Par lietišķas sievietes noslēpumiem

Foto: A.F.I.

SIA “Spilva” prezidente Lolita Bemhena:

“Spilva” tika izveidota uz Bulduru sovhoztehnikuma bāzes. Es te ierados pēc Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas un desmit gadus nostrādāju par darba un darba algas ekonomisti. Globālās pārmaiņas mani pārsteidza, dzemdību atvaļinājumā esot. Tomēr biju to 26 darbinieku skaitā, kas uzrakstīja iesniegumu par vēlēšanos privatizēt konservu cehu. Pats cehs tolaik lieluma ziņā bija kāds simtais starp līdzīgiem Latvijas uzņēmumiem. Tomēr mums lika sovhoza kasē iemaksāt miljonu. Naudu aizņēmāmies no kāda kooperatīva pret godavārdu.

Lūzuma gads bija 1994., kad somu draugi palīdzēja nopirkt uz kredīta ar normāliem procentiem angļu automātisko konservu ražošanas līniju. Pieņemts apgalvot, ka biznesā draugu nav. Ir! Mēs arī tirgū iekļuvām tikai tādēļ, ka viņi mums uz parāda piegādāja veselu konteineru ar teicamu Izraēlas tomātu pastu kečupa ražošanai. Tolaik nevienam tādas nebija. Kāpēc viņi mums noticēja? Viņi redzēja, ka mēs gribam godīgi strādāt. Nezinu, varbūt mēs viņiem gluži vienkārši iepatikāmies, bet līdz pat šim laikam labi sadarbojamies. Es uzskatu, lai cik arī grūti tev nebūtu, ja kaut ko esi apsolījis, izpildi. Es esmu ļoti paškritiska un slikti izturos pret tiem, kuri netur vārdu. Prasu, lai man pakļautie pildītu solīto. Ar laiku partneri to novērtē. Man daudzi netic, ka tik vienkārši var iegūt draugus. Taču tas tā notika. Pateicoties viņiem, mēs tad nedaudz pacēlāmies pāri konkurentiem.

Biznesā pastāvīgi nepieciešams riskēt, un es domāju, ka sievietei ir intuīcija, kuras vīriešiem nav tik daudz. Un vēl sievietes ir apdomīgākas. Citi vaicā, kādēļ esmu paņēmusi kredītu uz 7 gadiem. Bet es atbildu – tādēļ, lai to reāli varētu atdot. Mēs varam prognozēt, ko un cik ražosim, taču mūsu apstākļos tirgus nepavisam nav prognozējams.

Man ir svarīgi, lai padotais spētu aizstāvēt savu viedokli. Dažkārt redzu, ka viņam taisnība, taču viņš nespēj to pierādīt, un es nepiekrītu. Viņiem droši vien ir grūti ar mani. Mūsu cilvēki baidās riskēt un pieņemt lēmumus. Lūk, arī mani menedžeri vienmēr grib, lai es to daru. Taču es ar viņiem strādāju, prasu, lai ierodas pie manis jau ar gataviem priekšlikumiem. Bet vadītājam jāsaka pēdējais vārds. Viņam ir vislielākā atbildība.

“TEĻEGRAF”