Pēteris Tabūns:

(..) Dīvaini, godīgi sakot, ka mēs tik ilgi debatējam par to, vai pirmajā lasījumā pieņemt vai nepieņemt. Nevar būt šaubu, man liekas, kolēģi, ka ir pēdējais laiks domāt par Latvijas laukiem. Pēdējais laiks! Es uzsveru. Ļoti nopietni, ar visu prāta un sirds degsmi! Atbildīgi un visos iespējamajos veidos.

Jo vienkārši cita ceļa nav. Un tādēļ nevajadzētu tik drausmīgi daudz debatēt par pirmo lasījumu. Šeit ir iesniegti priekšlikumi otrajam lasījumam, un tie nav opozīcijas priekšlikumi. Šie priekšlikumi ir izdebatēti, un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ir izskatījusi... te ir skaidri un gaiši rakstīts, ka ir atbalstīti faktiski visi, arī Seiles kundzes priekšlikums daļēji, tāpēc šodien, tūlīt pat vajadzētu nobalsot un izskatīt konkrētos priekšlikumus. Un tur par konkrētiem priekšlikumiem tad arī debatēt. Lūk, tā vajadzētu rīkoties, un šeit, tā sakot, nemēģināt tā, kā Bojāra kungs visu laiku tikai saka: “Jūs, jūs, jūs, jūs.” Kas tie tādi “jūs”? Mēs visi. Mēs visi Saeimas deputāti esam atbildīgi par Latviju, par Latvijas laukiem. Un nevajag šādā te veidā: “Jūs, jūs, jūs un jūs.” Mūsu kopīgā lieta tā ir. Absolūti un pilnīgi. (..)

Egils Baldzēns:

(..) Tas ir viens no šiem problēmu lokiem. Katrā ziņā es gribētu uzsvērt vēl vienu lietu, kas, manuprāt, jau ir mūsu pašu vaina. Un mūsu pašu vaina saistās ar citiem jautājumiem. Tas ir, ko mēs kā politiķi, kā valdība, kā Saeimas pārstāvji, kā partiju politiķi esam darījuši, lai ražošanas apjoms lauksaimniecībā nesamazinātos. Un, manuprāt, pati lielākā nelaime, kas ir notikusi, ir tas, ka mēs zemnieku saimniecības, zemniekus dalām perspektīvajos un neperspektīvajos, ka mēs aizraujamies vienpusīgā veidā ar lielāko zemnieku saimniecību atbalstu vienpusēji un praktiski neatbalstām veselu plašu zemniecības slāni. Tā ir Sociāldemokrātu savienības pārliecība, ka nevajag zemniekus dalīt pareizajos un nepareizajos. Visi, kas ražo šo tirgus produkciju, viņiem visiem ir jānāk arī pretī atbilstoši valstij un atbilstoši no realizētās produkcijas ir jādod atbalsts kā cenu starpība starp šo realizēto cenu un ražošanas izmaksām.

Tā būtu tā mūsu nostāja. Protams, mēs varam pieiet, ka mēs atbalstām pavisam nelielu procentu zemnieku saimniecību, ka mēs atbalstām kādus 5000 zemnieku saimniecības kā maksimums, kā parasti min valdības pārstāvji, bet mūsu nodoms ir citāds, mēs uzskatām, ka šeit ir jādomā par to, ka tieši šī politika ir novedusi mūs pie tā, ka ražošanas apjomi valstī lauksaimniecības ražošanā samazinās. Ka tieši šis moments... jā, mēs esam palīdzējuši varbūt vienai nelielai, pavisam nelielai zemnieku daļai maksimālā apjomā. Bet mēs ar šādas politikas mērauklu neapšaubāmi esam samazinājuši un diezgan katastrofāli ražošanas apjomus lauksaimniecībā kopumā, un tieši tāpēc Eiropas Savienība, rādot uz mūsu nespēju it kā pietiekamā mērā piepildīt savu tirgu, runā par to, ka mums pat nepienākas tas, kas mums īstenībā tiek saražots. Ka mums vajag ražot mazāk. Es domāju, ka mūsu uzdevums ir būt stingriem šajās sarunās ar Eiropas Savienību un aizstāvēt šo principu, ka mēs ne tikai pastāvam uz esošajām ražošanas kvotām un apjomiem, bet prasām tiesības attīstībai (!) lauksaimniecības ražošanā. Tas attiecas kā uz piena, tā uz gaļas ražošanu, tā uz citiem produktu veidiem, graudiem un tā tālāk. Tas ir svarīgākais. Un, ja mēs turpināsim šo politiku, ka zemnieki tiek dalīti perspektīvajos un neperspektīvajos, ja mēs nedomāsim par lauksaimniecību kā nozari kopumā, ja mēs nemeklēsim arī veidus un iespējas, kā rāda Eiropas Savienības pieredze, kā atbalstīt tās zemnieku saimniecības, kuras ražo savas ģimenes, varbūt pat radinieku patēriņam, bet neražo tirgus preces, tad tādā gadījumā, protams, mēs šo lauksaimniecību kā nozari nolemjam neapšaubāmam pagrimumam un gaidām šo ārzemnieku zemnieku ienākšanu Latvijā, šo zemes uzpirkšanu, viņu saimniecību izveidošanu blakus mūsu zemnieku saimniecībām, vienalga — vai ar privātīpašumu vai ilglaicīgu nomu. Gala rezultātā tas būs beigu beigās tāpat viņu privātīpašums. Un tad mēs nonāksim pie tās situācijas, ka latviešu zemnieks šeit, Latvijā, saņems no Eiropas Savienības tikai ceturto daļu no tās subsīdijas, ko viņa kaimiņš — Eiropas Savienības pilsonis, zemnieks — varēs saņemt šeit, Latvijā. Tā ir katastrofāla situācija un kategoriski nepieņemama! (..)

Ivars Godmanis:

(..) Es gribētu četrus faktorus pateikt:

Pirmais faktors ir sekojošs: laikam mūsu paaudze nevarēs to pārdzīvot un saprast, ka Latvijas PSR lauksaimniecība un Latvijas Republikas lauksaimniecība ir pilnīgi divas dažādas lietas. (..)

Un otra lieta, kas mums ir jāsaprot, ka tās pārpalikušās 60 saimniecības, kas vēl kolektīvi saimnieko, gods un slava viņu vadītājiem! Kā viņi ir atraduši valodu ar zemes īpašniekiem, nomā vai savādāk, bet tas ir aizejošs, un diemžēl nekad neatgriezīsies Latvijā fakts.

Tad, kad mēs pieņēmām lēmumu atgriezt zemi tiem, kuriem viņu atņēma komunisti, beidzās LPSR lauksaimniecība arī no īpašuma viedokļa.

Trešais fakts. Jā, man arī ir ļoti sāpīgi klausīties. Un man ir tāda sajūta, ka man pārmet, ka es savām rokām skrienu un gribu atdot zemi tūlīt pat ārzemniekiem, bet iekšēji tam faktam nepiekrītu. (..)

Tie ir lauksaimnieki, kas ir atbildīgi par lauksaimniecības politiku Eiropā. Un viņi jokus nespēlē. Viņi teica, mēs jums tagad nemaksāsim vairāk.

Nākamais. Kāpēc kvotas viņi grib saglabāt? Tāpēc ka, cienītie kolēģi, saprotiet, to naudu maksās par kvotējamo produkciju. Un, tikko mēs izcīnīsim lielākas kvotas, tad automātiski tie 25% ies uz to lielāko daļu. Un tāpēc viņi uz to nepiekritīs. Tagad kāda ir alternatīva? Pieņemsim, ka mēs nepiekrītam ne vienam, ne otram, ne trešam. Un mēs sakām tā: “Mēs esam lepni, mēs uzliksim ievedmuitas, mēs nelaidīsim nevienu šeit iekšā, un mums nevajag tos 25% tās pamazinātās kvotas.” Kā mēs izdzīvosim alternatīvā? Ja man kāds te var atnākt un pierādīt, ka var izdzīvot alternatīvā, goda vārds, es nezinu, es viņu varētu pasludināt par lielāko ekonomistu Latvijā lauksaimniecībā. Alternatīva mums ir 3% atbalsts no budžeta. Mēs varam sarēķināt, ka 3% atbalsts no budžeta naudas izteiksmē var izteikties ne vairāk kā 500 latu uz hektāru. Eiropas Savienībā lielāko tiesu valstīs ir 20 000 (es runāju dolāros), Amerikā arī 20 000. Izdaliet 20 tūkstošus ar 500. Cik jums tur iznāk? Pat, ja jūs dalāt 20 000 ar tūkstoti, ja dolāros rēķināt. Starpība cik ir? Tātad kāda ir alternatīva? Ja šie 3% mums ir nepietiekami, tad mums tos 3% ir jāpārtaisa par 10 un 15 procentiem. No savas naudas. Labi. Kam ņemsim nost? Kas kaut cik jēdz no budžeta, redz, ka nost noņemt varam pamatā kur? Jā, aizsardzībai, NATO, acīmredzot šiem te izdevumiem, kas mums aug ar katru gadu par 20–30 miljoniem. Tas ir politisks lēmums. Ja mēs to pieņemam, tad mums tas ir jāpieņem. Es tam lēmumam nepiekritīšu. Ja mums šīs alternatīvas nav, tad padomājiet, kur ir risks. Katru gadu, kad mēs nevaram piesaistīt savu lauksaimniecību tieši iekšā subsidētajai Eiropas lauksaimniecībai, mēs riskējam, ka šī lauksaimniecība arvien mazāk un mazāk pastāvēs. Vai mēs uz šo risku varam iet? (..)

Māris Sprindžuks:

(..) Es ar pilnu atbildību varu teikt, ka nevar lauksaimniecības politiku vadīt uz emocijām. Ir jābalstās uz reālo situāciju valstī un ir jāzina, ko vēlas panākt.

Tagad runāsim par zemi un lauksaimniecību. Latvijā ir 2,5 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Lauksaimniecībai intensīvai ražošanai nav vajadzīgs vairāk par 1 miljonu hektāru. Mēs esam rēķinājuši krustu šķērsu, pie tādām kvotām, pie šitādām kvotām. Latvijā nebūs daudz vairāk lauksaimnieciski izmantojamās zemes kā 1 miljons hektāru. Pāri paliek 1,5 miljoni. Okei! Pusmiljonu varētu apmežot. Nevērtīgās zemes, tās, kur nekad nebūs prātīgi nodarboties ar lauksaimniecību vai lopu ganīšanu, pāri paliek 1 miljons hektāru. Un jūs gribat šo 1 miljonu aizaudzēt kārklos, kamēr mēs gribam atrast šai zemei saimnieku. Vislabāk, ka tas ir pats latvietis, vietējais iedzīvotājs, kurš tur saimnieko un kaut ko labu dara. Jā, kaut vai nogana, kaut vai stāda šo mežu, kaut vai appļauj. Ja tas ir ārzemnieks, arī labi. Mums pietiek šīs zemes. Mums pietiek gan lauksaimniecībai, gan lauksaimniecības videi, gan ainavai, bet vajag saimnieku. Un par to ir šobrīd jādomā, un arī tie priekšlikumi, ko manis vadītā darba grupa iesniegs valdībai, balstīsies uz pieeju, ka valstij vajag saimnieku un nav pieļaujama bezsaimnieka situācija.

Par to, kur jūs kļūdāties.

Lauksaimnieciskā ražošana un lauku attīstība — tas nav viens un tas pats. Perspektīvie un neperspektīvie zemnieki, jūs minējāt. Neviens šobrīd nediskriminē. Vienkārši ir jāsaprot, ka, ieejot Eiropas tirgū, ir vienādas prasības. Un šajā gadījumā tiem, kas orientējas uz preču tirgu, būs jāatbilst Eiropas prasībām, tur — tā kā āmen baznīcā, tur nav citu variantu. Un šajā gadījumā mums ir jāļauj attīstīties tiem zemniekiem, kuri grib būt šajā tirgū. Savukārt tie, kuri dažādu iemeslu dēļ nevar būt — varbūt nav izglītības, varbūt nav piemērotas zemes —, mums būs jārada atbalsts, lai viņi varētu nodarboties kaut vai ar lauku vides sakopšanu, ar lauku tūrismu, ar aitkopību, ar daudzām labām lietām, arī ar ezeru apsaimniekošanu un tā tālāk. Bet tas prasa valsts atbilstošu politiku, un mēs uz to ejam.

Par Eiropas Savienības piedāvājumu. Jā, tur ir problēmas ar kvotām. Mēs par to cīnīsimies, mums vajag lielākas kvotas. Bet tur ir arī piedāvājums struktūrfondos, tātad tieši šim te lauksaimniecības, lauku atbalstam. Un šajā gadījumā, jā, mēs varam nestāties Eiropas Savienībā, bet ar šiem 3% no Latvijas budžeta, kas iet lauksaimniecībai, diemžēl nevar izdarīt nekā. Šie struktūrfondi mums ir tā kā ēst vajadzīgi. Tieši lauku cilvēkiem, tieši Latvijas problēmai, ka miljons hektāru aizaug.

Par visu, par ko jautāja Godmaņa kungs. Es domāju, nav nekāda liela māksla atvērt sadaļu un sākt kaut ko prasīt. Jautājums — ko? Ko mēs desmit gadus gribam? Un šajā gadījumā skaidrs ir viens, ka ierobežot ārzemnieku modernajā pasaulē, kad pastāv līgumi, saistības starp pircēju un pārdevēju, nav iespējams neko aizliegt. Ja mēs gribam radīt likumpārkāpējus, tad radām aizliegumus. Un šajā gadījumā mums tiešām ir daudz gudrāk valstij veidot politiku, kas stimulē to, kas vēlas apsaimniekot šo zemi, kas vēlas pirkt šo zemi, un arī šādi valdības piedāvājumi būs. Bet nevis aizliegumi.

Par to, vai mums vajag baidīties no ārzemniekiem vai nevajag baidīties. Ārzemniekam nopērkot Latvijas zemi, es atkārtošos, viņš neiegūs šo Eiropas kvotu tikai tāpēc, ka viņš ir nopircis 100 hektārus. (..)

No sēdes stenogrammas