Lai soda vieta ir demokrātijas spogulis

Nobeigums.

Sākums "LV" 23.03.2001. Nr. 48

Vitolds Zahars, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Leonīds Gusevs

Cieša sadarbība ir izveidojusies ar Sorosa fondu — Latvija, tā vadītāju Vitu Tēraudu un programmu koordinatori Anhelitu Kamensku, — fonds ar iepriekš minēto godprātīgo un uz reformām orientēto cilvēku palīdzību sponsorējis daudzu programmu un projektu realizāciju gan ieslodzītajiem, gan cietuma personālam. Izglītības programmu ieviešanu cietumos atbalsta Izglītības un zinātnes ministrija ar ministru Kārli Greiškalnu, valsts sekretāru Arni Sarnoviču, departamentu vadītājiem Gunti Vasiļevski un Gunāru Krustu priekšgalā, skolu valdes rajonos un pilsētās, kur dislocēti cietumi, kā arī Pieaugušo izglītības asociācija ar Anitu Jākabsoni priekšgalā. Ar pārsteidzošu atsaucību grāmatu fonda atjaunošanā cietumu bibliotēkās izceļas Latvijas Demokrātiskā partija, tās priekšsēdētājs Andris Ameriks, partijas biroja darbinieces Ludmila Kuprijanova un Rudīte Leitena.

Ieslodzījuma vietu pārvalde ir gandarīta par Valsts Cilvēktiesību biroja toleranci un cietumu problēmu izpratni, praktiskām rekomendācijām situācijas uzlabošanā. Notiesāto garīgajā aprūpē un tikumiskajā audzināšanā regulāri piedalās Evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, Pareizticīgo, Baptistu, Vasarsvētku, Septītās dienas adventistu un citu draudžu pārstāvji. Visos cietumos ir ierīkotas kapelas, ieslodzītajiem ir dotas iespējas piedalīties dievkalpojumos un citos pasākumos saskaņā ar viņu reliģisko piederību vai pārliecību. Cietumu vadība atbalsta ieslodzīto centienus sakārtot domas un uzvedību atbilstoši vispārpieņemtām morālām un garīgām vērtībām kā nozīmīgu soli pretī likumpaklausīgai dzīvei. Mūsdienu dzīvē katram derētu atcerēties K.Barta teikto: " Lūgšanā savienotas rokas ir sacelšanās sākums pret nekārtībām, kas valda pasaulē. " K.Barta idejām cietumu depresīvajā vidē ir pirmšķirīga nozīme.

Arvien aktuālāks kļūst jautājums par visu cietumu pāreju uz profesionālo apsardzi. Pašlaik septiņus cietumus vēl apsargā Sardzes pulka kareivji, un pastāvošā prakse tiek atzīta par totalitārā režīma palieku — līdz ar to nepieņemamu demokrātiskā sabiedrībā. 1997. gadā Ieslodzījuma vietu pārvalde izstrādāja organizatoriski un finansiāli pamatotu koncepciju pilnīgai cietumu apsardzes profesionalizācijai līdz 2005.gadam. 1998.gadā Grīvas cietumā veiksmīgi ieviesta profesionālā apsardze, bet ar 1999.gadu process apstājās, jo finansējums tik nozīmīgas funkcijas veikšanai vairs netiek piešķirts.

Sadarbībā ar Ārlietu ministriju, Finansu ministriju un Iekšlietu ministriju tiek meklēts risinājums finansu resursu piešķiršanai no Aizsardzības ministrijas budžeta Ieslodzījuma vietu pārvaldei profesionālās apsardzes ieviešanai cietumos paātrinātā variantā līdz 2004.gadam. Politiski un stratēģiski šāds risinājums Latvijai būtu ļoti izdevīgs, jo kareivji no viņiem neraksturīgu funkciju veikšanas pārietu uz valsts aizsardzības funkciju veikšanu Aizsardzības ministrijas sastāvā. Vienlaikus tas būtu nozīmīgs solis mūsu valsts virzībā uz iestāšanos NATO.

Brīvības atņemšanas soda izpildē pieaug Eiropas Cilvēktiesību konvencijas, Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu, Cietuma noteikumu Eiropas Padomes dalībvalstīm un citu starptautisko aktu ievērošanas loma. Ir krietni par maz zināt un ievērot nacionālās likumdošanas normas, — ir jāzina juridisko normu hierarhija (LR Satversme, starptautiskās tiesību normas, nacionālā likumdošana, MK noteikumi), jāprot tās pareizi interpretēt un pielietot praksē. Uz to lielā mērā ir vērsta cietumu personāla izglītošana Dzintaru mācību metodiskajā centrā, personāla dienesta apmācības iestādēs. Profesionālās karjeras augšupeja ir cieši saistīta ar darbinieku studijām Latvijas Policijas akadēmijas Penitenciārajā koledžā un augstāko profesionālo studiju posmā, maģistratūrā un doktorantūrā.

Brīvības atņemšanas soda civilizēta izpilde lielā mērā ir saistīta ar materiālajiem, finansu un cilvēku resursiem. Apzinoties faktu, ka to nepietiek, ir jāmeklē jaunas iespējas kriminālsodu politikas veidošanā, jāparedz kriminālās represijas samazinājums, brīvības atņemšanai alternatīvu sodu piemērošana. 2000.gadā 596 likumpārkāpējiem tiesas ir piespriedušas piespiedu darbus, ko var uzskatīt par labu humānisma un soda mērķu izpratnes piemēru attiecībā uz likumpārkāpēju, kuri nav izdarījuši smagus vai sevišķi smagus noziegumus, sodīšanu un resociālizāciju. Ar brīvības atņemšanu 2000.gadā ir notiesātas 3305 personas (26% no sauktajiem pie kriminālatbildības). Alternatīvu spektrs ir visai plašs — tās ir saistītas gan ar pirmstiesas apcietinājuma aizstāšanu ar citiem drošības līdzekļiem, gan samazinot brīvības atņemšanas soda piemērošanas īpatsvaru, gan termiņus, gan atvieglojot soda izciešanu ar demokrātiskiem jaunievedumiem (piemēram, darbs ārpus cietuma, atvaļinājumi, daļēja brīvība jeb ievietošana probācijas iestādēs u.c.). Jāpievēršas rūpīgākai mūsdienu noziedzības problēmu izpētei un analīzei: Latvijā arvien reljefāk atspoguļojas angļu kriminologa D.Čepmena hipotēze, ka kapitālistiskās sabiedrības vai tās valdošās elites preventīvo pasākumu spēks visbiežāk tiek piemērots pret t.s. grēkāžiem ( scape goat ) no sabiedrības zemākajiem slāņiem viņu zemā sociālā nodrošinājuma, nabadzības, sliktās izglītības, ģimeņu iziršanas, atšķirīgo iespēju un citu nozīmīgu dzīves faktoru dēļ. Ar brīvības atņemšanu notiesāto personu socioloģiskā izpēte liecina par D.Čepmena hipotēzes atbilstību realitātei. Ir jādomā arī par to, ka cietumi pēc Lielbritānijas Lordu palātas deputātes baroneses Vivjenas Sternas viedokļa ir dārgs prieks, kā sliktus cilvēkus padarīt par vēl sliktākiem, proti, tajos salūst personība, noziedznieki pārmanto cietumu subkultūru un visbiežāk kļūst par sabiedrības atstumtajiem, izdara jaunus noziegumus un atkal atgriežas cietumā.

Humānisma caurstrāvoti ir Tieslietu ministrijas izstrādātie un šā gada 30.janvārī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā izskatīšanai iesniegtie priekšlikumi par kriminālās represijas līmeņa samazināšanu un kriminālsodu politikas liberalizāciju. Tajos konstatēts, ka Krimināllikums izceļas ar kriminālsodu bargumu, jo no četriem pamatsodiem divi ir saistīti ar brīvības atņemšanu, pat par kriminālpārkāpumu ir paredzēts piemērot bargāko soda veidu — brīvības atņemšanu (brīvības atņemšana no Krimināllikumā paredzētajiem 490 noziedzīgajiem nodarījumiem ir paredzēta par 474 noziedzīgajiem nodarījumiem, un to var piespriest, sākot no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem vai uz mūžu). Turklāt sakarā ar aresta piemērošanas apturēšanu pašlaik nav iespējams piemērot īslaicīgu brīvības atņemšanas sodu. Kritiski tiek vērtēti Krimināllikumā paredzētie sodi nepilngadīgajiem, kas būtībā ir tādi paši kā pilngadīgajiem, proti, visreālāk izpildāmais sods ir tieši brīvības atņemšana līdz 10 gadiem, bet par sevišķi smagiem noziegumiem — līdz 15 gadiem. Pašlaik audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana nepilngadīgajiem ir paredzēta tikai īpašos gadījumos. Kāpēc ir vajadzīgi grozījumi Krimināllikumā?

1. Lai kriminālsodi nebūtu nevajadzīgi bargi un saistīti ar ilgstošu brīvības atņemšanu un tādējādi varētu panākt gan apcietināto, gan notiesāto skaita samazināšanu.

2. Lai būtu vairāk alternatīvu un efektīvu kriminālsodu veidu, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu, to izpilde būtu vienkārša un neprasītu lielus budžeta izdevumus. Jāpiezīmē, ka viena ieslodzītā turēšana cietumā diennaktī valstij izmaksā 3,59 latus jeb 1310 latus gadā.

3. Lai tiesa ikvienā lietā varētu noteikt samērīgu sodu ar noziedzīgā nodarījuma rezultātā nodarīto kaitējumu un sekām atbilstoši valsts un sabiedrības interesēm, kā arī cietušā interesēm.

4. Lai līdz galam varētu izstrādāt Kriminālsodu izpildes likumu un nodrošināt Eiropas Padomes un Eiropas Kopienas prasībām atbilstošu kriminālsodu izpildi.

Priekšlikumi ir loģiski pamatoti un savlaicīgi. Tie demonstrē modernu pieeju kriminālsodu politikas jomā, parāda, ka cietumam mūsu valstī ir iedomāts, pat fetišizēts kults, kas diemžēl maz kādu glābj no vēl neatgriezeniskākas un dziļākas deformācijas un degradācijas. Ir pienācis īstais laiks izstrādāt vadlīnijas un vērtību skalu tiesnešiem lēmuma pieņemšanai par drošības līdzekļa izvēli; drošības līdzekļu uzskaitījums ir maksimāli jāpaplašina, tādējādi sašaurinot apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanas īpatsvaru. Jaunās idejas droši jātiražē sabiedrībā, īpaši politiķu un juristu aprindās, veidojot pozitīvu sabiedrības attieksmi un atbalstu. Liela loma šeit ir masu saziņas līdzekļiem, jo tieši laikraksti, žurnāli, radio, televīzija un citi mediji spēj izskaidrot jauninājumu lietderību un perspektīvu.

Cietumu reformas turpināsies. Stingri laika rāmji to noslēgumam netiek izvirzīti, — nav loģiski to darīt, jo reformēšana, gluži tāpat kā Rīgas celtniecība, nebeidzas nekad. Īstermiņa vīzijas ir orientētas uz cilvēka cieņu pazemojošu cietuma apstākļu izskaušanu, ilgtermiņa skatījums paredz nodrošināt Eiropas standartiem atbilstošu ieslodzīto izvietošanu, iesaistīšanu plaša spektra resocializācijas programmās un reintegrāciju sabiedrībā. Un tomēr…

Un tomēr cietums vienmēr paliks tikai un vienīgi cietums ar visām tam raksturīgajām negācijām. 19.gadsimta beigās austriešu penitenciārās zinātnes speciālists profesors J.Varga ir izteicis domu, ka cilvēce ir izdomājusi kaut ko tik neredzēti nejēdzīgu kā cietums, kurā cerībā sasniegt kādu augstāku mērķi no visas valsts vienkopus tiek savākti deklasēti un netikumos pagrimuši cilvēki, kuri, atrodoties cietumā, aizmirst pienākumu godīgi pelnīt dienišķo maizi, saistības pret ģimeni, sabiedrību un valsti, degradē fiziski, morāli un tikumiski, bet viņu ģimeņu labklājība izput. Īstenībā tiek kultivēta noziedzība un cietumi pārvēršas par "apkaunojošām kriminālām kazarmām". Cietumsodu J.Varga ir nosaucis par kriminālo verdzību. Mūsdienu norvēģu kriminologs profesors Nilss Kristi brīdina, ka noziedzības galvenais bieds sabiedrībai nav noziegumi vārda tiešā nozīmē, bet gan tas, ka noziedzības apkarošanas metodes var novest valsti uz totalitārā attīstības ceļa.

Protams, liberalizācijai ir robežas, tai jābūt sabalansētai ar vispārējās un speciālās prevencijas interesēm. Ja no 2000.gadā Latvijā reģistrētajiem 50 199 noziegumiem 26 008 noziegumi (51,8%) ir smagi, tad eventuālā prognoze ir pietiekami skaidra — lielai daļai cietums ir īstā soda izciešanas vieta. Sabiedrības drošība ir un būs primāra gadījumos, ja tai ir nopietns apdraudējums, turpretī alternatīvas apcietinājumam kā drošības līdzeklim un brīvības atņemšanai kā kriminālsodam ir iespējamas un vēlamas kā papildu iespēja noticēt likumpārkāpējam un dot viņam iespēju laboties bez izolācijas no sabiedrības saskaņā ar demokrātijas pamatprincipiem.

2.tabula

Valsts investīciju programma "Valsts cietumu rekonstrukcija"

Precizējam raksta pirmajā daļā ("LV" 23.03.2001. Nr.48, 25.lpp.) publicēto diagrammu