Eiropas Konvencija par nolēmumu atzīšanu un izpildi par bērnu aizbildnību un bērnu aizbildnības atjaunošanu

(parakstīta Luksemburgā 1980.gada 20.maijā)

 

Šo Konvenciju parakstījušās Eiropas Padomes dalībvalstis,

Atzīdamas, ka Eiropas Padomes dalībvalstīs, pieņemot nolēmumus par bērna aizbildnību, sevišķi svarīga nozīme ir viņa labklājībai;

Uzskatīdamas, ka, noslēdzot vienošanās par nolēmumu par bērna aizbildnību plašāku atzīšanu un izpildi, tiks arī paredzēta lielāka bērnu labklājības aizsardzība;

Uzskatīdamas šajā nolūkā par vēlamu uzsvērt, ka vecāku tiesības uz tikšanos ir normālas sekas tiesībām uz aizbildnību;

Ņemot vērā to lietu skaita pieaugumu, kurās bērni ir tikuši prettiesiski aizvesti pāri starpvalstu robežām, un grūtības atrast adekvātus risinājumus problēmām, kuru cēlonis ir šādas lietas;

Vēlēdamās pieņemt piemērotus noteikumus, lai atļautu patvaļīgi pārtrauktas bērnu aizbildnības atjaunošanu;

Pārliecinātas par vēlamību panākt vienošanos nolūkā apmierināt dažādas vajadzības un dažādos apstākļos;

Vēlēdamās nodibināt tiesisko sadarbību starp dalībvalstu institūcijām,

ir vienojušās par sekojošo:

 

1. pants

Šīs Konvencijas izpratnē:

(a) “bērns” ir persona ar jebkuras valsts pilsonību tik ilgi, kamēr tā sasniedz 16 gadu vecumu, un kamēr tai nav tiesību izšķirties par savu dzīves vietu saskaņā ar savas ierastās dzīves vietas likumu, savas pilsonības valsts likumu vai saņēmējvalsts likumu;

(b) “iestāde” ir tiesu vai administratīva iestāde vai amatpersona;

(c) “nolēmums” attiecībā uz aizbildnību ir iestādes lēmums tiktāl, ciktāl tas attiecas uz rūpēm par bērna personību, ieskaitot tiesības noteikt bērna dzīves vietu vai tiesības satikties ar viņu;

(d) “prettiesiska aizvešana” ir bērna pārvietošana pāri starpvalstu robežu, pārkāpjot Līgumslēdzējā valstī pieņemtu un izpildāmu nolēmumu par bērna aizbildnību;

prettiesiska aizvešana ietver sevī arī:

(i) bērna neatvešanu atpakaļ pāri starpvalstu robežu šī bērna satikšanās tiesību izmantošanas perioda beigās vai jebkuras citas īslaicīgas uzturēšanās beigās citas valsts teritorijā nekā tajā, kurā tiek realizēta bērna aizbildnība;

(ii) pārvietošanu, kura vēlāk tiek atzīta par nelikumīgu 12. panta izpratnē.

 

1. daļa

Centrālās iestādes

2. pants

1. Katra Līgumslēdzēja valsts nosaka centrālo iestādi, kas realizē šajā Konvencijā paredzētās funkcijas.

2. Federatīvas valstis un valstis ar vairāk par vienu tiesību sistēmu var brīvi noteikt vairāk par vienu centrālo iestādi un noteikt to kompetences robežas.

3. Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs tiek informēts par visām centrālajām iestādēm, kas tiek noteiktas saskaņā ar šo pantu.

 

3. pants

1. Līgumslēdzēju valstu centrālās iestādes savstarpēji sadarbojas un veicina attiecīgo valstu kompetento iestāžu sadarbību. Tām jādarbojas ar visu nepieciešamo centību.

2. Nolūkā atvieglot šīs Konvencijas darbību, Līgumslēdzēju valstu centrālās iestādes:

(a) nodrošina tādu no kompetentām iestādēm saņemto lūgumu par informācijas sniegšanu pārsūtīšanu, kas attiecas uz tiesiskiem vai faktiskiem jautājumiem par tiesvedībā esošām lietām;

(b) pēc pieprasījuma nodrošina viena otru ar informāciju par savas valsts tiesību normām par bērnu aizbildnību un jebkurām izmaiņām šajās normās;

(c) informē viena otru par jebkurām grūtībām, kas var rasties sakarā ar Konvencijas piemērošanu un, ciktāl tas iespējams, novērš šķēršļus tās piemērošanai.

 

4. pants

1. Jebkura persona, kas Līgumslēdzējā valstī ir saņēmusi nolēmumu par bērna aizbildnību un kura vēlas, lai šis nolēmums tiktu atzīts vai izpildīts citā Līgumslēdzējā valstī, ir tiesīga iesniegt šim nolūkam lūgumu jebkuras Līgumslēdzējas valsts centrālajai iestādei.

2. Lūgumam ir pievienojami 13. pantā minētie dokumenti.

3. Lūguma saņēmējai centrālajai iestādei, ja tā nav tās valsts, kurā lūgums ir izpildāms, centrālā iestāde, ir tieši un nekavējoties jānosūta dokumenti šai centrālajai iestādei.

4. Centrālā iestāde, saņemot lūgumu, var atteikties izpildīt to, ja ir pilnīgi skaidri redzams, ka šīs Konvencijas noteikumi nav ievēroti.

5. Centrālajā iestāde, kas ir saņēmusi lūgumu, bez kavēšanās informē tā iesniedzēju par lūguma tālāko virzību.

 

5.pants

1. Lūguma saņēmējvalsts centrālā iestāde nekavējoties veic vai rada iespēju veikt visas darbības, kuras tā uzskata par piemērotām, nepieciešamības gadījumā ierosinot tiesvedību savas valsts kompetentajās iestādēs, lai:

(a) atklātu iespējamo bērna atrašanās vietu;

(b) izvairītos no kaitējuma bērna vai lūguma iesniedzēja interesēm, īpaši piemērojot jebkurus nepieciešamos pagaidu līdzekļus;

(c) nodrošinātu nolēmuma atzīšanu vai izpildi;

(d) nodrošinātu bērna nodošanu lūguma iesniedzējam gadījumos, kad ir pieņemts lēmums par nolēmuma izpildi;

(e) informētu lūguma nosūtītāju iestādi par veiktajiem pasākumiem un to rezultātiem.

2. Ja lūguma saņēmējas valsts centrālajai iestādei ir pamats uzskatīt, ka bērns atrodas kādas citas Līgumslēdzējas valsts teritorijā, tai tieši un nekavējoties jānosūta dokumenti šīs valsts centrālajai iestādei.

3. Izņemot repatriācijas izdevumus, katra Līgumslēdzēja valsts apņemas nepieprasīt no lūguma iesniedzēja samaksu par jebkuru šī panta pirmajā daļā minēto darbību, ko lūguma iesniedzēja vārdā veic šīs valsts centrālā iestāde, ieskaitot procesuālos izdevumus un, ja tas ir iespējams, izmaksas par jurista sniegto palīdzību.

4. Ja nolēmuma atzīšana vai izpilde ir atteikta un ja lūguma saņēmējas valsts centrālā iestāde uzskata, ka tai ir jāievēro lūguma iesniedzēja prasība ierosināt šajā valstī tiesvedību par konkrētās lietas būtību, šai iestādei ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu lūguma iesniedzēja pārstāvību tiesvedībā ar ne mazāk labvēlīgiem nosacījumiem kā tie, kas ir pieejami personai, kas ir šīs valsts iedzīvotājs un pilsonis, un šajā nolūkā tā var cita starpā ierosināt tiesvedību šīs valsts kompetentajās iestādēs.

 

6.pants

1. Ievērojot attiecīgo valstu centrālo iestāžu savstarpēji noslēgtās vienošanās un šī panta trešās daļas noteikumus:

(a) lūguma saņēmējas valsts centrālajai iestādei adresētie dokumenti ir nosūtāmi šīs valsts oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām, vai arī tiem pievienojams tulkojums šajā valodā;

(b) lūguma saņēmējas valsts centrālajai iestādei tomēr ir jāpieņem dokumenti, kas ir sastādīti angļu vai franču valodā, vai kuriem ir pievienots tulkojums vienā no šīm valodām.

2. Dokumenti, kurus nosūta lūguma saņemējas valsts centrālās iestādes, ieskaitot veikto izmeklēšanu rezultātus, var tikt sastādīti šīs valsts oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām, vai angļu vai franču valodā.

3. Līgumslēdzēja valsts var pilnīgi vai daļēji izslēgt šī panta pirmās daļas “b” punkta noteikumu piemērošanu. Ja Līgumslēdzēja valsts izdara šādu atrunu, jebkura cita Līgumslēdzēja valsts arī var piemērot šo atrunu attiecībā uz šo valsti.

 

2. daļa

Nolēmumu pieņemšana un izpilde

un bērnu aizbildnības atjaunošana

7. pants

Vienā Līgumslēdzējā valstī pieņemts nolēmums par aizbildnību tiek atzīts un, ja tas tā pieņemšanas valstī ir izpildāms, tiek izpildīts jebkurā citā Līgumslēdzējā valstī.

 

8. pants

1. Prettiesiskas aizvešanas gadījumā lūguma saņēmējas valsts centrālā iestāde nekavējoties veic pasākumus, lai atjaunotu bērna aizbildnību, ja:

(a) tiesvedības ierosināšanas laikā valstī, kurā nolēmums tika pieņemts, vai agrāk notikušas prettiesiskas aizvešanas laikā bērnam un viņa vecākiem vienīgā pilsonība bija šīs valsts pilsonība, un bērna pastāvīgā dzīves vieta bija šīs valsts teritorijā, un

(b) aizbildnības atjaunošanas lūgums ir iesniegts centrālajai iestādei sešu mēnešu laikā no prettiesiskas aizvešanas dienas.

2. Ja, saskaņā ar lūguma saņēmējas valsts tiesību normām, šī panta pirmās daļas noteikumi nevar tikt izpildīti bez tiesu varas iestādes palīdzības, neviens no šajā Konvencijā norādītajiem noraidījuma pamatiem nevar tikt piemērots tiesvedībā.

3. Ja pastāv kompetentas iestādes oficiāli apstiprināta vienošanās starp personu, kas ir bērna aizbildnis un citu personu par satikšanās tiesību piešķiršanu šai citai personai, un bērns, būdams aizvests uz ārzemēm, līdz noteiktā termiņa beigām nav atdots personai, kas ir bērna aizbildnis, bērna aizbildnība atjaunojama saskaņā ar šī panta pirmās daļas “b” punktu un otro daļu. Šis noteikums ir piemērojams, ja kompetentā iestāde ir pieņēmusi nolēmumu par šādu tiesību piešķiršanu personai, kas nav bērna aizbildnis.

 

9. pants

1. Citos prettiesiskas aizvešanas gadījumos, kas nav minēti 8. pantā, kuros lūgums centrālajai iestādei ir nosūtīts sešu mēnešu laikā no aizvešanas dienas, atzīšana un izpilde var tikt atteikta tikai tad, ja:

(a) nolēmums tiek pieņemts atbildētāja vai viņa likumiskā pārstāvja prombūtnē, un atbildētājam noteiktā laikā netika nodots tiesvedību ierosinošais dokuments vai tam līdzvērtīgs dokuments, lai savlaicīgi varētu sagatavoties savu interešu aizstāvībai; taču šāda dokumentu nenosūtīšana nevar būt par pamatu atzīšanas vai izpildes atteikšanai, ja dokumenti netika nodoti tāpēc, ka atbildētājs bija slēpis savu atrašanās vietu no personas, kura ierosināja tiesvedību nolēmuma izcelsmes valstī;

(b) nolēmums ir pieņemts atbildētāja vai viņa likumiskā pārstāvja prombūtnē, un nolēmumu pieņēmušās iestādes piekritība netika noteikta:

(i) pēc atbildētāja ierastās dzīves vietas vai

(ii) pēc pēdējās kopīgās bērnu vecāku ierastās dzīves vietas, ja vismaz viens no vecākiem joprojām pastāvīgi tur dzīvo, vai

(iii) pēc bērna ierastās dzīves vietas;

(c) nolēmums ir nesavienojams ar nolēmumu par aizbildnību, kas kļuvis izpildāms lūguma saņēmējā valstī pirms bērna aizvešanas, ja vien bērna ierastā dzīves vieta nav bijusi lūguma nosūtītājas valsts teritorijā vismaz vienu gadu pirms viņa aizvešanas.

2. Ja lūgums centrālajai iestādei netiek nosūtīts, šī panta pirmā daļa tāpat jāpiemēro, ja atzīšana un izpilde tiek lūgta sešu mēnešu laikā no prettiesiskās aizvešanas dienas.

3. Ārvalsts nolēmums nekādā gadījumā nevar tikt pārskatīts pēc būtības.

 

10. pants

1. Citos gadījumos nekā tie, kas minēti 8. un 9. pantā, atzīšana un izpilde var tikt atteikta ne tikai pamatojoties uz 9. panta noteikumiem, bet arī jebkuros citos sekojošos gadījumos:

(a) ja tiek konstatēts, ka nolēmuma sekas ir acīmredzami nesavienojamas ar lūguma saņēmējas valsts ģimenes un bērnu tiesību pamatprincipiem;

(b) ja tiek konstatēts, ka sakarā ar apstākļu izmaiņām, ieskaitot laika notecēšanu, bet neieskaitot tikai bērna dzīves vietas maiņu pēc prettiesiskas aizvešanas, sākotnējā nolēmuma sekas vairs acīmredzami nesaskan ar bērna labklājību;

(c) ja nolēmuma izcelsmes valstī tiesvedības ierosināšanas laikā:

(i) bērns bija lūguma saņēmējas valsts pilsonis vai tās pastāvīgais iedzīvotājs, un ar nolēmuma izcelsmes valsti nav bijis šāda sakara;

(ii) bērns bija gan nolēmuma izcelsmes, gan lūguma saņēmējas valsts pilsonis un viņa ierastā dzīves vieta bija lūguma saņēmējā valstī;

(d) ja nolēmums ir nesavienojams ar lūguma saņēmējā valstī pieņemto nolēmumu, vai tādu nolēmumu, kas ir agrāk pieņemts kādā trešā valstī un ir izpildāms lūguma saņēmējā valstī, atbilstoši tiesvedībai, kas ierosināta pirms atzīšanas un izpildes lūguma iesniegšanas, un ja atteikums atbilst bērna labklājībai.

2. Iepriekš minētajos gadījumos, atzīšanas vai izpildes tiesvedība var tikt apturēta:

(a) ja ir tikusi uzsākta sākotnējā nolēmuma pārsūdzēšanas parastā kārtība;

(b) ja lūguma saņēmējā valstī notiek tiesvedība par bērna aizbildnību, un tā ir uzsākta pirms tiesvedības nolēmuma izcelsmes valstī;

(c) ja ir uzsākta izpildes tiesvedība par citu nolēmumu bērna aizbildnības lietā vai jebkāda cita tiesvedība, kas saistīta ar nolēmuma atzīšanu.

 

11. pants

1. Nolēmumi par satikšanās tiesībām un tie nolēmumu noteikumi par aizbildnību, kas skar satikšanās tiesības, ir atzīstami un izpildāmi ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citi ar aizbildnību saistīti nolēmumi.

2. Tomēr lūguma saņēmējas valsts kompetentā iestāde var noteikt nosacījumus satikšanās tiesību izpildei un piemērošanai, it īpaši ņemot vērā pušu izteiktās apņemšanās šajā jautājumā.

3. Ja nav pieņemts nolēmums par satikšanās tiesībām vai ja nolēmuma par aizbildnības atzīšanu vai izpildi lūgums ir noraidīts, lūguma saņēmējas valsts centrālā iestāde var griezties pie savas valsts kompetentajām iestādēm ar lūgumu pieņemt nolēmumu par satikšanās tiesībām, ja persona, kas prasa satikšanās tiesību atzīšanu, to lūdz.

 

12. pants

Ja Līgumslēdzējā valstī nav pieņemts izpildāms nolēmums par bērna aizbildnību laikā, kad viņš tiek aizvests pāri starpvalstu robežām, šīs Konvencijas noteikumi tiek piemēroti jebkuram sekojošam nolēmumam, kas attiecas uz šī bērna aizbildnību un kas atzīst aizvešanu par prettiesisku, ja šāds nolēmums ir pieņemts Līgumslēdzējā valstī pēc jebkuras ieinteresētās personas lūguma.

 

 

3.daļa

Process

13. pants

1. Lūgumam par nolēmuma par aizbildnību atzīšanu un izpildi citā Līgumslēdzējā valstī ir jāpievieno:

(a) dokuments, kas pilnvaro Lūguma saņēmējas valsts centrālo iestādi rīkoties lūguma iesniedzēja vārdā vai iecelt šim nolūkam citu pārstāvi;

(b) nepieciešamajiem autentiskuma nosacījumiem atbilstoša nolēmuma kopija;

(c) gadījumā, ja nolēmums pieņemts atbildētāja vai viņa likumiskā pārstāvja prombūtnē — dokuments, kas apliecina, ka atbildētājam savlaicīgi izsniegts tiesvedību ierosinošais dokuments vai cits līdzvērtīgs dokuments;

(d) ja nepieciešams, jebkurš dokuments, kas apliecina to, ka saskaņā ar nolēmuma izcelsmes valsts tiesību normām nolēmums ir izpildāms;

(e) ja iespējams, atzinums, kas norāda reālo vai iespējamo bērna atrašanās vietu lūguma saņēmējā valstī;

(f) priekšlikumi par to, kā bērna aizbildnība būtu atjaunojama.

2. Iepriekš minētie dokumenti, ja nepieciešams, ir nodrošināmi ar tulkojumu saskaņā ar 6. panta noteikumiem.

 

14. pants

Katra Līgumslēdzēja valsts nolēmuma par bērna aizbildnību atzīšanā un izpildē piemēro vienkāršas un ātras procesuālās darbības. Šajā nolūkā tā nodrošina, ka izpildes lūgums var būt vienkārša iesnieguma veidā.

 

15. pants

1. Pirms nolēmuma pieņemšanas saskaņā ar 10. panta pirmās daļas “b” punktu, lūguma saņēmējas valsts attiecīgā iestāde:

(a) noskaidro bērna viedokli, ja vien tas nav neiespējams, īpaši ņemot vērā viņa vecumu un sapratni; un

(b) var pieprasīt jebkuras atbilstošas izmeklēšanas veikšanu.

2. Izmeklēšanas izmaksas jebkurā Līgumslēdzējā valstī sedz tās valsts iestādes, kurā notiek šī izmeklēšana.

3. Izmeklēšanas pieprasījums un izmeklēšanas rezultāti var tikt nosūtīti attiecīgajai iestādei ar centrālo iestāžu starpniecību.

 

16. pants

Saskaņā ar šo Konvenciju, nav nepieciešama legalizācija vai citas līdzīgas formalitātes.

 

4.daļa

Atrunas

17. pants

1. Līgumslēdzēja valsts var izdarīt atrunu, ka 8. un 9. pantā vai vienā no šiem pantiem noteiktajos gadījumos nolēmuma par aizbildnību atzīšana un izpilde var tikt atteikta kādā no 10. pantā noteiktajiem gadījumiem, kas var tikt precizēti atrunā.

2. Līgumslēdzējā valstī, kas ir izdarījusi šī panta pirmajā daļā minēto atrunu, pieņemtu nolēmumu atzīšana un izpilde var tikt atteikta jebkurā citā Līgumslēdzējā valstī uz jebkuriem papildus nosacījumiem, kas minēti šajā atrunā.

 

18. pants

Līgumslēdzēja valsts var izdarīt atrunu, saskaņā ar kuru tā neatzīst sev par saistošiem 12. panta noteikumus. Šīs Konvencijas noteikumi neattiecas uz 12. pantā minētajiem nolēmumiem, kas pieņemti Līgumslēdzējā valstī, kas ir izdarījusi šādu atrunu.

 

 

5. daļa

Citi akti

19. pants

Šī Konvencija neizslēdz iespēju piemērot jebkurus citus starp nolēmuma izcelsmes valsti un lūguma saņēmēju valsti spēkā esošus starptautiskos līgumus vai jebkuras citas lūguma saņēmējas valsts tiesību normas, kas nav atvasinātas no starptautiskiem līgumiem, nolūkā panākt nolēmuma atzīšanu vai izpildi.

 

20. pants

1. Šī Konvencija neietekmē jebkuras saistības, kuras Līgumslēdzējai valstij var būt pret valsti, kas nav Līgumslēdzēja valsts saskaņā ar starptautisku līgumu, kurš reglamentē tos pašus jautājumus, kā šī Konvencija.

2. Ja divas vai vairākas Līgumslēdzējas valstis ir pieņēmušas vienādus likumus par bērnu aizbildnību vai radījušas speciālu nolēmumu atzīšanas vai izpildes sistēmu šajā jomā vai ja tās paredz to darīt nākotnē, tās var brīvi piemērot savā starpā šos likumus vai šo sistēmu šīs Konvencijas vietā vai kādas tās daļas vietā. Lai izmantotu šo noteikumu, valstis paziņo par savu lēmumu Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram. Ir jāpaziņo arī par jebkuriem šī lēmuma grozījumiem vai tā atsaukšanu.

 

 

6. daļa

Nobeiguma noteikumi

21. pants

Šī Konvencija ir atklāta parakstīšanai Eiropas Padomes dalībvalstīm. Tā ir ratificējama, pieņemama vai apstiprināma. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenti deponējami Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram.

 

22. pants

1. Šī Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņa beigām pēc dienas, kad trīs Eiropas Padomes dalībvalstis ir izteikušas savu piekrišanu tam, ka Konvencija ir saistoša saskaņā ar 21. panta noteikumiem.

2. Attiecībā uz jebkuru dalībvalsti, kas vēlāk izsaka savu piekrišanu tam, ka Konvencija ir saistoša, tā stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņa beigām pēc ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenta deponēšanas dienas.

 

23. pants

1. Pēc šīs Konvencijas spēkā stāšanās Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt tai pievienoties jebkuru valsti, kas nav Eiropas Padomes dalībvalsts ar vairākuma lēmumu, kas noteikts Statūtu 20. panta “b” punktā, un ar vienbalsīgu komitejā piedalīties pilnvaroto Līgumslēdzēju valstu pārstāvju balsojumu.

2. Attiecībā uz jebkuru pievienojušos valsti Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņa beigām pēc pievienošanās dokumenta deponēšanas dienas.

 

24. pants

1. Ikviena valsts, parakstot šo Konvenciju vai deponējot savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, nosaka teritoriju vai teritorijas, uz kurām šī Konvencija attiecas.

2. Jebkura valsts jebkurā vēlākā laikā var paplašināt šīs Konvencijas darbību uz jebkuru citu teritoriju, kas noteikta Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētā paziņojumā. Attiecībā uz šādu teritoriju Konvencija stājas spēkā pirmajā mēneša dienā pēc trīs mēnešu termiņa izbeigšanās pēc Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētā paziņojuma saņemšanas.

3. Katru paziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar divām iepriekšējām panta daļām attiecībā uz jebkuru šādā paziņojumā minēto teritoriju, var atsaukt ar Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā pirmajā mēneša dienā pēc sešu mēnešu termiņa izbeigšanās, pēc dienas, kad Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs ir saņēmis šādu paziņojumu.

 

25. pants

1. Valsts, kurā ir divas vai vairākas teritoriālās vienības, kurās attiecībā uz bērnu aizbildnību un nolēmumu par aizbildnību atzīšanu un izpildi tiek piemērotas dažādas tiesību sistēmas, parakstot Konvenciju vai deponējot ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, ka šī Konvencija attiecas uz visām tās teritoriālajām vienībām vai uz vienu vai vairākām no tām.

2. Šāda valsts var jebkurā vēlākā laikā ar Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu paplašināt šīs Konvencijas darbību uz jebkuru citu teritoriālo vienību. Attiecībā uz šādu teritoriālo vienību Konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko pēc trīs mēnešu termiņa izbeigšanās pēc Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētā paziņojuma saņemšanas.

3. Katru deklarāciju, kas iesniegta saskaņā ar šī panta abām iepriekšējām daļām attiecībā uz jebkuru šādā deklarācijā minēto teritoriālo vienību, var atsaukt ar Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā pirmajā mēneša dienā pēc sešu mēnešu termiņa izbeigšanās, pēc dienas, kad Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs ir saņēmis šādu paziņojumu.

 

26. pants.

1. Attiecībā uz valsti, kurā aizbildnības lietās ir divas vai vairākas noteiktās teritorijās piemērojamas tiesību sistēmas:

(a) atsauce uz personas ierastās dzīves vietas tiesību normām vai personas pilsonības valsts tiesību normām veidojama kā atsauce uz šajā valstī spēkā esošo tiesību normu noteikto tiesību sistēmu, vai, ja šādu normu nav, uz tiesību sistēmu, ar kuru attiecīgā persona ir visciešāk saistīta;

(b) atsauce uz nolēmuma izcelsmes valsti vai uz lūguma saņēmēju valsti atkarībā no konkrētā gadījuma veidojama kā atsauce uz teritoriālo vienību, kurā tiek lūgta nolēmuma par aizbildnību vai aizbildnības atjaunošanu atzīšana vai izpilde.

2. Šī panta pirmās daļas “a” punkts, mainoties apstākļiem, arī attiecas uz tām valstīm, kurās aizbildnības lietās ir divas vai vairāk personiski piemērojamas tiesību sistēmas.

 

27. pants

1. Ikviena valsts, parakstot šo Konvenciju vai deponējot savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var paziņot, ka tā pieņem vienu vai vairākas atrunas saskaņā ar šīs Konvencijas 6. panta trešo daļu, 17.pantu un 18.pantu. Nekādas citas atrunas nevar tikt izdarītas.

2. Ikviena Līgumslēdzēja valsts var pilnībā vai daļēji atsaukt saskaņā ar iepriekšējo šī panta daļu izdarīto atrunu, par to iesniedzot Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā tajā dienā, kad Ģenerālsekretārs saņem šādu paziņojumu.

 

28. pants

Pēc trīs gadu termiņa notecēšanas no Konvencijas spēkā stāšanās dienas un pēc paša iniciatīvas jebkurā citā laikā Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs uzaicina Līgumslēdzēju valstu iecelto centrālo iestāžu pārstāvjus uz sanāksmi ar mērķi pētīt un veicināt Konvencijas darbību. Jebkura Eiropas Padomes dalībvalsts, nebūdama Konvencijas dalībniece, var tikt pārstāvēta kā novērotāja. Par katras šādas sanāksmes darbu sagatavojams ziņojums, kas nosūtāms informācijai Eiropas Padomes Ministru komitejai.

 

29. pants

1. Ikviena Līgumslēdzēja valsts jebkurā laikā var denonsēt šo Konvenciju, iesniedzot Eiropas Padomes Ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.

2. Šāda denonsācija stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc sešu mēnešu termiņa izbeigšanās pēc tam, kad Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs ir saņēmis šādu paziņojumu.

 

30. pants

Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs informē Eiropas Padomes dalībvalstis un visas šai Konvencijai pievienojušās valstis par:

(a) katru parakstīšanu;

(b) katru gadījumu, kad glabāšanā tiek iesniegts ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokuments;

(c) katru šīs Konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar tās 22., 23., 24. un 25.pantu;

(d) ikvienu citu aktu, paziņojumu vai sazināšanos, saskaņā ar šo Konvenciju.

Iepriekšminēto apliecinot, Konvenciju ir parakstījušas uz to pienācīgi pilnvarotas personas.

Parakstīta Strasbūrā 1980.gada 20.maijā angļu un franču valodā, pie tam abiem tekstiem ir vienāds juridiskais spēks, vienā eksemplārā, kas tiek uzglabāts Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes Ģenerālsekretārs nosūta apliecinātus norakstus visām Eiropas Padomes dalībvalstīm un katrai valstij, kas ir aicināta pievienoties šai Konvencijai.