Par šizofrēnisku dzīvi un kritiķa sirdsapziņu

Teātra un kino kritiķe Dr. art. Valentīna Freimane:

Daudzi no manas paaudzes cilvēkiem ir darījuši visu, lai attīstītos ārpus padomju atļautā loka, lai būtu pasaules, Eiropas līmenī – izklausās pretenciozi, bet tā tas ir. Man tas bija apzināts mērķis, darīt visu, lai es būtu šajā līmenī – negrasījos atpalikt, bet robežas bija liktas. Ja tevi nelaiž uz ārzemēm, bet tev ir tāda profesija, ka vajadzētu skatīties un saskarties ar savu vidi… Daudz kas ir palicis aiz borta – vēsture ir vēsture, izkāpt no tās mēs nevarējām.

Man bija 18 gadu, kad ienāca padomju tanki un es pirmo reizi sapratu, ko nozīmē būt nogrieztam no tās pasaules, kurā esi audzis. ( Valentīna Freimane–Lēvenšteina, kurai nupat februārī apritēja 80 gadu, bērnības un jaunības gadus aizvadījusi Berlīnē – “LV”.) Dzīve tika – pāršķelta divās pretstatītās daļās. Vidū – četri posta gadi, kur palika gan pirmā padomju gada beztiesiskums, represijas, radu deportācija, manas dzimtas bojāeja Rīgas ebreju slepkavošanas gaitā… Šī ir manas dzīves tumšākā lappuse, taču runāsim par padarīto un nepadarīto, par saknēm. Manu raksturu un spītu, dzīves filozofiju veidojusi gan ārkārtīgi rosinošā bērnība, gan tā melnākā, sāpīgākā pieredze.

Kritiķis atbild tikai savai sirdsapziņai – pati rakstīšana ir brīva nodarbošanās, bet publicēšanās ir nebrīva, un tur mēs esam atkarīgi. Padomju laikā – no obligātajiem ideoloģiskajiem kritērijiem, bet šodien no tā, kā attiecīgais izdevums cenšas sadzīvot ar savu adresātu, cik mēs varam piekrist darba devēju prasībām, cik nevaram… Kritiķa brīvība ir arī brīvība nedrukāt savus tekstus, un to es esmu izmantojusi papilnam. Esmu 50 gadus nodzīvojusi ideoloģiska diktāta apstākļos – katram bija jāatrod sava konformisma robeža. Man tas slieksnis bija augstāks varbūt tāpēc, ka es biju citādi augusi. Es nokļuvu padomju varā kā absolūti nobriedis cilvēks, pieaugu ļoti agri – gan izglītības, gan redzesloka ziņā mani vairs mainīt nevarēja. To es arī saglabāju, kaut dzīvoju šizofrēnisku dzīvi – tāpat kā daudzi.

Kad situācija mainījās, latviešu valodu, ko pratu pavirši, apguvu vienā vasarā. Visi teica, ka pēc šiem trīs mēnešiem nevar pat iedomāties, ka tā ir iemācīta valoda. Ja kāds saka, ka nevar iemācīties latviešu valodu, man nāk smiekli, cilvēks sev pats izraksta garīgās nabadzības zīmi jebšu viņam ir kāds psihopataloģisks slieksnis, kuram viņš nevar pārkāpt.

Kinomāksla nav tikai izklaide vai informācija, tā atbalsojas cilvēka personības struktūrā, ja viņš vispār ir uz to spējīgs. Ir jau cilvēki, kas ir truli un uz to nereaģē, bet tas nav mūsu adresāts.

Latvijas nelaime ir arī tā, ka visi domā – var rakstīt par visu. Mums ir iznīcināta kompetences robeža starp kinokritiku un vispārējo žurnālistiku, kas informē par kino. Tā ir cita metodika, citi uzdevumi, cita atbildība.

“DIENA”

Sekojot citiem: “LV” informācijas redaktors Gints Moors

Par pārņemto publikāciju faktoloģiju atbild informācijas avotia