Kad jaunam saturam vajadzīgs jauns trauks

Par administratīvi teritoriālās reformas mezglupunktiem

Arvīds Pīlēģis, Pašvaldību lietu pārvaldes direktora vietnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

— Nav šaubu, ka Latvijā pastāvošās vietējo pašvaldību robežas neataino vēsturiski ilgā laikā veidojušos administratīvi teritoriālo struktūru, bet gan iedalījumu, kas balstās uz padomju laika kolhozu un padomju saimniecību teritorijām, ko līdz ar valstisko neatkarību Latvija mantoja kā padomju varas vajadzībām pieskaņotu. Neatkarības gados ir paplašinātas vietējo pašvaldību funkcijas, paaugstināta to patstāvība un atbildība, bet administratīvo teritoriju robežas ir palikušas nemainīgas, tādējādi radot pretrunu starp pārvaldes jauno saturu un veco teritoriālo iedalījumu. Tātad administratīvi teritoriālās reformas (ATR) nepieciešamību nosaka pretruna starp pārvaldes veco formu (teritoriālo iedalījumu) un jauno saturu (pašvaldību kompetenci).

Atbilstoši Administratīvi teritoriālās reformas likumam reformas mērķis ir izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas administratīvās teritorijas un pašvaldības, kas nodrošinātu kvalitatīvus pakalpojumus iedzīvotājiem. Un, lai šo mērķi sasniegtu, ir jārod atbilde uz vienu no svarīgākajiem reformas jautājumiem: kādai jābūt pašvaldībai, lai tā būtu demokrātiska un reizē arī ekonomiski efektīva un attīstīties spējīga? Nav vienas atbildes, tāpat kā vienas taisnības, tas ir meklējumu, uzvaru un zaudējumu ceļš, kas gribot vai negribot būs jāiet, jo sekmīga reforma ir vispārnacionāls valsts ilgtspējīgas attīstības jautājums.

— Vai ir pamats apgalvojumam, ka administratīvi teritoriālās reformas norise ir aktivizējusies?

— Pirmās iestrādes par administratīvi teritoriālo reformu mūsu valstī bija 1993. gadā, tātad gandrīz pirms desmit gadiem. Pirms nebija veikta administratīvo teritoriju izpēte un apkopoti rezultāti, uz kuru pamata tapa jauno teritoriju veidošanas kritēriji, reformas process bija lēns un nekonkrēts.

Bet šobrīd jau varam arī nedaudz izvērtēt paveikto un pārredzēt to, kas jādara un kādi varētu būt rezultāti. Reforma attīstās ar konkrētiem darbiem — mērķdotāciju piešķiršanu pašvaldību apvienošanās projektu sagatavošanai, šo projektu sagatavošanu, pašvaldību apvienošanos. Aizvadītā gada sākumā bija ļoti grūti izvēlēties, kam piešķirt mērķdotācijas projektu sagatavošanai, bet šobrīd 102 pašvaldību modelis ir pamats procesa virzībai. Turklāt 102 pašvaldību modelis ir iemesls virzīt pašvaldības uz apvienošanos, dot konkrētas rekomendācijas un pēc projekta kritērijiem izvērtēt to iesniegtos priekšlikumus.

Tā kā atsevišķās teritorijās jaunizveidotajām pašvaldībām ir jau vairāku gadu pieredze — Kandavas novads, apvienotā Ikšķiles pilsētas teritorija —, esam sākuši paplašinātu iedzīvotāju informēšanas kampaņu par reformas mērķiem un norisi. Ir tapuši raidījumi Latvijas Televīzijā “Novadu laiks”, demonstrēta Anša Epnera uzņemtā informatīvā videofilma “102 ligzdas Latvijai”, kas emocionāli skaidro par reformas nepieciešamību. Strādājam, lai viss aizsāktais turpinātos, kā arī ieinteresētu un iesaistītu skaidrošanas procesā reģionālās radiostacijas un televīzijas. Nesen Latvijas iedzīvotāju pastkastēs nonāca buklets par administratīvi teritoriālo reformu.

— Kādas ir atsauksmes par šo iedzīvotāju informēšanas veidu?

— Par bukletu esmu dzirdējis galvenokārt pozitīvas atsauksmes. Nav bijuši iebildumi, ka bukleta teksts būtu uzrakstīts nesaprotami. Savukārt speciālistu viedoklis: buklets esot sastādīts pārāk vienkārši. Taču jārēķinās ar mērķauditoriju, kas, iespējams, par šo tēmu no bukleta uzzina pirmoreiz. Pašvaldību darbiniekiem tiek periodiski izdots cits buklets — “Administratīvi teritoriālā reforma”, kas ir profesionālākā valodā un adresēts speciālistiem. Janvārī iznāca šā izdevuma 10. numurs.

Uzskatu, ka Pašvaldību lietu pārvalde (PLP) ir ieguldījusi būtisku darbu ATR sagatavošanā un ar lietu atbildību vada tās norisi. Ir tapis projekts, ir veikta skaidrošana, apspriešana pašvaldībās, uzklausot iebildumus un priekšlikumus.

— Vai, jūsuprāt, ATR ir saistīta ar reģionālo attīstību?

— Reģionālās attīstības likumprojekts, ko tūlīt trešajā lasījumā izskatīs Saeima, ir tikai pusceļš, jo, mūsuprāt, galamērķis ir liela mēroga reģionālās pašvaldības, nevis tikai plānošanas reģioni. Tādēļ arī līdzās ATR norisei esam nolēmuši vairāk laika veltīt otrai nozīmīgai lietai — reģionālajai reformai, ko nosaka arī ATR 16.pants: PLP ir jāsniedz savi priekšlikumi. Daļēji esam to jau darījuši, un nupat ir izdota brošūra “Reģionālā administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas problēmas Latvijā”, kas nosūtīta visām pašvaldībām, Saeimas un valdības pārstāvjiem. Tās autori ir ekonomikas doktors, Biznesa augstskolas “Turība” asociētais profesors Staņislavs Keišs un Balvu rajona padomes izpilddirektors Andris Kazinovskis. Plānots, ka maijā notiks arī PLP rīkotā konference par reģionālās reformas problēmām. Uzskatu, ka reģionālā attīstība Latvijā ir reģionu kompetences jautājums. Pēc subsidiaritātes principa reģionālās attīstības jautājumu risināšana un finansējums būtu jānodod reģionālajām pašvaldībām, nodrošinot ar likumu noteiktu budžetu veidošanas kārtību un veicot kontroli. Nav loģiski, ka, piemēram, par Latgales attīstību detaļās lemtu Rīga: kur labāk būvēt skolu vai kuru ceļu atjaunot. Tieši tādēļ tiek rīkota konference, iesaistot zinātniekus, lai politiķiem būtu vieglāk izšķirties lēmumu pieņemšanā.

— Kā jūs kā ATR projekta autors atspēkotu reformas oponentu viedokli, ka ATR trūkst pārliecības? Kam tā ir vajadzīga — valstij vai pašvaldībām?

— Likums par ATR netapa no zila gaisa. Bija izpēte, izmēģinājuma projekti, kas parādīja, ka nelielo pašvaldību budžeti ir sadrumstaloti un tās diemžēl nereti nespēj veikt tām ar likumu uzdotos pienākumus, racionāli tērēt naudu, par papildus piesaistītiem līdzekļiem nerunājot. Starp pašvaldībām pastāv lieli savstarpējie norēķini par sniegtajiem pakalpojumiem, gadā to summa valstī pārsniedz 6 miljonus latu. Nav noslēpums, ka lielā daļā mazo pagastu pašvaldību vienam darbiniekam ir pienākums veikt gan sociālā darbinieka, gan pagasttiesas, gan sekretāra, jurista un vēl kādus pienākumus, bet galarezultāti šādam universālam darbam nav normāli. Pagastos vāji notiek arī teritorijas attīstības plānošana, grūti izveidot būvvaldes, un kopumā kadru jautājums ir smags. Taču, likumdošanai attīstoties, pašvaldībām deleģēto pienākumu skaits palielinās, un arī nākotnē šī tendence iezīmēsies, tāpat kā palielināsies iedzīvotāju vajadzības pēc kvalitatīviem pakalpojumiem. Tādus nevarēs saņemt mazā, neattīstītā pašvaldībā. Šobrīd vairāk nekā pusē pašvaldību nav sociālās palīdzības dienestu. Pagasta cilvēki uz jautājumu, vai pie jums darbojas sociālais dienests, atbild apstiprinoši, ar to domājot šo apvienoto pienākumu veicēju, jo nezina, ko īstenībā ietver jēdziens “sociālā palīdzība”.

Kā jau minēju — kvalificētu juristu trūkums ir iemesls tam, ka pašvaldības pieņem likumiem pretrunīgus lēmumus. Piemēram, aizvadītajā gadā īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš bija spiests lūgt sniegt paskaidrojumus par 163 šādiem nelikumīgiem pašvaldību lēmumiem. Piekritīsit, ir dīvaini lasīt pašvaldības pieņemtu lēmumu, kurā tā apsola pildīt kāda likuma attiecīgu pantu.

Uztrauc arī nekompetentas finansiālās darbības, finansu plānošana ir vāja, Valsts kontrole ir konstatējusi, ka atsevišķās pašvaldībās nav pat grāmatvedības uzskaites. Iesniegtie finansiālās darbības pārskati par 2000. gadu tikai 36% pašvaldību atbilda likumdošanai. Par pieņemamu nevar uzskatīt parādību, kad pašvaldības vadība ir kā ģimenes uzņēmums.

Katrā gadījumā pašvaldību apvienošanās nav universāla recepte, kas novērsīs visus trūkumus, tā ir viena no iespējām, kā mēģināt strādāt labāk. Nav kategoriski noteikts, ka pēc ATR Latvijā būs 102 pašvaldības, to skaits var būt arī 110 vai 100, un pašreizējie pašvaldību brīvprātīgas apvienošanās procesi to parāda.

— Bet padomju laika pagājušā gadsimta vidū veiktā reforma?

— Nevar salīdzināt šīs lietas. Toreiz administratīvā iedalījuma jomā notika pasaules pieredzē rets gadījums: Latvijas vēsturiski izveidojušos 510 pagastus pārveidoja par 1350 ciemu padomēm politisku mērķu sasniegšanai. Toreizējā teritoriālā reforma bija instruments kolhozu izveidošanai. Ar nedaudziem izņēmumiem teritoriālais dalījums, kas bija piemērots komandekonomikai, ir saglabājies. Turklāt negatīva pieredze nav arguments nedarīt neko.

— Par vienu no ATR mērķiem ir nosaukta cilvēkresursu trūkuma ierobežošana. Vai, jūsuprāt, ATR spēs to īstenot? Cilvēki vēlas un meklē sev izdevīgākus dzīves un darba apstākļus.

— Pilnīgi piekrītu, šādas problēmas ir ne tikai mūsu valstij. Taču ir jācenšas panākt, lai būtu normāla darba vide. Ja nekas nenotiks, cilvēki aizplūdīs uz vietām, kur ir darbs. Šobrīd darbaspēka aizplūšanas barjeras funkcijas pilda lielās pilsētas, bet reformas uzdevums ir veidot šādas barjeras novados. Lai pašvaldība varētu aktīvi ietekmēt infrastruktūru un veidot aktīvu darba vidi ar darba vietām. Viens no instrumentiem šā uzdevuma veikšanai ir spēcīga un liela pašvaldība. Mazās pašvaldībās tas nenotiek. Par to var pārliecināties, lasot pagastu padomju sēžu darba kārtību, kur nav perspektīvas un stratēģiskās attīstības jautājumu. Koncentrējot jau tā vājos intelektuālos resursus un arī finanses, pašvaldību apvienošana piedāvātu lauku cilvēkiem veidot mūsdienām piemērotu vidi.

Jā, oponenti pārmet, ka ATR veicinās cilvēku aizplūšanu no laukiem. Taču reforma nav notikusi, un cilvēki brauc prom no laukiem, mazās skolas nākas slēgt, pašvaldības sniegtie pakalpojumi nav kvalitatīvi. Nevar uz notiekošo procesu bāzes to attiecināt kā perspektīvo.

— Valsts deleģēto funkciju un uzdevumu apjoms, ko veic pašvaldības, arvien pieaug, bieži ir tā, ka pašvaldība ir spiesta veikt valsts funkcijas bez attiecīgā finansējuma.

— Reformas rezultātā ir jāsakārto attiecības starp valsti un pašvaldībām, stingri tās nodalot. Pašvaldībām ir konsekventi jāprasa no valsts iestādēm to uzdevumu izpilde, kas ir valsts pārraudzībā. Kā piemēru pašvaldības var minēt ziemas laikā aizputinātos 2. šķiras autoceļus, ko valsts iestādes netīra, koncentrējot tehniku un spēkus uz 1. šķiras ceļiem. Tos, situācijas vadītas, tīra pašvaldības, lai no ierindas neizietu tehnika un lai nebūtu jāsaņem iedzīvotāju pārmetumi. Tas nav pareizi, katram ir jāatbild par saviem pienākumiem. Un šajā gadījumā — jo lielākas būs pašvaldības, jo vairāk spēs risināt līdzīgas problēmas arī politiskā līmenī. Un šī būtu īstā joma, nevis politiķim pildīt sociālā darbinieka funkcijas un piegādāt nespējīgam pensionāram produktus, kas nereti notiek mazajās pašvaldībās un tiek pasniegts kā īpašs žests.

— Kā vērtējat projektus par teritorijas ziņā lielu novadu izveidošanu?

— Politiķi, kas apzinās nākotni, saprot, ka starp pašvaldībām notiks asa konkurence investīciju piesaistē, infrastruktūras, resursu uzlabošanā, un, protams, viens no plusiem tad būs: jo lielāks, jo spēcīgāks, jo lielāki resursi, jo lielākas manevrēšanas iespējas un uzvara konkurences cīņā. Piemērs tam — Daugavpils novada projekts, kas ietver trīs novadu apvienošanu vienā. Taču ir jāizvērtē: vai esam gatavi tik lielu pašvaldību optimālā vadīšanā? Nav šaubu, šādas sistēmas vadīšana ir ļoti sarežģīta, par to liecina arī kaimiņvalsts Lietuvas pieredze, kurā izveidotas 60 pašvaldības un jau pastāv līdzīgi negatīvie faktori. Sevišķi lielu novadu veidošana atsevišķos gadījumos var būt arī racionāla, taču vietās, kur līdzās ir vairāki spēcīgi attīstīti centri, tas nebūtu ieteicams.

— Jau minējāt, ka 102 pašvaldību modelis nav dogma un tiek respektētas pašvaldību domas. Vai pastāv kādi atkāpšanās ceļi, ja sākotnēji pieņemtais lēmums par apvienošanos ir bijis kļūdains?

— Neapšaubāmi, pirms lēmuma pieņemšanas vajag izsvērt visus iespējamos ieguvumus un zaudējumus. Taču es tomēr vēlētos brīdināt pašvaldības, ka apvienoties ir vieglāk nekā pēc tam sadalīties. Ja būs gan vēlēšanās, gan nepieciešamība vēlāk novada mērogu palielināt, pievienojot citas teritorijas, lielas problēmas neradīsies. Problēmas — un turklāt lielas — būs mantu un saimniecību dalīt, un to uzskatāmi parādīja Lietuvas pieredze, kur sākotnēji bija 56 pašvaldības, kur pēc apvienošanās notika lielu pašvaldību dalīšana. Lietuvas iecere veidot apmēram 90 pašvaldības šobrīd uz priekšu nevirzās. Turklāt Latvijā ar pārāk lielu novadu saplūsmi var rasties sarežģījumi reģionālā iedalījuma izveidē. 102 pašvaldību modelim ir pamatā četru Latvijas kultūrvēsturisko zemju — Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales — robežas. Ja novadi tiek veidoti, pamatojoties uz Latvijas rajonu robežām, kultūrvēsturisko zemju robežas noteikt būs ļoti grūti, jo rajoni tika veidoti pavisam citā nolūkā, neievērojot vēstures mantojumu. Šīs lietas, tāpat kā iedzīvotāju vajadzības un vēlmes, ir pārdomu vērtas, nozīmīgas un līdzsvarojamas lēmumu pieņemšanas brīžos, lai pēc iespējas izvairītos no sāpīgām kļūdu sekām.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore