Vakar, 20.martā, Saeimas ārkārtas sēdē

Pirmajā lasījumā tika pieņemts likumprojekts “Grozījumi Latvijas Republikas Setversmē”.
Balsojums: 79 par, 16 pret, 0 atturas

No Saeimas tribīnes:

Vineta Muižniece:

Godātie tautas priekšstāvji! Pirmkārt, es gribētu jūs aicināt apzināties šīs dienas nozīmību, jo tieši šodien mēs runāsim par tik svarīgu Latvijas valsts nacionālo interešu nostiprināšanu visaugstākajā līmenī kā valsts valodas, latviešu valodas politika. Un, ja runājam par latviešu valodu, tad, manuprāt un pēc manas pārliecības, tā ir tieši tā ass, ap kuru mēs varam saliedēt visu Latvijas sabiedrību.

Jā, ir daudz dzirdētas iebildes par to, ka jau šobrīd Satversmes 4.pants, kurā, kā mēs zinām, ir noteikts, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda, ir pilnīgi pietiekams. Tāpat mēs zinām arī to, ka ir spēkā Valsts valodas likums, kurā kā mērķis ir izvirzīta latviešu valodas saglabāšana, aizsardzība un attīstība. Un tomēr — kādēļ mums šodien jārunā par valsts valodas politikas nepārprotamu nostiprināšanu augstākajā līmenī?

Ir daudzi jautājumi, uz kuriem šobrīd nav iespējams saņemt pilnīgi pārliecinošu un pilnīgi viennozīmīgu atbildi. Un tie ir šādi: vai valodas nostiprinājums ir pietiekams, un vai šai jomā ir izdarīts viss, ko var darīt likumdevējs? Vai pietiekami stingri un neatgriezeniski ir iezīmēta valsts valodas politika? Un vai, mainoties Saeimas sastāvam, nebūs iespējams ātri un viegli atteikties no visa šobrīd sasniegtā valsts valodas jomā? Vai, noslēdzot kādus starptautiskus līgumus, kas no tiesību normu hierarhijas viedokļa stāv augstāk par nacionālajiem likumiem, nebūs iespējams kādā veidā mazināt valsts valodas nozīmi, un vai mūsu valoda no tā necietīs?

Kā jau teicu, pilnīgi viennozīmīgi pārliecinošu atbilžu uz šo jautājumu šobrīd nav. Un tieši tādēļ ir arī atšķirīgi viedokļi gan jau par esošo nostiprinājumu, gan par to, kāda būtu jāveic tālākā rīcība. Šodien jums piedāvātais likumprojekts mums dod iespēju cauraust Satversmes normas ar skaidru, nepārprotamu nostiprinājumu valsts valodas lietošanā vēlētās pārstāvniecības institūcijās.

Ļoti bieži nākas dzirdēt, un īpaši pēdējās dienās, kritiskās iebildes par to, vai tik augstas juridiskas raudzes dokumentu, kāda ir Satversme, ir iespējams tā vienkārši aiztikt, grozīt un vai to vispār vajadzētu darīt? Bet šeit es gribētu jums atgādināt arī to, ka Satversmes tēvi, radot šo Satversmi, labi apzinājās, ka laika gaitā konstitūcijā būs nepieciešams izdarīt izmaiņas, lai saglabātu dzīvu saikni arī valsts attīstībā. Viņi arī saprata, ka izmaiņu izdarīšana nedrīkst būt pārāk atvieglota, kas varētu novest pie sasteigtiem, nepārdomātiem grozījumiem. Un tieši tādēļ ir izveidota īpaša formula Satversmes grozījumiem, kas nostiprināta Satversmes 76.pantā un kuru mēs ievērosim savā darbā, gan šajā, gan nākamajos lasījumos, strādājot pie piedāvātajiem grozījumiem. (..)

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” Vakar, Saeimas ārkārtas sēdes laikā: deputāts Andris Šķēle, Ministru prezidents Andris Bērziņš; deputāts Jānis Lagzdiņš, Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks (augšējā attēlu rindā); deputāti Vents Balodis, Kristiāna Lībane; deputāts Dzintars Rasnačs, Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja Māra Zālīte (vidējā attēlu rindā); deputāti Jakovs Pliners, Jānis Jurkāns; Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Linards Muciņš; deputāte Vineta Muižniece (apakšējā attēlu rindā)

Kristiāna Lībane:

(..) Satversmes grozīšana ir viena no visnopietnākajām lietām, kurām parlaments vispār var pievērsties. Tieši tā to izprot Saeimas labēji centriskais vairākums, kas šo likumprojektu izstrādāja, un visi tie deputāti, kas atradīs par iespējamu to atbalstīt. Papildu nozīmi šiem grozījumiem piešķir arī tas, ka tie tapuši sarežģītā situācijā — daudz vairāk ārpolitiska, nekā iekšpolitiska spiediena netiešā rezultātā. Vislielākajā mērā saistīti ar mūsu valsts likteni ilgtermiņā. Un, iespējams, ir tikai viena daļa tajā lielajā darbā, ko paralēli plānotajam un sen zināmajam Saeimai būs jāpagūst izdarīt dažu tuvāko mēnešu laikā. Mums šodien jāpieņem lēmums ne tikai par to — balsot vai nebalsot par grozījumiem Satversmes 18., 21., 101. un 104. pantā, bet arī par to, kā stratēģiski un taktiski vispareizāk rīkoties, vadot Latviju cauri ārpolitiskās spriedzes līkločiem. Kā mūsu mazajai valstij sasniegt ārpolitisku uzvaru, tiekot uzaicinātai iestāties NATO, tajā pašā laikā lieki neriskējot ar iespēju ciest iekšpolitiskus zaudējumus — tādus kā sabiedriskā miera un savstarpējas uzticības zudums, parlamentāra krīze vai starptautiska nestabilitāte. (..)

Negribu arī strīdēties par to, varēja vai nevarēja iepriekš paredzēt to, ka pēdējā gadā pirms lēmuma par uzaicināšanu NATO mums tiks izvirzītas ļoti nopietnas papildu prasības. Atgādināšu tikai to, ka kādu dienu janvāra otrajā pusē visas Saeimā pārstāvētās frakcijas tika uzaicinātas pie Valsts prezidentes. Viņa mums pastāstīja, ka NATO valstu līderu prasība pēc Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumu grozījumiem ir stingra un nelokāma, kā arī ierosināja ķerties pie minēto vēlēšanu likumu grozīšanas. Pēc šīm sarunām kā mums parlamenta politiķiem, tā, uzdrošināšos apgalvot, arī viņai, acīmredzami kļuva tas, ka no iekšpolitiskā viedokļa šai situācijai nebija saskatāms risinājums, kas būtu vienlaikus ātrs, vienkāršs un rezultatīvs. Nebija jābūt ģeniālam, lai saprastu, ka valsts valodai un visam, kas ar to saistīts, ir īpaša vieta ļaužu sirdīs. Arī politiķu sirdīs, starp citu, jo arī viņi ir cilvēki. Tāpēc uzreiz, uz karstām pēdām, neviena no frakcijām nav gatava tūlītējiem vēlēšanu likuma grozījumiem. Atšķirība starp politiskajiem spēkiem ir tikai tajā, cik aktīva vai pasīva katra partija izvēlas būt. Izvēle ir starp to — vienkārši nepiekāpties un izlikties, ka problēma nemaz nav tik liela kā tiek tēlota, sakot, ka gan jau mūs NATO paņems tik un tā, ja gribēs ņemt. Vai tomēr atzīt problēmas esamību, apzināties ārpolitiskās sekas un meklēt kādu, iespējams, sarežģītu, iespējams, stipri darbietilpīgu problēmas risinājumu. Mēs, Satversmes grozījumu projektu parakstījušie pieci politiskie spēki, izšķīrāmies par otro — par aktīvo dzīves pozīciju. Izvirzījām sev drosmīga karavadoņa cienīgu mērķi. Atrast veidu, kādā, neielaižoties nesavlaicīgā diskusijā par pārspēka konkrēto prasību, visu pārējo savu darbību vērst uz to daudz svarīgāko un vērtīgāko teritoriju nostiprināšanu, kurā manevri šobrīd nenotiek. Tādējādi gandrīz neko nezaudējot, bet iegūstot labas pozīcijas nākotnē. (..)

Viola Lāzo:

(..) Aizdomājoties par Latvijas politiskajām norisēm, par to, kā Latvijā tiek veidoti stratēģiski ļoti svarīgi politiski jautājumi, neviļus ir jādomā par to, ka Latvijai pašai, pašiem Latvijas politiķiem, it sevišķi Latvijas politiskajai elitei, nav tik stingra mugurkaula, tik precīza nākotnes redzējuma un tik ļoti savas tautas vajadzības izjušanas, kāda tā būtu nepieciešama. Diemžēl arī šis jautājums, šie grozījumi Latvijas Satversmē top ne Latvijas iekšpolitiskās situācijas rezultātā. Ne tādēļ, ka to ir jautājuši vai pieprasījuši Latvijas vēlētāji, bet gan diemžēl to vajadzēja norādīt no ārienes.

Domājot par šo jautājumu, es domāju, ka Latvijai būtu pēdējais brīdis pašai precīzi zināt un definēt, ko Latvija grib, ko grib ne tikai tās politiskā elite, bet tie cilvēki, kas dzīvo Latvijā, kas dzīvos tajā, kas ir mūsu valsts patrioti un kas domā par Latvijas nākotni. (..)

Un vēl, runājot par valodas stāvokli Latvijā, manā priekšā ir Eiropas Reģionālo vai minoritāšu valodu harta. Es ar lielu rūpību pirms šīs sēdes vēlreiz izlasīju Hartas saturu un konstatēju vienu, proti, šī Harta runā par diviem valodu lietojuma veidiem, par diviem veidiem. Proti: viens gadījums — tās ir minoritāšu valodas, otrs gadījums — tās ir valsts valodas. Un praktiski Hartā nav atrodams jautājums par to, ka arī valsts valoda var būt apdraudēta, arī tā var būt uz izzušanas robežas. Līdz ar to es gribētu teikt, ka latviešu valodas aizstāvībā mēs esam spēruši tikai pirmo soli. Tas ir ārkārtīgi svarīgs, bet ļoti vēl tikai, nu, gribētu teikt, tas ir sākuma mēģinājums. Tam līdzi, nenoliedzami, ir jānāk visu Latvijā runāto minoritāšu valodu aizstāvībai. Nenoliedzami. Jo Latvijas kā valsts, Latvijas kā nācijas pazīme vienmēr ir bijusi tā, ka Latvijā minoritāšu valodas tiek cienītas, tajās gadsimtiem ilgi tiek runāts, un Latvijas nācija kā tāda vienmēr ir atbalstījusi šo minoritāšu valodu attīstīšanos un veidošanos laika posmā. (..)

Juris Dobelis:

(..) Mēs tiešām uzskatām, ka latviešu valodas aizsardzība, uzsveru — aizsardzība! — ir pārāk nopietns iemesls, lai tiešām šo jautājumu apskatītu Satversmē. Jā, ir jau šī runāšana, ka 4.pants ir skaidri pateicis, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda un ka šo pantu var grozīt tikai tautas nobalsošana. Jā, arī to mūsu apvienība pagājušās Saeimas darbības laikā ierosināja un saņēma vairākuma atbalstu. Bet šie argumenti, ka ar to pilnīgi pietiek, un nopietni juristi vai tādi, kas sevi par nopietniem iedomājas, publiski sāk izteikties, ka vairāk jau neko nevajag... Nu, redziet, tā nu tīri nav, jo, pasakot šo vienu lietu, izrādās, ka ir simt un viens mēģinājums apiet šo normu. Un tāpēc dažāda veida apiešanas, dažāda veida mēģinājumi no visām pusēm kaut kā kaut cik mazināt latviešu valodas ietekmi, viņi vienkārši spiež domāt par valodas aizsardzību. Tas ir skats uz nākotni. Tas nav skats uz nākamo varbūt Saeimu vai pat aiznākamo, jo, protams, grozīt Satversmi var tikai ar divām trešdaļām no kopējā deputātu skaita. Bet tajā pašā laikā labāk šoreiz lieka piesardzība nekā vienkārša nedarīšana. Tāpēc mūsu apvienība ir nolēmusi aktīvi piedalīties grozījumu izstrādāšanas un izskatīšanas procesā. To mēs arī darīsim. Taču mūsu apvienība izvēlas noteiktus jautājumus, kas skar noteiktus Satversmes pantus, un mēs vairāk vai mazāk centīsimies savu uzmanību koncentrēt tieši uz šiem konkrētajiem pantiem. Un mūs uztrauc stāvoklis ar valodu pašvaldībās, protams, ne visās, bet pietiekami daudzās. (..)

4.pants: “Valsts valoda ir latviešu valoda. Pašvaldībās var darba valoda būt lielākoties...” Diemžēl lielākoties latviešu valoda, bet tas neliedz arī citai valodai skanēt kā darba valodai. Un līdz ar to paliek diezgan neskaidrs šis stāvoklis, kā tad rīkoties tam nabaga pilsonim, kas atnāk uz pašvaldību, runā savā dzimtajā latviešu valodā un sastop pretī neizpratni, un sastop atbildi nelatviešu valodā. Līdz ar to, ja mēs Satversmē nostiprināsim šādu normu, ka ikviens, kas griežas Latvijas Republikā valsts vai pašvaldību iestādēs ar iesniegumu, var saņemt atbildi pēc būtības latviešu valodā un tās ir viņa tiesības, tad tas arī kaut nedaudz vienam otram liks padomāt par savu attieksmi. Vienam otram no tiem, kas šodien atrodas pašvaldībās! Un es domāju, ka, ja ir šādas šaubas, ka, lūk, Latvijā neesot tādu pašvaldību, kuras nelieto latviešu valodu, tad laikam jau jāsāk ir vākt skaidru pierādījumu kopumu, ar to mēs varam tālāk tad runāt, izskatot otrajā vai trešajā lasījumā. (..)

Egils Baldzēns:

Es gribētu uzsvērt arī to, ka mums ir jāskatās ne tikai no šī viedokļa, bet arī no tā viedokļa, ka Latvijai ir stingri jāieņem sava nostāja, ar ko mēs pasaulē esam zināmos sadarbības modeļos. Vai tie ir Austrumi, vai tie ir Rietumi. Mēs katrā ziņā skatāmies uz NATO daudz cerīgāk un pozitīvāk, jo tas, mūsuprāt, varētu garantēt Latvijas neatkarību. Mums ir jāsaprot arī tas, kāds varētu būt latviešu valodas liktenis, ja mēs nebūsim šajā NATO. Tā ka šīs lietas ir savstarpēji saistītas, mēs nevaram teikt, ka NATO — tas ir pavisam viena lieta un latviešu valodas tiesības attālākā nākotnē un iespējas attīstīties ir otra lieta. Mums ir jāatceras, kāda situācija ir mums tuvākos un tālākos kaimiņos, piemēram, Baltkrievijā baltkrievu valoda lēnām izzūd. Tā tiek izkonkurēta no daudz stiprākas, arī kultūras valodas — krievu kultūras valodas. Līdzīga situācija ir Ukrainā. Bet ukraiņu tauta ir daudz, daudz lielāka par latviešu tautu. Un, ja šajā situācijā mēs redzam, kāda situācija veidojas Ukrainā, tad mums ir jāsaprot tas, ka mūsu uzdevums ir lielā mērā šo valodas vidi šeit, Latvijā, stiprināt tā, lai latviešu valoda netiktu apdraudēta. (..)

No sēdes stenogrammas