Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums.

Sākums 15.03.2002., “LV” Nr.42

Apskatāmā sējuma zīmējumi ir būtisks avots Latvijas kultūrainavas, tradicionālās un 18./19. gadsimta mijas jaunlaiku garīgās un materiālās kultūras, sociālo attiecību, starpetnosu, starpnovadu un starpzemju kultūras sakaru parādību un daudz kā cita pastāvēšanas un izmaiņu datēšanai. Salīdzinot Broces un Šturna zīmējumus, ar zināmu drošības pakāpi varam nosaukt tās parādības, kas Latvijā iesakņojās vai vismaz iezīmējās laikposmā no 1661. līdz 1817. gadam, bet it īpaši līdz 18. gadsimta 90. gadiem. Piebilstams: daudzas Broces zīmētās parādības viņa laikā un arī agrāk ir nosauktas dokumentos un laikabiedru atstātajos aprakstos. Broces devuma pārākums un priekšrocība ir tas, ka zīmējumos redzami gan lietu kopskati un pat detaļas, gan dažādi darba paņēmieni, sadzīves ainas un cits, kas sniedz daudz plašāku un dziļāku informāciju nekā rakstījumos parasti lasāmais. Gandrīz katram zīmējumam ir nosaukta vieta un vairumam uzrakstīts arī zīmēšanas gads.

Kā piemērus minēsim krogu, mācītājmuižu un muižu dažāda lieluma un izskata mūra dzīvojamās un saimniecības ēkas, kā arī pildrežģa konstrukcijas būves, kas tēlotas kā ikdienišķas parādības. Tas pats sakāms par dūmeņiem sabiedrības augstāko slāņu apdzīvojamās ēkās. Turpretim zemnieku mājokļos dūmeņi vēl nav rādīti kā vispārēja parādība. Droši iezīmējas Eiropas mākslas stilu elementu pastāvēšana Latvijas lauku un mazpilsētu būvēs, atsevišķos gadījumos pat zemnieku sētu celtnēs, piemēram, konstruktīvi dekoratīvie lieveņi, mansardi, rombu, skujiņu un citādā rakstā izkārtoti durvju ārējā apšuvuma dēlīši, arkveida durvju un logu ailas u.c. Iezīmējas arī veseli celtniecības procesi, piemēram, zemnieciskās jeb tautas celtniecības elementu mazināšanās muižu un mazpilsētu apbūvē, tradicionālās amatnieciskās un zemnieciskās ražošanas gaitā iegūto būvmateriālu (baļķu, lubu, salmu u.c.) nomaiņa ar rūpnieciski ražotiem materiāliem — kārniņiem, ķieģeļiem.

Droši datējama zemnieku darba procesu un attiecīgu darbarīku un piederumu pastāvēšana, piemēram, bišu turēšana bluķa stropos dārzā ierīkotā dravā, ziemāju pļauja ar vienrocēm, nopļauto ziemāju kūļu žāvēšana uz lauka saslietos statiņos, zveja ar līvi, lašu zveja tačos ievietotos būros, kam iedzirknis, dažādas konstrukcijas žogu ierīkošana un cits. Ar 18. gadsimta pēdējo ceturksni droši datējas arī ugunsdrošības palielināšana dzīvojamās un saimniecības ēkās, piemēram, ķieģeļu krāsns ar dūmeni dzīvojamā rijā, ķieģeļu apmales uzmūrēšana tradicionālajai no akmeņiem sakrautajai zemnieka pirts krāsnij.

Vairumā Broces zīmējumu skatāmas labi izveidotas dažādu materiālās kultūras objektu formas. Tas ļauj to rašanos attiecināt uz ievērojami senāku laiku, jo tik attīstītas formas izveidojas tikai vairāku paaudžu pieredzes gaitā. Šo objektu rašanās apstākļi un laiks skaidrojami ar citu avotu dotumiem.

Daļā zīmējumu objekti tikai ieskicēti un to formu un uzbūvi var tikai nojaust, ja pēc citiem avotiem tā labāk zināma. Visai uzskatāms piemērs ir 1780. gadā pie Vecsalacas muižas Salacā ieskicētais, zīmējumā pat grūti pamanāmais lašu tacis. Skice apliecina, ka jau tolaik Salacā būvēja baļķu–mietu–kāršu–redeļu konstrukcijas lašu un nēģu tačus, ko zvejnieki dēvēja par “taču dambjiem” to savdabīgās konstrukcijas dēļ. 20. gadsimtā šī tača stāva konstrukcija pagaidām pazīstama Rojā, Salacā un Svētupē.

Sējuma zīmējumi ir neaizstājams avots droši datējamu materiālās kultūras objektu tipu, variantu un detaļu teritoriālās un sociālās izplatības noteikšanai, kas vislabāk veicams ar bieži attēlotām būvēm, piemēram, mūra, pildrežģa, guļbaļķu ēkas krusta pakšos, kārniņu, lubu, salmu jumti, akmeņu, kāršu jeb sklandu, riķu jeb pītie, slīpkoku, stāvkoku un citādi žogi, divu, trīs un četrslīpju jumti, leņķveida plānojuma lopu mītnes, konstruktīvi dekoratīvie lieveņi, margotās durvis. Tāpat arī zemnieku rati un daudz kas cits. Īpaši vērtīgas būs tās kartes, kurās kartēto parādību tipus un variantus izdosies saistīt ar īpašnieku etnisko un sociālo piederību.

Zīmējumos skatāmi arī daži atšķirīgi detalizēti (izzīmēti) 18. gadsimta pēdējā ceturkšņa—19. gadsimta sākuma ražojumu pārstrādes un rūpnieciskās ražošanas objekti, arī to iekārta (holandiešu un staba tipa vējdzirnavas ar koka un mūra korpusiem, guļbaļķu, mūra un pildrežģa konstrukcijā celtas ūdensdzirnavas, brūži, dzirnavu dambji, upju krastu nostiprinājumi). Būtiskākie te ir 1795. gada Stukmaņu, 1797. gada Valmieras un 1804. gada Burtnieku zīmējumi, kuri datē holandiešu tipa vējdzirnavas ar tiltu un kāpšļu ratu dzirnavu galvas pagriešanai. Diemžēl šie zīmējumi sniedz maz pieturas punktu objektu dziļākai analīzei.

Broces zīmējumi ir bagāts un daudztematisks avots, un to tulkošana un komentēšana prasa atbilstošas zināšanas. Lai izvairītos no iespējamām kļūdām, šādu izdevumu autori parasti konsultējas ar attiecīgo jautājumu zinātājiem. Ja tas nav darīts, var rasties dažādi pārpratumi. Tā pabieži gadījies arī šajā sējumā. Minēšu dažus piemērus. 6. zīmējuma rudzu pļaujas paskaidrojuma vārdkopa “mit seiner kleinen Handsense” (ar viņa mazo rokas izkapti — S.C.) tulkojumā pārvērtusies par beztipa “izkapti” (kaut zinām, ka Latvijā lietoja vismaz triju veidu izkaptis — garkātes siena pļaujai, garkātes ziemāju pļaujai un vienroces, tieši kuras šajā zīmējumā tēlojis un nosaucis Broce). 10. zīmējuma vēžu zvejas paskaidrojuma vārdkopa “man setzt kleine Fischreusen ins Wasser” (ūdenī liek mazus zivju murdus — S.C.) tulkota kā “liek ūdenī mazus sietiņus” (kas ir pavisam cita tipa un cita laikmeta vēžu zvejas rīki, ko sauc par “krītiņiem”, “ķeselēm” un citādi), bet vārdkopa “des Abends häufig bei Feuer” (vakarā bieži pie uguns gaismas — S.C.) tulkojumā lasāma “vakaros pie ugunskura gaismas” (bet vēžus taču ar rokām ķēra nevis pie ugunskura gaismas, bet gan pie rokā turamas īpaši izgatavotas lāpas — dūļa — vai pie degoša skalu saišķa dotas gaismas). 203. zīmējuma dzīvojamās rijas apraksta vārdkopa “ein Bauerhaus von der besten Art” (vislabākā veida zemnieka māja — S.C.) tulkojumā pārvērtusies par “labākā... zemnieka māja” (īstenībā rijām ar piebūvētām dzīvojamām istabām bija daudzi izveidojuma varianti un zīmējumā redzamā ir pasniegta nevis kā labākā ēka, bet gan kā labākā jeb uzlabotā veida būve), bet vārdkopa “Die Streckbalken 2 tragen weitlaufig gelegte Stangen 3, auf welche das Getreide zum Dorren geworfen wird” (ārdu sijas 2 nes uzliktas garas kārtis 3, uz kurām žāvēšanai uzmet labību — S.C.) pārvērtusies par “Griestu sijas 2 balsta garas kārtis 3, uz kurām uzmet labību žāvēšanai” (zīmējumā augstu iebūvēto griestu sijas un griestu koki vispār nav redzami. Redzamas ir tikai ārdu sijas un uz tām guļošie ārdi, parasti apaļkoki, kuru resnums ievērojami pārsniedz parasto kāršu resnumu). 203. zīmējuma autoru komentārā lasām: “Dzīvojamās rijas bija izplatītas visā Vidzemē, Augšzemē un arī Igaunijā”, “Dzīvojamā rija Vidzemē un Augšzemē pakāpeniski izzuda 19. gs., sevišķi gadsimta otrajā pusē” (atzinums par dzīvojamās rijas izmantošanu Augšzemē jeb Sēlijā neizriet no komentārā norādītās literatūras. Man nav zināma ne literatūra, ne avoti, kuri šo mājokļa tipu minētu kā Augšzemes zemnieku mitekli). Arī 204. zīmējuma anotācijas vārdkopa “eine Badstube bessrer Art” (labākā veida pirts — S.C.) iztulkota “par vienu no labākajām pirtīm”, kas nav viens un tas pats. Lai nemaldinātu lasītājus, komentāros bija lietderīgi atzīmēt J.K.Broces pieļautās zīmējumu un viņa rakstīto paskaidrojumu kļūdas, piemēram: 13. zīmējumā nepareizi uzzīmēts vimbu tacis, 39. zīmējuma paskaidrojumā apiņu maikstes nosauktas par zirņu maikstēm, 168. un 171. zīmējumā Kokneses pilsdrupām vienā un tajā pašā fasādē zīmēts atšķirīgs logu skaits u.c. Dažas Broces zīmējumu kļūdas ir norādītas esošajās publikācijās.

Minētās un citas kļūmes nebūtu publicētas, ja sējuma kārtotāji, tulkotāji un zīmējumu komentētāji būtu pilnvērtīgi izmantojuši esošās publikācijas un iespējamās robeždisciplīnu speciālistu konsultācijas. Grūti saprast, kāpēc izmantotās literatūras norādēs neatrodam tādus nozīmīgus darbus kā P.Kundziņa “Dzīvojamā rija Latvijā”, L.Dumpes “Ražas novākšanas veidu attīstība Latvijā”, Z.Ligera “Latviešu tautas kultūra” (Par aizsprosta zveju) u.c.

Sastādītāji būtu ļoti palīdzējuši grāmatas izmantotājiem, ja par zīmējumos redzamajiem objektiem būtu pateikts, kādu vietu tie ieņem attiecīgu celtņu, darbarīku un citu parādību tipoloģiskajā rindā, citiem vārdiem sakot, kādu kultūrvēsturisko slāni tie pārstāv.

Šīs kritiskās piezīmes lai rosina interesentus uzmanīgi un salīdzinoši lasīt vācu valodā rakstītās anotācijas, to tulkojumus, komentārus un norādes speciālajā literatūrā.

J.K.Broces zīmējumu un aprakstu izlases 3. sējums kopumā ir starptautiskas nozīmes zinātniska avotu publikācija ar paliekošu vērtību, kas pielīdzināma radniecīgiem Vācijas, Zviedrijas un citu zemju kultūras vēstures un vēstures avotu izdevumiem. Visdažādāko jautājumu skaidrošanai grāmatu izmantos visu Baltijas jūras piekrastes zemju arheologi, arhitekti, etnogrāfi, ģeogrāfi, kultūras un mākslas vēsturnieki, vēsturnieki un citu zinātnes nozaru speciālisti. Sējums nodod viņu rīcībā milzīgu droši datējamu, sociāli, teritoriāli, nereti arī etniski raksturojamu citur neatrodamu faktu materiālu, kas palīdz izdarīt plašus, salīdzinošus kultūrvēsturisko procesu pētījumus.

Lasītāji nepacietīgi gaidīs izdevuma 4. sējumu, kurā būs pārstāvēti Austrumvidzemes un Latgales zīmējumi. Tajos atspoguļosies arī latviešu sakari ar baltkrieviem, igauņiem, krieviem, lietuviešiem, poļiem, vāciešiem. Tikai Latvijas valsts vadošajām iestādēm vajadzētu rūpēties, lai vistuvākajā laikā tiktu rasti līdzekļi 4. sējuma izdošanai, jo plaši izmantojamais un vērtīgais Broces zīmējumu un aprakstu krājums Latvijas starptautisko prestižu, domāju, cels vairāk nekā tukšas runas, bukleti un citādi populāri izdevumi.