīmējumos skatām rūpīgi celtus tiltus, kurus balsta tikai pie krastiem vai arī pie krastiem un straumes vidū izbūvētas guļbaļķu kameras. Šie balsti ierīkoti ar zemnieku tradicionālo guļbūvju konstrukcijām, bet tiltu margām izmantota zemnieku sētu kāršu žogu uzbūve. Uzmanību saista nenosakāmas konstrukcijas tilts pār Salacu pie Vecsalacas: varbūt tas balstās uz pāļiem, varbūt uz laivām, varbūt ir tikai augšpus lašu tača ierīkota plata laipa vai kas cits. Tilta vieta augšpus lašu tača Salacas oļainajā gultnē ir visai savdabīga. Baldonē Broce zīmēja uz pāļiem balstītu tiltu pār Ķekavu. Naukšēnos tilts pie krasta balstīts uz gara akmeņu krāvuma. Kā pārceltuves arī Broces laikā bija saglabājušies jau 17. gadsimta vidū lietotie baļķu plosti, kurus pārvilka pāri upei ar krastos nostiprinātas virves palīdzību, uz laivām ierīkotas platformas, kuras vīri pārstūma pāri upei ar garām kārtīm. Pie Gostiņiem Aiviekstē 1797. gadā zīmēta arī jauna tipa pārceltuve — prāmis, kura platformas uzlikšanai būvēta īpaša plata prāmja laiva.

Broces zīmējumu un aprakstu krājums Latvijas starptautisko prestižu, domāju, cels vairāk nekā tukšas runas, bukleti un citādi populāri izdevumi.

Turpmāk — vēl