Par integrāciju un sadarbību

Krievijas vēstnieks Latvijā Igors Studeņņikovs:

Patiešām, mācos latviešu valodu, nav viegli, bet cenšos. Latvijas prezidente mācās krievu valodu. Un tomēr mana dzimtā ir krievu valoda, jūsu Valsts prezidentei – latviešu valoda. Dzimtajā valodā mēs domājam, tajā sapņi rādās. Tas ir fakts, un tas ir normāli. Pēc dažiem statistikas datiem, vairāk par 60 procentiem Latvijā dzīvojošo krievu zina latviešu valodu. Un gandrīz 80 procenti latviešu zina krievu valodu. Tā ir diezgan reta parādība Eiropā, kad gandrīz visi iedzīvotāji zina divas valodas. Bet vairākumam mazākumtautības pārstāvošo – un tādu ir vairāk nekā 40 procenti – dzimtā valoda ir krievu valoda. Apgūstot latviešu valodu, lietojot to un zinot, ka bez šīs valodas nevar strādāt ne valsts, ne arī privātā sektorā, cilvēks vēlas saglabāt savu nacionālo identitāti, savu kultūru. Civilizētā sabiedrībā tas ir iespējams, ir daudz piemēru. Es nesaskatu problēmu tajā apstāklī, ka krievi domā krieviski, ka viņi vēlas, lai bērni mācītos matemātiku, fiziku un bioloģiju krievu valodā, bet tai pašā laikā arī labi zinātu latviešu valodu. Cik zinu, tā uzskata visi krievu bērnu vecāki. Integrācija šajā plāksnē turpinās.

Maķedonijā, kā zināms, pieņemti likumdošanas akti, lai albāņiem, kuru ir tikai kādi 20 procenti no iedzīvotāju kopskaita, būtu iespēja apgūt dzimtajā valodā ne tikai vidējo, bet arī augstāko izglītību. Viņiem dotas tiesības līdzdalībai valsts pārvaldes lietās atbilstoši procentuālajam īpatsvaram sabiedrībā. Tā ir normāla parādība. Tāpēc Krievija ir vērsusi Eiropas institūtu uzmanību, ka Latvijā tādam mazākumam pieskaitāmi 40 procenti iedzīvotāju.

Ļoti svarīgi būtu panākt līgumu par sadarbību sociālajā sfērā, lai cilvēka darba stāžā tiktu ieskaitīts arī ārpus Latvijas nostrādātais laiks. Sarunas par to kopš 2001. gada februāra faktiski bija pārtrauktas, jo jūsu valsts amatpersonas uzskata, ka tas prasītu pārāk lielus naudas līdzekļus. Marta beigās uz Maskavu dosies Labklājības ministrijas delegācija, ceram, ka šo sarunu iznākums būs pozitīvs.

Nevirzās arī darbs pie Krievijas piedāvātā vienošanās projekta par izglītības dokumentu ekvivalenci, kas ir svarīgi visiem tiem, kuri studē vienas vai otras valsts augstskolās. Pašlaik Krievijā studē apmēram 1200 jauniešu no Latvijas, bet ir arī Krievijas pilsoņi, kuri mācās Latvijā. Vienojoties un atzīstot šādu dokumentu ekvivalenci, mēs spertu soli uz priekšu arī šajā jomā. Diemžēl ar konkrētu atbildi nesteidzas Izglītības un zinātnes ministrija.

Krievija vienmēr apzinājusies Baltijas valstu prioritātes drošības jautājumos. To diktēja arī 1996. gadā pieņemtais Krievijas lēmums par 40 procentiem samazināt savus bruņotos spēkus Ziemeļrietumu reģionā. Pēc tam mēs piedāvājām krusteniskās garantijas. Krievija izpilda savas saistības bruņojuma samazināšanas jomā, tai skaitā kodolieroču, ķīmisko, bioloģisko ieroču iznīcināšanā. Vispār šajos gados jaunā Krievija nav izdarījusi neko tādu, kas iedragātu citu drošību.

Valsts domes vēlēšanas paredzētas tikai nākamgad, bet garantiju, ka Latvijas un Krievijas robežlīgums varētu tikt ratificēts, patiešām, vismaz pašlaik, nav. Šādas attieksmes pamatā ir nelabvēlīgā gaisotne – Latvijā ir pilsonības problēma, problēma ar krievu skolu. Pēc mūsu juristu domām, šeit nepamatoti vajā kara veterānus. Tomēr Krievijas un Latvijas robeža pastāv, režīms tiek ievērots. Nesen notika abu valstu robeždienestu kontakti, kuros pats piedalījos. Ir abu pušu sapratne, parakstīti attiecīgi protokoli; šo sadarbību vērtēju pozitīvi.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”