Par Eiropas nacionālo valdību

Kolumbijas universitātes konstitucionālo tiesību pasniedzējs Andžejs Rapačinskis:

Padomāsim par sekojošo: kāpēc eiropiešiem ir vajadzīga starplīmeņa valdība starp kopīgajiem Eiropas ietvariem un to vietējām institūcijām?

Kāpēc pjemontiešiem, bavāriešiem vai skotiem ir vajadzīgs nacionālās birokrātijas starpslānis, kas vada viņu nodokļu politiku, labklājības programmas, vērtspapīru likumus un lielākoties nelietderīgās, dublējošās armijas? Vai dzīve nebūtu vieglāka, ja kopējais tirgus, valūta, ārpolitika, armija un vēl dažas jomas tiktu vadītas visas Eiropas mērogā un pārējie jautājumi atstāti nozīmīgāku vietējo struktūrvienību pārziņā?

Patlaban ir modē izsmiet Eiropas regulēšanas birokrātiskos sīkumus. Bet Eiropas regulēšana nav nekas salīdzinājumā ar nacionālo likumu un dekrētu kalniem, miljoniem, kas tiek iztērēti politiskai protežēšanai un kolosālajām valsts mašīnām, kas apēd 30–40% Eiropas valstu nacionālā produkta. Vai kopīga Eiropas valsts, lai kāda tā būtu, varētu darboties sliktāk?

ES šķiet apgrūtinoša un birokrātiska tikai kā papildu valdības līmenis. Ja tā aizstātu nacionālās valdības, tās nasta būtu bez svara salīdzinājumā ar to, kāda tā ir patlaban.

Protams, mums vēl nedraud nacionālo valstu likvidēšana, bet ne jau tāpēc, ka tā būtu tik dziļi iesakņojušās pilsoņu apziņā. Nacionālās identitātes lielākoties ir noplicinošas abstrakcijas, tādas pašas klišejas kā rase, šķira un citi ideoloģiskie veidojumi. Padomājiet par to, cik daudz lielāka patiesa daudzveidība pastāvētu vienotajā Eiropā, ja vidū netupētu nacionālās valstis.

Ja tomēr eiropiešiem radīsies nojausma par to, kurp viņiem būtu jāvirzās, nacionālās identitātes, kas izveidojušās pēdējos pāris simts gados (jo tās nemaz nav daudz vecākas), varbūt pārvērstos par kaut ko līdzīgu aklās zarnas piedēklim, kas cilvēka organismā nedara neko vairāk, kā vien pa retam iekaist.

“DIENA”