“Kad meklē dvēseli, tad agri ej no rīta”

– Aspazija

Dzejnieces dzimšanas dienas sarīkojumā Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, Baznīcas ielā

Sarīkojumu ievadīja Gaidas Jablovskas un Rodrigo Rikarda veidotās videofilmas “Aspazija” pirmizrāde. Tā aicina ieklausīties dzejnieces bērnības atmiņās, kas saistās ar Zaļenieku Daukšām un Zemgales brīvajiem vējiem, pārdomās par gara gaitu dzejā un dzīvē. Izmantoti tikai pašas dzejnieces teksti no autobiogrāfijas, vēstulēm, dienasgrāmatas. Tos lasa Dita Lūriņa. Aspazijas dzeju runā Ieva Mūrniece. Fonā — arī Raiņa izsūtījuma vieta Slobodska un abu dzejnieku trimdas zeme Šveice. Filmu bagātina Saulcerītes Vieses, Roalda Dobrovenska un itāliešu rakstnieces Kjāras Makoni stāstījums. Ar Kjāras Makoni grāmatu “Sarkanā komēta”, kas izdota Romā, konferences dalībniekus iepazīstināja tulkotāja Tamāra Liseka.

Bagāta un daudzveidīga bija zinātnisko lasījumu programma. Par Aspazijas spožo oratores talantu stāstīja Saulcerīte Viese (viņas referātu publicējam nesaīsinātu), par reliģiskajiem motīviem Aspazijas dzejā referēja Ilona Miezīte. “Es pār tevi izliešu visu savu dvēseli, savu elpu, savu dzīvību” — ar šīm dzejas rindām Sandra Meškova sāka savu stāstījumu par Aspazijas mīlas liriku un Raiņa vietu viņas dzīvē. Valdis Rūmnieks raksturoja abu lielo dzejnieku savstarpējo attiecību dialektiku Paņevēžas cietuma posmā. Lietuviešu litertūrpētnieks Silvestrs Gaižūns runāja par faustiskajiem motīviem Aspazijas daiļradē saistībā ar šo tēmu lietuviešu, angļu un vācu romantiķu darbos.

“LV” informācija

“Es nespētu izgudrot tādu sievieti kā Aspazija”

Par Kjāras Makoni “Sarkano komētu”  tulkotājas Tamāras Lisekas stāstījumā

Kjāra Makoni dzīvo un strādā Milānā. Guvusi augstāko izglītību angļu un amerikāņu literatūrā, viņa pati sevi tagad sauc par aktīvi strādājošu žurnālisti ar kaislību uz literatūru. Daudzus gadus viņa darbojusies izglītības jomā un patlaban Milānas universitātē māca žurnālistiku un sabiedriskās attiecības. Sarakstījusi vairākus mācību līdzekļus izglītības un masu komunikācijas līdzekļu jomā, kuri tulkoti arī citās Eiropas valodās. “Sarkanā komēta” ir viņas pirmais mēģinājums literatūras laukā. Viņa vēlētos aktīvi iesaistīties Lugāno un Rīgas kultūras sakaros un veicināt latviešu kultūras izplatību Eiropā. Grāmata “Sarkanā komēta” iekļaujas Lugāno un Rīgas kultūras sadarbības programmā, kas veltīta simt gadu jubilejai kopš Raiņa un Aspazijas ierašanās Tičīnas kantonā.

Dzīvodama savās otrajās mājās Lugāno, Kjāra Makoni ieinteresējusies par Raiņa un Aspazijas dzīves un daiļrades stāstu un, kā pati saka, viņos “iemīlējusies”. Par savu darbu viņa raksta: “Šai grāmatā satiekas divas sievietes, kuras šķir simt gadu tālums un kultūras atšķirības, — Aspazija un Bjanka. Viena ir slavena, otra — tikai viņas apbrīnotāja.” Lai arī Aspazijas un Bjankas mūžu šķir gandrīz gadsimts, autore meklē tām kopīgo; tās ir mūžīgās pretrunas, ko izraisa sievietes vēlme realizēt savu radošo potenciālu un vienlaikus ziedoties mīļotajam cilvēkam, ģimenei, savienot jūtu dzīvi ar garīgo prasību piepildījumu, kas izpaužas literārā daiļradē un politiskā aktivitātē.

Bjanka nepārprotami ir tā pati Kjāra. Autore raksta: “Es nespētu izgudrot tādu sievieti kā Aspazija, tāpēc cenšos tikai aprakstīt viņu un sevi, jo mūsu dzīvesstāsts ir sievietes dzīvesstāsts. Mainās konteksts, mainās laiks, bet šķiet, ka nemainās problēmas. (..) Man vienmēr ir bijis grūti paciest sieviešu un vīriešu pasaules pretnostatījumu: mēs un viņi. Mēs, sievietes, un viņi, vīrieši. Vēl arvien es sev jautāju, kāpēc mums ir tik grūti saprasties. Kāpēc nav iespējama kopdzīve, kas neapspiež sievietes personību?” Un: “Sievietes dzīve ir dīvains neatkarības un atkarības sajaukums, kas izpaužas dažādos personiskās un profesionālās dzīves līmeņos. Kāpēc mums nav lemts pilnīgi izpaust savas spējas, sasniegt maksimālo? Kāpēc vienmēr ceļā stājas kāds pienākums pret ģimeni? Nevar teikt, ka mēs izdarām apzinātu izvēli. Mēs uzņemamies pienākumu un to izpildām.”

To tad arī varētu uzskatīt par grāmatas “Sarkanā komēta” galveno tēmu, par “problēmas uzstādījumu”.

Kjāra Makoni pētījusi Aspazijas dzīvi un daiļradi, sākot ar Lugāno muzeja materiāliem un beidzot ar Aspazijas darbu tulkojumiem, cik nu tie atrodami. Viņa viesojusies Rīgā un iepazinusies ar Raiņa Literatūras muzeju. Kā jau Rietumeiropas cilvēks, kurš pirmo reizi ir Rīgā, autore raksta arī par Rīgas ievērojamākām vietām, jūgendstilu, Valsts Mākslas muzeja apmeklējumu, par dainām un Krišjāni Baronu, par latviešu dievībām, Siguldu, Turaidas Rozi... Kopumā tie vērtējami tikai kā inteliģentas ekskursantes iespaidi, bet: “Ziņkāres pēc iegriežos dažos grāmatveikalos. Atrodu tikai Raini un Raini, bet nekā no Aspazijas...”

Lielu daļu grāmatas teksta aizņem sīka Aspazijas biogrāfijas, kā arī Aspazijas un Raiņa attiecību analīze; lai arī fakti ir vispārzināmi, var teikt, ka autore kaut ko parāda jaunā gaismā, citā pavērsienā, ar citiem akcentiem. Tas ir aktīvas, pašapzinīgas, ar psihoanalīzes zināšanām bruņotas mūsdienu sievietes skatījums uz latviešu literatūras vēsturē daudzkārt vienpusīgi aplūkoto dzejnieces un dramaturģes mūžu. Faktu materiāls papildināts ar tīri sievišķīgām, intuitīvām nojausmām, kas ļauj izdarīt visai konkrētus secinājumus. “Dzīvojot Lugāno, Aspazija cieta no depresijas. Viņa bija upurējusi savus radošos centienus, jūtu dzīve bija paralizēta, viņai trūka skatuves, atzinības, slavas... tā vietā viņa bija kļuvusi par sabiedriska darbinieka, politiķa, filozofa un pravieša dzīvesbiedreni. Un, kad abi atgriezās dzimtenē, visu slavu saņēma vienīgi viņš.” Rainim — slavas virsotnes un skaistu sieviešu apbrīns, Aspazijai — neizpratne, garīga vientulība, nomāktība.

Aspazija, pēc Kjāras Makoni domām, bijusi latviešu “stiprā sieviete”, tāda pati kā “Sidraba šķidrauta” Guna, tomēr viss viņas mūžs bijis ilgstoša ziedošanās, sevis upurēšana otras radošas personības labā. Izmantojot pieejamos Aspazijas dzejoļu tulkojumus itāliski, autore atklāj Aspaziju kā spilgtu, līdz galam nerealizējušos talantu, īpaši izceļot vīrišķā un sievišķā, “tu” un “es” uzsvērumu. Netieši norādot, ka mūža beigās Aspazija par savu upurēšanos nav jutusies gandarīta, autore jautā — kas īsti bija Aspazijas upuris, kā vārdā viņa ziedoja savu mūžu? Mīlestība? Varbūt pienākums pret Latviju, misijas apziņa? Autores secinājums: Aspazijas laikabiedri viņas upuri, viņas lomu un nopelnus Raiņa personības tapšanā nav pratuši novērtēt, un īstenībā viņa vēl tagad nav saņēmusi pelnīto atzinību.

“Jānis nebūtu kļuvis par Raini bez Aspazijas. Elza arī viena, bez Raiņa, būtu bijusi Aspazija.”

Plašās literatūras zināšanas autorei ļauj savīt latviešu dzejniekpāra tēmu ar ķeltu mitoloģiju (Apaļā galda leģendas, Aspazija — Džinevra); sievišķā un vīrišķā pretnostatījumu ilustrēt ar pasaules radīšanas mītu (Ādams un viņa pirmā sieviete Lilita) un sengrieķu Kirkes leģendu, kā arī piesaukt savas iemīļotās rakstnieces Virdžīniju Vulfu un Ketrinu Mensfīldu.

Ir ieskicētas arī pašas Bjankas (Kjāras) biogrāfijas epizodes — attiecības ar tēvu un māti, sievietes un vīrieša lomu spēle; šī grāmatas daļa, lai arī pārpilna personisku emociju (pat grafiski tā atšķiras no pārējā teksta — daudzpunktes, daudzpunktes...), tomēr atstāj vājāku iespaidu. Šķiet, ka īsti atklāt un analizēt pašai savu dzīvi autorei tomēr pietrūcis drosmes par spīti sākotnējam pieteikumam “Aspazija–Bjanka”, tekstā varbūtējā Bjankas paralēle ar Aspaziju tā arī necik loģiski neiezīmējas.

Lai arī literatūras zinātniekiem, kas iedziļinājušies Aspazijas daiļradē, Kjāras Makoni grāmata nekādus atklājumus droši vien nesola, tā tomēr vērtējama kā interesants un visai drosmīgs itālietes mēģinājums ietiekties būtiskā latviešu literatūras un kultūras daļā, turklāt vērtējot to īpašā, laikmetīgā skatījumā. Ņemot vērā, cik daudz vēl darāms, lai ar latviešu kultūru iepazīstinātu pārējo Eiropu, “Sarkanās komētas” publicēšana Itālijā īstenībā ir unikāls notikums. Šis darbs ir pelnījis, lai ar to varētu iepazīties plašāks latviešu grāmatmīļu loks; dažam labam tas varētu likt pievērsties abu latviešu dzejnieku daiļradei ar lielāku izpratni un interesi.