Starp drošību un bailēm uz ielas un mājās

Prof. Oļģerts Krastiņš - "Latvijas Vēstnesim"

Plašsaziņas līdzekļos ir daudz runāts un rakstīts par sabiedrības drošību, noziegumu skaitu un raksturu, policijas un citu kārtību sargājošo institūciju darbu. Ir publicēti dažādi statistikas dati par šo tematu.

Taču izdarīts noziegums skar ne tikai cietušos. Tas ir kā skaidrā ūdenī iemests akmens: viļņojums aizveļas uz visām pusēm, tikai lielākā attālumā pakāpeniski dziestot. No nedrošības cieš ne tikai tie, kuri netālā pagātnē bijuši kāda nozieguma upuri, bet arī tie, kuri noziegumu redzējuši, par to dzirdējuši no tuviem cilvēkiem vai tikai lasījuši laikrakstos. Par šo tematu mazāk runāts. Interesanti dati par to, kā Latvijas iedzīvotāji vērtē savu drošību, ir iegūti Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veiktajā reprezentatīvajā dzīves apstākļu pētījumā, kas veikts 1999. gadā.

Cik un kuri izjūt bailes

Aptaujā 3044 gadījumizlases ceļā izvēlētiem 18 gadus veciem un vecākiem iedzīvotājiem jautāja: "Vai jums ir bail, ka jūs varētu tikt pakļauti uzbrukumam vai draudiem?" Iespējamās atbildes bija "jā, ļoti", "jā, nedaudz", "nemaz", "nezinu", "atsakos atbildēt". Šādā veidā sava drošība bija jāvērtē "uz ielas", "sabiedriskās vietās" un "mājās". Netika jautāts par drošību darbavietā, acīmredzot pieņemot, ka tā ir lielāka. Ne velti gandrīz visās darbavietās ir parādījušās kodu vai magnētiskās atslēgas, signalizācija, caurlaižu režīms vai citi drošības pasākumi. Līdzīgi izkārtojumi sadzīvē parasti ir par dārgiem.

Galvenie iegūtie rezultāti ir sakopoti 1. tabulā. Atbildes "nezinu" un "atsakoas atbildēt" pavisam deva tikai 1,6% no respondentiem. Tādēļ, lai iegūtu kompaktāku tabulu, viņi pievienoti tiem, kuri bailes neizjūt.

Izrādās, ka bailes no uzbrukuma uz ielas izjūt katrs otrais valsts iedzīvotājs. Biežāk tās ir nelielas, tomēr katrs desmitais iedzīvotājs iziet uz ielas ar lielām bailēm. Nedaudz drošāki iedzīvotāji jūtas sabiedriskās vietās un īpaši savos mājokļos. Tomēr arī savās mājās jūtas apdraudēts katrs piektais iedzīvotājs.

Sievietes jūtas apdraudētas daudz biežāk nekā vīrieši, īpaši uz ielas, bet arī citās vietās. Vīrieši varbūt domā, ka kritiskā brīdī spēs sevi aizstāvēt. Tāpat vērojams, ka ārpus mājas nedaudz drošāki jūtas laucinieki, bet apdraudētāki - pilsētnieki. Savos mājokļos gan biežāk apdraudēti jūtas laucinieki, kas ir labi saprotams. Lauku viensētu daudz grūtāk nodrošināt pret iebrukumu nekā pilsētas dzīvokli. Turklāt sagaidīt palīdzību no kaimiņiem nav cerību, vēl mazāk - no policijas - viņi visi ir pārāk tālu.

Dažāda vecuma iedzīvotāji savu drošību vērtē diezgan līdzīgi. Protams, veci cilvēki ir bezpalīdzīgāki, toties jaunie biežāk dodas uz riskantām vietām, tā ka reālais risks līdzsvarojas.

Arī piederība noteiktai sociālajai grupai maz ietekmē drošības vai apdraudētības sajūtu. Interesanti, ka nedaudz drošāki nekā citi jūtas darba devēji un pašnodarbinātie, kaut gan, spriežot pēc nereprezentatīviem ziņojumiem informācijas līdzekļos, tieši šīs grupas iedzīvotājiem uzbrūk visbiežāk. Var domāt, ka šī visaktīvākā iedzīvotāju daļa arī veic nepieciešamos pašaizsardzības pasākumus un paļaujas uz tiem.

Piederība kādai no Latvijā izplatītākajām tautībām drošības un apdraudētības sajūtu ietekmē maz. Ir sakāmvārds, ka noziedznieks, nolūkojot upuri, neprasa, kāda tam tautība…

Vai policija mūs sargā

Tiem pašiem respodentiem jautāja: "Vai, pēc jūsu domām, kārtības sargāšanas iestādes nodrošina drošību jusu dzīvesvietas apkaimē?"

Ar "jā" vidēji valstī atbildēja tikai 18% iedzīvotāju. Pārējie sadalījās vienādās daļās, izvēloties atbildes "daļēji" un "nē" (2. tabula).

Nezinot šo atbilžu sadalījumu, mēs prognozētu, ka daudz vairāk vajadzētu būt to, kas uz drošību sargājošām iestādēm paļaujas daļēji. Grūti iedomāties, kas notiktu, ja policijas nemaz nebūtu… Tajā pašā laikā, vērtējot noziegumu izplatību un pieticīgo to atklāšanas procentu, jāatzīst, ka kārtību sargājošām iestādēm grūti ar tiem tikt galā, pilnīgi uz tām paļauties nevar.

Kaut gan, kā jau minējām, lauku cilvēkam policija vienmēr ir tālu, viņš uz šo policiju paļaujas biežāk nekā pilsētnieks. Spriežot pēc respondentu atbildēm, viskritiskākais stāvoklis ir Rīgā. Ja izlasi vērtē kā reprezentatīvu, jāsecina, ka 53% rīdzinieku kārtību sargājošo iestāžu darbu vērtē ļoti kritiski, atzīstot, ka drošību dzīvesvietas apkārtnē tās nenodrošina.

2. tabula

Kārtību sargājošo iestāžu darbības vērtējums,

procentos

Datu avots: Dzīves apstākļu pētījums Latvijā 1999. gadā. - Nepublicēti materiāli.

Turpinājums no 1.lpp.

Sargā paši sevi

Aptaujā vēl jautāja: "Vai jūs izmantojat kādu pasākumu savas drošības nolūkos?" 26% respondentu, nedaudz vairāk nekā ceturtā daļa, nekādus drošības pasākumus neizmanto. Pārējie izmanto vienu vai vairākus, un šie pasākumi izplatības secībā ir šādi: izvairos staigāt vēlās vakara stundās - 50%; izvairos no bīstamām vietām - 49%; izvairos staigāt vienatnē - 22%; aizsardzībai ir suns - 20%; mājā (dzīvoklī) ir drošības slēdzenes - 15%; nēsāju līdzi asaru gāzes vai citu ķimikāliju baloniņu - 2,1%; nēsāju līdzi šaujamieroci, nazi vai citu ieroci - 1,4%; mājā ir signalizācijas sistēma - 0,9%; cits veids - 0,8%. Kā šie pašaizsardzības veidi izplatīti dažādās iedzīvotāju grupās, redzams 3. tabulā (izplatītākie veidi).

Pilsētnieki daudz biežāk nekā laucinieki izvairās no pastaigām vēlās vakara stundās, no bīstamām vietām, no pastaigām vienatnē. Savukārt laucinieki biežāk pašaizsardzībai izmanto suni, jo suņa turēšana laukos ir daudz vienkāršāka. Uzkrītoši biežāk visus izplatītākos pašaizsardzības veidus izmanto sievietes, retāk - vīrieši. Saprotams, ka ar radikāliem līdzekļiem, lietojot šaujamieroci, nazi vai citu ieroci, biežāk sevi gatavi aizstāvēt ir vīrieši (2,7%) nekā sievietes (0,4%).

Tādus pasākumus, kas ierobežo savu rīcības brīvību (izvairīšanās staigāt vēlās vakara stundās, bīstamās vietās, vienatnē), biežāk izvēlas gados vecāki cilvēki, pensionāri, arī cilvēki ar augstāko izglītību (kādēļ riskēt!).

Apdrošināšana

Apdrošināšanas atlīdzība nespēj kompensēt to kaitējumu, ko nodara noziedznieks, īpaši ja ir runa par dzīvības apdrošināšanu. Tomēr, ja noziegums ir vērsts tikai pret materiālām vērtībām - māju, dzīvokli, dzīvokļa iekārtu, materiālo zaudējumu kompensācijai ir nozīme. Tomēr psihiskā trauma par izlaupītu mājokli un zaudētām iemīļotām lietām paliek, un to kompensēt nav iespējams.

Apdrošināšana Latvijā vēl nav pārāk izplatīta, un to var skaidrot ar lielas iedzīvotāju daļas zemo maksātspēju.

Līgumu par dzīvības apdrošināšanu bija noslēguši 9% no respondentiem, nedaudz vairāk vīrieši nekā sievietes, vairāk cilvēki ar augstāku izglītību un vidējā vecumā (lielāki ienākumi!), latvieši vairāk nekā krievi.

Savu māju vai dzīvokli bija apdrošinājuši 14% respondentu, divreiz biežāk laukos, kur dominē individuālās mājas, nekā pilsētās, kur izplatītākais mājoklis ir dzīvoklis daudzdzīvokļu namā. Aktīvi sava mājokļa apdrošinātāji ir darba devēji un pašnodarbinātie. Šis apdrošināšanas veids biežāk sola kompensāciju, ja notiek ugunsgrēks. Ar iespējamu zaudējumu noziedzīgas darbības rezultātā tam mazāk sakara.

Dzīvokļa iekārtas apdrošināšanu pēc aptaujas rezultātiem Latvijā izmanto 8% pieaugušo iedzīvotāju. Šis apdrošināšanas veids izplatītāks laukos nekā pilsētās, to biežāk izmanto vidējās un vecākās paaudzes iedzīvotāji, interese par šo apdrošināšanas veidu pieaug līdz ar izglītību, tāpat biežāk to izvēlas ģimenes cilvēki, retāk - vieninieki.

Saprotams, ka visus minētos apdrošināšanas veidus biežāk izmanto turīgāki cilvēki nekā trūcīgie. Piemēram, dzīvības apdrošināšanu izmanto 6% no zemākās labklājības kvintiļgrupas iedzīvotājiem un 15% - no augstākās.

Pret noziedzību un tās radītām sekām ir jācīnās kopīgiem spēkiem valsts institūcijām un pašiem iedzīvotājiem. Daudz asāk un prioritāri būtu jāvēršas pret faktoriem, kas veicina noziedzības izplatību, vardarbības invāziju plašsaziņas līdzekļos, kas iedarbojas uz skatītāju zemapziņu, īpaši televīzijā, alkoholismu un narkomāniju, kas rada nepārvaramu vajadzību pēc naudas, spēļu automātiem, kas, kā apgalvo psihologi, arī bieži izraisa narkomānijai līdzīgu atkarību.

Cīņai pret noziedzniekiem mums ir "mazie" administratīvie sodi, kuri pārsvarā "neiedarbojas". Un ir "lielie" sodi ar gados skaitāmu brīvības atņemšanas termiņu. Saprotamu iemeslu dēļ tiesas izvairās bieži tos piespriest. Nav "vidēji smagu" sodu, kuri būtu pietiekami iedarbīgi gan pret vainīgajiem, gan atbaidoši potenciālajiem likumpārkāpējiem un kurus tiesas nevairītos piemērot.

1. tabula

Iedzīvotāju daļa, kas izjūt bailes no uzbrukuma

vai draudiem, procentos*

* Atbildes snieguši 18 gadus veci un vecāki iedzīvotāji. Ar "nezina" atbildējuši vai jautājumu atstājuši neatbildētu 1-2% respondentu. Viņi pievienoti grupai, kura baiļu neizjūt. Datu avots: "Dzīves apstākļu apsekojums Latvijā 1999. gadā" - R: CSP, 2000.- 102.-104.lpp.

3. tabula

Galvenie pašaizsardzības pasākumi pret noziegumiem,

procentos no 18 gadu vecu un vecāku respondentu skaita

Datu avots: "Dzīves apstākļu apsekojums Latvijā 1999. gadā"

- R.; CSP, 2000. - 105.-107.lpp.