Kā, stiprinot valodu, saglabāt Satversmes tradīcijas

Šodien Saeimas ārkārtas sēdē izskata likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”

Priekšlikumus valsts valodas statusa nostiprināšanai Satversmē izstrādāja darba grupa, kurā ietilpa koalīcijas frakciju, kā arī Sociāldemokrātu savienības frakcijas pārstāvji. Darba gaitā izkristalizējās un vienprātīgi tika atbalstītas izmaiņas četros pamatlikuma pantos, bet viens no Satversmes grozījumu priekšlikumiem – deputāta svinīgais solījums – sniedzas tālāk par sākotnēji definēto valodas statusa nostiprināšanas mērķi un ir pilnīgs jaunums mūsu valsts pamatlikumā.

Satversmes grozījumu projektu ir parakstījuši Tautas partijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece, frakcijas “Latvijas ceļš” priekšsēdētāja Kristiāna Lībane, apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/ LNNK priekšsēdētājs Māris Grīnblats, Jaunās kristīgās partijas deputātu grupas vadītāja Jevgenija Stalidzāne un Sociāldemokrātu savienības priekšsēdētājs Egils Baldzēns.

Piektdien, 15. martā, uz sarunu par Satversmes grozījumiem “Latvijas Vēstnesis” aicināja Saeimas deputāti Inesi Birznieci, Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieci Solvitu Harbaceviču, Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāru un Ministrtu prezidenta padomnieku Pēteri Elfertu un Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzēju Mārtiņu Mitu.

Tāpat uz “Latvijas Vēstneša” jautājumiem 18.martā atbildēja Saeimas deputāti Vineta Muižniece, Kristiāna Lībane, Dzintars Rasnačs, Jevgenija Stalidzāne, Egils Baldzēns, Valdis Lauskis un Jānis Jurkāns.

— Kādēļ Satversmes, valsts pamatlikuma, grozījumi top tieši šobrīd, turklāt tādā steigā, faktiski tikai dažu nedēļu laikā. Vai tie galu galā ir vai nav saistīti ar iespējamajiem vēlēšanu likuma grozījumiem?

Saeimas deputāte Inese Birzniece:

— Neizlikšos. Tas ir saistīts ar visu lielo valodas jautājumu, ar sabiedrības bažām par latviešu valodas situāciju valstī, par to, kā tai ieņemt valsts valodas statusu ne tikai formāli, bet arī patiesībā. Līdz šim tas tika akcentēts ar normu vēlēšanu likumā, kas noteica, ka Saeimas deputāta kandidātam, kurš nav beidzis skolu ar latviešu mācību valodu, ir jābūt valodas prasmes augstākās pakāpes apliecībai. Es pati zinu, ko nozīmē šāda pārbaude, jo arī man vajadzēja iegūt šādu apliecību, tāpēc ka es biju beigusi skolu ar angļu mācību valodu.

Tad, kad Valsts prezidente uzaicināja uz tikšanos visu Saeimas frakciju pārstāvjus, lai ierosinātu atcelt šādu normu, mums radās doma vispirms pastiprināt valsts valodas aizsardzību Satversmē. Tā kā šeit esmu vienīgā politiķe, es šo situāciju komentētu tā.

Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs Mārtiņš Mits:

— Uz šo jautājumu, manuprāt, tiešām vislabāk var atbildēt paši politiķi, jo tieši viņi ir iesnieguši šo Satversmes grozījumu projektu. Tomēr arī man kā vērotājam no malas šķiet, ka tas ir turpinājums šim procesam, kuru ar savu ierosinājumu grozīt vēlēšanu likumu un izslēgt normu par valodas zināšanu pārbaudi aizsāka Valsts prezidente.

— Tomēr kā ir ar šo steigu? Cik zināms, Satversmes sapulce konstitūciju rakstīja divus gadus. Lai apspriestu nepieciešamās izmaiņas Satversmē sakarā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, bija sarīkota pat vesela konference, kura tomēr beidzās bez vienota viedokļa. Savukārt šie grozījumi veselos četros Satversmes pantos top tik pārsteidzoši ātri.

Ministrtu prezidenta padomnieks Pēteris Elferts:

— Šo grozījumu mērķi pavisam formāli varam meklēt šī likumprojekta anotācijā. Tur ir rakstīts: grozījumi nepieciešami, lai pilnīgāk izvērstu Satversmes 4. pantā jau nostiprināto latviešu valodas kā valsts valodas statusu, lai nepārprotami noteiktu to, ka latviešu valoda ir darba valoda Saeimā un pašvaldībās, lai ieviestu svinīgo solījumu, deputātiem uzņemoties savus pienākumus.

— Šo grozījumu mērķi pavisam formāli varam meklēt šī likumprojekta anotācijā. Tur ir rakstīts: grozījumi nepieciešami, lai pilnīgāk izvērstu Satversmes 4. pantā jau nostiprināto latviešu valodas kā valsts valodas statusu, lai nepārprotami noteiktu to, ka latviešu valoda ir darba valoda Saeimā un pašvaldībās, lai ieviestu svinīgo solījumu, deputātiem uzņemoties savus pienākumus.

Satversmes grozījumu projektā tiek piedāvāti četri priekšlikumi. Bet tikai viens no tiem — deputāta solījums — ir pilnīgs jauninājums Latvijas likumdošanā. Pārējās normas jau ir Saeimas Kārtības rullī, Valsts valodas likumā un citos likumos. Šo grozījumu mērķis ir šīs jau esošās normas pacelt hierarhiski par vienu pakāpi augstāk — nostiprināt konstitucionālā līmenī.

Pēc tam, kad tiks grozīts Saeimas vēlēšanu likums, pilsoņiem, kā tam ir arī jābūt, būs pilnīgi brīvas rokas savu pārstāvju izvēlei. Tomēr gan vēlētājiem, gan pašiem deputātu kandidātiem ar šiem grozījumiem Satversmē — jau vairs ne likuma, bet konstitūcijas līmenī — tiks skaidri pateikts, ka pēc ievēlēšanas Saeimā attiecīgajam deputātam būs jāstrādā valsts valodā, un tas pats attieksies arī uz pašvaldībām.

— Tomēr kā ir ar šo steigu? Cik zināms, Satversmes sapulce konstitūciju rakstīja divus gadus. Lai apspriestu nepieciešamās izmaiņas Satversmē sakarā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, bija sarīkota pat vesela konference, kura tomēr beidzās bez vienota viedokļa. Savukārt šie grozījumi veselos četros Satversmes pantos top tik pārsteidzoši ātri.

Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Solvita Harbaceviča:

— Man ir jāpiekrīt jau iepriekš teiktajam. No strikti juridiskā viedokļa raugoties, Satversmes 4. pants šobrīd nosaka, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda un, to interpretējot, visas šīs lietas, kas ir iekļautas piedāvātajos grozījumos, var secināt jau šobrīd.

Tomēr ar šiem grozījumiem tiek dots, manuprāt, būtisks signāls — ka valsts valodas politikas jomā nekāda atkāpšanās nav iespējama, ka valodas loma ir reāli jāstiprina un šis statuss jāievēro.

Protams, ir dažādi veidi, kā to darīt. Viens no tiem ir šis juridiskais, kādu normu atceļot vai pievienojot kādam likumam vai Satversmei. Tomēr paralēli ir ļoti svarīgi tas, kā veiksies Valsts prezidentes izveidotajai valodas komisijai, cik liels būs politiskais un arī finansiālais atbalsts valodnieku darbam, tam, lai viņi pētītu valodas šābrīža situāciju un nākotnes attīstības perspektīvas. Ar to es domāju, ka valsts valodas statusa nostiprināšana ne vienmēr ir tikai likuma jautājums. Tas ir visai plašs uzdevumu loks, un katrs no tiem ir jārisina kontekstā ar citiem.

Pēteris Elferts:

— Atgriežoties pie termiņu jautājuma. Saeimas vēlēšanas ir oktobrī. Bet deputātu kandidātu sarakstus var iesniegt jau jūlijā. Tātad Saeimai vēl līdz pavasara sesijas beigām ir jāizdara šie grozījumi likumdošanā, lai, jau iesniedzot šos sarakstus, būtu skaidrība.

— Tātad Satversmes un vēlēšanu likuma grozījumi ir saistīti — vispirms ir jāpaspēj grozīt Satversmi un pēc tam vēl jāatlicina laiks izmaiņām vēlēšanu likumā… Daži Latvijā pazīstami juristi ir izteikuši bažas par to, ka piedāvātie grozījumi varētu nonākt pretrunā ar Satversmes līdzšinējiem pamatprincipiem.

Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs Mārtiņš Mits:

— Šie grozījumi nenonāks pretrunā ar Satversmes pamatprincipiem, tas tā nebūtu jāsaprot. Šeit ir cita problēma. Satversmes uzdevums ir noteikt valsts uzbūves, kā arī indivīda un valsts attiecību pamatprincipus. Turklāt Latvijas pamatlikuma īpatnība ir tāda, ka tas tika rakstīts 1922. gadā un tajā tika izmantota juridiskā metode, kas liek formulēt šos principus pēc iespējas lakoniski un īsi. Ja mēs gribam sekot šai metodei, saskaņā ar kuru Satversme ir rakstīta, arī es piekrītu kritiķiem, kuri uzskata, ka ar šiem grozījumiem būtībā tiks vairākas reizes atkārtots viens un tas pats — tas, ko jau nosaka 4. pants un kas saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir ļoti grūti grozāms, proti: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.” Piedāvātajos grozījumos īpašs uzsvars tiek likts uz to, ka latviešu valoda ir darba valoda Saeimā un pašvaldībās. Taču tas jau patlaban loģiski izriet no šī ceturtā panta. Līdz ar to, manuprāt, tiek grauts šis princips, ka ir jautājumi, kas jāregulē Satversmes līmenī, un ir jautājumi, kas jāreglamentē likumu līmenī. Tieši likumu līmenī būtu jāregulē arī šie jautājumi, kurus skar piedāvātie grozījumi un kuri attiecas galvenokārt uz darba organizāciju Saeimā un pašvaldībās.

Saeimas deputāte Inese Birzniece:

— Es piekrītu. Tā būtu ideālā kārtība. Taču man ir jautājums — vai tiešām tā skāde, ko nodarīs šie grozījumi, būs tik liela?

Mārtiņš Mits:

— Nē. Nekāds liels zaudējums, formāli skatoties, netiks nodarīts. Bet ir jāsaprot, ka pamatlikums katrā valstī ir īpašā statusā. No tā arī izriet, ka grozīt pamatlikumu cenšas pēc iespējas retāk. Jo retāk to dara, jo lielāka ir stabilitāte valstī. Tas attiecas arī uz Satversmi.

— Tieši šajā sakarā gribētos vaicāt: vai šī vēlme šobrīd pēkšņi nostiprināt valodas statusu vēl papildus jau esošajam ceturtajam Satversmes pantam neatgādina daudz kritizētās Jura Bojāra idejas sarakstīt pamatlikumā visu, kas vien ienāk prātā?

Mārtiņš Mits:

— Es domāju, ka ne. Šeit parādās mazliet cita problēma. Ja Satversme sāk regulēt faktiski iekšējās darbības kārtību attiecībā uz vienām publiskās varas institūcijām — Saeimu un pašvaldību, man rodas jautājums: kāpēc tad Satversmei neregulēt to, kādā valodā darbojas tiesas un izpildvara? Tas joprojām tiek regulēts parasto likumu līmenī, kur šādiem jautājumiem patiesībā arī būtu jāpaliek. Tātad rodas zināma nekonsekvence.

Pēteris Elferts:

— Es domāju, ka šeit atbilde ir meklējama apstāklī, ka Saeima un pašvaldības ir vēlētas institūcijas. Tur ir tā atšķirība.

Solvita Harbaceviča:

— Man šķiet, ka šobrīd vairs nevienam nav šaubu par to, ka Satversme tiks grozīta un ka šis process risinās lielā ātrumā. Tādēļ, manuprāt, vajadzētu aktīvi strādāt pie šo grozījumu juridiskā noformējuma, kā arī pie tā, lai sabiedrībā un politiķu vidū tiktu panākta vienošanās, kopīga izpratne par to, kas ar šiem grozījumiem ir izdarīts. Tie ir tikai daži īsi teikumi, bet sekas to interpretācijai var būt diezgan tālejošas.

— Viens no likumprojekta piedāvātajiem jauninājumiem ir arī grozījumi Satversmes 18. pantā, kas paredz ieviest līdz šim Latvijā nebijušu solījumu, kuru katrs deputāts dotu, uzņemoties amata pienākumus. Tajā, starp citu, ir minēta arī apņemšanās ievērot Latvijas Satversmi un likumus.

Vai tas nozīmē, ka tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri nav šādu solījumu devuši, tie nav jāievēro? Kādēļ ir nepieciešams šāds jaunievedums, ja līdz šim un arī laikā, kad Latvijas politikā vēl darbojās Satversmes pamatteksta autori, bez tāda varēja iztikt? Vai tam ir racionāls pamatojums?

Inese Birzniece:

— Ziniet, līdz šim zvērestu deva tikai Valsts prezidents. Kādēļ lai nedotu arī deputāti? Manuprāt, varētu dot arī, piemēram, ministri, stājoties amatā.

Mēs pētījām arī citu valstu pieredzi. Lielākajā daļā no Eiropas Savienības dalībvalstīm ir šāds solījums. Un gadījumā, ja persona šo solījumu atsakās dot, tā zaudē deputāta mandātu.

— Vai jūs varat reāli iedomāties situāciju, ka cilvēks, kurš ir ievēlēts Saeimā, uzkāpj tribīnē un nolasa, piemēram, līdz pusei vai vispār atsakās nolasīt šādu solījumu? Kādēļ tad viņš ir balotējies?

Inese Birzniece:

— Es gribētu domāt, ka cilvēks, kurš ir ievēlēts par deputātu, savus pienākumus uztvers ļoti nopietni. Un nevis tikai domās par to, ka tas ir labi apmaksāts darbs un ka var atrasties preses uzmanības lokā.

Es atceros to brīdi, kad mēs, katrs piektās Saeimas deputāts, brīdī, kad pilnā spēkā tika atjaunota Latvijas Republikas Satversme, gājām un parakstījāmies zem šī lēmuma.

Man liekas, ka brīdis, kad cilvēks stājas šādā vēlētā amatā, ir ļoti svarīgs un svinīgs. Ja tas mums neliekas nevajadzīgi attiecībā uz Valsts prezidentu, kādēļ gan to nevarētu attiecināt arī uz Saeimas deputātiem?

Manuprāt, Saeimas Kārtības rullī varētu ietvert arī normu, kas nosaka, ka katrs deputāts ne vien sniedz mutisku solījumu, bet to arī paraksta. Tas kopumā būtu tāds atgādinājums par šī amata svarīgumu.

Solvita Harbaceviča:

— Jūs kā vēlētājs skatāties uz šiem simt deputātiem. Tur ir diezgan daudz cilvēku, par kuriem tieši jūs neesat balsojis. Un domājat — nu, nepatīk man šis kungs vai šī kundze un viņa politiskie uzskati. Bet, ja šis cilvēks dod šādu solījumu, kurā ir ietverti Satversmes pirmie četri, svarīgākie panti, tad jūs kā Latvijas Republikas pilsoņi — vēlētājs un deputāts — par svarīgāko esat vienojušies. Un jūs zināt — lai kādi būtu šo cilvēku politiskie uzskati, viņi tur ir pulcējušies, lai sargātu to, kas faktiski ir Latvijas valsts pamats.

No šāda viedokļa raugoties, šāds solījums ir laba ideja. Tas, kas līdz šim bija morāls pienākums, tagad kļūst arī par tiesisku saistību.

Mārtiņš Mits:

— Kad kopā ar Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktoru Nilu Muižnieku pētījām šo Satversmes grozījumu projektu, mēs nonācām pie slēdziena, ka tieši šis deputāta solījums būtu vienīgais no piedāvātajiem papildinājumiem, kura iekļaušanu Satversmē mēs gribētu atbalstīt. Tādēļ ka šis solījums nozīmē to, ka deputāts, kurš pārstāv savus vēlētājus, apliecina, ka viņš pārstāvēs Latvijas pilsoņu pamatvērtības. Ja šis deputāts nav gatavs to darīt savas pārliecības vai citu iemeslu dēļ, tad iestājas arī juridiskas sekas — viņš zaudē savu deputāta mandātu. Tātad normai ir reāls juridisks saturs un par to nevar runāt tikai kā par deklaratīvu.

— Tomēr šī atbildība attiecas tikai uz šo solījuma došanu. Ja deputāts pēc šī solījuma došanas tomēr rīkojas pretēji tam, nav nekāda mehānisma, kā to kontrolēt un pret to vērsties. Turklāt ikviens, kurš Latvijā rīkojas antikonstitucionāli, veic noziegumu pret valsti, ir taču sodāms saskaņā ar šobrīd spēkā esošo Krimināllikumu.

Mārtiņš Mits:

— Protams, šis solījums nedod pamatu izvērtēt deputāta darbību un to, cik godprātīgi viņš pilda savus pienākumus. Bet vēlētājiem vienmēr ir šādas tiesības. Tas arī ir šis atbildības mehānisms.

— Bet tas var notikt tikai pēc četriem gadiem.

Mārtiņš Mits:

— Jā, neapšaubāmi.

Šis solījums balstās uz katra deputāta godaprātu. Stājoties amatā, no viņa tiek prasīta piekrišana šiem pamatprincipiem — vai viņš tos ievēros, pārstāvot Latvijas Republikas pilsoņus. Šī ir šī solījuma jēga un sūtība. Un mēs nedrīkstam vērtēt to no pozīcijas, ka visi cilvēki, tai skaitā deputāti, Latvijā ir meļi.

Pēteris Elferts:

— Šādi zvēresti ir vismaz astoņās ES dalībvalstīs un vismaz sešās kandidātvalstīs. Latvijai jaunums ir deputātu solījums, bet ne solījums vispār. Šāda tradīcija vienmēr ir bijusi attiecībā uz Valsts prezidentu, uz Nacionālajiem bruņotiem spēkiem, ierēdņiem un citiem.

Manuprāt, tas būtu labs jaunievedums Satversmē. Pirmkārt, tam, kurš dos šādu solījumu tautas priekšā, uzņemsies šādus pienākumus, tā noteikti būs liela morāla pienākuma uzņemšanās, liels lepnuma brīdis, ka viņš ir piederīgs šai valstij jau pavisam jaunā kapacitātē.

Otrkārt, tas ir svarīgi vēlētājam — kurš varbūt nemaz nepazīst katru deputātu, jo tas ir ievēlēts no pavisam cita vēlēšanu apgabala un pārstāv šim vēlētājam nesimpātisku politisko spēku —, lai viņam nebūtu šaubu par šiem simt tautas priekšstāvjiem. Satversmē ir rakstīts, ka Saeima sastāv no simt tautas priekšstāvjiem — tātad katrs deputāts ir visu Latvijas pilsoņu pārstāvis.

Tomēr, manuprāt, rūpīgi vajadzētu analizēt šeit ierakstīto par to, ka solījums ir jādod pienācīgā formā. Kaut kas līdzīgs ir arī citu valstu konstitūcijās — deputāta mandāts netiek apstiprināts, ja deputāts nenodod zvērestu vai nodod to nepilnīgi, ar kaut kādām piebildēm vai neatbilstošā formā. Tomēr projektā esošais formulējums “nepienācīgā veidā” var radīt neskaidrības.

— Vai pastāv iespēja, ka cilvēks, kurš nebūs sniedzis šo solījumu pienācīgā veidā un tādēļ būs zaudējis deputāta amatu, nevērsīsies ar prasību tiesā?

Inese Birzniece:

— Protams, tā varētu būt. Tomēr pārkāpumam acīmredzot būs jābūt ļoti nopietnam, ne tikai smaidam sejā, kas kādam var likties nenopietna attieksme. Jo zaudējums būs ļoti liels — deputāta pilnvaras. Tur būs jādomā par samērīguma principa ievērošanu. Jo šis lēmums būs ļoti svarīgs.

Pēteris Elferts:

— Tieši tādēļ ir rūpīgi jādomā par to, vai šāda piebilde par to, ka deputāts zaudē pilnvaras, ja viņš šādu svinīgu solījumu dod nepienācīgā veidā, zaudē savas pilnvaras, vispār ir vajadzīga. Ja jā, tad — kādā formā. Mita kunga priekšlikums bija lietot vārdu “nepilnīgi”, varētu būt arī citi varianti.

— Pievērsīsimies citiem Satversmes grozījumu priekšlikumiem. Viens no tiem — par 101. panta redakciju — piedāvā papildināt pantu ar teikumu “Pašvaldības darba valoda ir latviešu valoda”. Kā zināms, Latvijas pašvaldību darbības pamatprincipi Satversmē vispār nav regulēti. Par to jau ilgstoši diskutē Latvijas pašvaldību pārstāvji. Pēkšņi parādīsies norma par tādu procesuālu jautājumu kā pašvaldību darba valoda. Kā tas ir skaidrojams?

Mārtiņš Mits:

— Jā, tas arī ir viens no argumentiem, kādēļ pašvaldības darba valodas regulējumam nevajadzētu parādīties Satversmes līmenī, jo tā neregulē pašvaldību uzbūves un darbības principus. Tagad šeit parādīsies iekšējās darba kārtības — valodas lietošanas — norma.

Pēteris Elferts:

— Es domāju, ka nākotnē Satversmi varētu papildināt ar lakonisku sadaļu par pašvaldībām. Tomēr, diskutējot par valodas nostiprināšanu, šādai normai bija jāparādās, lai nebūtu šaubu par to, ka arī pašvaldībās darba valoda ir latviešu valoda. Starp citu, arī Valsts prezidentes izveidotā ekspertu komisija bija par līdzīgu priekšlikumu — tikai likumā par pašvaldībām, nevis Satversmē.

Inese Birzniece:

— Man jāatzīst, ka arī koalīcijas padomē bija diskusijas par šo jautājumu un viedokļi dalījās vismaz divās nometnēs. Tomēr, lai process nekavētos un virzītos uz priekšu, mēs vienojāmies, ka nediskutēsim un atbalstīsim šo priekšlikumu.

— Parādās arī priekšlikums papildināt Satversmes 101. pantu ar vārdu “pilsoņu” vēlētas pašvaldības. Kā tas sader ar Latvijas virzību uz Eiropas Savienību?

Pēteris Elferts:

— Tas nekādā ziņā nav vērsts uz to, lai, Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti, ierobežotu ES pilsoņu tiesības vēlēt Latvijā pašvaldības, ja viņi rezidēs šeit. Ir runa par to, ka tikai pilsoņi šobrīd un arī turpmāk vēlēs šeit pašvaldības. Ar to tiek skaidri norādīts tas, ka pašvaldības nevēlē nepilsoņi. Līdz šim šis princips — ka pilsoņi var vēlēt un piedalīties vēlēšanās — Satversmē bija nostiprināts tikai attiecībā uz Saeimu, bet par pašvaldībām — tikai attiecīgajā vēlēšanu likumā.

— Vai tas nozīmē, ka ar to attiecībā uz nepilsoņiem un viņu tiesībām piedalīties pašvaldību vēlēšanās ir panākta kāda vienošanās, izšķiršanās? Piemēram, Igaunija, cik zināms, pēc ilgām diskusijām, saviem nepilsoņiem tomēr atļāva piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Solvita Harbaceviča:

— Es negribētu šeit par to diskutēt. Katrai valstij tas ir individuāli, politiski lemjams jautājums. Ja mūsu parlaments ir nolēmis, ka tā tas būs, tad acīmredzot tā arī notiks, kamēr netiks pieņemts cits lēmums.

Es gribētu piebilst par kritiku saistībā ar to, ka šāda redakcija neļaus piedalīties pašvaldību vēlēšanās ES pilsoņiem. Te ir jārunā par jau minēto Satversmes lakonismu. Juridiski vērtējot šo tekstu, nav problēmu situācijā, kad Latvija iestājas ES, ar šo vārdu saprast arī ES pilsoņus, kuri ir reģistrēti Latvijā. Kaut gan tas arī ir politisks lēmums.

Ir jāsaprot, ka Satversme ir lakonisks valsts pamatdokuments, pret kuru, es ceru, ir liela cieņa un nav vēlēšanās to katru dienu mainīt. Tieši tādēļ laika gaitā, attīstoties dažādiem procesiem, atsevišķu jēdzienu izpratne mainās. Es domāju, ka iestāšanās ES būs brīdis, kad Latvijā nāksies pārvērtēt un mainīt ļoti daudzas lietas un to izpratni.

Pēteris Elferts:

— Katrā ziņā, kamēr Latvija nav iestājusies ES, ar to ir jāsaprot tikai Latvijas pilsoņi. Kad Latvijas tauta būs nobalsojusi par iestāšanos ES, varēs lemt par citu izpratni.

Mārtiņš Mits:

— Patlaban ar šo pantu tiek pielikts straujš punkts diskusijai par to, vai Latvijas nepilsoņiem būtu piešķiramas vēlēšanu tiesības vai ne. Latvijai patlaban nav saistošs neviens juridisks standarts, kurš liktu šādas tiesības nepilsoņiem piešķirt. Tomēr, ja skatāmies Eiropā izstrādātās prasības mazākumtautību jomā, es domāju, ka šāda rīcība nesaskanētu ar Vispārējo mazākumtautību aizsardzības konvenciju, kura gan mums šobrīd nav saistoša. Šī konvencija gan nerunā par pilsoņiem un nepilsoņiem, bet par nacionālajām minoritātēm. Valstij, pievienojoties šai konvencijai, ir pašai jādefinē, kas ir nacionālās minoritātes — tikai pilsoņi vai arī visi pārējie valsts iedzīvotāji. Kā cilvēktiesību speciālists es nevaru nostāties citās pozīcijās, es uzskatu, ka jau šobrīd Latvija nedrīkst aprobežot nacionālo minoritāšu definīciju ar pilsoņu loku.

Inese Birzniece:

— Igaunija var, Vācija var, bet Latvija nevar?

Mārtiņš Mits:

— Tas, protams, ir diskutabls jautājums. Mēs vēl nezinām, kādas būs šo valstu lēmumu sekas, ko par to teiks komiteja, kas darbojas šīs konvencijas sakarā.

— Saistībā ar cilvēktiesībām rodas arī jautājums par piedāvāto 104. panta redakciju, par to, ka ikvienam pašvaldību un valsts iestādēs ir tiesības saņemt atbildi pēc būtības latviešu valodā.

Mārtiņš Mits:

— Šis ir ļoti lakonisks formulējums. Jautājums — kā to interpretēt.

Ja ar to saprot, ka tiek izslēgta iespēja indivīdam jebkādā situācijā vērsties šajās institūcijās un saņemt atbildi mazākumtautību valodā, tad tā, protams, būtu nepieņemama un pretrunā jau ar mūsu pašreizējām saistībām cilvēktiesību jomā.

Ja tas ir domāts tā, ka ikvienam cilvēkam, kurš šajās iestādēs ir vērsies ar iesniegumu latviešu valodā, ir tiesības latviešu valodā arī saņemt atbildi, mēs parādām “medaļas vienu pusi”. Jo, ja jau varētu saņemt atbildi arī citā valodā, tad — kādēļ rakstīt tikai par latviešu valodu?

Pēteris Elferts:

— Tas tika daudzkārt pārrunāts arī darba grupā un Juridiskajā komisijā. Šī nekādā ziņā nav izslēdzoša norma. Tās mērķis ir garantēt, ka tikmēr, kamēr Satversme būs spēkā, jebkurš latvietis vai latviete varēs iesniegt iesniegumu latviešu valodā un saņemt uz to arī atbildi latviešu valodā. Šāda norma, gandrīz vārds vārdā, jau ir Valsts valodas likuma 3. pantā, un ar šiem grozījumiem Satversmē tas tiks pacelts vienu līmeni augstāk, tiks nostiprināts konstitūcijā. Kontekstā ar Valsts valodas likumu to nevar pārprast.

Mārtiņš Mits:

— Bet, ņemot vērā to, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda un visu publisko institūciju darbība notiek latviešu valodā, vai ir vērts šo faktu vēlreiz atkārtot?

— Noslēdzot šo sarunu — vai šis grozījumu projekts, jūsuprāt, tiks Saeimā pieņemts, un vai redakcija paliks vismaz aptuveni šāda?

Inese Birzniece:

— Mums ir jāiet soli pa solim. Pirmais lasījums sāksies 20. martā, kad sasaukta Saeimas ārkārtas sēde. Mums ir nepieciešams, lai šajā sēdē piedalās vismaz divas trešdaļas deputātu un grozījumus atbalsta vismaz divas trešdaļas no klātesošajiem. Tas pats attiecas uz abiem nākamajiem lasījumiem. Latvijas politikā gan kaut ko ir grūti prognozēt, it īpaši priekšvēlēšanu laikā. Tomēr es raugos uz to cerīgi.

Solvita Harbaceviča:

— Viens grozījums šajā tekstā noteikti būs, to mēs konstatējām Juridiskās komisijas sēdē. Arī man bija radusies neizpratne par 101. panta redakciju — valsts un pilsoņu vēlētas pašvaldības? Atkarībā no uzsvara, ar kādu šo teikuma daļu izlasa, var saprast arī, ka valsts Latvijā var vēlēt pašvaldības. Kas, protams, nav tā domāts.

Mārtiņš Mits:

— Es nezinu, vai to būtu vērts grozīt. Tas taču būtu absurds, ja kāds sāktu grozīt likumus un noteikt, ka valsts ievēlē pašvaldības.

Drīzāk varētu rasties problēmas ar šo jēdzienu “pilsoņu vēlētas pašvaldības”, jo mums taču ir arī tādas pašvaldības, kuras neievēlē, bet kuras veido pašvaldību pārstāvji.

Pēteris Elferts:

— Šeit saduras juridiskā un juridiski politiskā loģika.

Ir skaidrs, ka šis dokuments nav perfekts, pie tā ir jāstrādā. Tomēr es domāju, ka ar redakcionāliem labojumiem tas tiks pieņemts.

Dina Gailīte, “LV” tieslietu nozares virsredaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Solvita Harbaceviča; Saeimas deputāte Inese Birzniece; Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs, Ministru prezidenta padomnieks Pēteris Elferts; Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs Mārtiņš Mits

 

Saeimas frakcijas “Latvijas ceļš” priekšsēdētāja Kristiāna Lībane:

Foto: A.F.I.

— Ar ko ir izskaidrojama pašreizējā Saeimas deputātu aktivitāte latviešu valodas pozīciju nostiprināšanā?

— Šobrīd ne tikai deputāti vien ir sarosījušies, domājot par valodas lomu sabiedrībā un par to, vai pa šiem aptuveni desmit gadiem, kopš latviešu valoda atguvusi valsts valodas statusu, tā ir pietiekami atguvusies un nostiprinājusies. Vai gadījumā, ja valstī būtu kādi politiski satricinājumi, pie varas nākot galēji kreisi noskaņotiem cilvēkiem, kas orientēti uz oficiālu divvalodības nostiprināšanu mūsu valstī, latviešu valoda pa šiem gadiem būtu ieņēmusi pietiekami stabilas un nesatricināmas pozīcijas? Kas vēl būtu jādara, lai izvērstu to, kas jau ir ietverts likumos? Kā mazināt atšķirības valodas lietošanas ziņā starp dažādiem Latvijas reģioniem? Tie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildes cenšas rast ne tikai Saeimas deputāti vien. Pēc Valsts prezidentes iniciatīvas tika izveidota Valsts valodas komisija, ar kuras pārstāvjiem mēs frakcijā esam tikušies. Komisijas eksperti — valodnieki — ir atsūtījuši mums pirmo sava darba rezultātu apkopojumu. Drīz valdībā izskatīs prasību pēc valsts valodas situācijas stabilizēšanai nepieciešamās naudas summas, kas ir diezgan liela un iespaidīga, un, iespējams, šīs summas ietvaros tiks identificētas prioritātes, kas būtu īstenojamas jau šogad un ko varētu ieplānot nākamā gada budžetā.

Negribu liegties, pirmkārt, jau vispārējā aktivizēšanās latviešu valodas lomas izvērtēšanā un papildu aizsardzības apsvēršanā, otrkārt, ārpolitiskais spiediens, kas tiek izdarīts uz Latviju saistībā ar prasību grozīt Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumus sadaļā par valodas apliecību uzrādīšanu, pamudināja Saeimas vairākumu radīt darba grupu. Sākumā tā bija tikai koalīcijas darba grupa, pēc tam mums pievienojās arī Sociāldemokrātu savienības deputāti. Kopīgi mēs izstrādājām likumprojektu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kas 7. martā tika nodots komisijām, un ceram, ka 20. martā tas tiks pieņemts Saeimā pirmajā, konceptuālajā lasījumā.

Grozījumu mērķis nav nekādā veidā revolucionārs. Kļūdītos tie, kas domātu, ka šis dokuments ir kas tāds, pēc kura pieņemšanas varētu teikt: nekad vairs Latvijā nebūs tā, kā bija līdz šim. Nē, tieši otrādi. Šie grozījumi tikai vairāk izvērš un akcentē to, ko jau šobrīd paredz Satversmes 4. pants, kas ir ārkārtīgi augsta juridiska spēka pants, jo tas ir grozāms tikai ar tautas nobalsošanu. Tie panti, ko piedāvā grozīt sešdesmit septiņi Saeimas deputāti, ir ar divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu grozāmi panti. Tas, mūsuprāt, arī ir augsts leģitimitātes līmenis un politiskās atbildības pakāpe.

— Raksturojiet, lūdzu, likumprojekta būtību!

— Šajos četros pantos ir trīs svarīgas lietas. Pirmkārt, attiecībā uz varas nesējiem — Saeimu un pašvaldību — tiek nostiprināta prasība, īpaši akcentējot to, ka darba valoda šajās institūcijās ir latviešu valoda. Mūsuprāt, tas ir ļoti svarīgi, jo politika ir politika un tajā ir jārēķinās ar iespējamo krīzes stundu, no valsts valodas attīstības viedokļa raugoties. Ja ievērojamāku balsu skaitu nekā līdz šim iegūtu tādi politiski spēki, kas ir tendēti uz valodas statusa piešķiršanu vēl kādai citai valodai, iespējams, viņi uzsāktu kaut kādas politiskas iniciatīvas šāda mērķa sasniegšanai. Tāpēc gadījumā, ja tāds lēmums vispār jebkad tiktu iniciēts, mēs vēlamies panākt, lai tā pieņemšanas mehānisms būtu pēc iespējas sarežģītāks. Redzot, kas notiek Rīgas domē un dažās citās vietās Latvijā, mēs pilnīgi apzināti nodrošināmies jau tagad.

Otrā ļoti svarīgā lieta ir tā, ka mēs nostiprinām vienu no svarīgām cilvēktiesībām, papildinot Satversmes 104. pantu, kurā teikts: “Ikvienam cilvēkam ir tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības” ar vārdiem “latviešu valodā”.

Treškārt, no unikalitātes viedokļa ir svarīgs jaunievedums, kas pastāv vairākās Eiropas valstīs — ievēlēta deputāta svinīgs solījums jeb zvērests. Mēs izvēlējāmies vārdu “solījums”, jo arī Valsts prezidents Latvijā nodod svinīgo solījumu. Dodot šo solījumu, cilvēks apņemas ievērot visas tās pamatvērtības, kas ietvertas Satversmes pirmajos pantos un ko tauta ir turējusi godā un cieņā, kopš tika iegūta un vēlāk atjaunota neatkarība un Satversmes darbība pilnā sastāvā.

Par priekšlikumu ieviest svinīgo solījumu daudz tiek diskutēts. Ir izskanējuši iebildumi pret šo ideju — tos gan vairāk ir pauduši cilvēki bez juridiskās izglītības: tāds zvērests jeb solījums jau nekas neesot. Cilvēks jau varot zvērēt, bet tas neko nemainot. Grozījumu projektā ir teikts: ja cilvēks atsakās dot svinīgo solījumu, viņš zaudē deputāta pilnvaras. Tieši tāpēc, ka sankcija nezvērēšanas gadījumā ir tik stipra, kritiķi pieņem, ka visi jau zvērēs gan, bet beigās zvērestu tik un tā nepildīs. Kad Juridiskajā komisijā šis likumprojekts tika gatavots pirmajam lasījumam, izraisījās spraigas debates par šo jautājumu. Tad valsts tiesību profesori no dažādām universitāšu tipa augstskolām paskaidroja bargākajiem kritiķiem, ka zvērestam ir juridisks spēks un zvērests ir papildu saistība personai. Tā ir Rietumeiropas tradīcija: ja cilvēks kaut ko ir svinīgi solījies Dieva vai cilvēku priekšā, tad viņš par to uzņemas papildu saistības. Minēšu ļoti ekstrēmu piemēru: deputāts dod šādu zvērestu, bet pēc tam atklājas, ka viņš ir kāda ārvalstu specdienesta spiegs. Viņš tiek tiesāts, un tas, ka viņš ir zvērējis, zinādams, ka tas ir nepatiesi, var tikt uzskatīts kā vainu pastiprinošs apstāklis pret viņu. Minētā, protams, ir grūti iedomājama situācija, bet tā oponē uzskatam, ka šāds zvērests nav nekas. Tas ir gan kaut kas, tā ir papildu morāla saistība, kurai ir arī zināma juridiskā slodze.

Ir izskanējuši jautājumi par 18. panta otro daļu, konkrēti — par vārdu savienojumu “nepienācīgā veidā”. Iespējams, tas tiks vai nu vispār pārcelts uz Saeimas Kārtības rulli, vai arī tiks panākta vienota izpratne par to, ko mēs domājam ar šo apzīmējumu. Tas ir Satversmes formai atbilstošs, bet no interpretācijas viedokļa neviennozīmīgi tulkojams. Solījums ir jādod pilnā apmērā, nedrīkst izlaist kādus vārdus. Ja cilvēks to darīs ņirdzīgā vai ciniskā veidā, tad arī tas netiks pieņemts. Savukārt, ja cilvēkam ir akcents vai arī uztraukumā trīc balss, to nevar uzskatīt par nepienācīgu veidu. Lai nebūtu lieku strīdu par šiem jautājumiem, ir rūpīgi jāpārdomā, lai “nepienācīgo veidu” nevarētu vērst pret labticīgu solījumu. Tikai tad, ja cilvēks patiešām to apzināti kariķē, solījumu nevarētu pieņemt.

Daudz tiek diskutēts arī par 101. panta grozījuma pirmo daļu: “Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pilsoņu vēlētu pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.” Grozījumi paredz uzsvērt to, ka pašvaldības Latvijā ir pilsoņu vēlētas. Sākotnēji likumprojekta izstrādātāju domas svārstījās: vai vajag minēt to, ka pašvaldības ir pilsoņu vēlētas, vai arī pietiek tikai ar to, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda. Darba grupa tomēr atstāja vārdus “pilsoņu vēlētas pašvaldības”.

Runājot par Eiropas Savienības (ES) pilsoņiem, ir pāragri Satversmē iestrādāt normu, kas attiektos uz viņiem. Iespējams, ES pilsoņiem, kuri strādās, ieprecēsies vai kādu citu iemeslu dēļ pārcelsies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, pēc zināma laika pienāksies tiesības vēlēt pašvaldības. Bet Satversmi papildināt ar konkrēto normu varēs pēc iestāšanās ES — samērā tālā nākotnē. Mēs neizvēlējāmies jau šobrīd kaut kādā veidā diktēt Latvijas pilsoņiem, kā viņiem balsot referendumā par iestāšanos ES, jau iepriekš pieņemot, ka atbilde būs “jā”. Protams, mēs ceram, ka tā būs, bet tas nenozīmē, ka mēs varam rīkoties, it kā tas jau būtu noticis.

Jebkuri grozījumi Satversmē ir ļoti nopietns solis, tāpēc mēs centāmies ievērot Satversmes garam un formai atbilstošu izteiksmes veidu — neveidot grozījumu tekstu garu vai aprakstošu, nelauzt Satversmes mugurkaulu. Diemžēl jāatzīst, ka ir diezgan grūti vārdiski formulēt un noslīpēt tekstu. Uz otro un trešo lasījumu noteikti būs redakcionāli precizējumi. It īpaši jau manis minētajā 101. panta 1. daļā jāseko, lai formulējums nebūtu pārprotams. Patlaban, lasot šo pantu un neiedziļinoties būtībā, var izlasīt arī tā, ka pašvaldības ievēlē valsts un pilsoņi. Darba grupai ir radusies kļūmīte, un tā būs jānovērš. Gramatiskās interpretācijas problēmas šajā pantā vēl pastāv.

Darba grupai ir pārmests par vārdu savienojuma “darba valoda” ietveršanu likumprojektā. Valodas likumā ir lietoti dažādi termini: darba valoda, lietvedības valoda un citi. Eksperti ir ieteikuši izdarīt atsauci uz Valodas likumu, tādējādi tiktu novērstas neskaidrības.

Šie grozījumi būs labs pamats visiem pārējiem pasākumiem: programmām, naudas piešķīrumiem latviešu valodas apmācībai, stingrākai kontrolei pār to, kā publiskajās sfērās tiek lietota valoda. Nevar izlikties un teikt, ka tiem nav pilnīgi nekāda sakara ar manis pieminēto ārpolitisko spiedienu. Saņemot starptautisko organizāciju prasību, bija pilnīgi neiespējami to tūliņ paklausīgi izpildīt. Prasības tiks izpildītas, bet sarežģītākā un darbietilpīgākā procesā. Vispirms mēs nostiprināsim valodu Satversmē un tikai tad varēsim atteikties no valodas prasmi apliecinošo apliecību pieprasīšanas deputātu kandidātiem.

Iespējams, šai lugai būs arī otrais cēliens, kad Latvija būt spiesta iet soli pretī NATO dalībvalstīm un uzrādīt vēlmi izņemt prasību par valsts valodas apliecībām no vēlēšanu likuma. Droši vien būs frakcijas, kas nobalsos par vienu un otru lēmumu un tādējādi panāks trešo — uzņemšanu NATO, bet, iespējams, ka būs arī tādas, kurām pietiks spēka tikai pirmajam solim, Satversmes grozījumiem. Bet es nevēlos nevienu par to ne nosodīt, ne kritizēt, jo katram cēlienam pašam par sevi ir pašvērtība. Pirmais solis padarīs vieglākus nākamos.

— Kā jūs prognozējat, kad šie Satversmes grozījumi varētu tikt pieņemti Saeimā?

— Tīšas vilcināšanās nebūs. Ceru, ka otrajā lasījumā grozījumi varētu tikt izskatīti ap 10. aprīli un aprīļa otrajā pusē tie varētu tikt pieņemti.

 

Saeimas Tautas partijas frakcijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece

— Kādēļ priekšlikumi Satversmes grozījumiem tapuši tieši tagad?

— Latviešu valodas aizsardzības jautājumi tieši pēdējā laikā ir sabiedrībā plaši apspriesti. Iespējams, ka daļai sabiedrības politiķu rosme var radīt izbrīnu, bet jāteic, ka situācija, kad ir vēlme kādu likuma normu grozīt, vienmēr ir nopietni jāpārdomā. Un parasti tas skar to jautājumu loku, kas likumdošanā nav pienācīgi nostiprināti. Tā kā arī Tautas partija uzskata latviešu valodu par vienu no galvenajām nacionālajām interesēm, ir pienācis brīdis valsts valodas statusa un lietojuma pienācīgai nostiprināšanai visaugstākajā līmenī — Satversmē.

Šobrīd Satversmes 4. pants un Valsts valodas likums, kurā valsts valodas statuss un latviešu valodas lietošana ir nostiprināti, tomēr ik pa brīdim no jauna rodas jautājumi, vai tas ir pietiekami izpratnes ziņā. Tādēļ arī ir šie ierosinājumi papildināt Satversmi, darot to atbilstoši šā dokumenta garam, nepārvēršot nepieciešamos pastiprinājumus par lieliem apjoma ziņā, bet stingri ievērojot raksturīgās iezīmes — lakonismu, valodas stilu, juridiskās tehnikas īpatnības. Mūsuprāt, šajā projektā ir raksturīga šāda iepriekš raksturotā koncentrētība. Taču tas neizslēdz iespējas nākamajos lasījumos veikt kādus pilnveidojumus.

— Vai iesniegtie Satversmes grozījumi ir vairāk uzskatāmi par valodas aizsardzības pasākumiem vai arī tie saistīti ar starptautisko organizāciju prasību veikt grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā?

— Šiem jautājumiem ir cēloņsakarība. Ierosinājumi, ko svītrot, no kā šobrīd sasniegtā atteikties, ir pamats, lai apsvērtu, kas darāms, lai Latvijā turpmāk nebūtu šaubu par valsts valodas politiku. Manuprāt, pašreiz iesniegtie grozījumi veido ļoti nepārprotamu pieeju, proti, valsts valodas lietošanas nostiprināšanu vēlētās pārstāvniecības institūcijās. Un šis ir labs solis, pamudinājums, lai katrs cilvēks, kas pietiekami nenovērtē latviešu valodas zināšanas, saprot, ka apdraud sevi ar iespēju tikt izolētam līdzdalībā, arī politiskajā līdzdalībā, iespējā paust savu viedokli.

— Nosakot Satversmē, ka Latvijā pašvaldības un valsts pārvaldi ievēlē LR pilsoņi, vai nedomājat, ka nākotnē nāksies saistībā ar Eiropas Savienību veikt grozījumus?

— Satversmes grozījumi bez nopietnas motivācijas nav rosināmi. Ja runājam par 101.panta redakciju, tad tā ir viena no iespējami pilnveidojamajām. Būtu labi, ja mums izdotos atrast tādu formulējumu, kas būtu gan pietiekami skaidrs, gan neprasītu veikt jelkādus citus grozījumus, pienākot brīdim, kad Latvija stāsies Eiropas Savienībā. Šobrīd es aicinātu šo tēmu dziļi nepētīt tieši tādēļ, ka par Eiropas lietām būs jālemj tautai, un tauta šobrīd politiķiem nav devusi mandātu apspriest kādas ar Eiropu saistītas normas un to iekļaušanu Satversmē.

— Vai grozījumi nav tapuši lielā steigā?

— Tik nopietnu dokumentu kā valsts konstitūcija nav iespējams izstrādāt īsā laikā. Ja būtu runa par to, ka dažu nedēļu laikā radīta jauna Satversme, tad būtu pamats uzskatīt, ka tas noticis steigā. Taču šobrīd ir runa par atsevišķu precizējumu radīšanu, kas ir izdarīts, rūpīgi strādājot. Piekrītu, ka laiks nav bijis īpaši ilgs, tomēr ir strādājuši frakciju izvirzītie speciālisti, juristi, ir notikušas sarunas ar ekspertiem, un, ņemot vērā to, ka šobrīd šie grozījumi ir koncentrēti viena jautājuma risinājumam — valsts valodas nostiprināšanai, domāju, ka to izskatīšana trīs lasījumos būs pietiekami ilgs laika posms.

— Vai ir pamats apgalvojumiem, kurus pauduši Ilmārs Bišers un Andris Guļāns, ka šie Satversmes grozījumi ir pretrunā ar tās pamatprincipiem?

— Abu nosaukto speciālistu viedoklis Juridiskās komisijas sēdē tika uzklausīts, un tas nebija vienāds. Jāteic arī, ka radikālus iebildumus neviens no viņiem neizteica. Es tomēr nepiekrītu šim uzskatam par Satversmes pamatprincipu neievērošanu. Netiek mainīts ne demokrātiskais varas dalījums, ne struktūra, ne deformēts Satversmes apjoms. Taču katra konstruktīva kritika nāk par labu rezultātam.

— Par atbilžu sniegšanu uz iesniegumiem valsts un pašvaldību iestādēs latviešu valodā — kāds ir viedoklis šajā jautājumā?

— Šī panta jēga nav dažādu valodu lietojuma normēšana, bet gan tiesību noteikšana jebkurā Latvijas vietā valsts un pašvaldību iestādēs griezties ar saviem jautājumiem latviešu valodā un saņemt atbildi latviešu valodā. Uzskatu, ka Latvijas valstī visiem dokumentiem ir jābūt noformētiem latviešu valodā, un brīžiem dīvainās diskusijas un izpratne par vajadzību Latvijā runāt latviešu valodā pilnīgi nepārprotami liecina par okupācijas sekām. Ir grūti iedomāties demokrātisku valsti, kas nav pārcietusi šādu okupāciju, ir normāli attīstīta, ka tās pilsoņi nezina, nesaprot un nelieto valsts valodu. Diemžēl mēs esam situācijā, kad ar sekām ir jārēķinās, kad ir vēlme apiet Satversmes 4.pantu, un tādēļ Satversmē ir nepieciešama papildu latviešu valodas nostiprināšana plašākā mērogā, politiķiem skaidri pasakot, ka latviešu valoda ir svarīga visās valsts pārstāvniecības institūcijās, visos vēlētos valsts amatos.

— Par deputātu solījumu. Kāda ir tā jēga? Vai ir nepieciešams šādu solījumu ietvert Satversmē?

— Katra lieta, kas ienāk kā jauna, šķiet neparasta un vieš šaubas. Svinīga solījuma došanas tradīcija ir sastopama daudzās Eiropas valstīs — Grieķijā, Lietuvā, Nīderlandē, Polijā, Slovākijā — un nostiprināta to konstitūcijās. Domāju, ka tas ir katra indivīda, kas uzņemas šā amata pienākumus, morāls apliecinājums. Manuprāt, tas jau labi darbojas daudzos gadījumos — svinīgu solījumu dod Valsts prezidents, tiesneši, armijas karavīri, un deputāta amats nav mazāk svarīgs, lai dotu šādu morālu apliecinājumu. Solījuma došanas procedūra izvērstā veidā būtu nosakāma Saeimas Kārtības rullī.

— Kā kopumā vērtējat piedāvātos Satversmes grozījumus?

— Domāju, pašreizējā situācija valstī, neraugoties uz spēkā esošo likumdošanu, parāda, ka noteiktās normas netiek uztvertas nopietni. Izpratne par kādu nopietnu jautājumu nerodas vienā dienā, tādēļ arī šobrīd sabiedrībā notiek diskusijas valsts valodas jautājumā. Tiekoties ar Valsts valodas centra speciālistiem, kuru pienākumos ietilpst Valsts valodas likuma normu iedzīvināšana, radās lielas šaubas par paveiktā efektivitāti. Nedomāju, ka daudz būtu tādu, kas vēlētos dzīvot bez sajūtas, ka esi latvietis. Ja mēs tiešām spētu kopā domāt par tālāko, par savas valodas un citu vērtību saglabāšanu, par to, kā kopt savu zemi, mēs, iespējams, būtu daudz lepnāka tauta ar augstāku pašcieņu, lielāku bagātību, ieejot Eiropā. Bezpersoniski un paši sevi necienoši diezin vai mēs būsim kādam vajadzīgi.

Apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas deputāts Dzintars Rasnačs

— Ar kādu mērķi tika izstrādāts Satversmes grozījumu projekts? Kāpēc tas tapis tieši tagad?

— Šie grozījumi ir tapuši jau pirms laba laika, jo publiskas diskusijas par nepieciešamību nostiprināt latviešu valodu kā valsts valodu notiek jau no pagājušā gada decembra. Valdošā koalīcija vienojās, ka pirmais neatliekamais darbs, kas būtu veicams valsts valodas nostiprināšanā, ir to Satversmes pantu pārskatīšana, kuri tieši vai netieši reglamentē valsts valodas statusu. Ikviena valdošās koalīcijas frakcija, iesaistot savus juristus, pārskatīja šīs normas, un katra no frakcijām izvirzīja savus priekšlikumus, kā nostiprināt valsts valodas statusu Satversmē. Pēc tam valdošās koalīcijas deleģētie pārstāvji četras nedēļas pēc kārtas tikās darba sanāksmēs pie Ministru prezidenta. Šajās sanāksmēs tika izskatīti visi sagatavotie priekšlikumi, bet akceptēti tika vienīgi tie, kurus vienprātīgi bija atbalstījušas visas frakcijas. Ievērojot konsensa principu, tika atbalstīti grozījumi četros Satversmes pantos.

18. pants pašreizējā redakcijā paredz, ka “Saeima pati pārbauda savu locekļu pilnvaras”. No šī panta izriet Saeimas Kārtības rullī ietvertais mehānisms, kas regulē to, kā šī pilnvaru pārbaude notiek. Kārtības rullī arī noteikts, ka pilnvaru pārbaudi var attiecināt arī uz valodas prasmi. Lai šī Kārtības ruļļa norma iegūtu likumu hierarhijā augstāku normatīvu nostiprinājumu, mūsuprāt, tā bija jāietver Satversmē — svinīgā solījuma veidā.

Es negribu piekrist tiem, kas ironizē par šo solījumu un salīdzina to ar dažādiem citu veidu solījumiem. Domāju, ka tas būtu salīdzināms ar Satversmē noteikto Valsts prezidenta doto solījumu un ar tiesneša doto zvērestu, jo sankciju mehānisms ir visai bargs. Nav tā, ka pietiks tikai ar to, ka deputāts iemācīsies latviski svinīgā solījuma tekstu, bet pēc tam varēs četrus gadus strādāt, nerunājot latviski. Šāds apgalvojums ir demagoģija, un žēl, ka to izplata diezgan augstu valsts varas struktūru pārstāvji.

Saeimas Kārtības ruļļa 18. panta 2. daļa nosaka, kādos gadījumos deputātu var izslēgt no Saeimas sastāva. Kā viens no iespējamiem izslēgšanas iemesliem ir minēts tas, ka deputāts “neprot valsts valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai”. Mums ir vajadzīga šīs normas aizsardzība Satversmē, tāpēc ir izveidots svinīgais solījums. Domāju, ka solījuma teksts vēl tiks precizēts, gatavojot grozījumus nākamajiem lasījumiem, jo diezgan daudzi juristi, lai gan skeptiski izteicās par šo ideju, tomēr bija iesnieguši konkrētus priekšlikumus, kā būtu pilnveidojams solījuma teksts.

Patlaban ir izvērtušās diskusijas par 18. panta otro daļu – “vai dod to [solījumu] nepienācīgā veidā”. Tā vietā varētu būt rakstīts “nepilnīgā veidā” vai arī “ Saeimas Kārtības rullī noteiktajai kārtībai neatbilstošā veidā”. Solījuma došanas kārtība noteikti būs izvērsta Kārtības rullī. Kas šajā procedūrā jāparaksta, kā deputāts rīkojas gadījumā, ja viņam kādi fiziski trūkumi liedz šo solījumu dot, kā jārīkojas gadījumā, ja deputāts ir nolicis savu mandātu uz to laiku, kamēr viņš strādā ministra amatā un viņa vietā nāk cits deputāts – tas viss detalizēti būs reglamentēts Kārtības rullī, jo Satversme galu galā nav nekāda instrukcija, kurā varētu normatīvi regulēt visu līdz pēdējam sīkumam. Satversmē mums ir jāieliek tikai pamats.

21. panta būtība pašreizējā redakcijā ir tāda, ka Saeimas iekšējās darbības un kārtības noteikšanu reglamentē Kārtības rullis. Pamatlikuma izmaiņu projektā lakoniskā norma tiek papildināta, nosakot, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda. Kārtības rullī mēs acīmredzot iekļausim papildu normatīvo regulējumu gan deputāta solījumam, gan valsts valodas lietošanai, tā ka arī šis priekšlikums būtu atbalstāms.

Sākotnēji bija iecerēts 101. pantu veidot divās daļās, bet vienā no pēdējām darba grupas sēdēm tika panākta vienošanās vienkāršot likuma panta redakciju, apvienojot pilsoņu vēlētu pašvaldību ideju ar to, ka darba valoda ir latviešu valoda. Vai pašreizējā redakcija ir veiksmīgākais risinājums? Atklāti runājot, nedaudz šaubos. Domāju, ka labāk tomēr būtu, ja šis pants tiktu sadalīts divās daļās vai arī ja mēs precizētu pirmo daļu. Par to mēs vēl diskutēsim. Katrā ziņā ideju par pilsoņu vēlētām pašvaldībām mēs uzskatīsim par šo grozījumu neatņemamu sastāvdaļu.

Iespējams, ka arī 104. pantā būs precizējums, jo daži juristi ir pauduši viedokli, ka grozījumu autoru piedāvātā redakcija varētu disonēt ar cilvēka pamattiesībām. Iespējams, ka pants tiks papildināts, ietverot palīgteikumu “kurš to vēlas” — ikvienam, kurš to vēlas, ir tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības latviešu valodā. Tādā formulējumā viss būtu skaidrs.

Šķiet, ka nopietnas diskusijas būs par visiem šiem četriem pantiem. Saeimas Juridiskā komisija ir gatava uzklausīt dažādus viedokļus. Diemžēl jāatzīst, ka izteiktie viedokļi bieži atkārtojas, un ne reizi vien nākas skaidrot, ka šis diskusijas posms jau sen ir noslēdzies un mēs gaidām konkrētus priekšlikumus, nevis kāda vārda vai vārdu savienojuma kritiku. Par sarūgtinājumu juristu “vecajai gvardei” — Bišeram, Kaksītim un dažiem Tieslietu ministrijas pārstāvjiem, man jāatzīst, ka konstruktīvie priekšlikumi nenāca no viņiem. Tādus izteica Rīgas Juridiskās augstskolas pasniedzējs Mārtiņš Mits. Viņa priekšlikumi bija tā vērti, lai tos padziļināti analizētu. Mūsu “vecā gvarde” uzstājās pārsvarā ar skeptiskiem izteikumiem un atsevišķu vārdu vai vārdu savienojumu apšaubīšanu.

— Vai šībrīža aktivitātes latviešu valodas aizsardzībā ir saistītas ar starptautisko organizāciju prasību grozīt Saeimas vēlēšanu likumu vai tikai ar vēlmi nostiprināt latviešu valodas statusu?

— Katrai koalīcijas un arī ārpus koalīcijas esošai partijai ir savs ieskats par konkrētās rīcības nepieciešamību. Mūsu apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK atbalstīs jebkuru priekšlikumu, kas nostiprina latviešu valodas pozīcijas. Iniciatīva izstrādāt grozījumus Satversmē vairāk nāca no Ministru prezidenta, bet mēs uzskatījām, ka šajā darbā nedrīkstam palikt malā. Kopējā darbā ir vienojušies ne tikai valdošās koalīcijas pārstāvji, bet arī atsevišķi opozīcijas grupējumi, kuru pārstāvji uzskata, ka valsts valodas nostiprināšana ir viena no prioritātēm.

Runājot par tā saukto otro soli, kas attiecas uz Vēlēšanu likuma grozījumiem, jāteic, ka šajā jautājumā partiju viedokļi noteikti dalīsies. Mūsu apvienība neatbalstīs valsts valodas prasmes prasību izslēgšanu no vēlēšanu likuma, jo mēs uzskatām, ka vēl nav pietiekami izmantoti tie visi instrumenti, ar kuriem mēs varētu sev labvēlīgā virzienā pavērst starptautisko institūciju viedokli šajā jautājumā.

— Opozīcija ir paudusi viedokli, ka iecerētie grozījumi Satversmē liegs sakārtot valodas politiku Latvijā atbilstoši mūsdienu Eiropas standartiem.

— Tā nu gluži nav. Eiropas Savienībā parādās tendence: lai aizstāvētu savas kultūras pamatvērtības, valstis uzstāda aizvien stingrākas un stingrākas aizsardzības barjeras. Tas skar gan imigrācijas politiku, gan valodas prasmes nosacījumus. Daļēji tas skar arī darba tirgu. Valstis iegulda arvien lielākus līdzekļus savas kultūras un valodas aizsardzībai. Latvija ir vienā no pēdējām vietām tieši savas valodas aizsardzībā.

Uzskatu, ka valsts valodas statusa nostiprinājums ir jāsāk ar pamatu pamatu — Satversmi. Uz šī pamata mēs turpināsim būvēt nostiprinājumu, izdarot grozījumus Kārtības rullī un Pašvaldību likumā, kā arī Ministru kabineta iekārtas likumā jeb — nākotnē — Valsts pārvaldes likumā. Tie varētu būtu trīs nākamie balsti, uz kuriem mēs varētu veidot valodas aizsardzību. Trešais un atbildīgākais posms ir finansējuma piešķiršana gan izvērstai valsts valodas apmācības programmai, gan arī stingrai kontrolei. Trīs posmi. Nekā sarežģīta es te neredzu, un nekādas diskriminācijas pazīmes iecerētajos grozījumos arī nav saskatāmas. Mēs veidojam tādu vidi, kas stimulē apgūt latviešu valodu.

— Cik ilgā laikā būtu iespējams īstenot šos trīs jūsu minētos posmus?

— Tas būs ļoti atkarīgs no tā, kā darbosies valdība, jo finansējuma piešķiršana attiecīgo pasākumu īstenošanai tomēr ir viens no galvenajiem nosacījumiem.

— Bet grozījumi Satversmē — cik drīz Saeima tos varētu pieņemt galīgajā lasījumā?

— Tie varētu tikt pieņemti līdz maija vidum.

Saeimas Sociāldemokrātu savienības frakcijas priekšsēdētājs Egils Baldzēns

— Kādēļ priekšlikumi Satversmes grozījumiem tapuši tieši tagad?

— Šie grozījumi tapa šobrīd tāpēc, ka Latvijai to pieprasa gan NATO, gan ES. Grozījumiem Satversmē ir jābūt tādiem, lai tie efektīvi nostiprinātu latviešu valodas kā valsts valodas statusu. Mūsu valoda ir jāsargā visiem iespējamiem līdzekļiem.

— Vai iesniegtie Satversmes grozījumi ir vairāk uzskatāmi par valodas aizsardzības pasākumiem vai arī tie saistīti ar starptautisko organizāciju prasību veikt grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā?

— Tā ir, piedāvātie grozījumi Satversmē ir cieši saistīti ar starptautisko organizāciju prasībām veikt labojumus Saeimas vēlēšanu likumā. Taču grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā varēs izskatīt vienīgi tad, kad latviešu valoda būs stingri nostiprināta Satversmē. Laiks negaida, mums ir jādod saprātīga atbilde NATO dalībvalstīm, cik lielā mērā mēs respektējam viņu aicinājumu.

— Vai grozījumi nav tapuši lielā steigā?

— Jāatzīst, ka steiga ir ietekmējusi valdības partiju priekšlikumu kvalitāti, tādēļ labojumus Sociāldemokrātu savienības frakcija iesniegs atbilstoši Saeimas Kārtības rullim uz otro lasījumu. Sociāldemokrātu savienības frakcijai būs arī savs priekšlikums Satversmes 101. pantam: “Valsts un pašvaldību institūcijās darba valoda, dokumentos un lietvedībā lietojamā valoda ir valsts valoda.” Šī norma ir skaidra un visaptveroša, ieskaitot arī tiesu iestādes, Valsts kontroli, Valsts prezidenta kanceleju.

— Vai ir pamats apgalvojumiem, kurus pauduši Ilmārs Bišers un Andris Guļāns, ka šie Satversmes grozījumi ir pretrunā ar tās pamatprincipiem?

— Valdības partiju iesniegtie Satversmes grozījumi ir precizējami, uzlabojami, taču, man šķiet, tie nav pretrunā ar Satversmes pamatprincipiem. Lai arī pieļauju, ka ar godprātīgu un patriotisku pamatprincipu skaidrošanu Satversmē jau viss ir pateikts. Tomēr politiskie spēki ir dažādi, un dažādas var būt arī Satversmes lakonisko pamatprincipu interpretācijas. Izvērsts skaidrojums izslēgs ļaunprātību interpretācijā. Nākotnē tas var būt izšķiroši!

— Par deputātu solījumu. Kāda ir tā jēga? Vai ir nepieciešams šādu solījumu ietvert Satversmē?

— Daudzu Eiropas valstu konstitūcijās jau pašlaik pastāv deputātu solījumi. Manuprāt, deputāta solījumu teksts ir jāprecizē, uzsvaru liekot tieši uz Satversmes stingru ievērošanu. Apzināti, rupji Satversmes pārkāpumi nav pieļaujami un savienojami ar deputāta statusu.

— Nosakot Satversmē, ka Latvijā pašvaldības un valsts pārvaldi ievēlē LR pilsoņi, vai nedomājat, ka nāksies nākotnē veikt grozījumus?

— Vai par jebkuru cenu Latvijai ir jāiet uz ES? Arī mēs paužam nostāju, ka tikai pilsoņi var vēlēt pašvaldības. Nepilsoņi sabiedrībā ir jāintegrē, un naturalizācijas noteikumi ir pietiekami liberāli. Mums nav nepieciešami “puspilsoņi”.

— Par atbilžu sniegšanu uz iesniegumiem valsts un pašvaldību iestādēs latviešu valodā — kāds ir viedoklis šajā jautājumā?

— Norma, ka ikviens Latvijā var vērsties valsts un pašvaldību institūcijās ar iesniegumiem, sūdzībām un saņemt atbildi latviešu valodā, ir svarīga. Ja iesniegums ir latviešu valodā, ir jāsaņem atbilde latviešu valodā. Arī šajā pantā redakcija varētu būt precīzāka.

Saeimas Jaunās kristīgās partijas deputātu grupas vadītāja Jevgenija Stalidzāne

— Kādēļ, jūsuprāt, ir nepieciešams veikt grozījumus Satversmē?

— Uzskatu, ka bez valodas nostiprināšanas mēs šobrīd iztikt nevaram, jo, ja pazeminām prasības deputātiem, tad ko mēs varam prasīt ikdienas dzīvē no vienkāršā izpildītāja? Piemēram, ja tas nav noteikts pamatlikumā, no pašvaldībām būtu diezgan problemātiski prasīt, lai tās sniegtu atbildi uz iedzīvotāju iesniegumiem pēc būtības un latviešu valodā. Ir diezgan daudz starptautisko līgumu, kas nav pieejami latviešu valodā. Ja mani kā pašvaldības apmeklētāju interesē kāds jautājums, kurš ir atrunāts kādā no starptautiskiem līgumiem, tad pašvaldībai nav tiesību izdot atbildi pēc būtības, norādot, ka tas ir tur un tur, un klāt pievienot izkopētu pantu angļu, franču vai citā valodā. Atbilde uz iesniegumu jāsniedz latviešu valodā.

Šobrīd ir ļoti svarīgi pagriezt visu taktiku citā virzienā. Latvijā ir ļoti daudz pilsoņu, kuri vēsturiskās situācijas dēļ neprot latviešu valodu, jo viņi izglītību ir ieguvuši padomju laikā. Mēs ļoti maz palīdzam šiem cilvēkiem, kuri ir pilsoņi, apgūt valodu, bet salīdzinoši ļoti daudz līdzekļu un pūles veltām tam, lai mācītu tos, kuri vēl nav mūsu valsts pilsoņi. Uzskatu, ka vispirms ir jāpanāk, lai tiem cilvēkiem, kuri ir Latvijas pilsoņi, bet kuri neprot latviski, valsts nāktu pretī un palīdzētu apgūt latviešu valodu vajadzīgajā līmenī. Tad nebūtu tādu problēmu kā Daugavpilī, Ludzā un citur. Šodien šīs problēmas ir tāpēc, ka piecdesmit gadus latviešu valoda nebija galvenā valoda Latvijā. It kā nekur tas reglamentēts nebija, bet, ja kādā lielā sanāksmē piedalījās vairāki cittautieši, kuri neprata latviski, visu sanāksmes laiku bija jārunā krievu valodā. Bija pierasts, ka latvietis jau sapratīs krieviski, bet cittautietis var arī neprast latviski. Tāpēc tagad ir nopietni jāstrādā, lai neparādītos tādi brīnumi, ka cilvēks ir pilsonis, bet latviski neprot.

— Kāpēc grozījumi Satversmē tapa tieši tagad?

— Tie tapa tagad sakarā ar to, ka tiek rosināts mainīt vēlēšanu likumu, kurā ir noteikts, ka deputātam ir jāzina valsts valoda augstākajā līmenī. Satversmes 4. pants nosaka, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Lai valodas pozīcijas nostiprinātu kā Saeimas, tā arī pašvaldību darbā, bija jāmaina arī Satversmes 101. un 104. pants. 18. pantu mēs izmainījām, ietverot svinīgā solījuma ideju. Tas tiks dots latviešu valodā, lai aizstāvētu latviešu valodu.

— Tātad jūs uzskatāt, ka Satversmes grozījumi ir cieši saistīti ar starptautisko organizāciju prasībām mainīt vēlēšanu likumu?

— Noteikti. Ir tāds teiciens: zivs pūst no galvas. Ja visaugstākajā ešelonā tiktu pieļauts, ka var nerunāt un nezināt latviski, tad kā mēs pieprasīsim, lai pašvaldībās runātu valsts valodā? Kā mēs panāksim to, lai cilvēks, ieejot kādā valsts institūcijā, saņemtu visu sev vajadzīgo informāciju latviešu valodā? Domāju, ka Satversmes grozījumu saistība ar starptautisko organizāciju izvirzīto prasību ir likumsakarīga, bet ir patīkami, ka šī lieta izvērsās daudz plašāk un ka mēs galu galā nonāksim pie tā, ka mūsu valsts pilsoņi zinās latviešu valodu.

— Kā jūs prognozējat Satversmes grozījumu pieņemšanas gaitu?

— Pirmajā lasījumā tos izskatīs ārkārtas sēdē 20. martā, un es domāju, ka arī otrajam un trešajam lasījumam tiks sasauktas ārkārtas sēdes, lai grozījumus varētu pieņemt laikus. Ir jābūt skaidrībai, pirms labojam vēlēšanu likumu. Es otrādi neesmu ar mieru balsot. Pirms nav pieņemtas šīs normas, neesmu ar mieru balsot par valsts valodas apliecību izslēgšanu no vēlēšanu likuma. Domāju, ka es neesmu vienīgā, kas tā uzskata. Ja šīs normas būs pieņemtas, tad mierīgi varēsim veikt arī vēlēšanu likuma grozījumus.

Saeimas LSDSP frakcijas priekšsēdētājs Valdis Lauskis

— Kādēļ priekšlikumi Satversmes grozījumiem tapuši tieši tagad?

— Būtībā šādi mēs atbildam uz jautājumu, ko mums caur Valsts prezidenti uzdeva atsevišķas NATO amatpersonas, un, kaut arī mūsu atbilde nav tādā formā, kādu to vēlētos, mēs skaidri pasakām, ka saprotam viņu vēlmes un varam tās risināt. Tādējādi tiek neitralizētas pretrunas, kas varētu rasties ar starptautisku līgumu slēgšanu. Kas attiecas uz Satversmi un Saeimas Vēlēšanu likuma grozījumiem, ar šiem grozījumiem viss nav atrisināts, un šīs nav vienīgās pretrunas, kas pastāv. Atrisinot jautājumu ar latviešu valodas lietošanu, laika gaitā būs risināmi arī citi būtiski jautājumi. Šī ir atbilde par valsts valodu, kas pateikta nevis ar likuma starpniecību, bet savu nostāju populārākā un izvērstākā veidā paužot Satversmē. Zināmā mērā tādējādi atkrīt vajadzība šo normu dublēt arī vēlēšanu likumā. Atbildot uz šo starptautisko organizāciju jautājumu, tiek atrisināts vēl viens pietiekami diskutabls jautājums — Satversmē tiek pateikts, ka gan parlamentu, gan pašvaldības ievēlē Latvijas Republikas pilsoņi un starptautiskajai sabiedrībai nākotnē ar to būs jārēķinās. Ja šīs institūcijas izteiks atbalstu šiem mūsu priekšlikumiem, tie būs Latvijai labvēlīgi risinājumi. Gadījumā, ja arī radīsies vēlme ko nākotnē mainīt, Satversmes grozījumu izdarīšana procesuāli ir daudz sarežģītāka nekā likuma normu izmaiņa.

— Tātad jūs nenoliedzat, ka nākotnē tas varētu būt saistīts arī ar grozījumiem vēlēšanu likumā.

— Tā tas ir. Kā jau minēju, mūsu atbildes uz konkrētiem jautājumiem tiek gaidītas noteiktā termiņā. Tāpēc sākotnēji ir jāizskata ar Satversmi saistītie jautājumi un jāatgriežas pie vēlēšanu likuma jautājumiem. Sociāldemokrātu frakcija šodien pasaka, ka principiāli piekrīt šiem grozījumiem, kas nostiprina valsts valodas lietošanu Satversmē, un pirmajā lasījumā mēs balsosim par šo grozījumu izdarīšanu. Savukārt uz otro lasījumu mēs esam plānojuši atbilstoši Satversmes grozījumiem piedāvāt mūsu partijas sagatavotu latviešu valodas nostiprināšanas versiju, kas realizējama referenduma ceļā.

— Vai ir pamats apgalvojumiem, kurus pauduši Ilmārs Bišers un Andris Guļāns, ka šie Satversmes grozījumi ir pretrunā ar tās pamatprincipiem?

— Domāju, ka kopumā viņiem ir taisnība. Satversme ir ļoti lakoniska, līdz ar ko, paskaidrojot sīkāk vienu no sadaļām, mēs no šī lakoniskā principa novirzāmies. Mūsu partija pauž viedokli, ka Satversme ir par daudz lakoniska. To lasot, katrs var atbilstoši savai izpratnei ielikt citādu saturu, un tas nav pareizi. No tām 18 lappusēm, kurās šobrīd ir ietverta mūsu valsts Satversme, mūsu partija piedāvā konceptuālu pāreju uz izvērstāku versiju apmēram 80 lappušu tekstā, lai ierobežotu šo individuālo pantu traktējumu.

— Nosakot Satversmē, ka Latvijā pašvaldības un valsts pārvaldi ievēlē LR pilsoņi, vai nedomājat, ka nāksies nākotnē veikt grozījumus?

— Eiropas Savienības (ES) komisārs, savas vizītes laikā tiekoties ar Saeimas frakcijām, pauda viedokli, ka ES nav vienota standarta šajā delikātajā jautājumā, katra valsts izvēlas savu pieeju, tādējādi ES pieņems zināšanai mūsu nostāju. Neviena no ES vai NATO rekomendācijām nav absolūta un galīga, pasaule attīstās nepārtraukti.

“Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas priekšsēdētājs Jānis Jurkāns

— Kā jūs vērtējat koalīcijas partiju izstrādātos grozījumus Satversmē?

— Koalīcijas partijas ir sagatavojušas Satversmes grozījumus ar mērķi it kā stiprināt latviešu valodas pozīcijas. Varas partijas vēlas grozīt četrus Satversmes pantus. Pirmo — 18. pantu, kurā paredzēts, ka deputāti dod solījumu par latviešu valodas aizstāvību. Es vēl saprastu, ka mēs, deputāti, dotu solījumu ievērot, cienīt, respektēt visu Satversmi, bet izraut kādas atsevišķas detaļas no Satversmes, manuprāt, ir nepareizi. Domāju, ka ne jau zvērests ir svarīgs. Svarīgi ir, kas dod zvērestu. Zvērētājs ir svarīgāks par pašu zvērestu.

Nākamais iecerētais grozījums — 21. pantā — paredz, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda. Tā jau šobrīd ir darba valoda Saeimā, un tas ir noteikts gan Satversmes 4. pantā, gan Saeimas Kārtības rullī, 50. pantā. Man grūti iedomāties, ka varētu būt citādi.

Izmaiņas 101. punktā paredz noteikt, ka pašvaldības ir pilsoņu vēlētas. Kas notiks tad, kad mūs uzņems Eiropas Savienībā (ES), kuras likumdošana paredz, ka ES pilsoņiem, kas nodzīvojuši zināmu laiku kādā no valstīm, ir tiesības piedalīties pašvaldību darbībā? Mēs daudz runājam par to, ka mums ir jābūt gataviem tai stundai, kad mūs aicinās iestāties ES, tanī pašā laikā mēs iestrādājam normas, kas nevis veicina mūsu virzību līdzdalībai ES, bet — tieši otrādi — attālina.

Manuprāt, viens no “vissmagākajiem” ir 104. pants. Te nu iznāk tā, ka, sadalot Latvijas tautu pēc valodas principa — vieniem (latviešiem) Satversmē garantējot tiesības sazināties ar valsts un pašvaldību iestādēm dzimtajā valodā, bet citiem šīs tiesības liedzot —, valdošās frakcijas faktiski paziņo, ka elementārās cilvēktiesības Latvijā tiek nodrošinātas tikai latviešu valodā runājošiem. Šī tautību nošķiršana vienā Satversmes pantā ir Satversmes 91. panta, kurā noteikts, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā, pārkāpums. “Pirmo reizi cilvēka pamattiesības Satversmē tiek garantētas pēc dzimtās valodas principa, kas ir bīstams un Latvijas starptautiskajām saistībām neatbilstošs precedents,” es jums nocitēju vienu paragrāfu no mūsu paziņojuma.

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, manuprāt, te nav runa par valodas aizstāvību vispār, te ir valdošo partiju mēģinājums saglabāt varu. Tas arī viss.

Valodas aizstāvība un valodas politika ir pavisam cita lieta. Ar skaistiem vārdiem un izmaiņām likuma pantos valodu neaizstāvēs. Valoda mūsdienu globalizācijas apstākļos tiešām tiek pakļauta dažādām ietekmēm: ja valodu neattīsta, ja starptautiskos terminus nelatvisko, ja angliskos vai kādas citas valodas variantus mēģina transformēt mūsu valodā, valoda tiek degradēta un piesārņota. Būtu jādomā, kā to pasargāt un attīstīt. Bet tas viss maksā lielu naudu, tāpēc vieglāk ir no tribīnes skaļi bļaustīties, nevis izstrādāt nopietnu programmu, atvēlēt šai programmai nopietnus līdzekļus un mācīt valsts valodu pienācīgā līmenī. Ir zināms, ka šobrīd krievu skolās latviešu valodas pasniegšanas līmenis ir ļoti zems. Statistikas dati liecina, ka tikai katram ceturtajam latviešu valodas skolotājam krievu skolās ir augstākā latviešu valodas un literatūras pedagoga jeb filologa izglītība. Rūpējoties par šīm parādībām, mēs noteikti varētu izdarīt vairāk, nekā vienkārši izmantojot Satversmi varas saglabāšanā.

— Kāpēc, jūsuprāt, Satversmes grozījumi tiek veikti tieši šobrīd?

— Šis ir mēģinājums tautu iepriecināt Lieldienās, ko es citu varu teikt. Un, protams, gatavošanās lielajai dienai — 5. oktobrim. Es nedomāju, ka kāds šīs izmaiņas uztver nopietni. Ir daudz argumentu, kas liecina par to, ka par valodu būtībā neviens nerūpējas: par Valsts valodas centra atbalstīšanu, par valodas attīstību, par valodas reālu ieviešanu dzīvē un par kontroles pastiprināšanu Satversmes grozījumu izstrādātāji nerunā. Ar grozījumiem vienkārši trīsreiz tiek pateikts viens un tas pats.

— Kāds, jūsuprāt, būs šo Satversmes grozījumu liktenis?

— Es domāju, ka tie tiks pieņemti. Varas partijām, protams, ir pārsvars, un ar skaļiem saucieniem uz lūpām viņi to paveiks.

— Kas mainīsies pēc grozījumu pieņemšanas?

— Domāju, ka nekas cits kā vien tas, ka Latvijas tēls pasaulē tiks drupināts tālāk.

Marika Līdaka, Zaida Kalniņa, “LV” redaktores Foto: A.F.I.