Valsts zemes dienests šajos pārmaiņu laikos

Guntis Grūbe, Valsts zemes dienesta (VZD) ģenerāldirektors, Vitolds Kvetkovskis, VZD ģenerāldirektora vietnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

Foto: Marika Vanaga Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors Guntis Grūbe (augšējā attēlā) un Valsts zemes dienesta ģenerāldirektora vietnieks Vitolds Kvetkovskis

Pagājušais gads mums bijis smags, bet tomēr veiksmīgs. Pamatā esam izpildījuši ar zemes reformas darbiem saistītos uzdevumus. No sastinguma punkta izkustināta kartogrāfijas nozare. Rīgā Kartogrāfijas pārvalde nodarbojas ar maza mēroga militāro karšu ražošanu un nepieciešamo karšu izgatavošanu civilām vajadzībām. Pēc 1999. gadā veiktās VZD struktūru reorganizācijas, kad tika izveidotas reģionālās nodaļas, šobrīd kartogrāfijas darbus veic arī tās. Reģionālo nodaļu darbinieki izdara lauku apsekojumus un strādā pie liela mēroga karšu izgatavošanas. Veiksmīgi šajā jomā strādā Dienvidlatgales reģionālā nodaļa. Daugavpilī izveidojusies ļoti spēcīga kartogrāfu grupa, kas spēj apstrādāt arī aerofotouzņēmumus un veido pilsētu plānus un lauku teritoriju kartes. Šie materiāli tiek izmantoti gan kadastra vajadzībām, gan arī teritorijas plānošanai, celtniecības jautājumu risināšanai, dažādu infrastruktūras objektu uzlabošanā. Tas ir apliecinājums reģionos strādājošo speciālistu augstajai kvalifikācijai. Visu astoņu reģionālo nodaļu darbus koordinējam, lai neizveidotos tāda situācija, ka tiktu sagatavotas astoņas reģionālās kartes. Tas, protams, ir iekšējās kontroles un standartizācijas jautājums.

Kas attiecas uz informācijas tehnoloģiju jomu, dzīves nepieciešamība liek mums pašiem veidot savas programmas uz “Oracla” bāzes. Šajā jomā veiksmīgi strādā Dienvidkurzemes reģionālā nodaļa. Latgales reģionālā nodaļa Rēzeknē veikusi pirmos mēģinājumus, kas tagad atspoguļoti arī interneta mājaslapā: viņi piedāvā Rēzeknes un Preiļu rajona interaktīvo karti. Arī šogad šīs izstrādes tiks turpinātas.

Jaunās tehnoloģijas prasa attiecīgi sagatavotus cilvēkus. Tādēļ tie darbinieki, kas nespēj sekot līdzi laikam, ir spiesti aiziet. Jāpiebilst, ka viņu kvalifikācija nav tik zema, lai vispār neatrastu darbu. Diemžēl arī visos astoņos reģionālajos centros stipri samazinājām strādājošo skaitu. Speciālistu sagatavošana joprojām ir aktuāla. Mūsu tehniskās augstskolas pašreiz gan vēl nespēj sagatavot nepieciešamos speciālistus. Līdz ar to, piedaloties mācību līdzekļu sagatavošanā, šogad izdosim jau trešo mācību grāmatu.

— Kā jums veicas ar jaunumiem informācijas tehnoloģiju jomā?

G.Grūbe: — Strādājam, lai kadastrā integrētu visu, kas attiecas uz zemes lietām. Savulaik mēs sākām tikai ar zemesgabalu parcelēm, tagad jau kadastrā iekļautas visas ēkas un būves. Šogad visi šie darbi ir jāpabeidz, ieskaitot visus precizējumus. Mūsu uzdevums ir līdz 2004. gadam piedāvāt pašvaldībām informāciju arī par dzīvokļu īpašumiem. Un tāpēc būtiski jāpārstrādā kadastra programma. Balstoties uz “Oracla” datu bāzi, tiek mainīta un ievērojami paplašināta struktūra, paralēli teksta datu bāze tiek integrēta ar grafiskiem materiāliem. Protams, tas ir ļoti sarežģīti, lai gan arī attīstītajās Eiropas valstīs nav viennozīmīga risinājuma.

V.Kvetkovskis: —Konkrēta situācija prasa noteiktus uzlabojumus. Kā nevar pateikt, ka Rīga ir gatava, tāpat to nevar teikt par mūsu darbu. Turklāt jārēķinās, ka ikgadējus uzlabojumus prasīs arī mūsu programmatūra. Mūsu rīcībā ir plašs kartogrāfiskais materiāls jeb uzmērīšanas rezultātā iegūtā datu bāze. Jāpanāk pilna šīs informācijas sasaiste vienotā informācijas sistēmā, lai grafiskā daļa pilnībā atspoguļotu teksta informāciju. Šajā darbā bez Latgales un Dienvidkurzemes nodaļām iesaistījusies arī Dienvidlatgales reģionālā nodaļa Daugavpilī. Šī informācija varētu tikt izmantota vienotā Ģeogrāfiskās informācijas sistēmā (ĢIS), kas būs pamats valsts vai pašvaldības institūcijām, fiziskām vai juridiskām personām, veidojot savu informācijas banku.

G.Grūbe: — Tas pats attiecas uz kartēm. Karšu katalogā jau sniedzam ieskatu, ko mēs varam piedāvāt lietotājiem, piemēram, digitālās kartes. Ievietojot ĢIS programmatūrās dažādu mērogu kartes, šo pāreju no viena mēroga uz otru lietotājs pat nejutīs. Tajā pašā laikā lietotājs nejutīs nekādus rupjus izkropļojumus, ja vēlēsies redzēt Latviju kopumā vai kādu atsevišķu vietu. Protams, jārēķinās, ka šādu materiālu sagatavošana prasa zināmu laiku. Piemēram, attīstītās valstis savu kartogrāfisko materiālu veido gadu desmitiem. Un nevar gribēt, lai mēs to paveiktu pāris gados. Lai gan tajā pašā laikā karti mērogā 1: 50 000, kas tiek veidota atbilstoši NATO standartiem, amerikāņi novērtējuši kā kvalitatīvu produktu. Praktiski šo darbu mēs varam veikt, tikai jautājums ir par jaudām un speciālistu skaitu, ko varam piesaistīt, tāpat finansējumu.

Nepieciešams izgatavot visu mērogu kartes, sākot ar 1: 1 000 000 un beidzot ar 1: 500. Pēdējā ir ļoti dārgs produkts, bet 1: 2000 — pilnīgi reāls, tas arī ir ideāls, uz kuru mums jātiecas. Visām mūsu struktūrām ir ļoti daudz darba, lai vispirms izveidotu šādu sistēmu un izgatavotu minēto mērogu kartes, aizpildot visas šīs nišas.

Nevajag iedomāties, ka viss ir tik vienkārši: ja ir karte mērogā 1:50 000, tad atliek to ar datoru attiecīgi palielināt. Tas diemžēl nav iespējams, jo nevar iegūt ne nepieciešamo precizitāti, ne arī informācijas apjomu. Tāda pati ir otra versija, ja 1: 10 000 mēroga karti mēģina attiecīgi samazināt, neņemot vērā, ka dators šo informāciju (attēlu) vienkārši mehāniski saspiež, tādējādi karte tiek izkropļota. Tādēļ kartogrāfiskā materiāla sagatavošana ir tik dārga un darbietilpīga. Dators diemžēl spēj veikt tikai daļu darba.

V.Kvetkovskis: — Tajā pašā laikā, pārejot no lielākiem mērogiem uz mazākiem, tiek piedāvātas dažādas programmas, kas noņem attiecīgās informācijas slāņus. Un tomēr tas nav automātisks darbs. Speciālistiem ir jāizvērtē rezultāts, jo ne vienmēr šis automatizētais materiāls atbilst prasībām, kādas izvirzītas šim produktam.

— Viens no Valsts zemes dienesta uzdevumiem ir sagatavot nepieciešamo informāciju nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinam.

G.Grūbe: — Nākamajam gadam uzdevums ir skaidrs, un mēs šajā jomā strādājam. Sarunā ar Finansu ministrijas darbiniekiem uzsvērām, ka pie tik liela informācijas apjoma svarīgi, lai iesaistās arī paši nekustamā īpašuma īpašnieki, tajā skaitā pašvaldības un valsts institūcijas. Mums ir papildu vienošanās ar Pašvaldību savienību, lai intensīvi tiktu novērstas nepilnības un līdz 15. jūlijam tiktu precizēti šie saraksti. Tiek strādāts arī pie jauniem zonējumiem. Pirmie zemju zonējumi tika izstrādāti 1995. un 1996. gadā un vairs neatbilst mūsdienu prasībām. Nesen tika nodots jaunais Rīgas pilsētas zemju zonējums. Jāpiebilst, ka citas lielās pilsētas jau labu laiku iepriekš veica šo darbu. Jaunā zonējuma datu bāze ir sagatavota digitālā veidā, lai vērtēšanu veiktu automātiskā režīmā ar programmu palīdzību, izslēdzot subjektīvismu. (Kļūdas var tikt pieļautas tikai tad, ja kadastrā informācija neatbilst stāvoklim uz vērtēšanas brīdi.) Uz datu pamata programmatūra aprēķina zemju kadastrālās vērtības, kas turpmāk būs par pamatu nodokļu aprēķinam. Tikai pašvaldību ziņā ir noteikt, kam tiek piemēroti nodokļu atvieglojumi.

Šogad jābeidz darbs pie ēku un būvju reģistrācijas. 2003. gadā vēl visas ēkas netiks apliktas ar nekustamā īpašuma nodokli. Visu ēku, tajā skaitā dzīvokļu īpašuma, aplikšana ar nekustamā īpašuma nodokli paredzēta no 2004. gada.

Zemes vērtēšanu sākām ļoti sarežģītā situācijā. Rēķinājāmies ar to, ka pēc zemes reformas pabeigšanas visi īpašumi tiks reģistrēti un atliks tikai piedāvāt nodokļu aprēķinam datus. Tomēr valdība pieņēma lēmumu, ka dažu mēnešu laikā kadastra reģistrs jāsakārto. Skaidrs, ka tolaik radās daudz problēmu. Tajā pašā laikā atzīstu, ka šis lēmums bija pareizs. Piemēram, patlaban vairāk nekā 220 tūkstoši zemes lietotāju nav nokārtojuši savas īpašuma tiesības. Ja mēs gaidīsim, kad tas notiks, paies vēl desmit gadu. Piemēram, Daugavpilī kadastra reģistrā bija tikai kādi 10 procenti zemes. Pārējo vajadzēja apsekot un pēc datu saņemšanas ievest kadastra reģistrā.

— Vēl joprojām visai Latvijas zemei nav īpašnieka.

G.Grūbe:— Principā likumdevējs šīs lietas ir atrisinājis. Zeme, kam nav pieteicies īpašnieks vai, tieši otrādi, atteicies no tās, būtu jāpārņem valstij vai pašvaldībai. Piemēram, valstij piekrītošā zeme lauku teritorijā Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai ir jānoformē īpašumā uz valsts vārda Finansu ministrijas personā. Tajā pašā laikā valstij piekrītošo zemi, kura patlaban piešķirta lietošanā un kuru nevēlas privatizēt, var noformēt uz valsts vārda Hipotēku un zemes banka.

V.Kvetkovskis: — Kad beigsies sertifikātu derīguma termiņš, jādomā, kas notiks ar tiem zemes lietotājiem, kas paliks uz valsts īpašumā piekrītošām zemēm? Ko darīt? Protams, par brīvajām zemēm būtu jāvienojas ar pašvaldību un Finansu ministriju, uz kā vārda šīs brīvās zemes tiks ierakstītas zemesgrāmatā.

G.Grūbe: — Likumdevējs šīs funkcijas ir noteicis. Tikai paliek jautājums, cik aktīvi šīs minētās institūcijas, kurām šīs funkcijas uzliktas, darbojas. Šajā ziņā par jebkuru zemesgabalu, ievērojot likumu, varam pateikt, kuram būtu jāformē tas kā īpašums. Ja īpašnieki ir atteikušies un šie zemesgabali tiek ieskaitīti brīvās zemēs, un neviens lietotājs nepiesakās, likums paredz to reģistrēt uz Finansu ministrijas vārda. Cits jautājums, ja Valsts nekustamā īpašuma aģentūra vai Hipotēku un zemes banka teiks, kāpēc mums to darīt, par iemeslu minot naudas trūkumu vai ko citu. Šajā gadījumā atliek vienīgi atsaukties uz likumu. Tas pats attiecas uz valsts mežiem — tie, lai arī līdz 1940. gadam likumdevējs nebija paredzējis reģistrēt, valstij jāreģistrē uz Zemkopības ministrijas vārda. Atšķirībā no 30. gadu prakses, ir pateikts, ka visiem īpašuma tiesību subjektiem, gan fiziskām, gan juridiskām personām, tajā skaitā arī valstij un pašvaldībām, savas tiesības uz nekustamo īpašumu jānostiprina zemesgrāmatā.

Ja tiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā, Valsts zemes dienests ir atbildīgs par to, lai robežas būtu sakārtotas. Līdz ar to valsts vara aizstāv likumīgo īpašnieku.

V.Kvetkovskis: — Pēdējā laikā arvien aktīvāk darbojas starpniekfirmas, kas veic darbības, lai nostiprinātu zemesgrāmatā īpašumus uz valsts vārda. Brīvās zemes platības jau pārņem Valsts nekustamo īpašumu aģentūra, kas turpina šo zemju privatizāciju. Gribu uzsvērt to, kas patlaban notiek Rīgā. Pašreiz Rīgas domes institūcijām ir ļoti smagi strādāt, jo bieži vien valstij piekrītošais zemesgabals, lai to privatizētu kopā ar virszemes objektu, tiek pieprasīts lielāks nekā Rīgas būvnoteikumiem vai Rīgas plānojumam atbilstošs. Tāpēc nākamos īpašniekus vēlos aicināt aktīvāk strādāt ar Rīgas pašvaldību, lai vienotos par zemesgabala platību, robežām, kas piekrīt šim privatizējamam objektam. Nereti Valsts zemes dienestu cenšas izmantot, risinot strīdus, bet arī mēs šo lēmumu nevaram pieņemt, tādēļ ir jāgriežas Rīgas domē. Zemes reformas laikā visa zeme ir nodota pašvaldībām. Tātad jebkurai valsts institūcijai ir jāstrādā ar pašvaldību, lai vienotos par zemesgabalu, kas piekritīs valstij un ko varēs reģistrēt uz valsts vārda, lai tālāk to privatizētu vai izmantotu kā valsts īpašumu.

G.Grūbe: — Domāju, ka šīs pretrunas ir nedaudz mazinājušās, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Bija laiks, kad mums nācās uzmanīties no šo īpašumu reģistrēšanas kadastrā, jo vispirms bija jānoskaidro īpašuma piekritība. Notika sava veida sacensība par to, kurš pirmais reģistrēs. Pats interesantākais, ka tas tika darīts bez īsta juridiska pamata. Diemžēl šajā cīņā starp valsts un pašvaldību institūcijām tikām iesaistīti arī mēs. Distancējāmies no šīm lietām, jo mums nav tiesību izšķirt kādam par labu. Ir jau vēl zemesgabali, par kuriem arī tagad notiek tiesu darbi.

— Runājot par teritoriju vērtību zonējumiem, lielas pretenzijas bija Jūrmalai.

G.Grūbe: — Jābūt skaidrībā par divām lietām — kadastrālo vērtību un nekustamā īpašuma nodokli, kas patlaban ir 1,5% un nākotnē būs 1%. Izveidojusies interesanta situācija ar šiem diviem it kā saistītiem lielumiem. Daži politiķi un nereti arī speciālisti saka: “Redziet, šis nodoklis ir par lielu, vajadzētu samazināt kadastrālo vērtību.”

Savukārt mēs uzskatām, ka kadastrālajai vērtībai ir jābūt tādai, kāda tā ir. Nevar būt politiska kadastrālā vērtība. Drīzāk ir runa par nekustamā īpašuma nodokli. Kā zināms, arī citās pasaules valstīs nodokļa apmērs svārstās zem viena procenta vai pārsniedz to. Savukārt pie mums politiķi grib mainīt kadastrālo vērtību. Jūrmalas gadījumā būtu vietā pārmetums arī mūsu darbiniekiem, kas tieši vai netieši pakļāvās politiķiem un nonāca situācijā, ka bez jebkāda pamatojuma tika noteiktas augstas kadastrālās vērtības zemesgabaliem, turklāt netika ņemts vērā apstāklis, ka pašvaldība ir tiesīga noteikt nodokļa atvieglojumu.

Tagad, kad tika precizētas kadastrālās vērtības, bažījāmies par to, lai neaizietu uz otru pusi un politiski netiktu samazināta nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība. Likumdevējs nosaka aprēķinus balstīt uz tirgus datiem. Nākamajos piecos gados reāli varēsim rēķināties ar tirgus datiem, un nav vajadzības šo jautājumu risināt politiski. Zonējumiem nepieciešams pašvaldību saskaņojums. Ja visi kadastra dati ir objektīvi, tad nekādām izmaiņām nevajadzētu būt.

V.Kvetkovskis: — Jāpiebilst, ka vajadzētu iegūt korektus tirgus datus. Likumdevējs ir paredzējis, ka mums šī informācija jāsaņem no īpašnieka un pašvaldības, no notāriem un zemesgrāmatām. Jautājums ir par to, cik korekti ir norādīta darījuma summa un vai vērtība ir tāda, kāda tā faktiski ir. Skaidrs, ka šajās īpaši pieprasītajās teritorijās darījumi ir notikuši par tiešām ļoti augstām summām. Un tas nozīmē, ka jāmaksā liela valsts nodeva. Diemžēl tāpēc nav intereses uzrādīt patieso darījuma vērtību. Protams, kad stāsies spēkā likums par nulles deklarāciju, varbūt sāks parādīties šīs reālās summas. Ir arī jautājums par nodokļa likmi. Ne jau kadastrālā vērtība ir tā, ko vajag samazināt vai paaugstināt. Svarīgs ir nodokļa procents, un par tā lielumu ir jāizšķiras politiķiem. Nekustamā īpašuma nodokļa likmei ir jābūt elastīgai, jo ar to var regulēt attiecīgo sfēru. Tas ir, lai laukos aktivizētu lauksaimniecību, individuālo apbūvi, atliek attiecīgi mainīt šo nodokļa procentu. Tas nevar būt stabils un visiem vienāds. Nodokļa likmei ir jāsvārstās noteiktā intervālā, dodot iespēju arī pašvaldībai organizēt savu teritoriju, attīstot uzņēmējdarbību, veicinot dzīvokļu celtniecību utt.

G.Grūbe: — Ir valstis, kas stingri seko ieņēmumu daļai, kas saistīta ar darījumiem ar nekustamo īpašumu. Piemēra pēc varu teikt, ka daudzās valstīs ieņēmumu dienests stingri salīdzina darījumu cenas ar konkrētā vietā veiktajiem darījumiem. Ja šīs summas ir pārlieku augstas, tad pamats domāt par naudas atmazgāšanu, bet, ja tās ir pazeminātas, tad mērķis bijis izvairīties no valsts nodevas maksāšanas. Šādos gadījumos tiek lietotas nežēlīgas sankcijas, piedzīta starpība, kas tiek ieskaitīta valsts budžetā. Īpašnieks ir spiests samaksāt un rezultātā neko neiegūst.

Pašreiz nekustamā īpašuma nodokļa īpatsvars mūsu valsts budžetā ir tikai divi līdz trīs procenti. Tas ir salīdzinoši maz. Neaicinu to palielināt, jo vēl joprojām aktuāls ir jautājums, ko darīt ar neizmantotajām lauku zemēm. Tajā pašā laikā nekustamā īpašuma nodoklis un valsts nodeva par darījumiem ar nekustamo īpašumu daudzās valstīs sasniedz pat 30 procentus no valsts kopbudžeta. Domāju, ka mūsu valstī ne tuvāko piecu, ne desmit gadu laikā šo līmeni nesasniegsim. Tāpēc datu vākšanai un datu bāzes veidošanai ir jābūt pietiekami nopietnai. Par kontroles mehānismiem jārunā atsevišķi.

Cits jautājums ir par lauksaimniecības zemēm. Šobrīd nav runa par pārdošanas aizliegumu ārvalstniekiem vai vietējiem iedzīvotājiem. Turklāt patlaban zemes pārdevēja nav valsts, bet gan privātpersonas. Nevar piespiest pilsoni turēt mantu, ja tā šobrīd nav izdevīga. Mūsu kopējais uzdevums ir domāt, kā šo zemi lietderīgāk izmantot. Un tad šīs masveida pārdošanas vairs nebūs. Pašreiz vairāk runājam un cenšamies novērst sekas, bet būtu jānovērš cēloņi. Patlaban Latvijā ir 360 tūkstoši zemes īpašnieku un 220 tūkstoši zemes lietotāju. Vairāk nekā pusmiljons laimīgu vai, tieši otrādi, nelaimīgu cilvēku, kam zeme nav atbalsts, bet drīzāk posts. Un, ja viņi šajā nekustamā īpašuma izmantošanā neredz perspektīvu, es negribētu būt tas pareģis, kas aicina par katru cenu zemi turēt un gaidīt labākus laikus.

Mana pārliecība, ka otrreiz par tik zemu cenu iegādāties īpašumā zemi savā un pat bērnu mūžā vairs nebūs iespējams. Tajā pašā laikā nepiekrītu, ka ar administratīvām metodēm vajadzētu piespiest zemi nepārdot. Nevajadzēja būt tādai attieksmei, kā savulaik teica Einars Repše: “Jūs saradiet īpašumus, un tad jau viss aizies pats no sevis.” Tagad varu teikt: “Repšes kungs, tagad esam saradījuši īpašumus, bet ko jūs tagad piedāvājat šiem īpašniekiem?”

Kādas ir iespējas saņemt kredītu? Viszemākais banku piedāvājums ir septiņi procenti gadā. Un tie nav divi vai pusotra procenta gadā. Parēķināsim, ja maksājam septiņus procentus 20 gadus, iznāk — 140 procenti jeb divarpus reizes pārmaksāt.

Zemes īpašnieki mums ir, bet varbūt, ka par ātru? Varbūt pietrūka rocības, bet citos gadījumos arī pieredzes. Šo gadu gaitā, regulāri atskaitoties Pasaules bankai, Starptautiskajam valūtas fondam, mums strikti jautāja, cik daudz ir zemes īpašnieku. Iespējams, ka arī šīs organizācijas nedomāja un nezināja, ka tikpat strikti jāseko tiem pasākumiem, lai īpašnieki varētu savus īpašumus izmantot.

Valsts zemes dienests nav tā institūcija, kas varētu palīdzēt zemes īpašniekiem. Drīzāk talkā jāaicina dažādas finansu institūcijas. Labi, ka tagadējās valdības laikā šī problēma ir izprasta, un Zemkopības ministrija, kā arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un Ekonomikas ministrija meklē risinājumu. Turklāt galvenais ir mudināt lauku zemju īpašniekus nodarboties ar ražošanu. Bet tas ir tikai pēdējo divu gadu laikā, kad zemes reformu vēlamies uzskatīt par pabeigtu. Turklāt tas viss ir krietni par vēlu.

Politiķi ir aizmirsuši lauku cilvēku dzīves veidu, to, ka vēsturiski laukos ir dzīvots viensētā un šeit saimniekots. Diemžēl ekonomiskā situācija ir tāda, ka ne mantiniekiem, ne īpašniekiem nav iespējams sakopt savus īpašumus. Drīzāk jādomā, kā ieinteresēt cilvēkus dzīvot laukos, nevis tā kā līdz šim, kad darīts viss, lai no tēvu mājām piespiedu kārtā izdzītu. Jo nekas cits jau šiem cilvēkiem neatliek, kā par lētu naudu zemi iznomāt vai pārdot.

Pa šiem gadiem esam iepazinuši visu Latviju. Un ir jāuzdod šāds jautājums: vai tiešām mēs esam ieinteresēti, lai valstī būtu tādi pagasti, kuros nedzīvotu neviens cilvēks? Tāda situācija jau veidojas daudzviet Latgalē. Kādu politiku valdība īstenos, lai šie iedzīvotāji būtu laukos? Šeit vietā būtu salīdzinājums ar Šveici un Austriju, par kuru gleznainajiem kalnu ciematiem jūsmojam. Bet tie bez darba nav tapuši, tāpat stādītas puķes, pļautas pļavas un tā tālāk. Turklāt šiem iedzīvotājiem maksā par lauku ainavas saglabāšanu un vides sakopšanu. Arī Latvijas daba un vide ir vērtība, ko bieži vien aizmirstam. Diemžēl cilvēkiem, kas uztur šo vērtību, nekādi nespējam palīdzēt.

— Kā jūs vērtējat dzīvokļu īpašumu sakārtošanu?

G.Grūbe: — Arī šajā jomā, ja strauji nesekos pasākumi mājokļu uzlabošanai, drīz varam nonākt tādā pašā situācijā kā ar ceļiem, kad glābšanas darbiem nepieciešami ārkārtīgi lieli līdzekļi. Dzīvojamo māju privatizācijas komisija strādā, bet tās darbs tiek bremzēts. Neesmu pārliecināts, vai šogad privatizācijas process tiks pabeigts. Valsts zemes dienesta mērnieku un citu speciālistu jaudas ir pilnīgi pietiekamas, lai šo procesu nodrošinātu, aizkavēšanās ir tikai dzīvokļu komisiju organizatorisku neizdarību dēļ. Turklāt firmas, kas apņēmās veikt šo darbu, steidzoties ātrāk nostiprināt zemesgrāmatā namīpašumus, izmantoja vecos inventarizācijas datus. Rezultātā, kad māja bija jānodod pilnai privatizācijai un jāveic kopīpašuma sadale, atklājās, ka notikušas pārbūves, izveidotas nedzīvojamās telpas un inventarizācijas lieta neatbilst faktiskajai situācijai. Tagad šis darbs jāveic no jauna, runa ir tikai par finansējuma avotiem. Valsts zemes dienests spēj to veikt, atliek tikai dzīvojamo māju privatizācijas komisijai to organizēt. Līdz sertifikātu derīguma termiņa beigām nav palicis daudz laika, un iekavēt šo procesu nebūtu prātīgi.

— Kā jūs domājat, vai līdz gada beigām visi sertifikāti tiks izmantoti?

— Jātic politiķiem, tomēr grūti pateikt. Zemes privatizācijā aktivitāte nav sevišķi liela. Ja kādreiz mēnesī varējām noformēt līdz 6000 zemesgabalu, tad tagad vairs tikai 200 līdz 300. Tas nozīmē, ka zemes izpircēju rīcībā vairs nav daudz sertifikātu. Vēl varētu prognozēt, ka lielāka aktivitāte zemes izpirkšanā varētu būt vasarā vai uz sertifikātu derīguma termiņa beigām.

— Kādu jūs saskatāt Zemes dienesta vietu un lomu nākotnē?

G.Grūbe:— Mūsu galvenais darbs ir izveidot Ģeogrāfiskās informācijas sistēmu. Kadastrs nākotnē kalpos kā zemes informācijas sistēma. Arvien vairāk attālināmies no robežu uzmērīšanas darbiem. No šādiem vienkāršākiem tehniskiem darbiem mēs jau atsakāmies, nododot tos licencēto speciālistu ziņā.

Kartogrāfiskos darbus saistībā ar teritorijplānojumiem pašvaldībās jau izpilda privātās kompānijas. Cits jautājums, cik lielā mērā šīs privātfirmas ir tam gatavas, vai tās ir nostiprinājušas savu materiāli tehnisko bāzi. Konkurēt šajā nozarē var tikai labi sagatavotas firmas.

Esam spiesti rēķināties, ka tikai 30 procentus no mūsu budžeta sedz valsts, visu pārējo apmaksā pasūtītāji, saņemot VZD pakalpojumus. Valsts dotāciju apjoms ar katru gadu samazinās, un nav cerību, ka tās tiks palielinātas. Uzskatu, ka valstij nepieciešamās informācijas apkopošanas un uzglabāšanas funkcijas mums noteikti ir jāsaglabā Valsts zemes dienesta ziņā. Tāpat mums kā valsts institūcijai vajadzētu veikt uzraudzības funkcijas pār privātfirmu darbu, savukārt darbu izpildes kvalitātes kontroles funkciju nodrošinot pašām privātfirmām.Tikai tā iespējams saglabāt un garantēt darbu kvalitāti.

Kā liecina Igaunijas pieredze, nododot šos darbus privāto firmu ziņā, pēc tam par šo informāciju valstij un pašvaldībām nākas maksāt dubultīgi.

Ingrīda Rumbēna, “LV” nozares redaktore