Aspazija uz tribīnes

Dr. philol. Saulcerīte Viese

Referāts Aspazijas dzimšanas dienas sarīkojumā Raiņa un Aspazijas mājā

Mākslinieks sevi neapliecina uzrakstītajā vārdā vien. Viņa autoritātei un popularitātei bieži vien nozīmīga ir publiskā uzstāšanās, spēja acumirklī oponēt, noraidīt vai emocionāli apliecināt un aizkustināt simtiem klausītāju. Īpaši to var teikt par Aspaziju. Laikabiedru atmiņās viņa dominē kā milzīga spraiguma un emociju radītāja klausītājos, sevišķi brīžos, ja uzstāšanās saistīta ar kāda jauna Aspazijas darba parādīšanos nozīmīgos sabiedriskās domas lūzuma momentos.

“Beigās izsauca visu dievināto Aspaziju,” atmiņās par “Sidraba šķidrauta” pirmizrādi 1905. gadā raksta Milda Liepiņa. “Melnā tērpā, augšdaļu nošūtu gaišiem mežģiņu ripuļiem, lepni paceltu galvu viņa piecēlās un devās pa kāpnītēm augšā uz skatuvi. Viņai no skatuves steidzās pretim “Pēterburgas Avīžu” redaktors Rāviņš un cēli noskūpstīja smaidošās dzejnieces roku. Viņa teica kvēlainus vārdus. Ak, to saviļņojumu zālē! Likās, viss nams sagrīļojās no jūsmīgām ovācijām. Viņa man toreiz likās tikpat trauksmaina, cik trauksmaina bij viņas dzeja.”

Ja runājam par atsevišķu ideju aizstāvēšanu publiskās diskusijās, tad jāatzīmē divi uzstāšanās cikli, kas dod jūtamu stimulu sava laika sabiedriskās domas ievirzīšanā jaunas realitātes un mākslas vērtību izpratnē. Pirmais — Aspazija tribīnē kā sieviešu tiesību aizstāve nu jau aizpagājušā gadsimta 90. gadu vidū. Otrais — Aspazija tribīnē latviešu valodas attīstības un Raiņa mākslas skaidrotāja, ceļa pavērēja jauna tipa dzejas izpratnei 19. un 20. gadsimta mijā. Protams, ir bijusi neaizmirstama Aspazijas skatuviskā demonstrācija “Sidraba šķidrauta” izrādē, kad viņa saukusi “Brīvā tautā lai dzīvo brīva māksla!”. Ilgi politiķu atmiņā saglabājies Aspazijas teiciens Satversmes sapulcē “Nu ir atkal tumsības mucai tapa pasprukusi!”, viņas uzstāšanās kultūras jautājumu un laulības likuma lietā, kā arī viņas emocionālās runas skolotāju un jauniešu sanāksmēs, taču divi pieminētie jautājumu cikli ir un paliek novatoriskākie un zīmīgākie mūsu kultūras attīstībā.

Objektīvais pamats publiskai sarunai par sievietes emancipāciju bija satraukums, kas izcēlās pēc H.Zūdermaņa lugas “Gods” un Aspazijas “Zaudētas tiesības” izrādēm Rīgas Latviešu biedrības teātrī un daudzajos pašdarbnieku uzvedumos. Stāsts par sievieti, kura prostituējas, lai nenomirtu badā viņas aprūpējamā ģimene, sacēla sašutuma vētru konservatīvās aprindās. Tās nepārtraukti protestēja, Varaidošu Zandera vārdiem runājot, ka “mums būtu jāvelk dienas gaismā visas nešķīstības un netiklības, kuras nakts tumsa žēlīgi sedz un kuras ne tikai darīt, bet arī redzēt un pat zināt liedz mūsu iedzimtā kautrība, mūsu goda prāts mūsu šķīstās sirds jūtas”. Diskusija turpinājās visu 1894. un uzliesmoja vēl 1895. gadā, tiklīdz parādījās jauni “Zaudētu tiesību” iestudējumi.

Taču tas nebija vienīgais objektīvais cēlonis. Eiropā un pakāpeniski arī Baltijā sieviete ienāca intelektuālā darba un kultūras jomā, ieņemot arvien nozīmīgāku vietu agrāk liegtās, ar izglītību un sabiedrisko darbību saistītās profesijās. Sieviete gribēja kļūt materiāli un arī psihiski neatkarīga no vīrieša un vecāku aizbildniecības un tāda arī kļuva. Bruka un juka sabiedrības priekšstati par sievietes vietu sabiedrībā un ģimenē, līdz ar to par viņas tiesībām dzīvot atbilstoši savām jūtām un savām gara spējām, kuras konservatīvā sabiedrības daļa vēl arvien apšaubīja.

Bet subjektīvais pamats Aspazijas interesei par emancipācijas kustību bija pašas ģimenes pieredze. Aspazijas vecvecmāmiņa bija trīsreiz pērta, lai viņu piespiestu aiziet pie sava asinsradinieka. Aspazijas māte, bēgdama no laulībām ar veci, atļāva sevi “dot projām” pie nemīlama dzērāja. Aspazija pati divreiz bēga no mājām, lai iegūtu ilgoto neatkarību, un uz brīdi kapitulēja, piekrizdama laulībām un cerēdama ar tām nomierināt “apkaunotos” vecākus, — arī viņai šī sievietes atbrīvošanās problēma un arī tās ētiskie aspekti bija būtiski. “Zaudētās tiesības” bija atklāta polemika par šo jautājumu uz skatuves. Taču publika, spriežot pēc atsauksmēm un uzbrukumiem avīzēs, visvairāk diskutēja tieši par to, ko “nakts tumsa žēlīgi sedz un ko redzēt un pat zināt liedz mūsu iedzimtā kautrība”.

Aspazijas publiskā uzstāšanās ar referātu “Tikumības jautājums lugā “Zaudētas tiesības”” 1894. gada 2. (17.) decembrī Pēterburgas Ārrīgas dziedāšanas biedrības jautājumu vakarā problēmu krietni padziļināja. Ja uzmanīgi analizē referātu, skaidri redzams, ka jautājums nav tikai par to, vai sieviete ir tikumiski kapitulējusi, ja viņa atdodas vīrietim, kas viņu nekad neprecēs — jautājums, kas 21. gadsimtā jau šķiet krietni vecmodīgs. Referātā spēcīgi iezīmējas cita rakstura problēmas, kas topošajiem 20. gadsimta kultūras cilvēkiem bija ne mazāk svarīgas kā didaktiskais “tikumības jautājums”.

Pirmkārt — jaunā aspektā un spēcīgāk nekā populārajā Jaņa Jansona–Brauna referātā tiek izvirzīts jautājums par mākslas stāvēšanu “viņpus laba un ļauna”, par rakstnieka pienākumu pret sabiedrību, viennozīmīgi atbildot, ka “dzejniekam kāds dievs deva spēju izsacīt, ko viņš cieš, bet arī spēju uzsacīt, ko cieš visa cilvēce”. Tas ir princips, kas gan manāmi, gan tikko nojaušami ir un paliek allaž Raiņa un Aspazijas daiļrades pamatos un kurš būtiski svarīgs ir arī mūsu nācijas kultūras raksturā, īpaši literatūrā.

Otrkārt — jaunā dzejniece konsekventi nostājas pret mākslu, kas varoņus mehāniski dala labajos un ļaunajos un uzskata attēlojamos cilvēkus kā “savas konstrukcijas aparātus” pamācību vai nosodījumu izteikšanai. Dzejnieka uzdevums — izprast un likt publikai līdzjust reālo cilvēku sāpēm, tēlot gan ārējo apstākļu spaidu, gan “dvēseles tumšos dzinuļus”, prasību, kas toreiz spēcīgi iezīmējas Eiropas tautu literatūrā.

Treškārt, runādama par laulības jautājumu, Aspazija konsekventi uzsver, ka latviešu sievietei ir tādas pašas tiesības kā vīrietim “pēc gaismas tiekties”, resp., iegūt izglītību, darboties sabiedriskā laukā, strādāt profesijā, kas viņu interesē. Tad laulība kļūs par divu garīgi līdzvērtīgu un materiāli neatkarīgu personību kopdzīvi, kuras viena otrai spēj dot gan fizisku maigumu, gan garīgu jaunatklāsmi. Šī tēze tiek īpaši uzsvērta 1894. gada nogalē ne visai veikli uzrakstītajā novelē “Cīņa par nākamību”, kas lielā mērā iezīmē savstarpējo attiecību principus, kas Aspaziju un Raini nodarbina nākamos gadu desmitus. Un daudzas latviešu sievietes ir bijušas pateicīgas par Aspazijas publiski pasludināto modernās laulības dzīves principu.

Referāts beidzas ar pacilājošiem vārdiem: “It kā ūdens straumes kopā plūzdamas, tā brīvie gari viens otru meklēs un atradīsies, cilvēks sniegs roku cilvēkam, augums cels augumu, dzimums dzimumu, vīrietis sievieti, sieviete vīrieti, visi kopā kā pilsoņu viņā plašajā gara valstībā, kur Zemes ilgošanās /Tā kā migla klīst,/ Mūžam nebeidzama / Gaismas strāva līst!”

Piekrišana ir ļoti liela, un “Dienas Lapas” apskatnieks raksta: “Neievērojot ļoti slikto laiku, publika bija saradusies tik daudz, ka lielai daļai klausītāju vietu trūkuma dēļ vajadzēja palikt stāvot…”

Avīzēs nekas nav rakstīts par konfliktu vakara gaitā, taču dzejniece atmiņās uzsver, ka sarīkojums iezīmējis sakaru saraušanu ar saviem aizbildņiem t.s. “Vecās strāvas” pārstāvjiem — Rīgas Latviešu biedrības vadoņiem. Tajā galveno lomu spēlē viens no Latviešu biedrības dižvīriem, dāsns “Vaidelotes” uzveduma mecenāts, kas pašai autorei pēc pirmizrādes dāvinājis dārgu rokassprādzi.

“Jautājumu vakarā bija ieradies arī RLB Teātra komisijas loceklis un mans senākais labvēlis mag. Birzmanis. Redzot mani uz katedras aizstāvot Jaunās strāvas viedokļus un idejas, viņš tā uztraucās, ka sacēla lielu traci un gribēja vārda tiešā nozīmē mani no skatuves noraut. Publikā izcēlās liels uztraukums un sajukums, bet klātesošā policija vakaru slēdza.”

Diskusija par sievietes spējām strādāt garīgu darbu un šajā darbā atrast savu dzīves piepildījumu turpinās arī kādu mēnesi vēlāk, kad “Baltijas Vēstneša” žurnālists Fricis Kārkluvalks, kas “Dienas Lapas” un Aspazijas rakstītās satīrās parādās kā Efka, uzstājas ar rakstu “Emancipācija un emancipētas sievietes”. Nosodīdams sabiedrības aizraušanos ar emancipācijas problēmām, viņš apgalvo, ka “šādi asi, neparasti vēji nepūš ilgi” un emancipēta sieviete nekad nav un nebūs laimīga. Diemžēl nav zināms, vai Aspazija tikai publicējusi atbildes rakstu “F.K. kungs un emancipācija” vai arī lasījusi to publiski.

Toties 1895. gada pavasarī, kā viņa pati stāsta atmiņās, iznākusi vēl viena publiska sadursme Rīgas Latviešu biedrības priekšlasījumu vakarā. Advokāts Teikmanis, kas jau pēc “Zaudētu tiesību” pirmizrādes nāk klajā ar negatīvu recenziju, tagad ir nolēmis “dot ģenerālkauju tiklab jaunstrāvnieciskai sieviešu jautājuma uztverei, kā arī visai jaunstrāvnieciskai ideoloģijai”. Aspazija ir gatavojusies cīņai un Teikmaņa viegli veidoto argumentāciju sagrauj. Tāpat kā galīgi sagrauj savu reputāciju Rīgas Latviešu biedrībā. Teātra sezonai beidzoties, viņa tiek atbrīvota no “teātra dramaturga” pienākumiem, “izsviesta no Rīgas Latviešu biedrības” un ilgu laiku netiek uzvestas arī viņas lugas. Diemžēl par šo sadursmi nav laimējies atrast dokumentālas liecības. Kā raksta “Dienas Lapa” 1895. gadā, Rīgas Latviešu biedrības jautājumu vakari parasti ir domāti tikai biedriem un par tiem laikrakstos ziņas tikpat kā neparādās.

Taču par to, ka viss kādreizējais cīniņš gan mākslas, gan tikumības izpratnes jomā nav bijis veltīgs, Aspazija ar gandarījumu atceras 1903. gadā. Atgriezusies no Slobodskas, viņa atkal strādā “Dienas Lapā” un 18. septembrī raksta recenziju par H.Zūdermaņa drāmas “Dzimtene” izrādi Rīgas Latviešu biedrības teātrī:

“Šī stiprā individualitāte lugas varones personā, kas pilna lepnuma, pašapziņas un egoisma, apstākļiem lauzusies cauri, šī Magda, kura ir noziegusēs, lai kļūtu lielāka par savu noziegumu, aizrāva publiku līdzi, ka tā nespēja viņas cīņai sekot bez asarām, ne tiesādama, bet saprazdama tā uzņēma kā savu pašu pazudušo meitu, kas atkal pārnākuse. Jeb vai varbūt tas attīstības gars, kas priekš kādiem 10 gadiem velti klaudzināja pie mūsu durvīm, tagad ir atradis ieeju — un tādēļ šī siltā simpatija publikā? Labi, ja arī tā. Cik daudz bagātāka tad pēdējā ir kļuvuse, kur tā savu sirdi ir atvēruse dziļākām un plašākām jūtām…”

Nākamais Aspazijas uzstāšanās cikls saistīts ar gadsimtu miju, kad dzejniece darbojas “Dienas Lapas” redakcijā, bet Rainis atrodas Slobodskas trimdā, mocīdamies šaubās par savu talantu, sūtīdams uz Rīgu dzejoļus un darbodamies ap “Pusideālista” sacerēšanu. Šajā laikā par savu misiju Aspazija uzskata — pārliecināt Raini par viņa talanta lielumu un panākt, lai viņa mākslas spēku un savdabību novērtētu arī laikabiedri. Rainim viņa 1899. gada 29. oktobrī raksta:

“Tu mani vienmēr pārproti, mīļdvēselīt, ja domā, ka man vajadzīgs, lai Tu būtu slavens. Man tas nav vajadzīgs, bet es zinu, kāda bagāta, bezgalīga pilnība guļ Tevī, kas ilgus gadus nav izmantota kautrības un pašapziņas trūkuma dēļ, un arī Tavs ārējais spēks ir slimību nomākts. Mans lepnums un prieks ir pakāpeniski Tevi atdot dzīvei, vispirms izārstēt un tad iesaistīt darbībā.”

Aspazija rosīgi piedalās jautājumu vakaru vadīšanā un debatēs, visvairāk “Ausekļa” sarīkojumos. Piemēram, 1901. gada jūlijā uzstājas par jautājumu “Kāpēc Šekspīrs liek saviem varoņiem mirt, bet Zūdermanis savējos atstāj dzīvus”, bet recenzents ziņo:

“Viņa deva īsu pārskatu par drāmas attīstību, attiecoties uz to, ar kādiem līdzekļiem māksla katrā laikmetā sasnieguse savu mērķi: cilvēku pacildināt un šķīstīt. Kā senos laikos to domājuši panākt tikai ar visu, kas ārīgs, miesīgs, bet jo tuvāk tagadnei, jo māksla galvenāko meklē ne tikai fiziskās parādībās, bet iekšķīgās dvēseles kustībās.”

Nedaudz vēlāk Aspazija Pārdaugavas Latviešu labdarības biedrības sarīkojumā uzstājas pret referentu, kurš kritizē Ibsenu par to, ka “nosmādējis pastāvošo sabiedrisko kārtību, tomēr nerāda ceļu, kā iz šīs kārtības izkļūt, nerāda, kā dzīvot”. Aspazija, Vilis Dermanis, Atis Ķeniņš savukārt aprāda, ka Ibsens tomēr rāda pozitīvo ideālu, māca dzīvot atbilstoši sirdsapziņai, “savai gribai, savai atziņai, skaistuma un patiesības atziņai”.

Aspazija sarīkojumos vairākkārt piedalās kā Raiņa dzejoļu un apcerējumu lasītāja. Viņa iepazīstina gan ar Raiņa “Jaunā gadu simteņa nakts domām”, gan ar rakstu par Gētes jaunām dienām, gan Maksima Gorkija “Dziesma par ērgli” atdzejojumu. Reizi pa reizei nolasa arī kādu savu dzejoli.

Īpaši interesantas ir vairākas Aspazijas uzstāšanās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rīkotajās Vasaras sapulcēs, kuru nozīme kultūrainas veidošanā, šķiet, vēl nav pietiekami izcelta. Šeit tiek sniegti plaši pārskati par iepriekšējā gada literatūras un humanitāro zinātņu sasniegumiem. Kā lektori piedalās tā laika redzamākie literatūras, valodas, vēstures u.c. zinātņu nozaru pārstāvji. Referāti tiek atspoguļoti dienas laikrastos, bet nozīmīgākie — publicēti. Līdz ar to visu Vasaras sapulču pastāvēšanas laiku tiek fiksēta kultūrdzīves situācija, kas skatīta ar pašu līdzdzīvotāju acīm. Piedevām vairākkārt izraisās asas, reizēm komiskas diskusijas, un pāris no tām rod atspoguļojumu arī Aspazijas vēstulēs Rainim uz Slobodsku.

1899. gada Vasaras sapulcēs vēl atbalsojas agrāk sāktā Raiņa diskusija ar valodnieku Kārli Mīlenbahu, kura Raiņa biogrāfijā kļuvusi gluži hrestomātiska. Šodienas acīm raugoties, diskusija tomēr nodara pāri valodniekam. Diskusijas galvenais nopelns laikmeta fonā — tā saasina uzmanību uz mākslinieka lomu valodas tālākattīstībā, ko spoži demonstrē Raiņa veiktais Gētes “Fausta” tulkojums. Nepieciešamību radoši strādāt ar valodu, kā to darīja Rainis (un arī pati Aspazija, kā redzams no viņas piezīmēm Stendera un Ulmaņa vārdnīcās), Raiņa nozīmi jauna tipa valodas veidošanā Aspazija popularizē visur, kur vien rodams iemesls runāt par “Faustu”. Un tāds rodas arī 1899. gadā. Pēc Mārtiņa Bruņinieka referāta par čūsku kultu pie latviešiem un Aleksandra Vēbera ziņojuma par senču kapiem tribīnē kāpj Andrievs Niedra ar ziņumu par latviešu dramaturģiju 1898. gadā. Ar dramaturģiju tajā gadā ir pavāji: latviešu lugu pūram klāt nākuši vienīgi Ādolfa Alunāna “Labi cilvēki”, kurus nopēlis Andrievs Niedra apgalvo, ka “neesot neviena laba dramatiķa un ka vēl tikai nākotnes ģenijs nākšot, kurš izaugšot no tautas dzejas un tautas vides”.

Nākamā dienā Ludis Bērziņš stāsta par nedēļas un mēnešrakstos publicētajiem daiļdarbiem, slavēdams arī Raiņa veikto Gerharda Hauptmaņa “Hanneles” tulkojumu, tomēr piebilzdams, ka “esot traucējuši daži nepazīstami vārdi”.

Nu notikumu gaitu savās rokās pārņem Aspazija: “Es iedomājos ar veiklu tvērienu izmantot situāciju mūsu labā un vispār novērst sarunu uz svešiem vārdiem. Kamēr viņš vēl runāja, es aši pārdomāju sakāmo. Kāpu katedrā un norādīju uz inkonsekvenci: vakar un šodien mēs katrā trešā vārdā dzirdējām “tautību”, nupat tika teikts, ka valoda esot dārgākais tēvu mantojums. Kā tas nākas, ka viņi šo dārgo tēvu mantojumu nemaz nepazīst? Stendera ģimetne karājas pie sienas, bet jauki gan viņu godina, nekā nezinādami par viņa darbiem! Vai viņiem vispār tiesība saukties par tautībniekiem? Kas ir vairāk izpelnījies tautību, vai viņi, vienreiz gadā izpurinot vecas mūmijas, vai tas, kurš vienīgo īsto mantojumu — valodu — pārvērš dzīvā kapitālā? Tad es runāju par valodu vispār un nonācu pie “Fausta”: dzejniekam atļauts brīvi komponēt, viņš var aizgūt no pagātnes un tagadnes un veidot jaunu nākotni, ar smalkiem jūtu pavedieniem atrast pareizo. Latviešu valoda ir negatava, jārada vienkopus forma un saturs.”

Aspazijas runa ir ļoti pārliecinoša — visi viens pēc otra atbalsta Aspazijas tēzes par valodas pilnveidošanas nepieciešamību un apgalvo, ka visur jau lieto Raiņa jaunvārdus. Iebilst vienīgi Andrievs Niedra, kurš apgalvo, ka nevarot sadraudzēties “ar tautas dziesmu un vecu vārdu krāmiem”.

Aspazijai ir iemesls uzstāties otrreiz: “Es kļuvu nikna un runāju atkal. Norādīju uz to, ko viņš jau agrāk teicis, paskaidroju par abstraktiem lietvārdiem. Ja latvietis spēj abstrakti domāt, tad tam jārada arī jauninājumi. Paskaidroju, ka garās galotnes nevar lietot, jautāju, kas viņš pats ir par vīru, ja liek Sardū par priekšzīmi, un no kurienes nāks viņa nākotnes ģēnijs. Vakar viņš teica, ka tam jāizaugot no tautas dzejas, šodien viņš saka, ka ar tautas dziesmām viņš nevarot sadraudzēties. Tātad pret tautas dziesmām un tautiskumu viņš nupat izteicās, un zinātņu un progresa ienaidnieks viņš arī esot, pie kādas kategorijas tad viņš īsti pieskaitāms? Lai viņš nāk šurp un pasaka! Visapkārt liela piekrišana — un Niedra klusēja un pēc brītiņa izmanījās laukā.”

Pēdējā Aspazijas sadursme ar Mīlenbahu notiek 1901. gada Vasaras sapulcēs, kad tiek pieminēts Mīlenbaha pārmetums Rainim par vārda “raujums” lietošanu kā atskaņu uz “straujums”. Kaut arī piezīme ir nenozīmīga, Aspazija atkal dodas uz tribīni, lai atgādinātu par latviešu trimdinieku Slobodskā un par viņa darbu valodas attīstības labā.

“Es biju uztraukta un viņam uzbruku varbūt mazliet par stipru, nosaucot viņu par filoloģisku lieldūrnieku. Sacīju, ka viņa vecā mīlestība uz garajām astēm un varbūt arī uz garajām ausīm nav sarūsējuse. Velme (kas vada sēdi — S.V.) gan mani apsauca, bet es runāju tikai tālāk un teicu, ka es izteikšos viņa valodā, un uzskaitīju viņa paraugvārdus divdabis, dīdināt, saliktens, atgriezeniski un sacīju, ka dzejnieki veido valodu un ka tie nevar pēc viņa salikteņa dīdināt, un ka tā neies pēc viņa parauga atgriezeniski, bet uz priekšu.” ( Vēstule Rainim 17.VII)

Vairākos laikrakstos, tostarp “Latviešu Avīzēs”, izskan pārmetums Aspazijai par viņas uzstāšanos asumu. Uz to dzejniece spītīgi “Mājas Viesī” 11. jūlijā atbild:

“Sirmā, godīgā “Latviešu Avīze” Nr. 52 iedegusies negantā bardzībā, un viņas roka pacelta uz smagu pliķi/../ Es šā gada Zinību komisijas vasaras sapulcē esot atļāvusēs vārdus, kuri izklausījušies kā prasta ķengāšanās. — Gluži pareizi — Šāds žults izgāzums tikai uz ielas piederētos. — Es arī tam piekrītu. — Tas pazemojot visu sapulci un esot tai par negodu.— Man neatliek nekas, kā sacīt “āmen”. Bet te nu nāk tas galvenais — šie negantie, žults pilnie vārdi jau nemaz nav mani, bet godājamā Mīlenbaha kunga paša gara bērni. Es šinī gadījumā tikai izpildīju telefona lomu, atkārtodama to, ko cits sacījis. Visus šos negodīgos, apvainojošos un pazemojošos lamu vārdus lasītājs var pēc sirds patikas palasīties “Balt. Vēstn.” 1898. gada kādā apcerējumā, kurā cien. valodnieka kungs pēc garāka ievada uzbruka “Fausta” tulkojumam un to rupjā veidā personīgi nolamāja./../ Visa mana īsā piezīmējuma saturs bija, ka es uz Mīlenbaha kga uzstādīto tēzi: Valodnieki virzot uz priekšu valodas likteni, iebildu, ka nevis valodniekiem, bet dzejniekiem vairāk nopelnu pie valodas kuplināšanas un viņas celšanas, kā jau piedzīvots pie citām tautām. Valodnieka vieta ir sēdēt pie antikvarijām un šķirot, un pētīt vecos materiālus, tas ir, ja tie nav aizņemti ar “svarīgākām” lietām, kā piemēram, lamāšanos. Tomēr, lai taisnībai notiktu gods un cien. valodniekam gandarījums, tad es arī ņemu kādus iz viņa paša darinātiem vārdiem iz tā paša “ļoti zinātniskā un pamatīgā raksta”, kur blakus lamāšanas un ārdīšanas darbam taču arī uzdoti pozitīvi ideāli. Tur tad M. kgs “likteņa” vietā lieto “saliktens”, “dīdīt” vietā “dīdināt”. Es blakām drusku iejautājos, vai rakstniekiem patiktu, kad viņu liktens atkarātos no valodnieku “salikteņa”. Tālāk atkal, kur teikts “vaibstu” vietā “vaibstieni”, “piekrišanas” vietā — “piekritums” un “atgriezeniski”. Kādus vaibstienus gan viņi izrādītu un kāds būtu viņu piekritums, kad viņi tiktu dīdināti pēc šī salikteņa. Un beigās sacīju, ka valoda ies uz priekšu un nevis atgriezeniski…”

Pelnītu atzinību 1901. gada Vasaras sapulcēs Aspazija izpelnās ar savu priekšlasījumu “Latviešu lirika dažādos laikmetos”. Būtībā tā ir Aspazijas un arī Raiņa uzskatu deklarācija: kā viņi izprot modernās 20. gadsimta dzejas jābūtību. Izejas punkts ir tēze: divdesmitā gadsimta cilvēks nāk kā savas personības, savas cilvēciskās būtības apliecinātājs, kam drosme sacīt: homo sum! Minēdama daudzu senatnes un 19. gadsimta Eiropas dzejnieku vārdus, Aspazija uzsver: “Visspilgtāk parādās cilvēka iekšējais “es”, viskarstāk nomanāmi tautas sirds pukstieni subjektīvā dzejā, un vissubjektīvākā dzeja ir — lirika.”

Tieši lirika lielos sabiedriska saviļņojuma laikos, būdama dziļi subjektīva, ir spējusi reizē būt pārsteidzoši objektīva par viena cilvēka izjūtām, sāpēm, saviļņojumu runādama, atbalsot ļoti plaša sabiedrības loka noskaņas, individuālo un sociālo pieredzi, ko veido individuālo pieredžu summa. Šinī ziņā Aspazija dzejas ideālu redz tautasdziesmās, kas gleznaini un plastiski tēlo jūtu dziļumu un laikmeta dzīves realitāti. Augstu viņa vērtē tautiskā romantisma dzejnieku liriku, kas gan vēl nebija mākslas dzeja, bet kurai būtisks un tautai tuvs bija “vadītājs gars”. Bet — “Visi lielie vēsturiskie plūdi ir nākuši un pārgājuši, tikai tintes plūdi ir vienīgie, kas nekad neizsīkst”, referāta turpinājumā saka Aspazija. Ar izcilu satīriķes talantu viņa izzobo gadsimta nogalē radušos tautiskā romantisma epigoņus un mīlestības dziesminiekus, kā arī “jaunajām tendencēm” sekojošos naturālistus, kas “ar īstu barjeras lēcienu pārlēca no pārspīlētā salkanuma prozaiskā materiālismā, un, kā tie agrāk bija dziedājuši par zilpuķītēm un sārtiem vaidziņiem, tā tie tagad rīmēja bišu stropus uz ragu lopiem un apdziedāja skrandaiņus un kankaraiņus”. “Divdesmitajā gadsimtā, vairākkārt uzsver dzejniece, “vairs nevaram tik vientiesīgi dzejot kā senāk. Mums tagad jāraugās uz divām pusēm: jātur acis vaļā priekš ārpuses dzīves un jālūkojas dziļāk pašu dzīvē iekšā... Nekad dzeja nav tik individuēla, teiksim tik personīga kļuvusi, kā taisni šinīs laikos, kur dvēsele — kā Meterlinks saka — izpeldējusi uz cilvēces ārpusi./../ Mums jāzina, ka mēs neviens vairs nedzīvojam paši savu dzīvi, bet sabiedrisko”.

Referāta noslēgumā kā jaunu ceļu meklētāju modernās dzejas radīšanā Aspazija izceļ Raini, kura “intīmais, subjektīvas Es stāv ciešā sakarā ar sadzīves jautājumiem un viņa dzejas sapņi šūpojas kā baltas ūdensrozes virs tumšiem bezdibeņiem./../ Ar dvēseli, pilnu dailes gleznām un lielu patiesības mīlestību/../ viņš nevar viegli tikt pāri par dzīves dziļiem konfliktiem, kā cilvēks viņš par tiem cieš un kā mākslinieks viņš tos tēlo, un, ko viņš pasniedz smalki slīpētos kristala traukos, ir viņa paša sirds asinis”.

Šķiet, Aspazijas raksturojums ir arī visbūtiskākā Raiņa — dzejnieka patības vērtējums, kas sabiedrībā ar lielu emocionalitāti formulē tā dzejas laikmeta tuvošanos, kuru vēlāk kritika dēvēs par latviešu dzejas zelta laikmetu un kura radīšanā, katrs savā veidā, iesaistīsies izcili dzejas meistari. Bet 1901. gada Zinību komisijas Vasaras sapulcēs Raiņa dzejoļi tiek citēti un viņa vārds pieminēts gan referātos, gan debatēs. Sapulču noslēgumā izskan doma: “Tagad nu gan tika svinēti īstie Raiņa svētki.” Un Aspazija uz tribīnes ir viena no šo Raiņa pirmo atzīšanas svētku rosinātājām un reizē — 20. gadsimta modernās dzejas attīstības rosinātāja.