Lai viens otru uzklausām un kopīgi domājam

Par Valsts valodas komisijas sēdi Daugavpilī

Izglītības apakškomisijas vadītāja — akadēmiķe, LU Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte:

— Tas bija iepazīšanās brauciens. Kontaktu dibināšana. Daugavpilieši bija atsaucīgi — sarunā piedalījās pārstāvji no pilsētas domes, skolu valdes un Daugavpils Pedagoģijas universitātes, arī skolotāji un bērnu vecāki. Domes priekšsēdētājs Rihards Eigims nebija atnācis, taču valsts valodas apgūšanu dome atbalsta. Latviešu valodas mācīšanai skolās dome atvēlējusi 80 tūkstošus latu gadā un bezdarbniekiem tiek piedāvāti bezmaksas latviešu valodas kursi. Tiesa, Daugavpils Pedagoģijas universitātes jubilejas sarīkojumā Eigima kungs uzrunu teica krievu valodā, kas īsti neiederējās reģionālā valsts augstskolā, taču var arī saprast, ka cilvēks varbūt kautrējas no iespējamām kļūdām un grib izteikties dabiskāk, brīvāk, kā tas, protams, labāk iespējams dzimtajā valodā.

Mūsu sēdē domi pārstāvēja priekšsēdētāja pirmā vietniece Līvija Jankovska. Viņa teica ļoti labus vārdus par savu pilsētu un pauda sarūgtinājumu, ka pēdējā laikā Daugavpili visbiežāk pieminot no sliktas puses, kaut gan pilsētā ir tik daudz jauna, skaista, progresīva. To taču neviens nenoliedz! Bet ir arī tādas sāpīgas, samilzušas problēmas, kuras neredzēt nozīmētu novilcināt to risināšanu.

Mani visvairāk interesē izglītības jautājumi. Un te daugavpilieši ceļ trauksmi sakarā ar Daugavpils Pedagoģijas universitātes paspārnē savulaik izveidoto eksperimentālo vidusskolu, kam nav savu telpu. Tajās mācās latviešu, krievu un arī citu tautību jaunieši, un profesionālā ziņā te sasniegts tiešām augsts līmenis. Par skolotājiem strādā universitātes pasniedzēji Vilma Šaudiņa un Gatis Ozoliņš, tāpat vesela virkne ļoti labu krievu pedagogu, kā profesors Fjodors Fjodorovs. Bet skolai nav savas mājas. Pašlaik telpas tiek īrētas skolā ar krievu mācībvalodu, kas draud iznīcināt šai eksperimentālajā skolā gadu gaitā izveidojušos latvisko vidi. Valodu nevar mācīt tādā vidē, kur nav gaisa! Par to ar lielu izpratni runāja skolēnu vecāki, kas ir ļoti satraukti par skolas nākotni.

Konkrētus ierosinājumus izteica Daugavpils Pedagoģijas universitātes prorektors Valfrīds Paškevičs. Viņš precīzi raksturoja latviešu valodas lietojuma nostiprināšanas un bilingvālisma problēmas. Universitātē ir sagatavots latviešu valodas kultūras kurss, taču tas nozīmē papildslodzi un līdz ar to — papildfinansējumu. Par to tiks domāts. Universitāte uzņemas arī būt klāt valodas nometnēs, ko rīko skolu valde. Ļoti žēl, ka Jankovskas kundzes runā nebija dzirdama gatavība konkrēti risināt jautājumus, kas saistīti ar pāreju uz bilingvālo izglītību. Atspēkojot gaušanos, ka tas ir grūti un gandrīz neiespējami, profesore Ina Druviete pareizi atgādināja: bilingvālā izglītība ir pārbaudīta un atzīta metode visā pasaulē. Un visā pasaulē to sekmīgi apgūst. Vai tad tiešām daugavpilieši vienīgie nebūtu uz to spējīgi? Protams, ka tā nebūt nav! Tikko nesen Masku festivālā ikviens varēja pārliecināties, cik talantīgi un gudri ir gan krievu un poļu, gan citu tautību bērni un jaunieši.

Viņiem bilingvālā izglītība nekādas grūtības nevar sagādāt. Jā, no ierēdņiem tas prasīs piepūli, bet ir jāstrādā. Kopš 1995. gada, kad šis uzdevums tika izvirzīts, no ārvalstīm šiem mērķiem ir saņemtas milzu summas. Komisija tagad centīsies kopā ar izglītības darba organizētājiem noskaidrot, cik efektīvi šai virzienā tiek strādāts, vai pie darīšanas ir īstie cilvēki, kas neiet tā, kā vajadzētu, kā pietrūkst.

Racionālus priekšlikumus sēdē izteica skolu valdes Pieaugušo izglītības centra vadītāja Ināra Krūtkrāmele un Valodu centra vadītājs Vitālijs Ciršs. Katrā ziņā jāatzīst, ka tādā lielā pilsētā kā Daugavpils nepietiek ar vienu valsts valodas inspektoru. Šai darbā jāiesaista ļoti labi sagatavoti profesionāļi un, vēlams, gados jauni cilvēki, kas nemēģinātu stāties soģa pozā, bet prastu risināt dialogu ar cilvēkiem. Sarunā piedalījās vairāki krievu sabiedrības pārstāvji. Izskanēja prasība, pie kuras mēs arī komisijā jau vairākkārt esam atgriezušies, — ir nepieciešamas jaunas, atraktīvākas mācību grāmatas, kas pamatotos uz modernu, mūsdienīgu metodiku. Valsts valodas komisija ir paredzējusi šos jautājumus nekavējoties risināt, lai jau šā gada laikā tiktu izstrādāta metodika un pēc tam varētu izsludināt konkursu jaunu mācību grāmatu uzrakstīšanai.

Tāpēc arī bija vajadzīga šī iepazīšanās, tikšanās, lai mēs varētu konkrēti apzināt turpmākās sadarbības iespējas un labāk koordinēt savus pūliņus. Un sekot arī līdzekļu izlietojumam — cik lietderīgi un efektīvi tiek izmantots finansējums no dažādiem avotiem, arī no Izglītības un zinātnes ministrijas akceptētās Izglītības programmas apakšprogrammas “Latgale”. Mēs negatavojamies neko kontrolēt vai inspicēt, mūsu nolūks ir mudināt uz sadarbību un kopīgi domāt, ko mēs varam un ko mēs spējam darīt latviešu valodas kā valsts valodas labā.

Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja Māra Zālīte:

— Par to, ka šādas tikšanās ar pilsētu vadību un ļaudīm ir vajadzīgas, pārliecinājāmies jau Jelgavā, kur notika mūsu pirmā izbraukuma sēde. Es ceru, ka trīs gadu laikā pabūsim ja ne visos, tad noteikti daudzos Latvijas rajonos. Mēs nebraucam pārbaudīt sūdzības, un arī šoreiz mūsu brauciena iegansts nebija Daugavpils sabiedrības pārstāvju vēstule Valsts prezidentei un citām augstām amatpersonām sakarā ar valsts valodas lietošanas samazināšanos. Mēs braucam runāt ar cilvēkiem, uzklausīt viņu problēmas un priekšlikumus un kopā ar amatpersonām domāt, ko lietas labā varētu darīt. Tiesa, sēdes sākumā veidojās tāda mums negaidīta ievirze — Jankovskas kundze gatavojās tā kā norāt vēstules autorus, sargājot domes mundieri. Bet mums nerūp domes mundiera gods, mūs interesē apzināt stāvokli pēc būtības un palīdzēt problēmu risināšanā, ja tas ir mūsu spēkos. Pašlaik Daugavpilī akūts jautājums ir eksperimentālās vidusskolas turpmākais liktenis. Arī mēs uzskatām, ka šāda latvietiskas vides saliņa ir paturama un saudzējama.

Mēs zinājām, ka Daugavpilī ir liela pretestība latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pastāvēšanai, tāpēc bijām gatavi ļoti asām debatēm, pat piketam. Par laimi, nekas tamlīdzīgs nenotika. Sēde noritēja mierīgā garā.

Es pat ievēroju, ka daži mediju pārstāvji, kas laikam bija cerējuši uz kādu sensāciju, tādi kā vīlušies atstāja zāli, nesagaidījuši sēdes beigas. Mēs runājām un debatējām vairāk nekā trīs stundas, un tas nebija zemē nomests laiks.

Cilvēkos es nekādu naidīgumu neredzēju, bet vietējā krievu prese gan pauž klaju naidīgumu pret visu latvisko un arī pret Latvijas valsti. Piemēram, tā sauktie ļimonovieši, ko Latvijā mēdz dēvēt par nacionālboļševikiem, bet kas starptautiskā kontekstā uzskatāmi par neonacistiem, savas avīzes “Ļimonovka” speciālizlaidumā sola bez jebkādiem eksāmeniem pilsonību visiem, kas vēlas, divu valsts valodu noteikšanu un krievu televīzijas izveidošanu Latvijā, aicina dibināt jaunatnes družinas un rīkot tīrīšanu. Kādu tīrīšanu — to var tikai minēt. Pilsētas avīze “Dinaburg” mūsu komisijas ierašanos sagaidīja ar tādiem virsrakstiem kā “Yfl Lfeufdgbkcjv yfdbckf euhjpf zpsrjds[ htghtccbq” — “Pār Daugavpili savilkušies valodas represiju draudi” un “D chtle Lfeufdgbkc ghjdthzn yf dfkjle” — grūti pat pārtulkot, lai saglabātos ņirdzīgais tonis: “Trešdien Daugavpili pārbaudīs ar valodu”. Arī avīzē tādi kacinoši, sarīdoši rakstiņi, musinoši virsraksti. Šie krievu izdevumi maldina iedzīvotājus, liek viņiem cerēt, ka Latvijā varētu būt divas valsts valodas. Līdz ar to cilvēki zaudē motivāciju mācīties latviešu valodu, viņiem faktiski tiek nodarīts pāri.

Iespējams, ka viena no tuvākajām izbraukuma sēdēm notiks Rēzeknē, kur tāds priekšlikums ir izskanējis. Valsts valodas komisijai daudz darāmā ir arī Rīgā, taču šis darbs Latvijas novados nav mazāk svarīgs.

Daugavpils Pedagoģijas universitātes muzeja vadītāja un skolēnu vecāku pārstāve Rita Sauša:

— Mani, tāpat kā daudzus vecākus, satrauc mūsu eksperimentālās skolas liktenis. Ir ielikti tik labi pamati! Tas bija deviņdesmito gadu sākumā, kad mūsu pedagoģijas augstskolas mācībspēki un studenti izloloja un izauklēja pavisam jauna tipa divplūsmu mācību iestādi, kas tika nosaukta par Saskaņas pamatskolu. Tika uzņemti ne vien krievu un latviešu, bet arī poļu un citu tautību bērni. Sākot ar ceturto klasi, visi te mācās latviešu valodā. Pēc devītās klases beigšanas viņi var turpināt izglītību tā sauktajā eksperimentālajā vidusskolā. Kaut arī abas skolas ar gadiem ir izaugušas un no augstskolas telpām aizgājušas, saites ar to joprojām ir ļoti ciešas. Tāpēc te ir tik augsts mācību līmenis, ka skolēni nāk ne vien no visa Daugavpils rajona, bet arī no Krāslavas, Preiļiem, Jēkabpils un citām pilsētām. Diemžēl katru gadu tiek komplektēta tikai viena pirmā klase un visus gribētājus nav iespējams uzņemt. Eksperimentālajā vidusskolā mācību process notiek tik augstā līmenī, ka tā varētu ķlūt par valsts ģimnāziju. Bet tiek piedāvāts pāriet uz skolu ar krievu mācībvalodu un par tās bāzi nevis atstāt Saskaņas pamatskolu, bet gan krievu pamatskolu. Līdz ar to šī latvietības saliņa tiktu nogremdēta. Valsts valodas komisija mūsu problēmas nevar, protams, atrisināt, bet svarīgs ir morālais atbalsts. Tāpēc esmu pateicīga par šo tikšanos.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore